Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Pieminekļi

Pieminekļa celšana tolaik bija katras personību piemiņas biedrības galvenais uzdevums. Tādēļ lielākā daļa biedrību lietu materiālu attiecas tieši uz pieminekļu celtniecību – līdzekļu vākšanu, metu konkursiem, diskusijām par topošajiem pieminekļiem un netieši arī par pašu piemiņas saglabāšanu pieminekļu veidolā.

Šajos materiālos ir daudz interesanta, daudz arī lietu, kuras uzlūkot ar smaidu. Iespējams, tā nākamās paaudzes uzlūkos mūsdienu periodiku ar mūsu “pieminekļu kariem”. Viena no biedrībām, kur šie materiāli ir īpaši kolorīti un savu laiku raksturojoši, ir Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes (1854–1927) piemiņas fonds. Šī ir viena no tām biedrībām, kuras arhīva lietu materiālus centīšos šeit atainot diezgan detalizēti. Redzu tam vairākus iemeslus. Pirmkārt, J. Čakstes biedrības darbs ir labi dokumentēts, tajā ir daudz informācijas. Šī biedrība ir vienīgā, kas piesaka diskusiju attiecībā uz to, kas vispār ir piemiņas saglabāšana; tās arhīvā ir nenovērtējami jaukas sarunas par pieminekļiem, tiem paredzamajām vietām un daudz ko citu, kas ir īpaši interesanti, ja paturam prātā to, par ko kļuva J. Čakstes piemineklis Meža kapos padomju okupācijas periodā. Tā teikt, nekad nevajag novērtēt par zemu diskusiju par pieminekli. No J. Čakstes biedrības materiāliem var veidot daudzas paralēles ar mūsdienās notiekošo, teiksim, ar nevienprātību pieminekļu lietās. Otrkārt, J. Čakstes biedrības materiāli labi atklāj, kā vispār darbojas tāda liela un spēcīga nevalstiskā organizācija un kas tai ir kopīgs un atšķirīgs no mūsdienu organizācijām. Treškārt, kā liriska atkāpe, tā ir valoda – jaukā, vecā latviešu valoda.[1]

Statūtos lasāms biedrības mērķis: “Uzturēt un godināt nelaiķa I Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemiņu, rūpējoties par pieminekļa celšanu viņam, izdodot attiecīgu literatūru, nodibinot stipendijas viņa vārdā un pabalstot citus pasākumus, kas veicina viņa piemiņas godināšanu.”[2]

Protokols Nr. 1 – “Latvijas Pirmā Valsts Prezidenta Jāņa Čakstes piemiņas fonda” pirmā pilnsapulce 1927. gada 1. jūlijā Valsts prezidenta pilī. Pēteris Sēja[3] ziņo par fonda dibināšanas gaitu pēc studentu sabiedrības “Austrums” ierosinājuma Tautu Savienības veicināšanas biedrībā, kuras goda prezidents bija Jānis Čakste. Docents A. Kalniņš[4] referē par tuvākajā nākotnē paredzamo fonda darbību. Izceļas interesantas debates par to, kas ir piemiņas saglabāšana. 

Antons Ozols[5] ieteic vairāk izcelt idejisko pusi un veicināt tautā Čakstes garu. To atbalsta žurnālists Ansis Bandrevičs[6], uzsvērdams literatūras izdošanas nepieciešamību. Jānis Vītiņš[7] aizrāda, ka ar vārda tehnisku atgādinājumu, vai, kā A. Ozols teica, ar līdzekļu ievākšanu un stipendiju sadalīšanu vien nepietiek – darbībai jābūt ar ideju, kas saskanētu ar nelaiķa raksturu. Pēteris Sēja un Pēteris Berģis[8] “pastrīpo, ka biedrība ir apolitiska un centīsies darboties vispusīgi”[9], bet, ievērojot to, ka J. Čakste bija ļoti daudzpusīgs sava mūža darbā, nav iespējams jau tagad darbību nospraust tikai kaut kādā vienā virzienā – biedrības saturs izveidosies ilggadējā darbībā saskaņā ar statūtos paredzētiem noteiktiem mērķiem. 

Georgs Bisenieks[10] aizrāda, ka būtu ar zināmu uzmanību jāšķiro veidus, kādos varētu izpausties sabiedrībā jau novērotā tiekšanās pielietot J. Čakstes vārdu. Debatēs piedalās vēl citi, piemēram, Dāvids Bīskaps[11] plaši aprāda Jelgavas organizāciju jau paveikto darbu J. Čakstes piemiņas saglabāšanā.

1927. gada 12. jūlija valdes sēde. Par valdes priekšsēdētāju ievēlē profesoru Voldemāru Maldoni[12], par priekšsēdētāja biedru – ģenerāli Eduardu Kalniņu[13], par kasieri – zvērinātu advokātu Alfrēdu Strausmani[14], par sekretāru – Valsts kancelejas direktoru Jāni Grandauu[15]. Nolemj nodibināt kontaktus ar līdzīgu piemiņas organizāciju Jelgavā. 

1927. gada 26. jūlija valdes sēdē pirmais jautājums ir par ziedojumu piesaisti “caur listēm”. A. Kalniņš ziņo par ievadītām sarunām ar Pasta un telegrāfa virsvaldi par piemiņas pastmarkas izdošanu.[16] P. Sēja ceļ priekšā kopā ar inženieri K. Ozolu[17] izstrādātos J. Čakstes stipendijas izlietošanas noteikumus. Valde tos pieņem un nolemj “stāties sakaros” ar Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolas direkciju “dēļ stipendiāta izvēles un priekšā stādīšanas”. 

Protokols Nr. 8, 1927. gada 28. oktobrī. Valdes sēdē tiek pārrunāta iespēja un veidi, kā J. Čakstes piemiņu godināt “literariskā ceļā”. Pieņem lēmumu, ka tuvākajā laikā izdodams mazāka apjoma ilustrēts piemiņas rakstu krājums ar skatiem no nelaiķa dzīves un attiecīgiem rakstiem, biogrāfiskiem datiem, laikabiedru atmiņām u. tml., bet paralēli tam vācami dati nopietnas monogrāfijas izdošanai. 

J. Grandaus sniedz ziņas par atvaļināto karavīru biedrības “Kultūras sargs” nelikumīgo pasākumu, nodibinot pie biedrības “Valsts Prezidenta Jāņa Čakstes fondu” un vācot ziedojumus ar plakātu izplatīšanu, kā arī par tur līdzi “darbojošamies mūsu fonda biedriem Sedolu un Ābelīti”, kuri, kā ticis noskaidrots jau agrāk, kompromitējušies ziedojumu vākšanā un izdarījuši blēdības, par ko pirmais bijis sodīts pārmācības namā, bet otrais vēl atrodas zem tiesas. Valde uzskata par ļoti nevēlamu šādu “Kultūras sarga” rīcību, tomēr neredz iespējas tai pretoties. Kas attiecas uz minētajiem biedriem, tad Sedola uzņemšanu var anulēt uz likumīga pamata, bet Ābelīti, kas arī nav vēlams biedrs, varētu izslēgt tikai pilnsapulce. Nolemj ar biedrību “Kultūras sargs” nekādās darīšanās neielaisties un lūgt kriminālpoliciju griezt vērību uz tās darbību. 

Ļoti interesanta epopeja veidojas ar pastmarkām. A. Kalniņš ziņo, ka pastmarku lietā visi priekšdarbi nokārtoti, līgums ar pasta resoru noslēgts, grafiķis Rihards Zariņš beidz sagatavot gravīras, un drīz sāks iespiest 15 santīmu markas kā pirmo sēriju. Vienojas, ka tūlīt pēc marku laišanas pārdošanā kādu daļu paturēs fonds savā portfelī. Šinī sakarībā J. Grandaus iepazīstina ar filatēlista Georga Jaegera[18] priekšlikumu – viņš bez kādas atlīdzības solās pakalpot ar reklāmu vispasaules filatēlistu presē, bet lūdz viņam rezervēt 4000–5000 eksemplāru pilnas sērijas pret nominālcenas samaksu fonda valdes noteiktos termiņos vai arī uzreiz pēc marku iznākšanas. Priekšlikuma pirmo daļu valde pieņem bez ierunām un ir ar mieru dot G. Jaegeram kā pirmajam autentiskus datus šo marku lietā. Kas attiecas uz otro daļu, tad, ievērojot, ka šāda priekšlikuma izpildīšana no G. Jaegera nav ne ar ko garantēta, valde ieskata par pareizu bez formāla, nodrošināta līguma nedot nekādus solījumus. Ja G. Jaegers vēlētos noslēgt līgumu, tad pieprasīt viņam samaksāt vienu pusi pārdošanas kopsummas pie līguma noslēgšanas, bet otru – līdz ar marku iznākšanu, un tikai šādā gadījumā varētu “aizturēt” viņam 4000 marku no katras vērtības. 

Protokols Nr. 10, 1927. gada 9. decembrī. Ziedojumu vākšanas lietā turpinās haoss. Gan Rīgā, gan provincē novērota ziedojumu vākšana it kā J. Čakstes fondam, ko veic kādas biedrības un privātpersonas, pārdodot J. Čakstes ģīmetni ar albumu un citas lietas ar lielāku uzcenojumu. Ierosina ievietot laikrakstā brīdinājumu, ka fondam ar šādiem vācējiem nav nekā kopīga, pie tam vērst uz to arī kriminālpolicijas uzmanību.

Saistībā ar varbūtējiem sarīkojumiem ziedojumu vākšanas lietā darbības veicināšanai ierosina dibināt arī dāmu komiteju. A. Strausmanis ziņo par kases stāvokli, esot 3000 latu. 

Protokols Nr. 16, 1928. gada 13. februārī, Prezidenta pilī. Dienaskārtības galvenais jautājums – par rakstu krājuma izdošanu līdz 14. martam. V. Maldonis ziņo par sarunām ar skautu un gaidu organizācijām par šī izdevuma izplatīšanu. Tās apņemas izplatīt līdz 1000 eksemplāriem bez kādas atlīdzības. Valde domā, ka varētu runāt arī par atlīdzību desmit procentu apmērā, dodot to ne tikai skautiem un gaidām, bet visām “kulturālām” organizācijām, kas to uzņemtos. 500 eksemplāru nopirkšot Kultūras fonds – bibliotēkām. 

A. Kalniņš informē par sarunām ar apgādu “Valters un Rapa”, kas par iespiešanu un komisiju vēlas 25 procentus. Apmēram tikpat prasītu arī “Leta”. Nolemj albumu 3000 eksemplāros iespiest Valsts papīru spiestuvē, un izdevējs būtu fonds pats. Steidzami nolemj izsludināt parakstīšanos uz izdevumu. 

Protokols Nr. 19, 1928. gada 19. martā, ir zīmīgs ar to, ka varam iepazīties ar izdevumu izplatīšanas lietu, kas arī šodien ir aktuāla daudzām nevalstiskām organizācijām. Nupat no spiestuves saņemtās pirmās grāmatas visi atzīst kā labi izdevušās. Priekšsēdētājs izsaka pateicību redaktoram Ansim Kurmim un visiem līdzdarbiniekiem. Uzdod uzreiz izsūtīt un pārdot grāmatu visiem “subskribentiem”, 500 eksemplāru nodot izdevniecībai “Valters un Rapa” ar desmit procentu rabatu, tāpat arī citām grāmatu tirgotavām, kas ņems lielākā skaitā. V. Maldonis ziņo, ka skauti palikuši atturīgi, ja viņiem nedodot visu izlaidumu. 

Inženiera K. Ozola stipendiju piespriež, saskaņā ar Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolas Pedagoģiskās padomes ieteikumu un K. Ozola piekrišanu, audzēknim Arvīdam Sniedzem no Vecpiebalgas. Pieņem J. Grandaua priekšlikumu ierosināt pilsētas valdē kāda redzamāka laukuma pārdēvēšanu J. Čakstes vārdā, piemēram, Pils laukuma. 

Protokols Nr. 46, biedru pilnsapulce 1930. gada 5. decembrī. Sākas interesanta un aktuāla diskusija par pieminekļiem. Vispirms V. Maldonis raksturo fonda darbību pēdējos trijos gados. Caurmērā šeit nav nekā jauna, izņemot apkopojumu pieminekļa lietā. V. Maldonis paskaidro, ka pieminekļa lietu biedrība ir novilcinājusi, kamēr risinājies konkurss par Brīvības pieminekļa metu. Tiek lūgti sapulces norādījumi par viena vai divu pieminekļu celtniecību – esot iecere celt divus pieminekļus (kapos un pilsētā), tāpēc jautājums, kuru celt kā pirmo un kuru kā otro? Oto Nonācs[19] ieteic šimbrīžam stāties tikai pie kapa pieminekļu celšanas “aiz līdzekļu apstākļiem”, bet A. Kalniņš izsakās, ka abi tie ceļami reizē vai vismaz iesākami reizē, uzdodot katru savam māksliniekam, citādi, uzceļot tagad vienu, var pazaudēt sabiedrības atbalstu otra celšanai. Jānis Venners[20] iesaka pieaicināt kādu pazīstamu itāļu meistaru. K. Ozols uzskata, ka pirmais jāceļ piemineklis pilsētā “un to arī pilnīgāku, vadoties no gara ietekmes viedokļa”[21]. A. Strausmanis domā, ka jāceļ abās vietās reizē, jo fonds darbojas tikai vienreiz, pie tam kapos piemineklis varētu būt idejisks, vienkāršs (tāds, kas neapēno pašu kapu), bet pilsētā – ar nelaiķa attēlu, veidojot to atkarīgi no vietas (pie tam Pils laukumu viņš gan neieteiktu). Arī ģenerālis Rūdolfs Bangerskis[22] piekrīt, ka jāceļ abās vietās reizē, bet strikti nosakot izmaksu summas un atstājot pilsētai grandiozāko. To atbalsta arī P. Berģis, paskaidrodams, ka kapos prasās lēna, nopietna piemiņas zīme, kas, saskaņā ar vietas raksturu, “mājīgi” apzīmētu J. Čakstes mūža māju, saistot domas vairāk pie paša gulētāja. Tāpat izsakās arī pulkvedis Verners Tepfers[23] – pilsētas piemineklim jābūt iespaidīgākam, grandiozākam (viņš piedāvā Daugavmalu pils tuvumā). Paukšēns atbalsta abu pieminekļu celšanu reizē, un kapos – “to labāko.” Uz O. Nonāca iebildumu, ka nevar pieminekļus būvēt ar deficītu, A. Kalniņš aizrāda, ka pastāv solījums no valsts un pilsētas arī nākt talkā. 

Fricis Lasmanis[24] ieteic taupīt un “nepārsteigties ar lielām iedomām”, bet rīkoties pēc pašreizējiem līdzekļiem. Roberts Kalevics[25] oponē – jāceļ divus pieminekļus, un smagāko, cienīgāko vajag pilsētā – “uz tautas ceļa”. V.  Maldonis biedina no tāda lēmuma, kas nebūtu izpildāms ar fonda līdzekļiem, kuru tālākā sadabūšanā varētu rasties grūtības.

Rezumējums: sapulce uzskata, ka fonda pienākums ir celt divus pieminekļus – kapos un pilsētā –, cerot uz valsts un pilsētas pabalstu. Pilsētas pieminekļa summa – 80 000 latu. Celšanu iesākt reizē, bet ātrāk gatavu steidzināt kapa pieminekli, kura celšanas summa plānota ap 40 000 latu. Monumentiem abās vietās jāizteic, ka nelaiķis bijis pirmais valsts galva, jāatspoguļo nacionāls gars un jābūt par audzinošu faktoru paaudžu paaudzēm. Tas izdevās pilnībā.

1931. gada 30. janvāra pilnsapulces protokolā vispirms lasāmi ziņojumi un debates par pieminekļa vietas izvēli pilsētā. A. Kalniņš ziņo par sarunām ar pilsētu attiecībā uz vietu J. Čakstes laukumā jeb bijušajā Virssardzes laukumā pie pils un Jēkaba laukumā. F. Lasmanis iebilst, ka pilsētas izdaiļošanas komitejā nolemts, ka J. Čakstes laukumā esošo Uzvaras pieminekļa kolonnu[26] uzņemšot aizsargājamo pieminekļu sarakstā, tādēļ šī vieta vairs nevar būt uzlūkojama kā potenciālā J. Čakstes pieminekļa atrašanās vieta. K. Ozols ieteic Bastejkalnu, bet O. Nonācs visas ieteiktās vietas atrod par nepiemērotām, no savas puses proponēdams Brīvības bulvāra “viņu galu”. A. Strausmanis atrod par bīstamu izvēlēties kādu pie pils esošu teritoriju, kas varētu ciest “ar jaunā Valdemāra ielas tilta kādreizēju būvi pār Daugavu”, un iesaka Jēkaba laukumu. V. Tepfers kritizē visas minētās vietas, kaut gan par Jēkaba laukumu pieļauj diskusiju. Ģenerālis E. Kalniņš aizstāv Apgabaltiesas laukumu, ja nevar izvēlēties Jēkaba laukumu. P. Berģis iestājas par Bastejkalnu, pie tam paskaidrojot, ka, lai kuru vietu izvēlētos, tā vispirms būs jāpielāgo. R. Kalevics uzsver, ka vērība būtu piegriežama idejiskajai pusei un šinī ziņā Pils laukumam piemīt birokrātisks raksturs, tāpat Jēkaba laukums ar savu vēsturisko nozīmi visai maz atbilst mūsu prezidenta pieminekļa novietošanai, bet jauka vieta būtu pie Apgabaltiesas vai Esplanādē. Arī O. Nonācs iesaka pievērsties vai nu Apgabaltiesai, vai Esplanādei. 

Balsojot izrādās, ka par Bastejkalnu ir 4 balsis, Apgabaltiesas laukumu – 10, Čakstes laukumu – 4, Jēkaba laukumu – 15, Esplanādi – 5, Daugavmalu – 4, un par Brīvības bulvāri – 20. 

Protokols Nr. 54, 1931. gada 14. aprīlī. Vilhelms Purvītis esot atteicies būt pieminekļa metu konkursa žūrijā, tamdēļ arī profesors Eižens Laube viens negribētu. A. Strausmanis izsaka priekšlikumu žūrijā aicināt kādu skulptoru no Igaunijas, tomēr pārējie nolemj vēl pacīnīties ar tiem, kas tepat Latvijā.

Protokols Nr. 57, 1931. gada 15. maijā. Dienaskārtībā – J. Čakstes piemineklim iesniegto projektu pieņemšana, no kuriem neviens nav bijis apmierinošs. V.  Maldonis ziņo par sacensības gaitu un paskaidro, ka radušies sarežģījumi tālākajā atrisinājumā. Sēdes vadītājs – Valsts prezidents – izsakās, ka vajadzētu tomēr operēt ar esošo materiālu, atrast starp projektiem labākos un strādāt tālāk ar tiem. 

Saskaitot balsis, izrādās, ka uzvarējuši projekti “Trīs zvaigznes skumst” (Nikolajs Rambaks Lielvārdē), “Piemineklis” (Kārlis Jansons Cēsīs), “Melnais riņķis” (Gustavs Šķilters Rīgā) un “Četri vainagi” (Jānis Zegners Smiltenē). No jauna balsojot par projektiem, kas dabūjuši divas balsis, noskaidrojas piektais kandidāts – “Noslēgums” (arhitektūras students Arnolds Krastiņš). Vai no šiem pieciem kāds būtu derīgs pieminekļa celšanai? Neviens. Nolemj projektus izstādīt uz četrām dienām turpat sēžu zālē apskatei un lēmumu vēl nepieņemt. Preses materiālos par notikušo konkursu atrodama arī nesaudzīga Jūlija Madernieka recenzija.

“Sacensības mākslas laukā, sevišķi tēlniecībā, sniegušas mums Latvijas pastāvēšanas laikā paliekošas vērtības, kā to redzam brāļu kapu izveidojumā – un gan citur. Bet liktenim ne vienmēr rāda vēlīgu seju. Tā arī šoreiz – sacensības metu rezultātos Čakstes piemineklim. Šinī sacensībā, cik vērojams, nav piedalījušies mūsu redzamākie tēlnieki, kamdēļ arī iesūtīto metu mākslinieciskais līmenis kopsummā ņemot tik zemas kvalitātes, kā to līdz šim vēl nebijām piedzīvojuši. [..] Apskatot iesūtīto metu daudzumu, jānāk pie bēdīga slēdziena. Daudzos metos stāvošā Čakstes figūra veidota reāli neveikli, bez mākslinieciskas iedvesmas. Vispārim jāsaka, ka stāvošu figūru novietot uz pakājes tā, lai tā skulptūrā neizskatītos smieklīga, nav viegla lieta. Tas iespējams tikai piedzīvojušiem, mākslas izjūtā norūdītiem, spējīgiem tēlniekiem. Iesūtītie zīmējumu meti izpildījumā pavirši, idejiskā ziņā nabadzīgi, tukši. Redzams, ka konkursā piedalījušies tādi “meistari”, kas vēl nekad agrāk par skulptūras mākslu nav interesējušies. Īstus dilletantisma ziedus rāda jūŗmalas peldkurvis no vārpām, kuŗa aizvējā novietota banāli tēlota Čakstes figūra – ar roku bikšu kabatā. Vēl jāatzīmē kuriozākie meti: Čakste skursteņa galā, Čakste tribīnē, tautu meita pie nolausta koka stumbura, divas figūras, kas stutē transformatora būdu…

Latvijas valsts tapšanas laikā, kad mūsu māksliniecisko spēku izziņā vēl nebija skaidrības, tad tādas vispārējas sacensības mākslas lietās bij vietā. Tagad, kur mēs visus tēlniecībā spējīgos meistarus varam uz pirkstiem saskaitīt, tādām liela apjoma izkliegsmēm vairs nav nozīmes. Vienīgā izeja: nodot pieminekļa meta izstrādāšanu kādam pazīstamam tēlniecības meistaram vai izrakstīt šaurāku konkursu starp nedaudziem vārdiem.”[27]

Protokols Nr. 58, 1931. gada 16. jūnijā. Nolemj nevienu no projektiem tālāk nevirzīt. Bet ko darīt tālāk? Nolemj griezties pie minētajiem māksliniekam (uzrunājot vēl arī Kārli Baumani un Teodoru Zaļkalnu) un lūgt viņus strādāt tālāk un līdz 1932. gada 14. martam iesniegt jaunus projektus, par katru metu maksājot 100 latu, bet pirms tam pārliecinoties pie lietpratējiem par šādas rīcības pareizību.

Nākamais, 1931. gada 1. augusta, protokols Nr. 59 atklāj, ka pieaicinātais lietpratējs ir neviens cits kā Kārlis Zāle, kurš apstiprina, ka strādāt tālāk ar tik lielu mākslinieku skaitu neesot lietderīgi. Īstais ceļš būtu uzaicināt strādāt pa vienam pie katra pieminekļa par zināmu maksu. V. Maldonis ar K. Zāli ieteic izraudzīties piemineklim kapos K. Jansonu un piemineklim pilsētā – T. Zaļkalnu, nosakot katram 300 latu honorāru un prasot tad pārtaisīt projektu tik ilgi, kamēr tas būs pieņemams fondam. To arī nolemj. 

Protokols Nr. 63, 1931. gada 9. decembrī. Liela lemšana par pieminekļa projektiem, piedalās Jāņa Čakstes ģimenes locekļi Mintauts Čakste un Verners Tepfers un fonda goda biedri – Valsts prezidenti Alberts Kviesis un Gustavs Zemgals.

Diemžēl man neizdevās atrast tēlnieka K. Jansona sākotnējā projekta attēlu, un sēdes debates veido visai neskaidru priekšstatu par lemjamo projektu. Piemēram, A. Kviesis izsakās, ka tas atstāj “labu, grandiozu iespaidu”, bet viņš ir pret nelaiķa tēla nostādīšanu “īpaši vēl tādā pozā”, jo “pie mums tas nav tā parasts”. Ja mākslinieks atrastu kādu “filozofiska miera un apskaidrības pozu”, varētu vēl būt runa par sēdošu attēlu, kas kaut cik harmonētu ar kapu noskaņu. G. Zemgals uzskata, ka visumā ir ļoti labi, tikai “tēls jāliek citā pozā ar mierīgu skatu tālumā”. M. Čakste izsaka ģimenes domas: “Jāņem vērā arī krāsu kompozīcija, jo materiālu dažādība var traucēt; stils nav ieturēts, aizmugures būvē sēdekļi var dot disharmoniju.”[28] Pret tēlu arī ģimenei ir stipri iebildumi: “Visur viņu par daudz.” V. Tepfers uzskata, ka pieminekļa aizmugure nesaskan ar ļoti sekmīgo priekšpusi un izteiksmei vajadzētu atrast monumentālāku, askētiskāku formu. A. Kalniņš piebilst: “Mākslinieki, kas redzējuši metu, uzskata, ka kopiespaids labs, bet figūra un aizmugure prasa pārstrādājumu, vienkāršākas, skaidrākas līnijas; poza nav piemērota, tai jāizteic nevis sēras, bet loģiska samierināšanās ar neizbēgamo; protams, jādomā par krāsu saskaņu materiālos.”[29]

P. Berģis ierosina prasīt no mākslinieka jaunu atrisinājumu, neizslēdzot variantu ar simbolisku figūru un izvairoties no parastajām un banālajām. E. Kalniņš aizstāv ovālas formas noslēgumam, lai atšķiras no ievada un no kāpnēm. Nevajadzētu mazināt tagadējo labo iespaidu, bet stabs gan varētu būt mazāks un figūra sēdoša, visur paturot maigās formas. A. Strausmanis, visumā projektam piekrītot, izsakās pret stabu jeb obelisku, kas pie mums visur pārlieku tiek lietots, – tā esot gara nabadzība. Labāk uzdot māksliniekam tikai vienu pozu – sēdošu –, un tādā gadījumā atkristu arī stabs. 

Sapulces priekšsēdētājs rezumē: prasīt māksliniekam jaunu centrālās daļas atrisinājumu kopā ar aizmuguri, pie tam nelaiķa figūru izmēģināt divos variantos – sēdošu un stāvošu –, bet trešajā variantā veidot simbolisku figūru. 

Aplūkojot pilsētas pieminekļa metu, A. Kviesis pirmais uzdod jautājumu – vai tas jel maz izdevies!? Arī G. Zemgals un P. Berģis to stipri kritizē, īpaši apaļās formas, kas izteic piekļāvīgumu. A. Strausmanis uzskata, ka tautas tribūns šinī tēlā nav izteikts un raksturs nav uztverts, tāpēc iesaka meklēt citu mākslinieku. Arī V. Maldonis domā, ka gribu var izteikt taisnās līnijās, nevis apaļās, bet A. Kalniņš piezīmē, ka roku stāvoklis ir galīgi nederīgs. Klātesošie nolemj uzdot māksliniekam kardināli pārstrādāt projektu. 

Interesanti, ka 2003. gadā Jelgavā atklātais piemineklis J. Čakstem (tēlniece Arta Dumpe) tēlots visai apaļīgās formās. Un arī 1931. gadā Jelgavā uzstādītais pirmais J. Čakstes piemineklis (tēlnieks Kārlis Jansons) izskatās diezgan omulīgs – bez taisnām, gribu demonstrējošām līnijām.

Tālāk visi diskutē par pilsētas pieminekļa vietu, pie tam A. Kalniņš paskaidro, ka pilsētas vīri izrāda vislielāko pretimnākšanu, lai kāda vieta arī tiktu izvēlēta. A. Strausmanis uzsver: “Mēs taču neesam pieminekļu postītāji, jo taču tās paliekas pils priekšā arī ir kaut kas māksliniecisks, īpaši visu laukumu kopā saņemot; ne laukuma nosaukuma dēļ te būtu jāliek piemineklis Čakstem, bet Čakste pieder jaunajiem laikiem, tādēļ nesams ārā no vecajiem mūriem, šinī ziņā Jēkaba laukums būtu piemērotāks.”[30]

A. Kviesis tomēr aizstāv Pils laukumu tā centrālā stāvokļa dēl, jo pils taču vienmēr paliks savā vietā un savā uzdevumā. G. Zemgals uzskata, ka laukums pie pils ir drūma vieta, tāpēc Jēkaba laukums ir daudz piemērotāks. M. Čakste ir par Pils laukumu, jo tur arvien koncentrēsies varas simbols. E. Kalniņš domā, ka tomēr Pils laukumā piemineklis būs it kā apslēpts un vispār uz vecām vietām nederot celt jaunus pieminekļus. P. Berģis ir par Jēkaba laukumu, kaut vislabāk “sirds velkot uz Daugavu”. Pēc pārrunām noskaidrojas, ka balsis dalās 5 : 5, ja neatrodas vēl kāda trešā vieta. 

Biedrības Tehniskās komisijas sēdē pieminekļa lietā, 1932. gada 31. maijā, valde joprojām nav mierā ar K. Jansona projektu un atkal uzdod to pārstrādāt.

Protokols Nr. 74,1932. gada 16. augustā – valdes sēde ar Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga piedalīšanos. Vienojas par to, ka beidzot nepieciešama vienošanās pieminekļa lietā. Tehniskā komisija līdz šim akceptējusi visu, izņemot centrālo figūru, par kuru domas dalās. Sākas debates, kuru laikā pieminekļa autors iziet laukā. A. Kalniņš uzskata, ka atmetot sēdošu vai stāvošu J. Čakstes tēlu, likt tai vietā kaut ko simbolisku nav pietiekoša motīva, varētu aprobežoties ar vienkāršu obelisku un bareljefu. E. Kalniņš domā, ka centrālā figūra esot par daudz spilgti iemiesota. E. Štālbergs paskaidro, ka tēlnieks savā plastiskajā daļā nav sadzīvojies ar arhitektu, tādēļ trūkstot kopsaskaņas, arī K. Zāle apstiprina to pašu. A. Kalniņš ierosina pilnvarot priekšsēdētāju kopā ar Čakstes ģimeni izlemt tēla jautājumu, un katrā ziņā būtu izdibināma ģimenes vēlēšanās attiecībā uz pieminekļa saturu. Tad ieaicina mākslinieku un paskaidro izteiktos norādījumus un kritiku. Viņš piekrīt vēlamajiem grozījumiem, ja tie būšot izteikti konkrēti. 

Biedrības pilnsapulcē 1934. gada 17. maijā izskan informācija, ka laimīgā kārtā izdevies iegūt pusgatavu granītu no Daugavgrīvas cietokšņa mūriem. Pavisam esot atvesti 82 vagoni granīta, kura vērtība līdzinoties apmēram 40 000 latu, kaut arī viss granīts neesot “viena grauda un vienas krāsas”. Līdz ar to līdzekļi pieminekļa celšanai esot pavairojušies. Pieminekļa celšana pilsētā ir pagaidām atlikta, bet 1933. gada vasarā, Dziesmu svētku laikā, ielikti pamati kapa piemineklim. Esot arī jau noslēgts līgums ar tēlnieku par 40 000 latu. Visi ļoti priecājas par granītu, bet tad K. Jansons paskaidro, ka Daugavgrīvas granīts esot projektu tikai sadārdzinājis, jo apstrādāšana iznākot dārga, tāpat transports. Vēl pie tam granīts būšot raibs, un tas pie līguma slēgšanas nemaz neesot bijis zināms. Iespējams, sapulces telpā parādās vilšanās un samulsums.

Tālāk V. Maldonis norāda, ka neesot vēl pilnīgas vienprātības jautājumā par pieminekļa centrālās figūras izveidošanu. Esot vēlēšanās, lai krūšu tēls it kā izaugtu no centrālās kolonnas, tomēr dzīvāk nekā Andreja Pumpura piemineklim. K. Jansons piedāvā divus variantus.  

Sapulce apspriež arī jautājumu, ko ierosinājis studentu biedrības “Austrums” pārstāvis A. Jansons, – par Čakstes attēlu uz kādas no naudas zīmēm. Nolemj uzdot fonda valdei griezties ar lūgumu pie attiecīgajām amatpersonām. 

Kā beidzas J. Čakstes pieminekļu lieta, mēs zinām – piemineklis kapos tiek uzbūvēts, granīts ir raibs. Nekad iepriekš nebiju sapratusi, ka tas ir raibs, bet tagad man tas šķiet pat uzkrītoši raibs. Pieminekli uzstāda 1935. gadā, un tas kļūst par Latvijas valstiskuma un pretošanās simbolu padomju okupācijas laikā. Pieminekli pilsētā tā arī neuzstāda. Jelgavnieki uzstāda savu pieminekli J. Čakstem 1931. gadā, tas, protams, iet bojā padomju okupācijas laikā, un jelgavnieki atkārtoti uzstāda pieminekli savam pirmajam prezidentam 2003. gadā.

Ar šo Čakstes biedrības apskatu varētu arī slēgt. Taču biedrības materiālos ir atrodams vēl kāds dokuments. Nesen sociālajā tīklā Facebook redzēju Latvijas Arhīvistu biedrības aicinājumu dalīties ar saviem “atradumiem arhīvā”. Noslinkoju ielikt, bet te nu tas ir – komunista, padomju varas līdzskrējēja, arī skolotāja un literāta Leona Paegles vēstule J. Čakstem ar lūgumu atbrīvot no apcietinājuma. Diemžēl tā nav datēta, tādēļ nav skaidrs, uz kuru L. Paegles apcietinājumu tā attiecināma, jo L. Paegle tika apcietināts gan 1921., gan 1925. gadā. Secinu no konteksta, ka laikam uz 1921. gada apcietinājumu. Sākotnēji to izlēmu pievienot tekstam tikai kā interesantu atkāpi, bet tad atskārtu, ka šī vēstule biedrības materiālos ir tik simboliska, ka tās atrašanās šeit pat nešķiet nejauša. 

“Augsti godājamais Čakstes kungs! Griežos pie Jums kā pie cienījama cilvēka un sabiedriska darbinieka ar ļoti lielu lūgumu, kuru man Jums tikai kā Latvijas prezidentam nezin vaj būtu drosmes izteikt. Atceraties, ka ierados pie Jums Liepājā kopā ar savu paziņu Rumpe kungu un ar vēstulīti no sava vairākgadīgā darba biedra Zalamana kga, pastāstīju jums, ka lielinieku laikā biju pārzinis I Rīgas Vidusskolā, piekritu daudzām no lielinieku idejām pedagoģijā, bet pie tam arvienu paliku tikai pedagogs un rakstnieks, tagad atkal vēlos turpināt pedagoģisko un literarisko darbību Latvijā, kura man arvienu bijusi mīļa un dārga, un lūdzu Jūs mani aizstāvēt, ja Latvijā mani sāktu vajāt par manu politisko un pedagoģisko pārliecību. Tūliņ pēc Pagaidu valdības ierašanās Rīgā ierados arī es un tūliņ ķēros pie pārtrauktā literariskā un zinātniskā darba. Pabeidzu iesākto Latvijas un kultūras vēsturi pamatskolām, par kuras izdošanu jau man ar Rapas kgu noslēgts līgums, strādāju pie senlaiku vēstures, latviešu valodas programmas utt. Rīgā nodzīvoju pilnīgi legāli 3 nedēļas un pēdējās dienās izbraucu uz laukiem pie slimās sievas. Te piepeši man ziņo, ka manā dzīvoklī izdarītas kratīšanas un meklēts pēc manis, lai mani arestētu. Tātad es tieku meklēts un vajāts kā kaut kāds noziedznieks. Tāda izturēšanās pret mani no tagadējās Latvijas valdības puses man pilnīgi nesaprotama un ar maniem ieskatiem par demokrātisko Latviju nesavienojama, jo vairāk tādēļ, ka visu laiku esmu strādājis tikai idejisku darbu, uzstājies pret teroru un netaisnībām, palīdzējis ikvienam, kam vien varēju, lai tas būtu mans politisks draugs vai pretinieks, piemēram, caur manu gādību tika no cietuma atsvabināti kādi desmit cilvēki, starp tiem vairāki mūsu skolas skolotāji un skolnieki, pie kam daža dēļ bija jāiet pie dažādām iestādēm neskaitāmas reizes. Visi tie var par mani liecināt tāpat kā mani senie darba biedri Dēķens, Rītiņš, Melnalksnis u. c. Mans mūžs piederējis un pieder mākslai un audzināšanai, un nepanesamas man domas, ka tagadējā Latvijā rakstnieki un pedagogi varētu tikt vajāti tikai par pārliecību.

Ja ir kaut kas pret mani, tad lai izsauc mani attiecīgās iestādes un izrunājas kā ar godīgu cilvēku, bet lai neuzbrūk naktī kā zaglim vai laupītājam. Lai savu lietu noskaidrotu, gribu griezties pie Iekšlietu ministra Valtera kga un ļoti lūdzu Jūs cilvēcības un Latvijas, ko mēs abi mīlam, vārdā dot man līdzi kādu vēstuli Valtera kgm un vispāri neliegt man padomu, kā tagad izturēties. Vēstuli nosūtu ar savu sievu, kura no bēdām ir pilnīgi slima, un ar viņu gaidīšu atbildi. Es uzticos Jums un domāju, ka Jums nav iemesla neticēt Rumpe un Zalamana kgiem, kuri mani pie Jums aizbildināja. Es zinu, ka mans lūgums ir pārdrošs, bet esmu uz ciešāko pārliecināts, ka īstens valstsvīrs arvienu ir arī liels un īstens cilvēks, par kādu es Jūs turu. Ļoti lūdzu mani atvainot un palieku uz Jūsu labvēlību gaidīdams, Jūs cienīdamais Leons Paegle.”[31]

Ja mēs palasām L. Paegles biogrāfiju, tad saprotam, ka šajā vēstulē ir viss – latvietis, kas ir boļševiku līdzskrējējs un savas valsts nodevējs, cilvēciska liekulība (sak, jūs te godīgu cilvēku par noziedznieku pataisāt un tumsā tam uzbrūkat), jo tieši Leona Paegles brālim Augustam Paeglem, kuru viņš visiem spēkiem cenšas paglābt, tiek piespriests nāvessods par bandītismu. Šeit ir mums arī šodien tik ļoti labi pazīstamie centieni manipulēt ar adresātu – sak, ja jau jūs te veidojat demokrātisku valsti, tad es taču drīkstēšu paturēt savu politisko pārliecību, un es taču esmu tikai pedagogs un rakstnieks (kas nebija taisnība). Tā bija veiksmīga vēstule, jo J. Čakste laikam iestājās par L. Paegles atbrīvošanu – visticamāk, ka ar domu “mēs taču veidojam demokrātisku valsti”, taču tas, protams, nepadarīja L. Paegli par demokrātu un Latvijas valstiskuma aizstāvi. Un tas ir tik aktuāli šodien. 

Attiecībā uz J. Čakstes piemiņas saglabāšanu ir grūti pielikt punktu. Vajadzētu pieminēt vēl visas pārējās valstsvīra piemiņas manifestācijas – piemiņas plāksnes, laukumus, ielas, arī J. Čakstes muzeju, stipendiju, ābeles šķirni, biedrības un daudz ko citu. Fakts ir tas, ka Latvijas pirmā prezidenta piemiņa ir pastāvējusi un pastāv joprojām. Mainās tās forma, mainās tās uzturēšanas iniciatori un viņu motivācija, taču šis laikam ir gadījums, kad piemiņai nav iespējams izzust, jo tās saglabāšanā savijas kopā gan padarītais darbs, gan personība, gan arī šī darba – Latvijas valstiskuma – nozīmība latviešiem joprojām.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs