Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Likteņi

Lasot atsevišķu biedrību arhīvu lietu materiālus[1], es atkal domāju par likteni. Friča Bārdas, Teodora Zeiferta un citas mazās biedrības ar saviem mazajiem budžetiem, ar savām neveiksmēm naudas piesaistīšanā, piemiņas pasākumiem, uz kuriem neatnāk pietiekams apmeklētāju skaits, un izrādēm, ko izjauc gripa, uzceļ pieminekļus, kaut arī tur jāiegulda personīgie līdzekļi, kurus atpakaļ var dabūt tikai ilgstošā laika periodā, bet varbūt vispār nevar atgūt. Un tad, piemēram, ir Vladislava Rubuļa piemiņas fonds, kas apvieno valsts augstākās amatpersonas, kurā katram ir gods piedalīties un kuram ir milzīgs budžets, bet nekā – liktenis vai vēsturiskie apstākļi ir tādi, ka netop piemineklis, piemiņa izzūd. Un, ak, – vislielākais kuriozs – biedrība ar teju vislielāko budžetu starp aplūkotajām noskauž kapa kopējai Marcianai Gailītis 25 latus kapa kopšanas naudas, kas maksāti iepriekšējam kapa kopējam, jo viņa taču strādāšot arī par 10 latiem.

Šodien, kad pēc pirmo biedrību rašanās ir pagājuši gandrīz 100 gadi un mēs jau zinām, kas ir noticis ar fondu pārstāvēto cilvēku piemiņu – darbiem, idejām, pieminekļiem –, dabiski, ka domājam par likteņiem. Nav iespējams nedomāt par to, kas nosaka, vai kāda cilvēka piemiņa patiešām sabiedrībā saglabājas vai izzūd, cik liela nozīme šeit ir konkrētajai personībai un viņas darbam un cik – nejaušībai. Manuprāt, personību piemiņa ir kopienu atmiņa, un tā saglabājas tikmēr, kamēr kādam tā ir personiska. Kopienu atmiņu uztur personīgā un vispārīgā simbioze nedefinējamās proporcijās, taču viena bez otras tās īsti nespēj pastāvēt.

Roberta Garseļa[2] piemiņas fonda biedrība tiek dibināta 1937. gadā. Vairs neatceros, kādēļ esmu piezīmējusi, ka tas ir “aizkustinošs” materiāls. R. Garseļa lietai tuvojos ar skepsi – es nezināju, kas ir R. Garselis, lietā materiālu bija maz, un ticības, ka biedrība būtu spējusi uzcelt kapa pieminekli, – vēl mazāk. Bet, palūk, atverot tīmekli, redzu realizētu to pašu pieminekļa metu, kura skice ar nosaukumu “Miers” redzama lietas materiālos, un domāju par to, ka lielas biedrības vai mazas, katra kopiena, kas jūt saikni un piederību idejai, cīnās par “savu” pieminekli un arī panāk tā izveidošanu. Atšķirībā no pieminekļiem pilsētvidēs šie kapu pieminekļi ir labi saglabājušies Latvijas kapsētās, un mazajām biedrībām ar tiem dažkārt ir veicies pat labāk nekā populāru politiķu biedrībām.

R. Garseļa biedrības statūtu 1. paragrāfs: “Biedrības mērķis ir veicināt nelaiķa inž. Roberta Garseļa piemiņas godināšanu, vākt līdzekļus pieminekļa celšanai un celt pieminekli.

Biedrības mērķa sasniegšanai izdod nelaiķa piemiņai veltītus rakstus, rīko priekšlasījumus, koncertus, saviesīgus vakarus, ar uzraudzības iestāžu atļauju rīko loterijas un vāc ziedojumus. Dažādu atklātu kulturālu pasākumu izvešanai biedrība stājas sakaros ar Latvijas Rakstu un mākslas kameru, seko tās norādījumiem un padota tās kontrolei.”[3]

R. Garseļa biedrības materiāli nav bagātīgi, un es neatradu protokolu grāmatu, kas parasti dod vispilnīgāko priekšstatu par biedrības dzīvi. Nav ne jausmas, kā savākti līdzekļi pieminekļa celtniecībai, taču lietas materiālos ir līgums ar tēlnieku Egonu Zvirbuli par pieminekļa izgatavošanu. Tēlnieks apņemas Ēveles pagasta kapsētā ar savu darbaspēku, materiālu un vajadzīgiem darbarīkiem un palīglīdzekļiem izgatavot un uzstādīt līdz ar pamatiem kapa pieminekli Garseļa dzimtas kapos pēc sava 1938. gada 25. novembrī biedrībai iesniegtā meta “Miers” tautu meitas veidojumā par 6000 latiem. Pieminekļa atklāšana sākotnēji paredzēta 1939. gada 30. jūnijā. Tā tomēr nenotiek. Tad presē atrodama informācija, ka pieminekli R. Garselim Ēveles kapsētā grasās atklāt 1940. gada 30. jūnijā,[4] taču trūkst ziņu, vai un kad piemineklis atklāts. Lai vai kā, šodien piemineklis Ēveles kapsētā pastāv, taču R. Garseli pašu atceras vien šauras profesionālās aprindas, vietējā kopiena un radinieki.

Pavisam citādas izejas pozīcijas ir Latvijas politiķa, sabiedriskā darbinieka un vairākkārtējā labklājības ministra Vladislava Rubuļa (1887–1937) piemiņas fondam. Tā dibināšanas sēde 1937. gadā 5. oktobrī notiek laikraksta “Jaunais Vārds” redakcijas telpās Stabu ielā 22, Rīgā. Valdē – bijušais Daugavpils pilsētas galva un toreizējais labklājības ministrs Jānis Volonts[5], bīskaps Jezups Rancāns[6], politiķis un bijušais Saeimas deputāts Juoņs Rubuļs[7], Staņislavs Jaudzems[8] – tobrīd Rēzeknes ģimnāzijas un komercskolas direktors, un Valentīna Seilis[9] – tobrīd Daugavpils Skolotāju institūta direktore.

Fonda valdes sēdē 1938. gada 5. martā Skolas ielā 28 piedalās J. Volonts, J. Rancāns, J. Rubuļs, S. Jaudzems un V. Seilis. Pārrunājot iecerētās monogrāfijas jautājumus, nolemj lūgt sabiedrību caur laikrakstiem iesniegt V. Seiļs jaunkundzei materiālus un atmiņas par nelaiķi. Nolemj jau tajā pašā gadā ķerties pie kapa vietas un pieminekļa izbūves darbiem, visdrīzākajā laikā sarīkojot sacensību projektiem. Pieminekļa un kapa vietas izbūvei paredz apmēram 20 000–30 000 latu. 

1938. gada 5. aprīlī V. Rubuļa fonds nolemj izsludināt projektu konkursu pieminekļa izbūvei Rēzeknes Romas katoļu draudzes kapos. “Piemineklim jābūt monumentālam, tēlnieciskam, ar arhitektonisku izbūvi un viņam jāizteic nelaiķa darbs un personība.”[10] Projekti jāiesniedz līdz 1938. gada 15. augustam. Labākajiem projektiem paredzētas godalgas (pirmajai vietai – 400 lati, otrajai – 200, trešajai – 100). Žūrijas komisijā nolemj uzaicināt profesoru Paulu Kundziņu, profesoru Borisu Viperu un tēlnieku Rihardu Mauru. 

1938. gada 2. decembra valdes sēdes protokolā var izlasīt, ka ir noticis pieminekļu projektu konkurss un, kā atzīst valde, visiem iesniegtajiem projektiem ir kādi trūkumi, tādēļ neviens no tiem nav godalgojams ar paredzēto naudas summu, bet tā sadalāma starp trim labākajiem projektiem. Atverot aploksnes, noskaidrojas, ka tie ir Martas Langes, Rūdolfa Aldera un Teodora Zariņa projekti. 

Šajā pašā valdes sēdē nolemj kapa apkopšanu uzticēt Marcianai Gailītis un maksāt viņai 10 latus mēnesī. Šeit pievienota diezgan kurioza sarakste: “Ļūti gūd. Direktora kungs! Beju kopsātā. Navarātu teikt, ka tur kas byutu dareits. Zōle aug pa vacam, celeni nekūpti, un kūpšonas pazeimes gondreiž nav. Kurmis nu grants apakšas sadzinis malnū zemi. Kai ar viņu ceineitis – jōpadūmoj.

Vacais kopa kūpējs leidz šam sajēmis Ls 25 mēnesī. Kopam paradzāto, t. i., nuspraustō plateiba ir prōva, un dorba pi tō kūpšonas jōbyut dīsgon daudz, bet tumār muns personeigais īskots, ka leidzšinejām kūpējam golvonais ir bejusi olga, bet na pinōkums. Pa vosoru viņš asūt daudzi laistējis un daudz pyuļu bejis – var jau byut.

Gailitis kundze ar sovu ģimeni dzeivoj ļūti tyuvu kopim, un, jamūt vārā viņu materialūs apstōkļus, jōdūmoj, ka dorbu veiks na slikšōk. Asmu nuvārojis, ka Gailitis nu vysaida veida fiziska dorba naizvairos un ceņšās, kur un cik var.

Pec muna iskota viņam varātu moksōt ar vīglu sirdi mēnesī Ls 15, bet byus viņš pateiceigs ari par Ls 10. [..] 1938. g. 28. oktobrī. [Paraksts nesalasāms].”[11]

1938. gada 17. decembra sēdē valde nolemj lūgt izstrādāt pieminekļa metu tēlniekam Kārlim Jansonam, ko viņš arī izdara, bet vēlāk biedrība lūdz to pārstrādāt, jo iznākot drusku par dārgu. 

1939. gada 30. aprīlī V. Rubuļa piemiņas fonda pilnsapulcē biedrības priekšnieks J. Volonts sniedz pārskatu par biedrības darbu laikā no 1937. gada 31. oktobra līdz 1939. gada 29. aprīlim. Viņš sāk savu uzrunu ar to, ka atgādina V. Rubuļa nopelnus un faktu, ka 1937. gada oktobrī ir nodibināta biedrība, kuras mērķis ir uzturēt V. Rubuļa piemiņu, rūpējoties par viņa pieminekļa celšanu, izdodot attiecīgu literatūru un gādājot par dažādiem pasākumiem, kas veicina viņa piemiņas godināšanu. 

Tiek nosaukta biedrības valde: priekšsēdētājs – tautas labklājības ministrs J. Volonts, priekšsēdētāja biedri – bīskaps J. Rancāns, Valsts Zemes bankas direktora biedrs J. Rubuļs, kasieris – Sabiedriskās aizgādības departamenta direktors O. Sīlis, biedrzinis – Daugavpils pilsētas galva A. Švirksts, sekretārs – S. Jaudzems un loceklis – M. Priedulāns. Biedrības budžets 1939. gadam – 12 500 lati.

Tiek pastāstīts par valdes izsludināto pieminekļa projektu sacensību, kurā piedalījušies astoņi dalībnieki. Žūrijas komisija gan lēmusi, ka darbi nav piemēroti, un lūgusi Rēzeknes atbrīvošanas pieminekļa autoru tēlnieku K. Jansonu izgatavot pieminekļa projektu, ko viņš arī izdarījis. Piemineklis izmaksātu 30 000 latu, un tas vēl nav pieņemts. 

Pārskata perioda laikā biedrībai ienākuši ziedojumi 10 391 lata apmērā, tajā skaitā 1000 latu valsts prezidenta ziedojums un biedru nauda 656 lati, kā arī atlikums no sarīkotā piemiņas koncerta – 900 lati, sarīkojumiem Rēzeknē – 138 lati un Gaigalavā – 38 lati. 

Tobrīd biedrība apvienoja 364 biedrus. Monogrāfijas sastādīšanu bija uzņēmusies Daugavpils Skolotāju institūta direktrise V. Seiļs jaunkundze, kurai visi materiāli bija savākti, un rudenī tika plānots monogrāfiju nodot drukāšanai.

1940. gada 6. jūlijā biedrība ziņo par valdes un V. Rubuļa ģimenes locekļu izbraukumu uz Cēsīm, lai aplūkotu tēlnieka K. Jansona mālā izgatavoto pieminekļa modeli – jaunavas tēlu. Tas izrādās pieņemams, un tiek nolemts izmaksāt K. Jansonam 2500 latus. K. Jansona lūgumu izmaksāt viņam visus 5000 latus tālredzīgi atliek uz nākamo sēdi. Vēl pie tam, ņemot vērā, ka līdzekļi fondam tobrīd neienāk un biedrībai varot rasties grūtības pildīt noslēgto līgumu, nolemj ievadīt sarunas ar tēlnieku par tāda projekta sastādīšanu, kurš neizslēgtu līgumā minētā projekta vēlāku realizēšanu, bet izmaksātu lētāk, t. i., par pamatu ņemot jau izmodelēto figūru. 

Saskaņā ar līgumu, K. Jansonam piemineklis jāuzstāda līdz 1941. gada 1. oktobrim, un tas izmaksātu 20 000 latu. Tēlniekam jāizgatavo piemineklis ar divām granīta figūrām, saskaņā ar iepriekš biedrībai iesniegto projektu, bet vispirms jāizgatavo divi galveno figūru modeļi mālā, kuros biedrībai ir tiesības izdarīt grozījumus. 

Ar šo protokolu beidzas V. Rubuļa fonda arhīvs. K. Jansona radītais piemineklis tā arī palika nepabeigts,[12]un V. Seiles rakstu krājums – neizdots. 1997. gadā Rēzeknē pie Ērgļa aptiekas ēkas sienas tika piestiprināta piemiņas plāksne V. Rubulim,[13] bet pavisam vienkāršs piemineklis Rēzeknes kapos tika uzstādīts 2018. gada 21. septembrī.[14]

Peripetijām pilns ir stāsts arī par Franča Trasuna piemiņas saglabāšanu, ko labāk par piemiņas biedrībām un pieminekļiem, manuprāt, paveikusi Inga Ābele ar romānu “Klūgu mūks”. Taču pati ideja par romānu liecina, ka doma par F. Trasuna piemiņas saglabāšanu nebija zudusi. 

“Latgolas sabīdrisku darbinīku apsprīde” notikusi 1926. gada 25. aprīlī Saules ielā 24, Daugavpilī, un tajā piedalījušies Jurs Pabērzs[15], Jezups Rubuļs[16], Antons Dzens[17], Jezups Trasuns[18], Pōvuls Laizāns[19], Jōņs Volonts[20], Aļoizs Bojārs[21], Peters Kotaņs[22], Antons Trasuns[23], Staņislavs Jaudzems, Broņislavs Trubiņš[24], Jezups Raskošs[25], Sebastjans Pabērzs[26], Francis Sucharevskis[27], Staņislavs Pabērzs[28], Izidors Strods[29], Pīters Šadurskis[30], Francis Ploksts[31], Antons Audzevičs, Antons Rubyns[32], Viktors Barkaņs[33], Pīters Baško[34], skolotājs Latkovskis[35], Nikolajs Dōrzenīk-Čačs[36] un Krūklis. Par sapulces vadītāju izvēlē P. Laizānu.

Apspriedes vadītājs paskaidro, ka daži sabiedriskie darbinieki privātās sarunās ir ierosinājuši domu par F. Trasuna piemiņas fonda dibināšanu, izceļot viņa kā pirmā Latgales sabiedriskā darbinieka nopelnus, lai uzturētu tautā viņa piemiņu, izplatītu attiecīgu literatūru par viņu, izdodot viņa paša sacerējumus, kā arī uzkoptu viņa kapa vietu Rēzeknes kapsētā un celtu viņam pieminekli. Visi runātāji atbalsta domu par fonda dibināšanu. 

“Atcerūtīs Franča Trasuna bēru dīnu, runotoji nūsūda baznickungu un vītējās gorīgōs vērtības ļaunū sirdi kā rīcību, kura nūgōja leidz tam, ka spylgtōkam Latgolas sabīdriskam darbinīkam Fr. Trasunam tyka kategoriski nūlīgta pādējō atdusas vīta Dzimtenes kopūs un pat aizbārta viņam izroktō dūbe. Teik īnasts prīkslykums īreikot Latgolā sabīdriskus (civilūs) kopus, par kurim nabyutu nūteikšonas baznickungim.”[37]

Visi piekrīt, un tiek uzdots attiecīgai komisijai izstrādāt statūtus un iesniegt reģistrēšanai Latgales apgabaltiesai. Sapulce nosaka, ka fonda sēdeklim jābūt Rēzeknē, jo tur atrodas arī nelaiķa kaps. Statūtos vienojas, ka biedrības “Franča Trasuna piemiņas fonds” mērķis ir “uzturēt un godināt nelaiķa Franča Trasuna piemiņu, rūpējoties par pieminekļa celšanu viņam, izdodot viņa literāros un publicistiskos darbus un citu attiecīgu literatūru, nodibinot stipendijas viņa vārdā un pabalstot citus viņa piemiņas godināšanas pasākumus”[38].

1928. gada 4. marta sapulcē Saules ielā 24, Daugavpilī, piedalās 24 biedri. Tiek ziņots, ka 1928. gada 1. janvārī fonda kasē bijis 551 lats, bet 4. janvārī – 1509 lati, uz tekošā rēķina Daugavpils krājaizdevu sabiedrībā – 2163 lati, kopā – 3673 lati, no kuriem 3000 latu ir Kultūras fonda pabalsts, kas domāts F. Trasuna rakstu izdošanai. No saviem parādniekiem fonds cer saņemt 3500 latus, bet pats ir parādā 948 latus.

Biedrība nolemj ķerties pie darbu izdošanas. Par pieminekļa celšanu sanāk plašākas pārrunas, bet beidzot vienojas stāties pie pieminekļa celšanas nākamajā vasarā, atvēlot 5000 latu. 

1932. gada 28. augusta sapulces protokols mums neatklāj gandrīz nekā interesanta. P. Laizāns ceļ priekšā kases pārskatu no 1928. gada 1. janvāra līdz 1932. gada 28. augustam. Tikušas iespiestas F. Trasuna ģīmetnes lielā un mazā formātā, no kurām peļņa bijusi 327 lati. Uzzinām, ka tikusi iespiesta drāma “Nūgrimušo pile”, ar kuras pārdošanu galīgi neiet, tāpat kā ar ziedojumu vākšanu. Kas attiecas uz rakstu krājuma izdošanu, arī tur darbu vajā dažādas ķibeles un iesaistīto paviršības. Arī pieminekļa celšanas lietā “konkretus sūļus” nav bijis iespējams pieņemt. 

1934. gadā biedrības darbība galīgi apstājas, jo 1933. gadā nomirst P. Laizāns, bet pati ideja tomēr ir dzīvotspējīga, un pēc dažiem gadiem biedrība spēj un vēlas savu darbību atjaunot. Biedrības lietās ir žurnāla “Straume” atbildīgā redaktora Alberta Sprūdža 1937. gada lūgums sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam: “Kā jau tas, Ministra kungs, Jums ļoti labi zināms, žurnāls “Straume” iet tālāk tos latviešu vienības ceļus, ko savā laikā ieteica un karsti aizstāvēja nelaiķis Francis Trasuns. Redakcija, vērodama, ka viņa piemiņa, tāpat vēsturiskā loma, netiek pietiekoši atzīmēta un izmantota sabiedriskās audzināšanas laukā, laipni lūdz iecelt jaunu valdi Fr. Trasuna fondam, kas rūpētos par nelaiķa rakstu vākšanu, dzīves gaitas un nopelnu pētīšanu, tāpat pieminekļa celšanu etc. Piezīmējam, ka Fr. Trasuna fonda darbība jau no 1934. gada, pēc bijušā valdes priekšsēža P. Laizāna nāves, ir galīgi apstājusies. Rīgā, 1937. gada 29. aprīlī.”[39]

Acīmredzot šķēršļi biedrības darbībai netika likti, taču daļēji nomainās biedrības valde un biedrības sēdeklis pārceļas uz Rīgu. 1938. gada 22. augustā seko jauns lūgums sabiedrisko lietu ministram: “Pagodināmies lūgt Jūs, augsti godājamais Ministra kungs, atļaut pārreģistrēt Franča Trasuna piemiņas fonda biedrības jaunos statūtus, pieņemtus saskaņā ar likumu “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām” š. g. 7. augusta valdes sēdē. Biedrība nodibināta 1926. gada 10 septembrī un pašlaik apvieno 80 biedrus.

Statūtus iesniegt un saņemt atpakaļ, tāpat izdarīt varbūtējus papildinājumus un izlabojumus pēc Jūsu norādījumiem, valde pilnvarojusi valdes sekretāru Albertu Sprūdžu, dzīv. Rīgā, Brīvības ielā 1–5.

Pielikumā: valdes protokola noraksts; statūti jaunā redakcijā 4 eks.; līdzšinējie statūti 1 eks.; kvīts par sludinājumu un naudas iemaksu; Ls 1 zīmogmarkas atbildei. Valdes priekšsēdētājs J. Volonts.”[40]

Latvijas Rakstu un mākslas kameras atbilde Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta Biedrību nodaļai, Rīgā 1938. gada 19. septembrī: “Franča Trasuna piemiņas fonda, Rīgā, statūtu pārreģistrēšanai kamera iebildumus neceļ, ja fonds tos papildina ar pantu par tā padotību Latvijas Rakstu un mākslas kamerai. Pilnvarnieks.”[41]

Statūti tiek pārreģistrēti 1939. gadā. Kas notiek tālāk, mēs zinām. 

1970. gadā kāds pusslepeni uzliek uz F. Trasuna kapa akmens pieminekli ar uzrakstu „Še dus diženais Latgales dēls, tautas aizstāvis un vadonis Francis Trasuns. 4.X 1864.–6.IX 1926.”[42]

Piemineklis Francim Trasunam Rēzeknē tiek atklāts tikai 2009. gadā.[43]