Agnese Neija. Par kulturālā masu darba tālāku kāpinājumu[1]

Neko īpaši daudz nezinot par novadpētniecību, man radies iespaids, ka pēdējais lielākais impulss novadpētniecības attīstībā bija Nemateriālā kultūras mantojuma likums, pieņemts 2016. gadā[2] – divpadsmit gadus pēc tam, kad Latvija (kļūdama par UNESCO konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu dalībvalsti) bija uzņēmusies starptautiskas saistības saglabāt tās teritorijā esošo nemateriālo kultūras mantojumu, to sistemātiski apzinot, dokumentējot, pētot un radot labvēlīgus nosacījumus nemateriālā kultūras mantojuma nodošanai nākamajām paaudzēm.[3] Novadpētniecības kontekstā tas ļāva 2009. gadā UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļaut Suitu kultūrtelpu, 2018. gadā – Upītes kultūrtelpu, Rucavas kultūrtelpu un Lībiešu kultūrtelpu, 2019. gadā – Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālo kāzu rituālu un citus objektus.[4] Likuma pieņemšana ļāva novadpētniekiem plašākā kontekstā paraudzīties uz sava “novada” vēsturi un piederību konkrētai dzīvesvietai un deva stimulu jaunai attīstībai. 

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, Latviešu vēsturisko zemju likums, tāpat šogad pieņemtie Muzeju likuma grozījumi ir tas juridiskais ietvars, kurā notiks turpmākā attīstība. Vai minētie normatīvie akti radīs kopīgu sinerģiju tiem kultūras mantojuma cilvēkiem un institūcijām, kuras uzskata, ka pārmaiņas ir vajadzīgas, nepieciešamas vai vienkārši izcils veids, kā turpmāk darboties savā profesijā, – rādīs laiks.

Neapšaubāmi, jau tagad pastāv pazīmes, kas iezīmē pārmaiņu virzienu. Kādas ir manas sajūtas pēc visa lasītā, izpētītā un arī profesionālajā praksē novērotā? Pirmkārt, kultūras attīstības / novadpētniecības iniciatīva lielā mērā šodien pāriet no muzejiem un bibliotēkām (pašvaldībām) uz kopienām, nevalstiskajām organizācijām un privātpersonām – tiek atjaunotas muižas, baznīcas, iniciēti dažādi pētījumi. Savukārt institucionālā līmenī vērojama pašvaldību institūciju – bibliotēku, muzeju, dažādu kultūras centru – funkciju pārklāšanās, un, iespējams, jau iezīmējas risinājumi to apvienošanai nākotnē, piemēram, novadpētniecības centru rašanās.

Otrkārt, milzīgs izpētes bloks, kas aktualizējies pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir ģimeņu un dzimtu vēstures izpēte, kur iniciatīva nāk no iedzīvotājiem, un ļoti daudz ļaužu pēkšņi var tapt iesaistīti kāda pagasta vai vietas vēstures izpētē. Tam pretstatā ir liekama novadpētniecības darba zaudētā sasaiste ar skolēniem. Vismaz es tādu neredzu, īpaši tādēļ, ka daudzos pagastos vairs nav arī pašiem savu skolu. Skolas, manuprāt, vispār aizvien vairāk attālinās no kultūrpolitikas un kļūst par valsts nodarbinātības stratēģijas sastāvdaļu. No skolu programmām tiek izņemtas tradicionālās prasmes – zeķu, cimdu adīšana, šūšana, tamborēšana, tradicionālo ēdienu gatavošana, kokamatniecība. Latvijas vēsture, valoda un literatūra kļūst aizvien marginālākas. Nav nekāda iemesla, lai skolēns zinātu sava pagasta literātus, māksliniekus, zinātniekus, pat ja viņš vēl mācās sava pagasta skolā. Kā jau teicu, skola aizvien vairāk kļūst par administratīvu, uz darba tirgu vērstu aģentu, tiek šķirta no kultūras. Likumsakarīgi, ka izpratni par vērtībām vidē, kultūrā nav iespējams uzturēt tikai ar vietējo kultūras organizāciju – muzeju, bibliotēku – spēkiem, nevalstisko organizāciju vai atsevišķu entuziastu pūlēm – palielinoties lēto celtniecības materiālu pieejamībai, daudzviet tiek zaudēta vietējās vides savdabība. Netiek ievēroti restaurācijas standarti un labas prakses piemēri pat vēsturiski nozīmīgās ēkās. Intensīvās lauksaimniecības un mežistrādes dēļ nav pietiekami pasargāta vide kopumā – pazūd vecās mājas, tiek postīti pilskalni, kapsētas. Negāciju virkni var turpināt ar argumentu par sabiedrības novecošanos, depopulāciju, kopienu iziršanu utt.

Pie ieguvumiem jāpieskaita izpētei pieejamās tehnikas un tehnoloģiju attīstība un finansējums, palielinās pētniecības iespēju skaits. Novadpētniecība aizvien vairāk kļūst pārdodama – vērojama tās aizvien ciešāka sasaiste ar tūrismu, mājamatniecību, pasākumu rīkošanu. Šeit parādās pēdējos gados vērojamais spiediens pētniecību vairāk sasaistīt ar tautsaimniecību. 

Lielais jautājums, kas man pašai liek aizdomāties, – vai mūsdienās pieņemtie normatīvie akti tiešām pietiekami pasargā tradicionālo kultūru kā dzīvesveidu, ko gribam dzīvot šeit un tagad, vai tikai rada mums ilūziju un piedāvā to saglabāt un uzlūkot kā vēsturisku reliktu, kas kopjams un pētāms ar daudzpakāpju institucionālu starpniecību?

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs