Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Aizmirstie

Personību piemiņas biedrību materiāli ir tik bagātīgi gan skaitliskā, gan arī saturiskā nozīmē, ka ārpus šīs ierakstu sērijas paliks lielākā daļa. Tomēr viena ieraksta apjomu esmu pietaupījusi dažām no tās nosacītās biedrību grupas, kuru esmu apzīmējusi kā “Aizmirstās personības”. Aizmiršanu šeit gribu skatīt kā pretēju procesu piemiņai, taču tādēļ nebūt ne mazāk piemiņas saglabāšanas procesus raksturojošu, un es ceru, ka šo biedrību materiāli spēs sniegt atbildi uz jautājumu, kāpēc atsevišķas personības tiek aizmirstas vai daļēji aizmirstas, bet citas savu nozīmi un piemiņu saglabā. Daļēji uz šo jautājumu jau esmu atbildējusi iepriekšējos ierakstos. Tajā, vai kāda personība tiek aizmirsta vai pieminēta, ir nozīme gan cilvēka padarītajam darbam, gan šī darba nozīmei un aktualitātei ne tikai kopienas vai visas sabiedrības, bet noteikti arī personiskā mērogā. Tāpēc šajā rakstu sērijā es ierosinu definēt aizmiršanu nevis kā piemiņas aizmiršanu, bet kā kopienas, kas atceras, reducēšanos.  

Lielākā daļa šajā sērijā aplūkoto personību ir mirušas no 20. gadu beigām līdz 30. gadu otrajai pusei. Viņu piemiņas biedrības dibinātas vēl kādu gadu vēlāk. Nepagūstot vēl atsperties, to darbību sākumā ierobežo K. Ulmaņa autoritārais režīms, vēlāk pārtrauc Otrais pasaules karš un padomju okupācija. Ja aplūkojam zemsvītras atsaucēs pieminēto personu dzīves gadus, tad uzkrītošs ir fakts, ka daudzas dzīves pārtrauktas 1940.–1942. gadā. Te, iespējams, ir arī tāda nosacīta atbilde vēsturniekiem uz jautājumu, pret kādiem cilvēkiem tad padomju vara vērsās, – proti, pret sociāli aktīviem. Šīs sociāli aktīvās daļas izņemšana no tautas, protams, izmainīja sabiedrību, kopienas. Kopiena, kas atceras un kam piemiņa ir nozīmīga personīgā līmenī, ātri sāka sarukt. Šajā aizmiršanas procesā vēlreiz gribu uzsvērt tieši personīgā aspekta lomu. Pat tad, kad padomju vara aizliedza pieminēt kādu personu, klusībā cilvēki to tomēr turpināja darīt, taču, ja izzuda personiskā motivācija to darīt, tad vairs nekā. Un arī pretējā gadījumā – ja padomju okupācijas laikā kādu personu drīkstēja pieminēt, bet cilvēkiem bija zudusi sasaiste ar viņas paveiktā darba nozīmīgumu – atkal nekā. 

Īpaši nozīmīga kopienu sairšana izrādījās nevis mazajām biedrībām, bet biedrībām, kuras pārstāvēja šauru vai mazu nozaru kopienas. Tādejādi šeit laikam varu rezumēt, ka kopienas plašums, spēks un personiskā piesaiste kādas personības piemiņai ir faktori, kas visvairāk ietekmē piemiņas saglabāšanos. 

1937. gada 10. novembrī Rīgā, Brīvības ielā 51–2, pēc Ministru prezidenta biedra Marģera Skujenieka aicinājuma dibināt profesora Gustava Klaustiņa[1] piemiņas biedrību sanāca kopā profesors P. Zīlīte no Latvijas Universitātes (LU), profesors M. Vegners no LU Inženierzinātņu fakultātes, docents V. Jungs no korporācijas “Zemgalija”, M. Vītiņš no LU Studējošo inženieru biedrības, K. Gailis no Latvijas Inženieru biedrības, J. Sīlis no Liepājas–Aizputes šaursliežu dzelzceļa akciju sabiedrības, A. Rezgalis no Latvijas Dzelzceļu virsvaldes, profesors J. Prīmanis no Veselības veicināšanas biedrības, Rezgale no Akadēmiskās draudzes, V. Strauts no LU kora, J. Krastiņš no Klaustiņa kora, E. Zariņa un O. Bobkovice no Veselības veicināšanas biedrības Līdzekļu vākšanas komisijas un E. Klaustiņa – no ģimenes.[2]

M. Skujenieks atklāja sapulci, aizrādīdams uz profesora G. Klaustiņa lielajiem nopelniem kā zinātnes, tā sabiedriskās dzīves dažādās nozarēs. “Darbodamies kā ministrs, prorektors, dekāns, profesors, daudzu komisiju loceklis, diriģents, ērģelnieks, direktors un daudzu biedrību organizētājs, vadītājs un līdzdarbinieks, visās vietās un lietās viņš licies darbā ar neaprakstāmu sirsnību, dedzību un lietpratību, vienmēr dzīvespriecīgs, atsaucīgs un pašaizliedzīgs, tāpēc arī guvis vispārēju cieņu sabiedrībā, un viņa darbs vaiņagojies sekmēm. Latvieši mīl un neaizmirst pašaizliedzīgus darbiniekus; arī mēs neaizmirsīsim mums visiem mīļo G. Klaustiņu un viņa piemiņu godāsim.”[3]

Nolemj dibināt biedrību, pieņem statūtus, kuros kā biedrības mērķis minēts – uzturēt un izkopt G. Klaustiņa piemiņu, izdot viņa rakstus un darbus, rūpēties par pieminekļa celšanu, dibināt stipendijas. 

Pēc gada, 1938. gada 12. oktobrī, tiek ziņots, ka fondam ceļā uz pieminekli esot jau 4000 latu, no tiem Latvijas Tautas bankā noguldīti 3300 lati ar 5,5 procentu likmi un tekošajā kontā – 650 lati ar 4,5 procentu likmi. Līdzekļu papildināšanai biedrība vēlas sarīkot mantu izlozi.  

J. Krastiņš ziņo par kora darbību, kas iesācis mēģinājumus un sagatavojis astoņas dziesmas diriģenta E. Kalniņa vadībā, un lūdz asignēt kora vajadzībām 660 latus, ko vēlāk atpelnīšot ar diviem dziedājumiem radiofonā un diviem koncertiem. Tam visi piekrīt.

Sapulcē apskata tēlnieka Kārļa Zāles veidoto pieminekļa modeli un nolasa viņa paskaidrojumu: “Piemineklis simboliski attēlo aizgājušā zinātnieka garīgo personību. Klaustiņš savā dziļākā būtībā bija mākslinieks, skaņu pasaules sapratējs un entuziasts. Mūzika viņa dzīvē bija tas, kas ļāva garam pacelties pāri ikdienas darbam un dienišķām rūpēm. Kā ideālists viņš aiziet savu tēlu un sapņu valstī. Sevī iegrimis cilvēka garīgais tēls, kura sejai piešķirti portretiskas līdzības vaibsti, atrodas aizzemes pasaulē, ko izteic mākoņi, plūstot un vijoties ap viņa stāvu. Viņš klausās kā apburts dvēseli saviļņojošās dievišķīgās skaņās, kas, drīz maigi noklusinātas, drīz vareni dimdot, plūst no ērģelēm, uz kurām norāda starp mākoņiem redzamās stabules.”[4] Pieminekļa izmaksas lēšamas uz 10 000 latu. 

Tālāk sākas meta apspriešana. Klātesošie izsaka savas domas – ka ērģeles vajadzētu vairāk izcelt, laist stabules cauri mākoņiem, kādu stabuli salauzt, mākoņus veidot vairāk gubām utt. E. Klaustiņa ziņo, ka K. Zāle pieminekļa metu un modeli izgatavojis par brīvu – sava drauga piemiņai. Nolemj izteikt K. Zālem pateicību, bet par metu vēl domāšot.

1939. gada 2. martā, biedru pilnsapulcē, J. Krastiņš ziņo par biedrības darbību 1938. gadā. Biedrības statūti, reģistrēti Apgabaltiesā 1938. gada 11. janvārī, pārreģistrēti Sabiedrisko lietu ministrijā 1938. gada 10. oktobrī. Lai gūtu līdzekļus piemineklim, sarīkoti koncerti 9. martā (devis atlikumu – 1126,51 latu), 3. maijā (27,35 lati) un 2. decembrī (556,62 lati). Ar 30 ziedojumu listēm savākti 1603,90 lati.

Biedrība uzņēmusi savā aizgādībā Klaustiņa kori, kas diriģenta E. Kalniņa vadībā pārstudējis F. Mendelsona oratoriju “Pāvils” (“Paulus”). Saņemts pieminekļa mets un iesākts darbs pie mantu izlozes. Biedru skaits biedrībā – 153.

Valdes sēdē 1940. gada 11. janvārī J. Krastiņš nolasa 1939. gada darbības pārskatu. Sarīkotā mantu izloze devusi 2078 latu lielu atlikumu, koncerts 23. aprīlī LU aulā – 169 latus, koncerts 7. decembrī Latvijas Konservatorijā – 573 latus. Valde atzīst, ka G. Klaustiņa piemiņas “propagandā” vislielākā loma piekritusi Klaustiņa korim, kurš gada laikā uzstājies 14 reizes. “Koris savā iekšējā dzīvē pārcietis krīzi, bet pēc tam sekmīgi darbojies un uzplaucis. Gada sākumā korim nebija diriģenta un sastāvā tikai 27 dalībnieki, bet enerģiskā diriģenta Haralda Medņa vadībā jau pēc pirmās uzstāšanās koris sāka strauji papildināties i skaitā, i kvalitātē, un gada beigās var saskaitīt 74 dalībniekus.”[5] Savukārt biedrības biedru skaits audzis līdz 270.

J. Krastiņš nolasa 1940. gada budžeta projektu. Valde pieņem priekšlikumu paaugstināt kora diriģenta algu no 60 uz 80 latiem. Klātesošie izsaka vēlmi 1940. gadā “cik vien iespējams drīz ķerties pie pieminekļa gatavošanas”.

Protokols 1940. gada 13. februārī – biedrība pārrunā un apskata iesniegto pieminekļu modeļus. Jaunus projektus iesnieguši Marta Lange un Nikolajs Maulics, divus zīmējumus – Kārlis Zemdega. M. Skujenieks uzņemas runāt ar K. Zāli par viņa iesniegtā meta pārstrādāšanu. Pie M. Langes projekta izteic vēlēšanos, lai modelis būtu sīkāk izstrādāts. Ērģeļu stabules un sabrukusī figūra sēdes dalībnieku vairākumam patīk, un daži pie tam izteicas, ka varbūt labāk būtu izvēlēties slavena mākslinieka mazāk izdevušos darbu, nekā mazāk pazīstama mākslinieka patīkamu modeli, par kuru nevar zināt, kā tas tiks izvests dzīvē. E. Klaustiņa izteicas, ka viņai vislabāk patīk M. Langes projekts. Kvoruma trūkuma dēļ pieminekļa projekta pieņemšanu atstāj neizlemtu.

Protokols 1940. gada 22. aprīlī – galvenais uzdevums ir pieminekļa projekta izraudzīšanās. Priekšnieks Marģers Skujenieks ziņo, ka profesors Ernests Štālbergs kā lietpratējs devis atzinumu par katru no šiem metiem, kas “atstāsta klātesošiem un lūdz visus izteikt savas domas, kurš no metiem būtu Klaustiņa dzīves un darba atbilstošākais piemiņas simbols. Visi to arī dara ar lielāko nopietnību, apsvērdami projektos ietvertās domas gan no idejiski-simboliskā, gan tehniskā un praktiskā viedokļa, gan raugoties uz to, kurš no tiem būtu piemērotāks kapa atrašanās vietai un apkārtnei, pie kam domas sveras vairāk par Langes projektu, varbūt ar dažiem koriģējumiem.”[6] Beigās valde vienbalsīgi nolemj pieņemt tēlnieces M. Langes pieminekļa metu “Celies un ej, topi gaisma!” un slēgt ar tēlnieci līgumu 7500 latu apmērā.

Pēdējais biedrības protokols datēts ar 1940. gada 9. maiju. Nolemj, ka piemineklim jābūt izgatavotam un uzstādītam ne vēlāk kā līdz 1940. gada 15. novembrim. Bez jebkādas publicitātes G. Klaustiņa piemineklis tiek uzstādīts Meža kapos 1941. gadā.

Biedrības “Aleksandra Būmaņa[7] piemiņas fonds”[8] dibinātāju sapulce notiek 1937. gada 29. septembrī Olava ielā 1, tieslietu ministra Hermaņa Apsīša[9] kunga dzīvoklī. Piedalās Hermanis Apsītis, Teodors Bergtāls[10], Antons Karčevskis[11], Arveds Švābe[12], Mārtiņš Bērziņš[13], Aurēlijs Zēbergs[14] un Jānis Raibārts[15].

Statūtus parakstījuši un līdz ar to skaitās biedrības dibinātāji – Hermanis Apsītis, Marta Būmanis (nelaiķa dzīvesbiedre), Teodors Bergtāls (Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs), Antons Karčevskis (Rīgas apgabaltiesas prokurors), Arveds Švābe, Mārtiņš Bērziņš (Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs), Jānis Raibārts (Rīgas apgabaltiesas loceklis) un Aurēlijs Zēbergs (Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs). 

Visi vienojas, ka fonda mērķis ir uzturēt un izkopt nelaiķa profesora, Dr. iur. A. Būmaņa piemiņu, izdot viņa atstātos rakstus un darbus, rūpēties par pieminekļa celšanu viņam, sniegt palīdzību trūcīgiem Rīgas apgabaltiesas darbiniekiem, kā arī atbalstīt trūcīgos studentus Tautsaimniecības un Tiesību zinību fakultātēs LU, dibināt stipendijas un izdot atzinības naudas balvas par nozīmīgiem darbiem tiesu un tiesību zinātņu nozarēs.

Neskatoties uz to, ka visa biedrība sastāv gandrīz tikai no juristiem (bet varbūt tieši tāpēc), šis protokols ir noformēts diezgan neskaidri. Tādēļ tikai ar daļēju pārliecību apgalvošu, ka šīs pašas sapulces laikā notiek debates par piemiņas saglabāšanas formu un motivāciju. Vienojas, ka A. Būmanim noteikti ceļama piemiņas zīme kapos un piemineklis pilsētā, “lai nākamajai paaudzei viņš būtu kā cēls un ideāls piemērs Latvijas justīcijas laukā”[16]. Par vispiemērotāko vietu piemineklim atzīst laukumu Rīgas apgabaltiesas priekšā.

Tālākās pārrunās ņēmuši dalību visi dibinātāji. Tiek izsacītas domas, ka “pie mums pieminekļa mūžs esot tikai daži gadu desmiti, un līdz ar jauniem arhitektiem un tēlniekiem nāk jaunie laikmeti mākslā. Tādēļ nelaiķa piemineklim jābūt īstam, augsti kvalificētam mākslas darbam, un, ja viņu kādreiz noņemtu no uzstādītās vietas, tad viņam būtu mākslinieciska vērtība un to varētu novietot kaut vai Tiesu pilī.”[17]

Nolemj arī izdot A. Būmaņa monogrāfiju, kuras rediģēšanu uzņemas A. Švābe.[18] Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs T. Bergtāls un prokurors A. Karčevskis ziņo, ka apgabaltiesa nodomājusi dot māksliniekam Kārlim Miesniekam, kurš bijis nelaiķa labs draugs, uzgleznot A. Būmaņa portretu, kuru novietos kopsapulces zālē. No dažiem tiek izteiktas domas uzstādīt nelaiķa bisti Tiesu pilī. 

1940. gada martā fonda sekretārs J. Raibārts sniedz detalizētu ziņojumu “Tieslietu Ministrijas Vēstnesī” par fonda darbību no tā dibināšanas brīža.[19] Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs A. Būmanis mira traģiskā nāvē 1937. gada 17. augustā Lietuvā, Tauraģes tuvumā. Drīz pēc tam viņa draugi un darbu cienītāji nodibinājuši biedrību, un biedrības priekšnieka pienākumus uzņēmies tieslietu ministrs H. Apsītis. Galvenie ienākumu avoti līdz šim bijuši biedru maksājumi un sarīkojumi (teātra izrāde “Skroderdienas Silmačos” 1937. gada 28. oktobrī devusi 1296,35 latu atlikumu, koncerts LU 1938. gada 17. martā – 882,26 latus, un teātra izrāde “Cilvēks grib dzīvot” 1940. gada 22. janvārī – 1021,24 latus). Par A. Būmaņa “Gaja Institūciju”[20] tulkojumu ieņemti 85 lati. Vislielāko ienākumu devušas biedru maksas (3638 lati) un ziedojumi (710 lati). Savas darbības laikā biedrība pavisam ieņēmusi 8231,40 latus. Lielākā izdevumu summa (3000 latu) izmaksāta tēlniekam Teodoram Zaļkalnam kā avanss par pieminekļa veidošanu A. Būmanim. 

Reizē ar līdzekļu vākšanu valde centusies realizēt A. Būmaņa piemiņas nostiprināšanu tautā. Lai to sasniegtu, rīkoti referāti – arī radiofonā. Rīgas apgabaltiesas kopsēžu zālē novietota gleznotāja K. Miesnieka darināta A. Būmaņa piemiņas ģīmetne. Esot bijusi iesākta arī A. Būmaņa “piemiņas stūrīša” iekārtošana. A. Švābe rediģējis A. Būmaņa tulkotās “Gaja Institūcijas”, kas iespiestas gan “Tieslietu Ministrijas Vēstnesī”, gan izdotas atsevišķā novilkumā 300 eksemplāros. Ir veikti priekšdarbi monogrāfijas sagatavošanai par A. Būmaņa dzīvi un darbiem. 

Pēc fonda valdes ierosinājuma 1938. gada 7. februārī Jaunpiebalgas pagasta valde ir griezusies ar lūgumu pie Izglītības ministrijas pārdēvēt Mārtiņa pamatskolu par Aleksandra Būmaņa pamatskolu. 1938. gada 13. maijā Izglītības ministrija nolēmusi lūgumu apmierināt. Svinīgajā skolas pārdēvēšanas aktā 1938. gada 13. novembrī biedrības valde pasniedza skolai visus A. Būmaņa rakstu tulkojumus un Latvijas Konversācijas vārdnīcas sējumus. 

Tā kā A. Būmanis apmeklējis Cēsu reālskolu, Cēsu pilsētas valde pārdēvējusi Jauno ielu, kas iet garām Valsts ģimnāzijas jaunceltnei, par Profesora Būmaņa ielu.

1938. gadā pēc biedrības vēlēšanās tēlnieks T. Zaļkalns izgatavojis A. Būmaņa kapa piemineklim divus metus, un 1938. gada 26. oktobrī valde nolēmusi pieņemt metu, kur atveidota latvju jaunava ar paceltu kokli, kas dzied slavas dziesmu dzīvei un darbam. Šo metu izvēlējās tādēļ, ka tas vislabāk pauž A. Būmaņa garu – viņš nebija cilvēks, ko nomāc dzīves cīņa un raizes, bet ar dzirkstošu humoru meklēja dzīvē un darbā gaišos momentus. Kapa piemineklis bija paredzēts 3,5 metrus augsts, no somu pelēkā granīta. Līgums ar T. Zaļkalnu noslēgts 1939. gada 7. janvārī. T. Zaļkalns apņēmās uzstādīt pieminekli par 9500 latiem līdz 1940. gada 1. augustam. Pieminekļa atklāšana bija paredzēta 1940. gada 17. augustā – nelaiķa nāves trīs gadu atceres dienā. 

Uzstādīt pieminekli nepaspēja, līdz pat 80. gadu beigām tas glabājās T. Zaļkalna memoriālajā muzejā, līdz 1991. gada 23. aprīlī, jau neatkarīgajā Latvijā, ieņēma tam paredzēto vietu Rīgas I Meža kapos.[21] 

Saskaņā ar statūtiem, biedrības “Profesora Paula Jozuusa[22] piemiņas fonds”[23] mērķis arī bija pieminekļa celšana, stipendiju dibināšana u. c. Tāpat biedrība vēlējās izmaksāt atzinības balvas apdāvinātākajiem Latvijas Konservatorijas audzēkņiem. Piemiņas fonda dibinātāju sapulce notiek 1938. gada 15. jūnijā Latvijas Konservatorijā. Piedalās: profesors J. Vītols no Latvijas Konservatorijas, A. Kviesis no Rīgas Latviešu biedrības, S. Duks no korporācijas “Līgusoņi” filistru biedrības un Dainas kora, E. Vilnis no “Līgusoņu” konventa, B. Strazdiņš un N. Fīlips no korporācijas “Vendia” filistru biedrības, P. Belchers – korporācijas “Vendia” seniors, J. Lolmanis no Latvijas Nacionālās operas, I. Āķis no korporācijas “Līga” konventa, L. Francmanis no Latvijas Konservatorijas, T. Balodis no Rīgas Latviešu dziedāšanas biedrības, A. Čakars no Sv. Ģertrūdes Pirmās un Otrās latviešu draudzes un A. Ābele no Latvijas Konservatorijas. Par priekšsēdētāju tiek izvēlēts J. Vītols.

1939. gada 16. februārī J. Vītols ziņo, ka P. Jozuus piemiņas koncerts 1938. gada 7. decembrī devis 990 latu skaidru atlikumu. Ieņemta biedru nauda par 1938. gadu – 55 lati, kopā biedrības kasē tobrīd ir 1050 lati. Fonda brīvos līdzekļus nolemj ieguldīt Pasta krājkasē.

Ir saglabājusies laba vēstule (diemžēl bez datējuma), kas atklāj biedrības motivāciju – piemiņas saglabāšana kā parāds padarītajam darbam. “Ļoti godājamam Nacionālās Operas direktora kungam. Jozuus fonda valdes uzdevumā atļaujamies griezties pie Jums, augsti godājamais Direktora kungs, ar sekojošu lūgumu. 1937. gada 3. decembrī mira Latvijas Konservatorijas rektors prof. P. Jozuus. Nelaiķis no Nacionās Operas dibināšanas līdz 1935. gadam izpildījis Nacionālās Operas kormeistera uzdevumus, paceldams kori uz mākslinieciski ievērojamu augstu stāvokli, ko, st. c., liecina kora sekmīgās viesības Berlīnes operā. 

Jozuus fonds ar sēdekli Konservatorijā sev stāda par uzdevumu celt ievērojamam darbiniekam cienīgu pieminekli – kapa akmeni. Ievērojot prof. Jozuus ilggadīgos ciešos sakarus ar Nacionālo Operu, Jozuus fonds pārliecināts, ka Nacionālā Opera neatteiksies ņemt dalību šai pateicības parāda deldēšanā. Fonda valdes uzdevumā priekšnieks, sekretārs. [Bez parakstiem].”[24]

Neatrodu tīmeklī ziņas, ka tāds piemineklis būtu uzcelts, un arī citus biedrības plānus ierobežo vēsturiskie notikumi.

1935. gada 18. decembrī ar Rīgas prefektūras Ārējās nodaļas atļauju noturēta žurnālista, Latvijas jūrniecības preses dibinātāja un K. Valdemāra ideju popularizētāja Anša Bandreviča[25] piemiņas fonda dibināšanas sapulce Rīgas Latviešu biedrības telpās.[26] Tajā piedalījās Fricis Zilgalvis, Fricis Kreicbergs, Artūrs Grasis[27], Frīdis Eglīte[28], Hermanis Keine, Žanis Unams[29], Fricis Dambekalns[30], Jēkabs Šmits[31], Marga Bandreviča, Marija Polis, Alma Kalniņš, Ernests Kalniņš[32], Elza Freidenfelds, Kārlis Blaus[33]. Par sapulces vadītāju vienbalsīgi izvēlēts E. Kalniņš, par sekretāru – F. Dambekalns.

Sapulces vadītājs nolasa statūtus, kas reģistrēti Rīgas apgabaltiesā, un uz to pamata sapulce vienbalsīgi nolemj dibināt A. Bandreviča piemiņas fonda biedrību. Biedru maksu pieņem vienbalsīgi – divi lati gadā. Jautājumā par līdzekļu vākšanu pieminekļa celtniecībai noskaidrojas, ka tos ir paredzēts dabūt no dažādām biedrībām un kuģu organizācijām, kā arī citiem brīvprātīgiem ziedojumiem, ko uzdod vākt biedrības valdei. Par valdes locekļiem ievēlē E. Kalniņu, F. Dambekalnu, F. Eglīti, F. Žiglevicu[34] un K. Blauu.

Valdes sēdes protokols 1936. gada 8. janvārī Rīgas ostas Otrā iecirkņa telpās 11. novembra bulvārī – biedrība sadala amatus un nolemj griezties Iekšlietu ministrijā ar lūgumu atļaut vākt ziedojumus pieminekļa celšanai un pasūtīt biedrības zīmogu ar uzrakstu.

2. jūlijā fonds nolemj, ka, ievērojot nepietiekamo laiku, kas bija atvēlēts ziedojumu vākšanai, lūgt Iekšlietu ministra atļauju to pagarināt vēl uz pieciem mēnešiem – līdz 1936. gada 31. decembrim.

10. jūlijā – ziedojumu vākšanas atļaujas pagarināšana ir noraidīta. Pēc ievāktajām listēm izrādās, ka saziedoti ir 1218,80 lati, ko kasieris F. Eglītis noguldījis Jūrnieku savstarpējā kredītbiedrībā.

Valdes sēdē 25. novembrī Rīgas ostas Vateršauta telpās kasieris F. Eglītis ziņo, ka nu jau ziedojumos savākti 2155,59 lati. Valde atļauj izmaksāt 350 latus Meža kapu sargam Launagam par pieminekļa pamata iemūrēšanu. Nolemj griezties pie Kultūras fonda ar lūgumu piešķirt pabalstu A. Bandreviča pieminekļa celšanai. 

Protokols 1937. gada 19. februārī Rīgas ostas Vateršauta telpās Lielajā Jaunielā 14 – biedrība apspriež Eduarda Kūrava[35] firmas, Viļuma Jaundāldera firmas un Arvīda Brastiņa izgatavotos metus kapa piemineklim ar piedāvājumu aprēķiniem. Vienbalsīgi vienojas un atzīst par labāko un lētāko E. Kūrava uzņēmuma projektu. Nolemj projekta metu ar izmaksu aprēķinu nosūtīt Izglītības ministrijas Kultūras fonda nodaļai līdz ar lūgumu piešķirt iztrūkstošo summu kapa pieminekļa uzcelšanai. Kopējās izmaksas – 4200 lati.

1937. gada 7. jūnijā tiek paziņots, ka Kultūras fonda dome ir piešķīrusi 1000 latu. Bija gan lūgts vairāk, bet – paldies par to pašu. Nolemj parakstīt līgumu ar E. Kūrava darbnīcu.

1937. gada 28. jūnija sapulcē priekšsēdētājs ierosina vākt iztrūkstošo summu piemineklim ar otrreizēju ziedojumu vākšanu. Tiek pārvēlēta valde, un amatos paliek visi tie paši biedri. 

14. oktobra sapulcē E. Kalniņš ziņo – E. Kūrava uzņēmums pieminekli ir izgatavojis un uzstādījis, lūdz to pieņemt un samaksāt naudu. Ievērojot to, ka Bandreviča jaunkundze patlaban neesot mājās, valde nolemj atstāt pieminekļa pieņemšanu uz to brīdi, kad viņa atgriezīsies, līdz ar to arī neizmaksāt visu naudu, bet tikai daļu – 2000 latu. 

1938. gadā 31. janvārī tiek noslēgtas ziedojumu listes, kopā ienākuši 1287,50 lati.

1939. gada 5. septembrī – piemineklis ir gatavs, bet vēl jāmaksā 700 lati.

1939. gada 8. oktobrī dažādu apstākļu dēļ nolemj pieminekļa atklāšanu atlikt uz nākamo pavasari. 1940. gada 10. aprīlī nolemj pieminekli atklāt 20. aprīlī. Priekšsēdētājs ziņo, ka pieminekļa atklāšanai garīgo aktu izdevis profesors Voldemārs Maldonis. Pieminekli atklās Jūrniecības departamenta direktors Pēteris Stakle[36].

Tā paša gada 24. aprīlī biedrība pārrunā dažādus jautājumus sakarā ar labi izdevušos pieminekļa atklāšanu, kas arī plaši atspoguļota presē.[37]

Biedru pilnsapulce notiek 1940. gada 4. jūnijā Rīgas ostas kapteiņa kancelejas telpās. Tā kā biedrība savu uzdevumu ir veikusi, E. Kalniņš liek priekšā biedrību likvidēt, un pilnsapulce tam vienbalsīgi piekrīt. 

Pēc visa varētu domāt, ka A. Bandreviča piemiņas fonds ir veiksmīgs – savāca naudu un uzcēla skaistu, iespaidīgu pieminekli, kuru atklāja burtiski pēdējā brīdī pirms padomju okupācijas. Taču P. Stakles vēlējums pieminekļa atklāšanas runā – “Lai uz šo pieminekli neaizaug tautas takas!”[38] –, manuprāt, nav piepildījies.

Biedrības “Dziedātāja Aleksandra Jankovska piemiņas fonds” statūtos definētie mērķi ir analoģiski citu biedrību mērķiem – uzturēt un izkopt piemiņu, vākt līdzekļus pieminekļa celšanai un celt pieminekli. No vēstules Jūrmalas pilsētas valdei 1939. gada 8. jūnijā: “1937. gada 6. jūlija vakarā Rīgas Jūrmalas koncertā Dzintaros, atstādams koncertestrādi, šķīrās no dzīves tenors Aleksandrs Jankovskis. Viņa nāve izsauca dziļu saviļņojumu ne vien mākslinieku pasaulē, bet arī visplašākā sabiedrībā. Kā mākslinieku, kas līdz pēdējam elpas vilcienam ziedojis sevi latviešu mākslai, un kā pirmo akadēmiski izglītoto latviešu dziedātāju, kam tik traģiskā, bet reizē zīmīgā kārtā bija jāapliecina uzticība savai mākslai, – Aleksandru Jankovski latvju tauta var pieminēt pateicībā un apbrīnošanā. 

Šīs domas vadīti, A. Jankovska tuvākie kolegas – dziedoņi un mūziķi, “Pērkona koris”, kā arī darba biedri viņa skolotāja gaitās un mākslinieka talanta cienītāju pulciņš – vienojušies celt redzamu piemiņas zīmi A. Jankovska atdusas vietā, Debesbraukšanas kapos Rīgā. Piemineklim jāizteic latvju mākslinieka-dziedātāja nesatricināmā uzticība savai sūtībai – visu ziedot mūžīgam daiļumam. Šī mērķa realizēšanai nodibinājusies biedrība “Dziedātāja Aleksandra Jankovska piemiņas fonds”, kas tagad stājusies pie līdzekļu vākšanas darba. Jau ienākuši prāvāki sabiedrības ziedojumi, kā arī sarīkoti 2 piemiņas koncerti Rīgā, kā atlikums ieskaitīts fonda līdzekļos.

A. Jankovska piemiņas fonda vārdā griežamies ar lūgumu pie Rīgas Jūrmalas pilsētas valdes – neatteikties nākt talkā šī pasākuma realizēšanā, jo sevišķi ievērojot to, ka dziedātājs A. Jankovskis sava mūža pēdējos gados bija cieši saistījies ar Rīgas Jūrmalu, dzīvodams un izveidodams savas mājas Asaros, tāpat arī viņa pēdējai dziesmai bija lemts izskanēt tieši Rīgas Jūrmalas pilsētas rīkotā koncertā Dzintaros, liktenīgajā 1937. gada 6. jūlija vakarā.

Šinī sakarībā biedrības valde nolēmusi lūgt Rīgas Jūrmalas pilsētas valdi š. g. 6. jūlijā rīkotā vasaras sezonas koncerta ienākumu vai tā daļu ziedot A. Jankovska pieminekļa celšanai. 

Būsim pateicīgi arī par eventuālu katru citu Rīgas Jūrmalas pilsētas valdes izvēlētu biedrības mērķu atbalstīšanas veidu.

Piezīmējam, ka vasaras laikā b-bas “Dziedātāja Aleksandra Jankovska piemiņas fonds” valdes sēdeklis atrodas b-bas priekšnieka dzīvoklī, Rīgā, Brīvības ielā 70–58, kur arī lūdzam adresēt atbildi. Patiesā cieņā K. Baltpurviņš.”[39]

1940. gada 18. jūnijā tiek noslēgts līgums starp A. Jankovska piemiņas fondu un K. Zemdegu, ar kuru tiek uzdots tēlniekam pagatavot un uzstādīt Rīgā, Debesbraukšanas draudzes kapos, pieminekli, kuram jābūt gatavam līdz 1942. gada 1. jūlijam. K. Zemdega saņemtu atlīdzību 4000 latu apmērā.[40] Piemineklis tā arī netika uzstādīts.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs