Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Ievads

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu 2020.[1] un 2021. gadā[2] tapusī rakstu sērija par memoriālo jeb personību piemiņas muzeju vēsturi atstāja neatbildētu jautājumu, vai pirms Otrā pasaules kara tapušās biedrības, kas dibinātas personību piemiņas saglabāšanai, uzrādītu potenciālu pārtapt personību piemiņas muzejos vai arī tās savā attīstībā demonstrētu kādu īpašu ceļu, kas tika izjaukts ar Latvijas okupāciju, un kāds šis ceļš varētu būt? Man arī interesē, vai un cik šo biedrību darbība atšķiras no kultūras biedrību darbības mūsdienās un vai ir tādas pirmskara biedrības, kas izgaismo kādu aizmirstu mūsu kultūras vēstures lappusi vai kuru darbība būtu īpaši interesanta šodien. 

Šo ierakstu tapšanai izmantošu gandrīz vienīgi attiecīgos Latvijas Valsts vēstures arhīva fondus un, lai gan nepretendēju šajā rakstā aptvert gluži visas tolaik pastāvējušās biedrības, tomēr varu apsolīt, ka izlase būs plaša.

Kā jau ierasts, sākšu ar kopiespaidu. Kopumā pārsteidzošs ir fakts, cik vispār Latvijā ir bijušas biedrības un cik tās ir dažādas. Man pārāk vēlu ienāca prātā doma, ka es varētu humora pēc pieminēt kādus dīvainākos nosaukumus. Vienu es atceros – tā saucās apmēram kā Labu padomu došanas biedrība, bet bija arī citas līdzīgas. Vienā pagastā vai apdzīvotā vietā varēja būt pat desmit biedrību. Arī tādu biedrību, kas veltītas personību piemiņas saglabāšanai, bija ļoti daudz. Acīmredzot biedrību dibināšana bija viegla un sabiedrība bija aktīva. Arī biedrību arhīvu materiālu ir daudz. Daudz vairāk, nekā var ietvert šajā rakstu sērijā, un, lai gan katrs no tiem ir ar kaut ko interesants, visvairāk stāstošs ir to kopums.

No otras puses, kaut kādā mērā man šis materiāls lika vilties – cerēju, ka tas būs daudz krāšņāks un daudzveidīgāks, taču biedrību materiāli ir samērā vienveidīgi: visu biedrību statūti, tāpat arī darbība un mērķi ir apmēram vienādi. Tomēr tad kādā brīdī saproti, ka tieši šī vienādība spilgti atklāj, kas ir piemiņas saglabāšana 20. gadsimta sākuma izpratnē. Doma par muzejiem tur neizskan vai izskan ļoti maz. Piemiņas saglabāšana ir kapa apkopšana, darbu un domu popularizēšana, pieminekļu celšana, nosaukumu došana ielām, skolām u. tml., varbūt arī kāds koncerts, priekšlasījums vai cita veida pasākums. Ļoti spilgti izskan doma, ka piemiņas saglabāšana ir visas tautas lieta, un notiek maksimāla vēršanās pie pēc iespējas plašākām sabiedrības aprindām, ieskaitot amatpersonu, citu biedrību un pagasta valžu personīgu uzrunāšanu. 

Arī biedrību publiskā komunikācija tolaik ir stipri atšķirīga no mūsdienām, kad dzīvojam katrs savā “burbulī”. Tāpat ziedojumu vākšana, manuprāt, ir ļoti agresīva, mērķtiecīga – varbūt no tās varam kaut ko pamācīties.

Tā laika personību piemiņas biedrības ir ļoti politiskas – tās uzreiz meklē atbalstu savai darbībai pie ietekmīgiem cilvēkiem, ievēlē tos par goda biedriem, dod iespēju amatpersonām un politiķiem būt biedrības valdē. Jāuzsver, ka biedrībās nekad neviens nesaņem atlīdzību par padarīto darbu, dalība tajās ir kā sabiedrisks goda pienākums, un pavīd cilvēki, kas darbojušies pat vairākās biedrībās vienlaicīgi un kuru piemiņas saglabāšanai pēc to nāves atkal tiek dibināta biedrība. 

Doma par muzejiem kā piemiņas uzturētājiem biedrību materiālos ir maz novērojama. Iespējams, ka muzejs tolaik asociējās ar kādreiz populārajiem kolekciju kabinetiem ar izglītojošu saturu. Tādi publiskie muzeji, kas veltīti personību piemiņai un kuru potenciālā mērķauditorija ir plaša sabiedrība, sāka tikai rasties un Latvijā bija sastopami ļoti maz – Brāļu Kaudzīšu muzejs Kalna Kaibēnos un Raiņa muzejs Durbes pilī tika dibināts 1929. gadā, Annas Brigaderes “Sprīdīši” – 1933. gadā, Oskara Kalpaka piemiņas vieta un muzejs Airītēs – 1936. gadā. Protams, bija vēl mazākas piemiņas istabas un “stūrīši” skolās u. tml.

No otras puses, iespējams, ka tieši biedrību daudzums, biedrību kopums, nevis to darbības unikalitāte, mums atklāj ko vairāk par atmiņas un sociālajiem procesiem sabiedrībā. Visās aplūkojamajās biedrībās rašanās un darbības scenārijs ir apmēram līdzīgs – sabiedrībā vai tās daļā rodas doma, ka kādas personības piemiņa ir saglabājama, šī doma attīstās, daudzi cilvēki rod piepildījumu šajā darbā, un tam ir tāds labs virsmērķis, noteikti sasniegumi un arī darbības inerce, bet tad šo biedrību darbību apstādina Otrais pasaules karš vai, atsevišķos gadījumos, arī Kārļa Ulmaņa apvērsums. Taču šie līdzīgie darbības scenāriji vēsturiski piedzīvo dažādus atrisinājumus – sabiedrība šīs kādreiz sev nozīmīgās personības aizmirst, daļēji aizmirst, vai, tieši pretēji, atcerēšanās kļūst par nacionālās identitātes apziņas vai protesta pret okupāciju formu.

30. gadu otrā puse ir šo biedrību īstais uzplaukuma laiks, ko apliecina arī daudzi ar šo laiku saistāmie biedrību dibināšanas protokoli. Šeit jāņem vērā, ka 20. gadsimta sākums vēsturiski ir nacionālo valstu rašanās laiks ar savām vajadzībām pēc nacionālas pašapziņas, garīguma, mākslas, kultūras, vēstures utt. Daudzas no šeit pieminētajām personībām ir pirmās kādā nozarē vai institūcijā pašu izveidotajā valstī, tādēļ viņu nopelni laikabiedriem šķiet nozīmīgi nacionālā līmenī. Lielāks potenciāls piemiņas saglabāšanai ir politiķiem, kuru darbībai piešķir oreolu jaundibinātās valsts pirmie sasniegumi, savukārt nozaru speciālistu un augstskolu mācībspēku nopelni vairāk zināmi šaurākā lokā. 

Man radies priekšstats, ka pirms Otrā pasaules kara piemiņas saglabāšanas ceļā muzeji tiek uzlūkoti kā blakusprodukts. Īstākais piemiņas saglabātājs ir pašas personības paveiktais darbs un kopiena ar atbilstošu motivāciju, kurai šis paveiktais darbs ir nozīmīgs. Vēl pie tam šim paveiktajam darbam jābūt nozīmīgam ne tikai kopienas mērogā, bet daudziem kopienas locekļiem personīgi. Iztrūkstot personīgajam aspektam, piemiņu ir grūti saglabāt. 

Tā varētu turpināt aprakstīt pirmskara biedrības, taču kopumā jāsecina, ka man joprojām nav pilnīgas atbildes uz pieteikto jautājumu. Varu ar pārliecību teikt, ka lielākā daļa no personību piemiņai veltītajām biedrībām nekad nebūtu pāraugušas muzejos, jo pats muzejs vēl nebija attīstījies tiktāl, lai tā piedāvātās iespējas tiktu ieraudzītas, tādēļ daļa biedrību būtu pašlikvidējušās arī tad, ja to darbību nebūtu pārtraukusi padomju okupācija. Kas notiktu ar tām, kuras kaut kādā mērā būtu palikušas saistītas ar muzejiem? Atkal nav iespējams atbildēt pilnībā. Diezgan droši, ka kāda daļa no tām kalpotu kā līdzekļu vācējas muzejiem, kurus būtu dibinājušas citas juridiskas vai fiziskas personas, – tā, kā tas ir arī tagad. Un šaubos, vai arī trešā daļa būtu tādas, kas pāraugtu muzejā, jo darboties muzejā nebūt nav tas pats, kas darboties biedrībā, – tam nepieciešama cita motivācija. Līdz ar to arī kopiena, kas būtu gatava to darīt, būtu cita. Un šeit varam sākt atkal visu no sākuma.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs