Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Muzeji

Lai arī pirms Otrā pasaules kara pastāvējušas vairākas biedrības, kuras savas darbības gaitā nonāk līdz idejai par piemiņas saglabāšanu muzeja formā un vēlas iniciēt muzeju ierīkošanu vai palīdzēt muzeja tapšanai, tomēr Friča Bārdas piemiņas fonda biedrības[1] pārstāvētā ideja ir vistuvākā pēckara laikā pastāvošajai izpratnei par memoriālo muzeju vai, atsevišķos gadījumos, arī mūsdienās pastāvošajai izpratnei par personības piemiņas muzeju. Tās attīstībā noteicošā, manuprāt, nav doma par sabiedrības izglītošanu vai autora darbu popularizēšanu, bet par to, ka rakstnieka personība un dzīve ir piešķīrusi viņa lietotajiem priekšmetiem, viņa mājām un stādītajiem kokiem īpašu auru, kas sajūtama tiem, kas nonāk ar to saskarsmē. Izklausās mistiski, bet manis teiktais kļūst labāk saprotams, kad lasām citu biedrību materiālus. Ir būtiska atšķirība starp to, kā izskan ideja par, piemēram, Zigfrīda Annas Meierovica kabineta izveidošanu un Friča Bārdas dzimto Rumbiņu māju attīstīšanu par muzeju. Pirmajā gadījumā (tas konstatējams vēl dažu biedrību arhīva lietās) piemiņas saglabāšana muzeja veidolā ir drīzāk jautājums par tautas un sabiedrības audzināšanu vai pat valsts prestižu, un tas ir kardināli atšķirīgi.

No otras puses, biedrības “Friča Bārdas piemiņas fonds” darbība ir zīmīga ar to, ka tajā mazāk nekā citās saskatāma motivācija dzejnieka piemiņas saglabāšanai nākotnei. Lai arī biedrības galvenais mērķis ir kapa pieminekļa celtniecība un monogrāfijas izdošana, lasot sanāksmju protokolus, rodas sajūta, ka biedrības darbība vērsta uz tādu kā dzejnieka dzīves un darbības noapaļošanu – biedrība šķiet izpildām kopienas pienākumu pret dzejnieku.

Labi uzrakstītie protokoli sniedz ieskatu fonda darbībā, ir sajūta, ka vērojam laikmeta ainu. Un beigās tieši šī biedrība ir starp tām, kas sagādā vislielāko pārsteigumu. It kā starp citu un jau pēc pieminekļa atklāšanas izskan doma, ka Rumbiņos taču vajadzīgs muzejs! No manis aplūkotajām personību piemiņas biedrībām šī ir vienīgā, kur vērojama idejas par muzeju izteikta virzība un noturība no rašanās brīža līdz pat mūsdienām.

Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta (LJSK) Skolotāju sekcijas valdes sēde notiek piektdien 1929. gada 1. martā Skolas ielā 1, Rīgā. Piedalās R. Šmits[2], A. Rumicka[3], J. Zaikovs[4], A. Lindenbergs[5] un E. Veilands[6]. Dienaskārtībā ir Friča Bārdas fonda dibināšana. Nolemj sasaukt organizāciju pārstāvju un interesentu apspriedi par Bārdas fonda dibināšanu jau tajā pašā piektdienā, 8. martā plkst. 8 vakarā ar šādu dienaskārtību: 1. prezidija vēlēšanas; 2. Bārdas piemiņas vakars 13. martā; 3. Bārdas fonda dibināšana; 4. Bārdas fonda valdes vēlēšanas; 5. dažādi jautājumi un priekšlikumi.

1929. gada 8. marta sapulcē piedalās 15 personas – no LJSK, Mākslas akadēmijas, Rīgas Latviešu skolotāju biedrības, Bārdas tuvinieki un interesenti. Šmits ziņo, ka Skolotāju sekcijas valdes sēdēs vairākkārtīgi pārrunāts jautājums par Bārdas piemiņas fonda izveidi. Uz to mudinot vairāki apstākļi. Bārdam vēl līdz šim nav uzcelts piemineklis, un trūkstot arī dzejnieka monogrāfijas. Runātājs uzsver, ka šodien lielus uzdevumus var veikt tikai organizētā veidā, tāpēc radusies nepieciešamība dibināt Bārdas piemiņas fondu. Sapulce ierosinājumam piekrīt vienbalsīgi. Fonda sēdeklim būtu jābūt Izglītības ministrijā vai arī LJSK. Apspriežot statūtu jautājumu, sapulce atzīst, ka statūti izstrādājami pēc līdzīgu biedrību parauga.

Tāpat Šmits ziņo, ka Skolotāju sekcijā 1929. gada 1. februāra sēdē nolēmuši, ka 13. martā, kad paiet desmit gadi kopš dzejnieka nāves dienas, jāsarīko Bārdas piemiņas vakars. Programmā filoloģijas grāda kandidāti Marta Grimma Endzelīna un Kārlis Kārkliņš referēs par Bārdas dzīvi un dzeju. Latviešu Nacionālā teātra aktrise Mirdza Šmithena un Dailes teātra aktieris Jānis S. (uzvārds dokumentā nesalasāms) deklamēs Bārdas dzejoļus, profesors Pauls Sakss, Adele Pulciņa un Kārlis Rozenbergs dziedās solo dziesmas ar Bārdas tekstiem, pie klavierēm būs Lūcija Garūta. Vakars paredzēts Melngalvju zālē. Skaidras naudas atlikums – par labu pieminekļa celšanai. 

Protokols Nr. 21 – LJSK Skolotāju sekcijas valdes sēde 1930. gada 24. janvārī plkst. 18.02 Skolas ielā 1, Rīgā. Dienaskārtībā – norēķini par Bārdas piemiņas vakaru. Kasieris Lindenbergs ziņo ka ieņemti 449 lati, izdoti 401,20 lati. Skaidrs atlikums par labu fondam: 47,80 lati. Pamaz.

LJSK Skolotāju sekcijas valdes sēde 1930. gada 29. janvārī plkst. 15.30 Skolas ielā 1, Rīgā. Dienaskārtībā – Bārdas fonda dibināšanas lieta. Šmits apņemas griezties pie Izglītības ministra ar lūgumu dot piekrišanu Bārdas piemiņas fonda dibināšanai pie Izglītības ministrijas.

1930. gada 7. februārī dienaskārtībā atkal Bārdas fonda dibināšanas lieta. Šmits ziņo, ka fondu nav iespējams dibināt tieši pie Izglītības ministrijas. Līdzīgas biedrības ir oficiāli reģistrētas Apgabaltiesā, bet viņu sēdeklis ir Izglītības ministrijā, kura dod telpas par brīvu. Nolemj ņemt to vērā un dibināt biedrību “Friča Bārdas piemiņas fonds” ar sēdekli LJSK, un lūgt Centrālkomitejai to apstiprināt. Statūtus apņemas izstrādāt Zaikovs.

LJSK Skolotāju sekcijas valdes sēde 1930. gada 17. februārī plkst. 15.30 Skolas ielā 1, Rīgā. Dienaskārtībā – nemainīgi Bārdas fonda dibināšanas lieta. Zaikovs nolasa Bārdas piemiņas fonda statūtu uzmetumu, kuru sapulce pieņem. Sēdeklis paredzēts LJSK.

Biedrības “Friča Bārdas piemiņas fonds” dibinātāju un iniciatoru sanāksme 1930. gada 17. martā plkst. 19.01. Zaikovs ziņo, ka statūti ir pieņemti, tos nepieciešams iesniegt Apgabaltiesā reģistrēšanai, ko apņemas izdarīt Šmits, kurš bez tam ziņo, ka statūtus vēl parakstīs Zenta Mauriņa, Alfrēds Goba, Kārlis Skalbe un Kārlis Kārkliņš. Nolemj lietu steidzami virzīt uz priekšu.

Tad biedrība iepauzē uz pāris gadiem, un tikai 1932. gada 16. martā notiek biedrības biedru pilnsapulce. Nomainās biedrības valde. Par sapulces vadītāju vienbalsīgi ievēlē K. Kārkliņu[7], par sekretāru – J. Zaikovu. Valdē ievēlē K. Kārkliņu, K. Skalbi, J. Zaikovu, R. Šmitu un Z. Mauriņu. Revīzijas komisijā vienbalsīgi ievēlē E. Veilandu un A. Gobu[8]. Pārrunā turpmākās darbības plānu un nonāk pie šādiem atzinumiem: nekavējoties uzsākt līdzekļu vākšanu pieminekļa celšanai; vākt un apkopot materiālus monogrāfijai par dzejnieku; stāties sakaros ar biedrībām un personām, kas varētu atbalstīt Bārdas piemiņas fondu.

Šmits ziņo, ka Rīgas Apgabaltiesas Reģistrācijas nodaļa jau 1930. gada 2. aprīlī ar lēmumu lietā Nr. 220/1930 ir reģistrējusi biedrību “Friča Bārdas piemiņas fonds”, bet biedrība savu darbību vairāku iemeslu dēļ uzsāk tikai tagad. 

Bārdas piemiņas fonda valdes sēde 1932. gada 21. martā. Šmits ziņo, ka nekavējoties jāstājas sakaros ar Limbažu skolotāju biedrību, jo pēdējā jau savākusi daļu līdzekļu Bārdas pieminekļa celšanai. Nepieciešams sazināties ar Bārdas piederīgajiem un izzināt viņu viedokli pieminekļa lietā. 

Bārdas piemiņas fonda valdes sēde 1932. gada 9. aprīlī. Dienaskārtības galvenais jautājums – par pieminekļa celšanu. Šmits ziņo sarunu rezultātus ar Limbažu skolotāju biedrību, kura, rīkojot dažādus pasākumus, jau savākusi 3000 latus, kas izmantojami vienīgi pieminekļa celšanai. Pēc Limbažu biedrības uzskatiem, nekavējoties jāstājas pie projekta izstrādāšanas un pieminekļa celšanas, steigu motivējot ar samērā lēto darbaspēku, kas tobrīd pieejams. Pieminekļa celšanai savāktos naudas līdzekļus biedrība ir noguldījusi pasta kontā, kas nesot augļus piecu procentu apmērā. Sakarā ar Bārdas piemiņas fonda nodibināšanos biedrība ir ar mieru minētos līdzekļus nodot fonda rīcībā. Valde nolemj, ka jāvienojas par pieminekļa meta autora izvēli un darbu tehnisko izvešanu, tāpat nolemj apskatīt pieminekļa celšanas vietu Umurgas kapsētā. Uz apspriedi par šiem jautājumiem nolemj aicināt Bārdas piederīgos, Limbažu skolotāju biedrības  pārstāvjus u. c. Tomēr valde arī atrod, ka savāktā summa ir par mazu pieminekļa uzcelšanai, un tāpēc vienprātīgi nolemj no savas puses arī savākt 2000 latus un virzīt darbus tā, lai 1933. gada maijā vai jūnijā varētu pieminekli iesvētīt.

Bārdas piemiņas fonda valdes sēde 1932. gada 21. septembrī. Piedalās K. Kārkliņš, Z. Mauriņa, R. Šmits, E. Veilands, J. Zaikovs, P. Bārda un A. Bārda. Kārkliņš ziņo, ka fonda prezidijs kopā ar Bārdas piederīgajiem šī gada maijā izbraucis uz Umurgu apskatīt Bārdas atdusas vietu. Paplašināta arī kapa vietas platība pieminekļa uzstādīšanai.

Tāpat ziņo, ka kopā ar piederīgajiem, ņemot vērā, ka fondam ir ļoti aprobežoti līdzekļi, neatrod par iespējamu izsludināt pieminekļa meta konkursu, bet nolēmuši uzaicināt tēlnieku Teodoru Zaļkalnu izstrādāt Bārdam piemērota pieminekļa metu un to iesniegt fonda valdei līdz 10. septembrim.

Kārkliņš ziņo, ka kāds Bārdas cienītājs, tēlnieks P. A. Banders[9] no Jumpravas, lūdzis atļauju iesniegt apskatīšanai arī viņa brīvprātīgi izstrādāto pieminekļa metu, nesaistot iesniegšanu ar kādām prasībām. Valde nolemj Bandera lūgumu ievērot un iesniegto metu aplūkot kopā ar Zaļkalna metu. A. Bārda liek priekšā pieminekļu metu apskatīšanu atlikt uz nākošo sēdi, jo nav ieradies Limbažu skolotāju biedrības pārstāvis.

Šmits šajā pašā sēdē ziņo, ka Limbažu skolotāju biedrība nodomājusi kopā ar Bārdas piemiņas fondu oktobrī sarīkot Bārdas piemiņas vakaru. Programmā paredzēti referāti, deklamācijas un kora dziesmas. Šajā sakarā Limbažu skolotāju biedrība izteikusi vēlēšanos, lai fonds kā referentus sūtītu Mauriņu un Kārkliņu. Valde visus ierosinājumus vienbalsīgi pieņem. Mauriņa izsakās, ka viņai plānotajā datumā nav iespējams piedalīties, tāpēc nolemj deleģēt Kārkliņu, kurš nolasīs referātu, un Skalbi, kurš ievadīs vakaru ar uzrunu. Bez tam L. Spielberga un J. (uzvārds dokumentā nesalasāms) deklamēs Bārdas dzeju, dziedātājs V. Fricnovičs vai E. Krastiņa-Pakule dziedās dziesmas ar Bārdas tekstiem. Nolemj māksliniekiem segt ceļa izdevumus un lūgt kuplināt Bārdas piemiņas vakaru, neņemot par to honorāru.

1932. gada 23. septembra protokols. Dienaskārtībā pieminekļa meta apskatīšana un pieņemšana. Sēdi atklāj priekšsēdis Kārkliņš un uzaicina pieminekļu metu autorus sniegt savus ziņojumus. Zaļkalns par meta idejisko pusi sniedz šādus norādījumus: metā simbolizēta skumja jaunava plastiskā formu ritmā, kas atbilst Bārdas dzejas darbiem. Jaunava ar vienu roku pie krūtīm tur putniņu, kas paklusis, bet otrā rokā līdz zemei nolaidusi rožu pušķi. Pieminekli plānots darināt no Somijas vai vietējā granīta 2 metrus un 20 centimetrus augstu, ieskaitot 60 centimetrus augsto pjedestālu.

Banders par sava meta idejisko pusi ziņo, ka pazīst Bārdu kā ilgu dzejnieku, kas neapmierināts ar dzīvi, bet ilgojas pēc kaut kā gaišāka mūžībā, tāpēc viņš savam metam pamatidejā ņēmis zvaigzni kā mūžības, pilnības un gaismas simbolu. Zvaigznes centrā plīvurā tīts sievietes tēls – Zvaigžņu meita, Mūžība – ar ilgu pilnu sejas izteiksmi. Zvaigzne ir asimetriska, kas atbilst Bārdas dzejai. Viens zvaigznes stars cauri zvaigznājam sasniedz dzejnieka atdusas vietu (zvaigzne ir Bārdas dzejā visvairāk minētais tēls). Piemineklis domāts bez pjedestāla, 3 metrus un 50 centimetrus augsts, gaišā Somijas jeb vietējā granītā. Bez tam pie pieminekļa domāti klāt viens vai divi granīta soli. Pieminekļa priekšpusē (zvaigžņājā) paredzēti reljefi staru burti “Fr. Bārda 1880.–1919.” un moto “Zvaigžņotā zvaigžņoto sagaidīs, zvaigžņu mirdzuma gredzenus mīs, mūžam vairs maldīties nelaidīs”.

Pēc tam sākas debates. Zaikovs izsakās, ka, vērtējot metus, jāpatur prātā, ka Bārdas dzīve mirdzēja, nebūtu vēlams izvēlēties kaut ko šablonisku, jo komisija par savu izvēli ir atbildīga tautas un dzejnieka cienītāju un draugu priekšā. “Apgarots, ideju pilns, oriģināls bija Fr. Bārda, tādam jābūt arī viņa piemineklim.”[10]

Skalbe izsakās, ka Bārda ir ļoti latvisks dzejnieks, kas lielā vienkāršībā apdzied dabu, – Bandera meta zvaigzne ir pārāk smaga un uzmācīga. Viņš atzīst, ka Zaļkalna mets daudz vairāk izteic Bārdas dvēseli. Savukārt Veilands uzskata, ka no mākslinieciskā viedokļa Bandera mets ir interesants, oriģināls, bet ļoti ilustratīvs, un Zaļkalna mets ir ar lielāku un dziļāku saturu. 

Kopumā gandrīz visi, ieskaitot A. Bārdu, ir vienisprātis, ka Zaļkalna mets vairāk pauž dzejnieka garu. Taču Zaikovs un Mauriņa atbalsta Banderu. Zaikovs: “Bandera metā izteikta visaugstākā ideja – laicīgā saplūšana ar mūžīgo, kas izteikts zvaigznes starā, kas nāk no zvaigžņu meitas un sasniedz zemi. Mets pilnīgi izteic Fr. Bārdu, jo maz ir tādu dzejoļu, kur dzejnieks nemin zvaigznes un mūžību. Pie tam Bandera mets ir ļoti oriģinals, kāds līdz šim nekur nav atrodams kā no idejiskā, tā arī no skulptora redzes viedokļa.”[11]

Mauriņa uzskata, ka Bandera mets nav tik zemu kvalificējams, kā to izteikuši iepriekšējie referenti. Banders nāk kā jauns, nepazīstams autors, un varbūt tamdēļ vairākuma simpātijas nosvērušās Zaļkalna meta pusē. Ja autori nebūtu zināmi, varbūt arī spriedums būtu citāds. Sevišķi raksturīgs Bandera metā ir zvaigžņājs pieminekļa pamatdaļas priekšpusē un zvaigznes stars, kas sasniedz zemi, kas pilnīgi atbilst Bārdam. Par neizdevušos Mauriņa uzskata Zvaigžņu meitu, kura tēlota kā pret vēju ejoša. Atzīst, ka Bandera mets daudz ilustratīvāks nekā Zaļkalna. 

Rezultātā par Zaļkalnu ir astoņas balsis, par Banderu – viena balss. Pieminekli nolemj celt no Somijas granīta, kurš skaitās labāks nekā Latvijas granīts, taču nav tik dārgs un ekskluzīvs kā Zviedrijas granīts. Pēc Zaļkalna aprēķiniem, tas kopā ar transportēšanu izmaksāšot 700 latu. Nolemj griezties pie Kultūras fonda ar lūgumu piešķirt 1000 latus pieminekļa celšanai. A. Bārda izsakās, ka personīgā sarunā ar izglītības ministru A. Ķeniņu pēdējais izteicies, ka vajadzības gadījumā esot iespējams cerēt uz valdības pabalstu pieminekļa darbu “budžeta noapaļošanai”. Nolemj šo apstākli ņemt vērā.

Šmits nāk ar ierosinājumu griezties pie skolām un skolotāju organizācijām ar lūgumu nākt talkā vākt līdzekļus. Priekšlikumu pieņem. A. Bārda piedāvā vērsties pie Bārdas rakstu izdevēja A. Gulbja ar lūgumu ziedot kādu summu pieminekļa celšanai. Arī šo priekšlikumu pieņem. Tālāk tiek ierosināts izsniegt Zaļkalnam avansu 700 latu apmērā.

1932. gada 7. oktobra valdes sapulcē fonda priekšnieks Kārkliņš ziņo, ka no Kontingentu komisijas saņemta atļauja ievest no Somijas granītu apmēram 550 latu vērtībā. Vēl jādabū Valūtas komisijas piekrišana. Pieminekļa kāpnes nolemj gatavot no vietējā granīta. Kārkliņš nolasa arī projektu līgumam ar Zaļkalnu. Saskaņā ar to, pieminekļa celšanas darbi jāpabeidz līdz 1933. gada 1. jūnijam. Vēl pārrunā Bārdas piemiņas vakara sarīkošanu 16. oktobrī. 

1932. gada 25. oktobrī valde garākās debatēs apspriež pieminekļa kāpņu jautājumu. Attiecībā uz līdzekļu vākšanu nolemj “saņemt” vienu izrādi Nacionālajā teātrī (varam tikai iztēloties, ko tas nozīmē) un izsūtīt ziedojumu listes visām latviešu skolām un skolotāju organizācijām. Valde uzdod Zaikovam un Šmitam griezties Iekšlietu ministrijā pēc atļaujas izsūtīt listes. Teātra izrādes lietu uzdod kārtot Kārkliņam, tāpat arī iesniegt lūgumu Kultūras fondam.

1932. gada 29. oktobrī, piedaloties arī Limbažu skolotāju biedrības pārstāvim A. Krīgeram, P. Bārdai, A. Bārdam un T. Zaļkalnam, valde spriež par pieminekļa detaļām. Izskan kopējā summa, kas nepieciešama pieminekļa celtniecībai, – 5525 lati. Valde laikam kaulējas, un izdodas noslēgt līgumu ar Zaļkalnu par 5400 latiem, taču fondam tad pašam vajadzēs nogādāt pieminekli Umurgā un uzmūrēt pamatu. Šie izdevumi tiek lēsti uz 600 latiem, un, rēķinot klāt vēl desmit procentus neparedzētiem izdevumiem, kopējais pieminekļa celšanas budžets veido 6600 latus. Šinī summā ietilpšot arī kapa izkopšana. Ar to pieminekļa budžets ir pieņemts.

Krīgers pastāsta, ka Limbažu skolotāju biedrība iepriekšējā vasarā griezusies ar lūgumu pie Izglītības ministra izprasīt pabalstu Bārdas pieminekļa celšanai 1000 latu apmērā. Sarunas esot noritējušas labvēlīgi. Lieta izšķiršoties tuvākajā nākotnē. Kas attiecas uz lūgumu Kultūras fondam, tas izšķiršoties 1933. gada janvārī, kad notikšot lielā domes sēde. Tālāk valde groza savu viedokli attiecībā uz izrādes “saņemšanu” un nolemj izrādi “saņemt” Dailes teātrī 1933. gada sākumā – februārī. Lugas izvēlēšanos atliek uz vēlāku laiku. 

1933. gada 23. janvārī valdes sēdes laikā Šmits ziņo, ka “saņemta” teātra izrāde 14. februārī. Dailes teātris apsolījis uzvest A. Brigaderes lugu “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, pie tam teātris neņemtu iepriekšēju iemaksu, bet atlikums, kas pārsniegs 450 latus, – viss būšot par labu Bārdas fondam.

1933. gada 9. marta sēdes protokols atklāj, ka izrādes “saņemšana” izgāzusies. Skolas izrādi apmeklējušas vāji gripas epidēmijas dēļ. Pēc teātra vadības ziņojuma, izrāde nav segusi pat tiešos izdevumus, bet zaudējumus Dailes teātris ņēmis uz sava rēķina. Taču klātesošie nepadodas – nolemj sarīkot Bārdas piemiņas rītu Konservatorijas zālē 26. martā. 

1933. gada 18. marta protokols – Kārkliņš ziņo, ka bijuši apskatīt Zaļkalna izveidoto pieminekli, kas visumā atzīts par apmierinošu un pieņemamu. Nolemj Zaļkalnam izmaksāt 1800 latus pēc Bārdas rīta, bet, tā kā fondam tik daudz brīvu līdzekļu nav, nolemj aizņemties no Zaikova 500 latus.

1933. gada 3. aprīlī nolemj aizņemties 500 latus no Kārkliņa, vēlāk aizņemas arī no Šmita. 1939. gada biedrības likvidēšanas protokolā lasām, ka šīs summas pilnībā vēl tobrīd nav atdotas. Būtībā šie cilvēki ieguldīja savus līdzekļus, lai šis piemineklis taptu.

1933. gada 15. maija protokolā lasām, ka pieminekļa atklāšana tiek nolikta uz 1933. gada 2. jūliju – svētdienu. Nolemj uzaicināt piedalīties Umurgas mācītāju G. Šaurumu, profesoru K. Kundziņu, Izglītības ministru A. Ķeniņu kā atklājēju un L. Bērziņu kā svinību noslēdzēju. Piedalīšoties arī Limbažu un Rīgas Tautas universitātes kori. 

1933. gada 2. jūlijā[12] piemineklis tiek atklāts. Vietnē  “Zudusī Latvija” redzama fotogrāfija ar pieminekļa uzstādīšanas brīdi, kuras oriģinālu glabā Limbažu muzejs.[13]

1933. gada 24. septembrī biedrības valde “savelk galus”. Vēl jāsavāc 1886,75 lati. Nolemj vērsties pie Kultūras fonda un lūgt piešķirt 751 latu, tāpat arī Ministru kabinetam – 750 latus. Pārējo nolemj segt ar ziedojumiem, kuri jau apsolīti.

1933. gada 11. oktobra biedrības valdes sanāksmes protokolā parādās interesanta ziņa: “pārrunā lietu ar Fr. Bārdas dzimšanas vietas Pociema “Rumbiņu” izkopšanu par Fr. Bārdas piemiņas vietu, uzlikt plāksnīti par to, ka te Fr. Bārda dzimis, tāpat ar plāksnītēm apzīmēt viņa stādītos kokus, kā arī ierīkot vienā istabā ar rakstnieka lietām muzeju. Konkrētus lēmumus nepieņem.”[14]

1933. gada 15. oktobra sēdē biedrība nolemj virzīt monogrāfijas izdošanu. Par biedrības turpmākajiem darbības gadiem lietā trūkst materiālu, pieejams vien biedrības likvidācijas protokols, datēts ar 1939. gada 14. jūniju.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs