Agnese Neija. Par pieminekļiem, muzejiem un ielām

Pirms pāris nedēļām redzēju kadrus no raidījuma, kur kāds inteliģenta izskata cilvēks ar aizvainotu sejas izteiksmi demonstrēja, kā plēš lapas ārā no grāmatas, aizsviež tās un pārmetošā balsī vaicā auditorijai: “Nu ko tad mēs? Aizsviedīsim tā arī savu vēsturi?” Runa, protams, bija par pieminekļu demontēšanu.

Neviļus sāku domāt, kur gan ir radies priekšstats, ka pieminekļi, kas izvietoti publiskajā telpā, ir tāda kā vēstures ilustrācija, ap kuru tīksmināties vēstures zinātājiem vai kādas šaurākas kopienas pārstāvjiem, kam šī personība vai notikums bijuši nozīmīgi, vai kura spētu mudināt uz dziļdomīgu refleksiju dažādu uzskatu cilvēkus.

Ja publiskajā telpā izvietots piemineklis būtu kāda vēstures perioda vai notikuma ilustrētājs, tad taču mums būtu daudz vairāk pieminekļu. Ar pieminekļiem šeit gan domāju tikai tos, kas izvietoti pilsētvidē, nevis kapos. Par tiem ir cits stāsts. Taču mums gandrīz nav pieminekļu no pagājušajiem vēstures periodiem un notikumiem, izņemot padomju okupācijas periodu. Varbūt kāds no 20.–30. gadiem, taču, visticamāk, padomju okupācijas laikā pārveidots vai 1990.–2010. gadā pārdefinēts un atjaunots, izņemot Brīvības pieminekli.

Protams, ka savienība “piemineklis–publiskā telpa” vienmēr ir par sabiedrības vai kopienas aktuālo šodienu. Par tām vērtībām, kuras mums ir aktuālas tieši šajā brīdī, šajos sociāli politiskajos apstākļos. Vērtību neatņemama daļa šajā gadījumā ir sabiedrības vai kopienas stratēģiskais redzējums attiecībā uz pārskatāmo nākotni. Kas mēs esam šodien; kam mēs piederam; kurā pusē atrodamies un kas mēs gribam būt rīt? Nevis abstraktā rītdienā, bet paredzamā mūsu dzīves laikā, sasniedzamā nākotnē. Un – kāds ir mūsu no visa iepriekšminētā izrietošais skats uz pagātnes notikumiem. Manā skatījumā, tieši tik vienkārši. 

Arī tam haosam, kādā šobrīd atrodas Latvija attiecībā uz pieminekļu “pasauli”, ir savs, drīzāk politisks nevis vēsturisks, skaidrojums. Latvijai atgūstot neatkarību, valsts nekādi nedefinēja, kāds būs tās atmiņas lauks. Tolaik mums bija ļoti daudz muzeju, daudz pieminekļu un ļoti maz naudas. Starptautiskais Valūtas fonds ieteica atbrīvoties no lielākās daļas un pilnīgi noteikti izvairīties no jaunu finansiāli ietilpīgu piemiņas projektu uzsākšanas. Daudzu notikumu un vēsturisku personību piemiņas saglabāšana pilnībā pārgāja privātas iniciatīvas rokās. Tas noveda arī pie situācijas, kad dažādas politiskās aprindas varēja ierosināt izvietot pilsētvidē pieminekļus un piemiņas plāksnes, kādas vien vēlējās, un tās to arī darīja. Formāli laikam bija jālūdz un jāsaņem atļauja, bet, ja nedeva, arī nekas. Tā pie mums nonāca Aleksandra Puškina (Александр Пушкин) piemineklis, varbūt vēl kāds, un desmitiem piemiņas plākšņu uz māju sienām dažādiem krieviem, kas te dzīvojuši. Īpaši nepatīkami tās redzēt Rīgas vēsturiskajā centrā, kas bija Padomju armijas virsnieku iecienīts dzīvojamais rajons, no kura, protams, pirms tam bija izdzīti pamatiedzīvotāji – deportēti, devušies bēgļu gaitās, saspiesti komunālajos mitekļos.

Šādā kontekstā man ļoti patīk stāsts par pieminekli Augustam Kirhenšteinam, kurš ir viena no pretrunīgākajām vai, drīzāk, negatīvāk vērtētajām personībām Latvijas vēsturē. Cilvēks, kuram okupācijas vara 1940. gadā piedāvāja kļūt par Ministru prezidentu un vadīt delegāciju, kas lūdza Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā, kam viņš, protams, piekrita. Ar Kirhenšteina piemiņas saglabāšanu pēc viņa nāves 1963. gadā gan īpaši gludi negāja, bet tomēr 1986. gadā Mazsalacā tika izvietots piemineklis, kuru vietējie 1990. gadā, naktī no 18. uz 19. augustu, bija pārvietojuši uz Mazsalacas Velna alu. Atpakaļ tas vairs netika uzstādīts, bet nonāca skolas muzejā. Tā teikt, kopiena pie pirmās izdevības pauda viedokli.

Ļoti bieži attiecībā uz “aktuālās šodienas” sajūtu un pieminekļiem ir atšķirīgs redzējums pat vienā laikā un sabiedrībā dzīvojušajiem. Tā, ilgus gadus pastāvēja pārliecība, ka Eiropa mūs nesapratīs, ja izteiksim aktīvu atbalstu kādai mums nozīmīgai vēsturiskai vērtībai, kas mazāk saprotama citās atmiņu telpās dzīvojošajiem un vai nu ir reprezentēta piemineklī, vai saistīta ar pieminekli. Ļoti labi atceros, kā bijušajiem leģionāriem bija jācīnās, lai spētu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 16. martā, jo Eiropa taču to nesapratīs un krievus mēs tikai ar to nokaitināsim. Neesmu aizmirsusi arī tās augsta līmeņa amatpersonas, kas šo viedokli aktīvi pauda. Politiķu izpratne sadūrās ar šo vēsturi piedzīvojušo cilvēku aktuālās šodienas izpratni, vēl pie tam – lielākā daļa no viņiem nebūt nebija leģionāri un pat ne viņu pēcteči, bet vienkārši cilvēki, kas gadu no gada pastāvēja uz mūsu tiesībām veidot pašiem savu atmiņas telpu un par to atgādināja publiski, taču tolaik Eiropas Savienība realizēja krieviem daudz labvēlīgāku politiku, un arī pašmāju politiķi līdz ar to bija gatavi atteikties no kādas savas vēstures daļas.  

Kļūdainā pārliecība, ka piemineklis ir vēstures atspoguļotājs, un tā īpatnība, ka miera un labklājības laikā sabiedrība ar lielāku toleranci izturas pret svešu atmiņas lauku iekļaušanu, noveda pie tā, ka atjaunoja pieminekli Barklajam de Tolli (Michael Andreas Barclay de Tolly), kas 1913. gadā tika uzstādīts par godu Krievijas uzvarai pār Napoleonu 1812. gada karā. Jā, viņš bija vācbaltietis Krievijas impērijas dienestā. Viņš bija vēsturiska persona šajā teritorijā. Kāds tam sakars ar Latvijas šodienu un nākotni? Kam kalpo tas, ka viņa piemineklis šeit atrodas? Vēl ilgi pirms kara Ukrainā man sanāca iet garām krievu tūristu grupai, kas gida pavadībā aplūkoja Brīvības pieminekli. Dzirdēju gida stāstījumu par to, ka mūsu piemineklis ir uzcelts Pētera I pieminekļa vietā, pamatnē vēl saskatāmi tie paši akmeņi. Līdzīgi runā krievu tūristi arī pie Barklaja. Arī viss cits šajos stāstījumos parasti ir par to, ka Rīga ir krievu pilsēta, ka šeit visu uzcēluši krievi. Arī porcelāna lielrūpnieki Kuzņecovi (Кузнецовы) ir krievi. Visu rūpniecību šeit uztaisījuši krievi. Vai tas ir tas, ko vēlamies? Vai tie cilvēki, kas tolaik balsoja par pieminekļa uzstādīšanu, darītu to vēl šodien?

Līdzīgs stāsts ir arī par Pikuļa gatvi Rīgā (cerams, nu jau bijušo) un, iespējams, citiem piemiņas objektiem, kuriem šeit patiesībā nebūtu jāatrodas, un to ļoti skaidri parāda šis laiks, kurš, kā mēs zinām, vairs nav miera laiks. Varbūt tādēļ nemiera laiki ir nepieciešami, lai attīrītu telpu un mūsu uzskatus no liekiem un nevajadzīgiem, ar mūsu sabiedrības vērtībām nesavienojamiem uzslāņojumiem, slinkiem kompromisiem un noklusēšanas?

Man patiešām žēl tos cilvēkus (nē, es viņus nesaprotu), kas iedomājas, ka pieminekļi ir kaut kas par vēsturi un ka kultūrai nav sakara ar politiku. Viņi vienkārši nezina vēsturi. 

Līdzīgi ir arī ar ielām. Iedomāsimies, ceru, ka tikai izfantazētu, situāciju, ka piedzīvojam atkārtotu Latvijas okupāciju. Krievu žurnālists sniedz interviju starptautiskiem medijiem no Rīgas ielām un skaļi apgalvo, ka šī taču ir “mūsu” kultūrtelpa, vecum vecā Krievijai piederošā teritorija – lūk, mūsu Puškins, Turgeņeva, Gogoļa un Maskavas iela, arī Maskavas nams… (šeit bezgalīgs uzskaitījums). Šo ielu pastāvēšana pilsētvidē ir tiešs apliecinājums tam, ka kultūra vienmēr ir varas ietekmes avots, ka kāds šo ietekmi pār mums ir realizējis un mēs esam ļāvuši tam notikt sava stulbuma vai inertuma dēļ.

Atšķirīgi no pieminekļiem un ielu nosaukumiem ir muzeji. Pat augstu novērtējot Andreju Upīti kā rakstnieku, tomēr piekrītu tam, ka viņa piemineklim ir jāmeklē cita vieta. Uzskatu, ka šobrīd publiskajā telpā nav vietas piemineklim cilvēkam, kas atbalstījis Latvijas okupāciju un veiksmīgi un ilgstoši sadarbojies ar okupācijas režīmu (neskatoties ne uz kādiem citiem viņa nopelniem). Galu galā, kā mēs varam pieļaut, ka ir piemineklis Andrejam Upītim vai Annai Saksei, ja salīdzinām viņu visās nozīmēs auglīgo darbošanos padomju okupācijas varas dienestā, piemēram, ar ģenerāļa Ludviga Bolšteina rīcību, kurš, izdarot pašnāvību, atsacījās piedalīties Latvijas valsts iznīcināšanā 1940. gadā?

Tomēr Upīša muzejam būs būt, jo tieši muzeji, pretstatā pieminekļiem, ir par vēsturi. Tieši muzeju aizvēršanu mēs varētu salīdzināt ar grāmatu dedzināšanu. Šeit gan jāizdara atkāpe un atkal jāpiesauc kuriozs fakts, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, piemēram, Jāņa Čakstes, Edvarta Virzas un citu Latvijai nozīmīgu personību piemiņas saglabāšana tika atstāta privātai iniciatīvai. Labi, ka šī iniciatīva bija, taču kolaborants Andrejs Upītis joprojām ir palicis valsts aprūpēts. Daži prot iekāroties – to neapstrīdēsi. 

Ne tikai politiskas, bet galvenokārt ētiskas konsekvences trūkums attiecībā uz kopīgas vai, drīzāk, savstarpēji nekonfliktējošas atmiņu telpas veidošanu ir radījis šobrīd pastāvošo pieminekļu multikulturālismu, kas, kā izrādās, tomēr ir pastāvēt nespējīgs. 

 

Attēls: ekrānšāviņš no demontāžas tiešraides Latvijas Televīzijā 

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist