Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Rainis

Ierakstu par biedrību “J. Raiņa piemiņas fonds”[1] es negribētu tematiski precizēt, jo te ir viss. Biedrības arhīvs ir plašs ne tikai saturiski – tā darbojas visu iespējamo laiku, kas bija atvēlēts līdzīgām biedrībām, un pat vēl nedaudz ilgāk. Raiņa piemiņas fonda materiāliem varētu dot poētisku nosaukumu “Kādas biedrības dzīve.” Tie atklāj, ka biedrībās liela nozīme var būt politikai, arī varai. Šeit spilgti izpaužas idejas virzītāju iespaids. It visā šeit ir vērojama galēja mērķtiecība, lietišķība, ambīcijas, noteikti – aprēķins. Te ir skaļa afēra ar pastmarkām un pat tik novatoriskas piemiņas metodes izmantošana kā filmas uzņemšana. Šeit var novērot to, kā, cilvēkam aizejot, pieaug viņa darbu aktualitāte, visi sasparojas, fondā iestājas daudz biedru, ienāk ziedojumi. Tad piemiņa pamazām zūd, sarīkojumi vairs netiek apmeklēti, izdevumus vairs nepērk, kapa kopšanā vērojama paviršība, drīz vien jau fonda valde sūdzas, ka ziedojumi vairs neienāk, biedri pazūd, markas interesē tikai kā spekulāciju objekts. Kompromisā starp piemiņas uzturētājiem un dabiskiem aizmiršanas procesiem veidojas tā vēsture, ko šodien varam lasīt biedrības arhīvā.

Šai biedrībai ir arī saistība ar muzeju. Tā ir vienīgā no manis aplūkotajām, kur mērķis uzturēt piemiņu muzeja veidolā ticis iestrādāts statūtos. Vēl pie tam “muzeji” ir rakstīts daudzskaitlī, it kā jau būtu nojaušams, ka Rainim būs vairāki muzeji.  

Te ir fonda iedibinātā Raiņa piemiņas dienu (11. un 12. septembrī) tradīcija, kas padomju okupācijas laikā pārauga Dzejas dienu tradīcijā un pastāv joprojām. Te arī interesantā situācija ar Aspaziju, kad fonda valde atstumj Aspaziju lēmumu pieņemšanā attiecībā uz pieminekli un Raiņa kopoto rakstu izdošanu. Izskatās, ka fondam viņa nav vajadzīga, Aspazija viņus interesē tikai tiktāl, ciktāl viņa ir Raiņa likumīgā mantiniece. No atsevišķiem izteikumiem par pieminekli sliecos domāt, ka fonds, kura biedru vairākums ir sociāldemokrāti, izmanto Raiņa piemiņu savas partijas interesēs. Raiņa ceļš 20. gadsimta sākumā ir daudzu citu ceļš no Jaunās strāvas līdz sociāldemokrātijai. Rainis ir simbols. To labi saprot arī vēlākais okupācijas režīms, un nav nejauši, ka 1940. gadā ar savu pēdējo protokolu biedrība it kā nodod savas pilnvaras padomju okupācijas iestāžu nodibinātam fondam, kas turpmāk rūpēšoties par Raiņa piemiņu.

Biedrības mērķis ir līdzīgs citu biedrību definētajiem: “uzturēt un godināt Raiņa piemiņu, rūpējoties par pieminekļa celšanu viņam, izdodot attiecīgu literatūru, nodibinot muzejus un stipendijas viņa vārdā un pabalstot citus viņa godināšanas pasākumus”[2]. Taču, kā secināms no konteksta, pati biedrība nekādā ziņā negrasās pāraugt muzejā, tomēr tā uzskata par savu pienākumu gādāt līdzekļus un atbalstīt Raiņa muzeju Durbē.[3] 

Biedrības pirmā pilnā dibināšanas sapulce notiek 1929. gada 8. decembrī Skolotāju mājā. Sēdi atklāj Dr. Pauls Kalniņš[4], kurš norāda uz fonda nozīmi, mērķiem, kā arī nolasa to organizāciju un iestāžu sarakstu, kas iestājušās Raiņa piemiņas fonda biedrībā.

Valdis Grēviņš[5] iepazīstina ar fonda statūtiem, pēc īsām debatēm pieņem lēmumu par biedru maksu un iestāšanās iemaksu. Nolemj noteikt iestāšanās maksu no organizācijām 50 lati un gadskārtējo maksu 20 lati. Biedriem veicinātājiem noteic iestāšanās maksu 3 lati un biedru naudu gadā – 2 lati. Pārrunājot fonda turpmāko darbību, Roberts Liepiņš[6] norāda uz Andreja Pumpura piemiņas fonda darbību un ieteic ņemt piemēru no tā līdzekļu vākšanas ziņā. E. Lieknis[7] ierosina skolās sarīkot Raiņa piemiņas izrīkojumus un atlikumu ziedot Raiņa fondam. 

Klāra Kalniņš[8] domā, ka Raiņa piemiņas izrīkojumus vajadzētu sarīkot ne tikai skolās, bet visās tajās organizācijās, kuras iestājušās Raiņa fondā. Tāpat derētu izdot Raiņa ģīmetnes un markas. J. Rītiņš[9] ieteic sarīkot teātra izrādes par labu Raiņa fondam. Par fonda valdes priekšsēdētāju ievēlē P. Kalniņu.

Protokols Nr. 1, 1929. gada 14. decembrī. P. Kalniņš ziņo par līdz šim ienākušajiem ziedojumiem, starp kuriem arī iemaksa skaidrā naudā no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Liepājas organizācijas, kopā ienākusī nauda – 7731,34 lati.

Biedrības līdzekļu vākšanai valde atrod par vajadzīgu pēc Jāņa Čakstes un Zigfrīda Annas Meierovica biedrību parauga izlaist piemiņas pastmarkas un uzdod sekretāram griezties pie attiecīgajām valdības iestādēm, lai noskaidrotu šī projekta realizācijas noteikumus. Sekojot Rūdolfa Blaumaņa piemiņas fonda praksei, nolemj griezties ar uzaicinājumu pie Rīgas un provinces teātriem, skolām un kulturālām organizācijām, lai sarīkotu Raiņa piemiņas izrādes, skolas, koncertus u. c. jauktas programmas izrīkojumus. Tāpat valde uzdod sekretāram Kārlim Tīfentālam-Dziļlejam[10] informēt Aspaziju par biedrības “J. Raiņa piemiņas fonds” nodibināšanos un darbības uzsākšanu, kā arī uzturēt ar viņu pastāvīgu kontaktu, lūdzot Aspaziju piedalīties valdes sēdēs, lai uzklausītu viņas domas un vēlējumus. 

1930. gada 8. februārī. Ministru kabinets atļāvis izlaist Raiņa piemiņas markas. Nolemj uzaicināt māksliniekus Rihardu Zariņu, Sigismundu Vidbergu un Niklāvu Strunki.

Nolasa Talsu pilsētas domē 1929. gadā 9. decembrī pieņemtos noteikumus par Raiņa stipendijas dibināšanu, kuru 3. paragrāfā paredzēts: “Pabalstu katru gadu, ne vēlāk kā līdz 1. jūlijam, piešķir Raiņa fonda komiteja uz pilsētas valdes iesniegto lūgumu pamata. Komitejas sēdē ar padomdevēja balstiesībām piedalās pilsētas valdes pārstāvis”.[11] Valde nolemj uzņemties minēto noteikumu 3. paragrāfā paredzētās funkcijas.

1930. gada 22. martā. Sekretārs ziņo, ka pastmarku tirgotājs Arnolds Ebels no Vācijas griežas pie Raiņa piemiņas fonda ar šādu priekšlikumu: viņš atpērk no fonda visu marku izlaidumu, izņemot to, ko patur pasts, uzņemas visus iespiešanas izdevumus un maksā par to fondam 25 000 latu, palielinot izlaižamo marku skaitu. Pirms pieņemt lēmumu, visi nolemj iepazīstināt pasta un telegrāfa departamenta direktoru ar šo plānu un ievākt ziņas, vai viņam nebūtu iebildumu pret šādu marku pārdošanu. 

Uz sēdi uzaicinātais tēlnieks Teodors Zaļkalns sniedz aprēķinu par Raiņa bronzas medaļu izgatavošanu un iepazīstina ar medaļas metu ģipsī. Tā kā T. Zaļkalna aprēķini nerāda, ka fonds ar medaļām varētu kaut ko pelnīt, tad noteiktu lēmumu nepieņem, bet uzdod sekretāram noskaidrot, vai T. Zaļkalns nebūtu ar mieru samazināt savu honorāru, tādā veidā pazeminot medaļu pašizmaksu. 

1930. gada 29. martā uz sēdi uzaicinātais A. Ebels paziņo, ka viņš savu agrāko priekšlikumu groza: viņš grib samazināt izlaižamo marku vērtību skaitu un marku kopskaitu un fondam kopsummā maksāt tikai 20 000 latu. Tā kā šo summu paredzēts ieņemt arī parastajā pārdošanas ceļā, nolemj sarunas ar A. Ebelu pārtraukt.

1930. gada 14. aprīlī uz sēdi uzaicinātais T. Zaļkalns sniedz jaunu kalkulāciju par Raiņa piemiņas medaļu izgatavošanu. No ziņojuma valde secina, ka medaļu izgatavošana būtu saistīta ar zināmu risku – fonds no medaļu pārdošanas varētu arī negūt peļņu vai pat ciest zaudējumus, tāpēc nolemj no medaļu izgatavošanas pagaidām atteikties. 

Sekretārs ziņo, ka filatēlists Šarls (Charles) Borgs (vai Bongs – uzvārds nesalasāms) griezies pie fonda ar priekšlikumu pārdot viņam 40 000 Raiņa piemiņas marku no katras izlaižamās sērijas. Pusei no šī daudzuma jābūt perforētām, pusei – grieztām. Fondam jāapņemas neizdot nevienam citam koncesiju šo marku otrreizējai drukāšanai un neizlaist vairāk par paredzēto marku daudzumu, t. i., 50 000 marku no katras vērtības. Pie līguma slēgšanas viņš iemaksātu fondam 20 procentus, pārējo pie marku saņemšanas. Bez tam viņš ziedos fondam četrus procentus no pirkšanas summas un vēlas, lai viņam sagatavo tekstu Raiņa biogrāfijas izdošanai franču, vācu un angļu valodā. Valde apspriedusies atrod šos noteikumus par piemērotiem un nolemj sastādīt attiecīgu līgumu. No izdodamās brošūras par Raini fonds vēlas saņemt 200 eksemplārus bez maksas no katra izdevuma, no izlaižamām markām nolemj rezervēt fonda vajadzībām 2000 gabalus no katras vērtības, kuras varētu pārdot biedriem dibinātājiem. 

1930. gada 16. aprīlī. Sekretārs ziņo, ka Š. Borgs nav ieradies uz līguma slēgšanu, savukārt A. Ebels griezies pie fonda ar jauniem priekšlikumiem, tāpēc valde nolemj ar viņu atjaunot sarunas. Jaunais A. Ebela priekšlikums savukārt valdei šķiet labs, un tā pilnvaro priekšsēdētāju P. Kalniņu un sekretāru K. Tīfentālu-Dziļleju slēgt ar viņu līgumu, kas arī tiek izdarīts 1930. gada 26. aprīlī. Šis notikums krāšņi tiek aprakstīts presē, piemēram, rakstā “Rītprūsijas spekulants nopircis visas Raiņa markas”[12], kur minēts, ka A. Ebels nopelnījis ar šīm markām 750 000 latu un sarīkojis fonda valdei pusdienas restorānā par 1200 latiem, un citas detaļas un interpretācijas.

1930. gada 23. maijā nolemj no fonda rīcībā saņemtajām markām iedot bez maksas Aspazijai desmit komplektus, Raiņa muzejam – četrus. 

1930. gada 22. jūnijā. Indriķis Rītiņš[13] ziņo, ka “uzkrītošā kārtā”, iestājoties par biedriem veicinātājiem, markas vēlas saņemt autovadītāju arodbiedrības biedri (232 personas), pie tam vēlas tās saņemt veselām grupām uz pilnvaras pamata. Lai aizkavētu “spekulatīvas tieksmes”, nolemj izsniegt piemiņas markas katram biedram veicinātājam tikai personīgi.

1930. gada 20. augustā. Sakarā ar to, ka 11. septembrī atzīmē Raiņa atgriešanos dzimtenē no trimdas, bet 12. septembrī – nāves dienu –, nolemj griezties pie organizācijām un skolām ar uzaicinājumu sarīkot Raiņa piemiņas dienas un vakarus ar attiecīgām programmām vai Raiņa lugu izrādes ar pievienotām uzrunām un lūgt šo sarīkojumu ienākumus vai to daļu ziedot Raiņa fondam.

Sekretārs ziņo, ka dzejnieks Herberts Dorbe piesūtījis viņam manuskriptu, Raiņa piemiņai veltītu dzeju antoloģijai, un ierosinājis to izdot. Priekšlikumu pieņem ar iebildumu, ka izdevuma cena nedrīkstētu pārsniegt vienu latu. Tā kā H. Dorbe nav nācis ar noteiktu priekšlikumu par antoloģijas sastādīšanas honorāru, šo jautājumu atliek. 

1930. gada 16. oktobrī. Sekretārs ziņo, ka atsaucība Raiņa piemiņas dienu sarīkošanā bijusi mazāka, nekā varētu vēlēties. Norēķini par izrīkojumiem vēl nav saņemti, pēc tam varēs izspriest par šo sarīkojumu materiālo izdošanos. 

Kāds (vārds nesalasāms) ziņo, ka “Piemiņas vaiņags J. Rainim” ir samērā maz pārdots; cik paredzams, tas atlikumu fondam nedos. 

Tālākajās pārrunās noskaidrojas, ka Aspazija ir nemierā ar Raiņa kapa apkopšanu. Arī fonda biedri novērojuši “dažu nolaistību”, tāpēc atrod par vajadzīgu norādīt Rīgas pilsētas valdes Nekustamā īpašuma nodaļas vadītājam Teodoram Līventālam, lai tas parūpējas, ka attiecīgie darbinieki uztur Raiņa kapu priekšzīmīgā kārtībā.

1931. gada 20. janvārī. Talsu pilsētas valde esot griezusies pie fonda valdes, lai tā, saskaņā ar Talsu pilsētas domes pieņemtajām instrukcijām, izspriež jautājumu par Raiņa stipendijas piešķiršanu, un liek priekšā 1930. gada stipendiju sadalīt līdzīgās daļās Talsu ģimnāzijas audzēkņiem Birutai Kundziņai un Valdemāram Kalpiņam. Fonda valde piekrīt.

1931. gada 10. jūnijā. Sekretārs ziņo, ka pie viņa griezies fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš ar priekšlikumu izgatavot Raiņa filmu. Fonds uzdod sekretāram saziņā ar Raiņa muzeja pārstāvi ievākt tuvākas ziņas no M. Lapiņa par paredzētās filmas saturu un izmaksām. 

Atrod par vēlamu līdz pilnai sapulcei ievākt ziņas par līdz šim uzstādīto Z. A. Meierovica un J. Poruka pieminekļu izmaksām, kā arī ievākt ziņas no tēlniekiem, lai būtu apmēram zināms, ar kādu kapitālu vajadzētu rēķināties, lai stātos pie Raiņa pieminekļa projekta realizēšanas. 

1931. gada 1. jūlijā. Sekretārs atreferē M. Lapiņa priekšlikumus par filmu. Tās garums paredzēts 2400 metri, izmaksas – 5546 lati. Valde atrod, ka tik lielu summu no fonda līdzekļiem nav iespējams ieguldīt, bet to varētu darīt uz pusēm ar Raiņa muzeju. Galīgu lēmumu nepieņem.  

1931. gada 8. jūlija protokols ir interesants ar to, ka fonds lemj par budžetu, un no tā uzzinām, ka no fonda līdzekļiem tiek maksāts pabalsts 500 latu apmērā Raiņa muzejam. Valde vienojas, ka pabalsts Raiņa muzejam ir izsniedzams ar noteikumu, ka muzeja pārvaldē darbotos arī Raiņa piemiņas fonda pārstāvis. Tiek piešķirti arī 1000 lati filmas izgatavošanai. 

1931. gada 11. jūlijā notiek fonda valdes pārskata sapulce. Izrādās, ka no fonda darbības sākuma līdz 1. jūlijam kases atlikums ir 35 346,13 lati un lielāko daļu veido dažādi noguldījumi “uz augļiem”. Beidzot arī izskan doma, ka galvenais piemiņas godināšanas pasākums ir pieminekļa celtniecība pie Raiņa kapa. Pēc valdes domām, tobrīd esošie fonda līdzekļi jau ir pietiekami, lai stātos pie šī uzdevuma realizēšanas, taču, lai veiktu vēl tālākus uzdevumus, piemēram, Raiņa rakstu izlaišanu “lētā un vispārpieejamā izdevumā”, filmas pabeigšanu, monogrāfijas izdošanu, ir vajadzīgi jauni līdzekļi, un tie var rasties tikai “ar aktīvu sabiedrības atsaucību un atbalstu”.

Revīzijas protokols 1931. gada 11. jūlijā. Skaitļi saskan. Taču revīzijas komisija iesaka atļaut vienreizēju maksājumu grāmatveža algošanai, kas savestu “pārskatāmākā un labāki pārbaudāmā kārtībā” biedrības grāmatas un turpmāk šai vajadzībai tērētu 10 latus mēnesī.

Protokols Nr. 2, 1931. gada 20. augustā. K. Dziļleja ziņo, ka Nacionālais un Dailes teātris apsolījuši sniegt Raiņa piemiņas izrādes un daļu no atlikuma ziedot Raiņa piemiņas fondam. Pēc I. Rītiņa priekšlikuma nolemj sarīkot piemiņas aktu pie Raiņa kapa un uzaicināt skolas un organizācijas ņemt dalību šai aktā. 

1931. gada 11. decembrī apspriež jautājumu par Raiņa pieminekļa metiem. Vienojas par šādiem noteikumiem, kas izsludināmi laikrakstos: piemineklis uzstādāms pie Raiņa kapa; tā veidojums var būt celtniecisks vai figurāls; priekšroka dodama Latvijas materiālam; izmaksas – līdz 40 000 latu. Sacensībā paredzētas divas godalgas pirmās un otrās vietas ieguvējiem – 300 un 200 latu apmērā. Godalgotie meti paliek fonda īpašumā. 

Pārrunās par Raiņa filmas izgatavošanu ar Raiņa muzeju izvirzīti divi varianti: inscenēt Raiņa dzīvi mākslinieciskā filmā vai, izlietojot jau esošos Raiņa filmējumus un papildinot tos ar jauniem uzņēmumiem (Raiņa dzimtenē, dzīves un darba vietās), izveidot reālu filmu ar paša Raiņa uzmetumiem pamatā. Valde atzīst, ka vispirms izgatavojama filma pēc otrā varianta, bet pie Raiņa dzīves inscenējuma mākslinieciskā filmā varētu stāties pēc dažiem gadiem. Uzdod K. Dziļlejam sastādīt scenāriju un nolemj, ka šāds darbs būtu atalgojams. Nolemj izmaksāt K. Dziļlejam avansu 100 latu apmērā.

Tāpat sakarā ar valdes lēmumu nolemj uzdot K. Dziļlejam parūpēties par Raiņa rakstu lētu izdošanu, runāt ar Aspaziju un Ansi Gulbi. Valde principā atzīst, ka šādu lētu rakstu izdevumam vajadzētu būt izlasei apmēram piecos sešos sējumos un pirmo sējumu vajadzētu izdot uz pirmajām Raiņa dienām 1932. gadā.

Sekretārs ziņo, ka, pēc laikrakstos ievietotām ziņām, Talsu pilsētas dome likvidējusi Raiņa stipendiju Talsu vidusskolas audzēkņiem, kas nodibināta uz Talsu pilsētas domes 1929. gada 9. decembra lēmuma pamata. Valde izsaka savu sašutumu par tādu necienības parādīšanu Raiņa piemiņai, kāda izpaudusies tagadējās pilsētas domes sastāvā. 

1932. gada 11. februārī. Apspriež Aspazijas ierosināto domu, ka termiņš Raiņa pieminekļa metu iesniegšanai būtu pagarināms, taču, tā kā projektu pieteikumi “lielākā skaitā” ir iesniegti, tad atrod, ka tas nav vajadzīgs. Sekretārs gan ziņo, ka daļa projektu ir iesniegti jau pēc noteiktā termiņa, taču, tā kā termiņam pie šādas sacensības nav izšķirošas nozīmes, valde nolemj vērtēt visus iesniegtos projektus. Pavisam iesniegti 35 projekti. Nolemj pieaicināt žūrijas komisiju šādā sastāvā: tēlnieki Burkards Dzenis un Jēkabs Melderis[14], arhitekti Ernests Štālbergs un Osvalds Tīlmanis, mākslas kritiķi Jūlijs Madernieks un Uga Skulme.

1932. gada 18. februārī. Kā mākslinieciski mazvērtīgus valde nolemj izslēgt vairākus projektus, pēc tam atsijā vēl lielu daļu projektu. Par vērā ņemamiem atzīst piecus projektus – “731”, “Jāzeps”, “I.N.A.”, “Dzejniekam” un “Es mirdams nemiršu” –, par kuriem spriež detalizētāk. Pēc garām debatēm un spriešanas nobalso, ka pirmā godalga piešķirama projektam Nr. 22, bet otrā godalga – projektam Nr. 5. Atverot aploksnes konstatē, ka pirmās godalgas ieguvējs ir Teodors Zaļkalns, bet otrās – arhitekts Pēteris Ārends. 

1932. gada 11. martā valde spriež, pēc kāda projekta būtu realizējams Raiņa kapa piemineklis. Liek priekšā uzaicināt tēlnieku Kārli Baumani[15], kurš piedalījies sacensībā un kura projekts principā atzīts par godalgojamu, izstrādāt jaunu variantu ar arhitektonisku noslēgumu ap figūru, jo abus godalgotos projektus viņi neatrod par piemērotiem realizēšanai. K. Dziļleja ierosina uzaicināt K. Baumani un P. Ārendu, lai tie izstrādātu kombinētu projektu. A. Bērziņš liek priekšā galīgi nenoraidīt nevienu no projektiem, bet piekrīt K. Baumaņa pieaicināšanai. J. Kārkliņš piekrīt K. Dziļlejas priekšlikumam, to papildinot ar domu, ka pieaicināms arī Rīgas pilsētas dārzu direktors Viktors Zeidaks kā Raiņa kapu izveidotājs. Viņš arī aizrāda, ka pieminekļa centrālā figūra nedrīkstētu būt noslēgta arhitektoniskajā apkārtbūvē no apkārtnes un uzejai jābūt plašāk pavērtai nekā projektā.

P. Kalniņs vēl uzsver, ka kombinēta projekta izstrādāšanai būtu dodams neilgs laiks, lai vēl šogad līdz Raiņa piemiņas dienām varētu realizēt vismaz pieminekļa arhitektonisko daļu. 

Valde vienojas, ka šajā sēdē vēl neizšķirs, pēc kāda projekta piemineklis ceļams, un nolemj uzaicināt arhitektu P. Ārendu un tēlnieku K. Baumani, lai tie saziņā ar V. Zeidaku izstrādātu kombinētu projektu, dodot tiem norādījumus, ka: a) vēlams, lai projekts būtu izstrādāts nedēļas laikā; b) arhitektoniskā apkārtbūve nedrīkst noslēgt centrālo figūru no apkārtnes; c) pieminekļa izmaksas nedrīkst pārsniegt 40 000 latu.

1932. gada 2. aprīļa valdes sēdē apskata P. Ārenda un K. Baumaņa kombinēto projektu, kuram P. Ārends arhitektonisko daļu izstrādājis divos variantos: kolonāde ap četrstūrainu laukumu vai kolonāde ap ovālu laukumu. Pēc plašākām debatēm nolemj lūgt P. Ārendam projektu pārveidot tādā kārtā, lai kolonāde ieslēgtu riņķveidīgu laukumu – ar tādu aprēķinu, lai Raiņa kaps iznāktu laukuma vidū, aiz kapa nāktu neliels pacēlums, kur novietojama skulptūra, un vēl aiz tās nāktu noslēgta siena, uz kuras turpmāk būtu iespējams novietot bareljefu. Kolonādē noslēgtajam laukumam būtu trīs uzejas. Kolonāde ceļama no šūnakmens. 

Tālāk apskata K. Baumaņa pārveidotā meta variantu ar divām figūrām. Valde atzīst, ka piemineklis ceļams no šī varianta, jo vīrieša un sievietes kopveidojums simboliski izteic Raiņa un Aspazijas mūža darbu. Figurālais veidojums ceļams no granīta. Uzdod K. Baumanim izstrādāt galīgo variantu. 

Atbilstoši autoru sniegtajiem aprēķiniem, pieminekļa arhitektoniskā daļa izmaksātu ap 15 000 latu, tēlnieciskā – 25 000 latu. Tēlnieciskās daļas izciršana prasītu vismaz gadu, bet arhitektonisko daļu būtu iespējams uzcelt līdz septembrim, un to varētu atklāt Raiņa piemiņas dienās. 

Arhitektoniskās daļas būvdarbus valde nolemj dot sacensības ceļā un tāpēc uzdod P. Ārendam sastādīt sīku darbu aprakstu, līguma projektu, kā arī sacensības noteikumus, uz kuru pamata varētu izsludināt sacensību.

1932. gada 19. maija sēdē fonda valde atskaitās par iepriekšējo gadu. Šeit kā iepriekš nezināma informācija tiek pausts secinājums, ka ar fonda līdzekļu piesaistīšanu vairs tā nesekmējoties. Vairākas iestādes un organizācijas, kas sākotnēji ziedoja prāvas summas, vairs nav bijušas tik atsaucīgas, dažas pat atklāti paziņojušas, lai viņas vairs par fonda biedriem neuzskata. Arī Talsu pilsētas dome likvidējusi Raiņa vārdā nosaukto stipendiju, tāpēc fonda valde cer, ka līdz ar Raiņa pieminekļa realizāciju izdosies “pacelt” plašāku akciju, kas būs saistīta ar līdzekļu ieplūšanu fondā.  

1932. gada 20. maijā. Tā kā iepriekšējā gadā vāji kārtotas biedru maksas, nolemj nosūtīt uzaicinājumu biedriem, lai izdara tekošos maksājumus. Strādnieku vidusskolas biedrība lūgusi piešķirt pabalstu Raiņa ģimnāzijas uzturēšanai. Nolemj lūgumu atstāt bez ievērības, jo fondam pašam vajadzīgi līdzekļi.

1932. gada 22. maijā valde ar pateicību pieņem Aspazijas pilnvaru P. Kalniņam saņemt no Nacionālā teātra honorāru par Raiņa lugu izrādēm, ko Aspazija ziedo fondam. 

1932. gada 8. jūnijā. Saņemts Rīgas pilsētas valdes Speciālās dārzu un pilsētas izdaiļošanas komisijas, kurai iesniegts Raina pieminekļa projekts, atzinums, kurā celti daži iebildumi par pieminekļa projektu. Starp tiem būtiskākie ieteikumi – figurālo veidojumu pievirzīt tuvāk kapam, atmest vāzes virs kolonādes, bet kolonādes noslēguma akcentējumu panākt ar to, ka kolonnas šo daļu malās celt drusku resnākas. Tāpat komisija uzskata, ka pieminekļa izteiksme būšot spēcīgāka, ja būs tikai viena figūra (bez Aspaziju simbolizējošās figūras). Nolemj lūgt Aspaziju piekrist šāda varianta realizācijai. 

Tāpat sekretārs ziņo, ka uzņēmējs Oto Dambekalns jau šonedēļ stājas pie pieminekļa pamata likšanas. Nolemj svētdien, 12. jūnijā, vienos dienā “izdarīt svinīgo pamatakmeņa likšanu”.  

1932. gada 12. jūnija pilnsapulces protokols. Aspazija nepiekrīt pieminekļa variantam ar vienu figūru: “Nevajag aizmirst, ka arī es tur gulēšu un ka man piekrīt liela loma pie visiem Raiņa darbiem, tāpēc piemineklim jābūt apvienotam!”[16]

Aspazija nepiekrīt arī tādai Raiņa rakstu izdošanai, kādu paredzējusi Raiņa fonda valde. “Man pašai ir savs projekts. Manā rīcībā ir 3–4 reizes vairāk darbu, nekā vispār no Raiņa ir atklātībā parādījušies. Tie ir vai nu tādos rokrakstos, kurus atšifrēt bez manis neviens cits nav spējīgs, vai arī man atmiņā, kā Rainis man to ir stāstījis. Tāpēc vēlos izdot jaunu, pilnīgu un lētu Raiņa rakstu izdevumu, kurā būtu visi Raiņa darbi, arī nepublicētie.” Ja A. Gulbis to nespētu izdot, Aspazijai jau piedāvājies J. Rapa. “Ja tagad jūs nolemtu izdot kādu Raiņa rakstu izlasi un to izplatīt, es gribu redzēt, vai jūs varēsiet ar mani konkurēt.”[17]

P. Kalniņš ir pilnīgā opozīcijā Aspazijai un izsakās par pieminekli ar vienu figūru. Pieminekļa variantā ar divām figūrām taču neesot domāti reāli Raiņa un Aspazijas tēli, un ir jārespektē mākslinieku atzinums, ka piemineklis ar vienu figūru būtu mākslinieciski vērtīgāks. Šai vienā figūrā izpaužoties tas, par ko ne vien Rainis, bet arī Aspazija cīnījusies. Un, lai sekmētu Raiņa piemiņu tautā, esot jāizdod lēti raksti, bet izdot lēti var tikai izlasi. Dārgi kopoti raksti tautā neizplatīsies. Un vispār – šai sapulcei esot jāapstiprina balsojot tikai iepriekšējās pilnsapulces lēmums šajā jautājumā.

Klāvs Lorencs[18] iebilst, ka sapulcei nevajag nekādus lēmumus ar balsošanu pieņemt, bet gan uzdot valdei vienoties ar Aspaziju abos jautājumos. Mērija Birkerte[19] ir par kompromisu – var izdot burtnīcas līdz noteiktam skaitam kā tautas izdevumu, bet pēc tam turpināt līdz pilniem kopotiem rakstiem. Tomēr P. Kalniņš uzspiež – vēlams, ka sapulce tagad atzīst lētu Raiņa rakstu izdošanu par neatliekamu. 

J. Prūsis nostājas Aspazijas pusē (un viņam bija pilnīga taisnība): “Pieminekļa jautājumā jāņem vērā arī tas, ko spriedīs tauta. Ja būs divas figūras, uzskatīs to kā pieminekli Rainim un Aspazijai.”[20] Viņš uzskata, ka šo jautājumu nevajadzētu sapulcē izšķirt, bet vēl pārbaudīt. Taču K. Dziļleja argumentē, ka sapulcei jau tagad jāizšķiras par pieminekli, jo jādod norādījumi māksliniekam. Viņš arī aizstāv lētu Raiņa rakstu izdošanu, kas iespējama vienīgi kā izlase. Indriķis Sleinis[21] ir samierniecisks un attiecībā uz pieminekļa lietu atrod, ka arī variants ar divām figūrām nav nepieņemams. I. Rītiņš ir par pieminekli ar vienu figūru, norādot, ka arī pats pieminekļa autors atzīst šo variantu par labāku. Arī M. Birkerte ir par pieminekli ar vienu figūru. Ak vai, cik primitīvi šodien skan viņas teiktais: “Ja tautas masa otrajā variantā saskatītu vīrieša tēlā Raini un sievietes tēlā Aspaziju, tad šis variants ir vēl nepieņemamāks, jo nostādītu Raini pie Aspazijas kājām.”[22]

Bekers no Torņkalna palīdzības biedrības aizstāv pieminekli ar vienu figūru, jo to tautas masa, sevišķi darba ļaudis, labāk sapratīšot. E. Lieknis ir par vienu figūru. K. Dziļleja balso par pieminekli ar vienu figūru, jo tas viņam šķiet idejiski pieņemams – tajā izpaužoties apspiestas šķiras atmodas ideja. Arī citi izsakās par pieminekli ar vienu figūru. Tillaks gan norāda, ka nav labi, ka šajā jautājumā ir nesaskaņas ar Aspaziju. 

Aspazija (gandrīz apraudos): “Tomēr nevaru piekrist valdes priekšlikumam un no savām domām neatkāpjos. Man jau neviens necels pieminekli.”[23]

Sapulce pieņem lēmumu par pieminekli, kā sākotnējā projektā paredzēts, – ar vienu figūru. Un arī lēmumu par “lētiem rakstiem”, bet te gan uzdod valdei panākt vienošanos ar Aspaziju. Saprotams, kāpēc.  

Šo lasot, jūtos sarūgtināta un domāju par to, kādēļ Aspazijai bija tik maz autoritātes. Jūtos sarūgtināta vēl par ko citu. Lai gan sēdē notiek spriešana tikai par kapa pieminekli un Aspazijas teiktais nozīmē galvenokārt to, ka viņai nebūs sava atsevišķa kapa pieminekļa, tomēr – cik liela taisnība viņai izrādījusies, jo gadu gaitā Raiņa un Aspazijas paveiktais sabiedrībā ir vērtēts ļoti atšķirīgi. Raiņa veikums – dižs, nacionāls, bet Aspazijas? Kāds ir Aspazijas veikums, ja vērtējam viņas pieminekļus? Kičs Dubultu kāpās (tēlniece Olga Šilova, 2020)? Tā nav nedz pati Aspazija, nedz viņas veikums. Aspazijas veikums un personība nav arī visnotaļ jaukajā Artas Dumpes piemineklī (2009), un es tikai ceru, ka šobrīd topošajā Aspazijas piemineklī būs viņas gars, viņas temperaments, viss viņas lielais darbs, mīlestība un pašuzupurēšanās, ka tajā būs redzama liela personība, kāda viņa arī bija. Un man ir bail, ka šī personība nepazūd dažādām aprindām tik vilinošajās un politiski tik izdevīgajās feministiskajās spekulācijās. 

Atgriežoties pie Raiņa fonda darbības – 1932. gada 25. augustā apspriež Raiņa pieminekļa atklāšanas programmu. Vienojas, ka aicinās Teodora Reitera kori, kas izpildīs dziesmas ar Raiņa tekstiem u. c. Tāpat vienojas, ka programmai nevajadzētu ilgt vairāk par divām stundām. Attiecībā uz paredzētajām runām – runāšot Aspazija un fonda priekšnieks Kalniņš. Nolemj izteikt uzaicinājumu dalībniekiem vainagu vietā tiem paredzētās summas ziedot Raiņa fondam.  

1932. gada 20. septembrī apskata uz vietas K. Baumaņa izgatavoto pieminekļa metu mālā 1 : 1. Tāpat apskata uz vietas O. Dambekalna “izvestos” arhitektoniskās pieminekļa daļas darbus. Ar to nodarbojas līdz gada beigām.

1932. gada 22. decembrī sekretārs nolasa J. Raiņa-Pliekšāna atstātās mantas aizgādņu V. Bastjāņa[24] un K. Lorenca paziņojumu, ka viņi ziedo fondam Raiņa pieminekļa celšanai visu viņiem no Rīgas Bāriņu tiesas piespriesto honorāru par Raiņa mantojuma lietas pārzināšanu un kārtošanu, kopsummā – 2698,52 lati. 

1933. gada 20. martā tēlnieks K. Baumanis ziņo, ka granīta akmens, kuru viņš bija paredzējis piegādāt Raiņa pieminekļa figurālās daļas ciršanai no Madonas apkārtnes, izrādījies pieminekļa ciršanai nederīgs. Spridzinot to, radušās plaisas, kas nedod iespēju izgatavot pieminekli no viena gabala, ko viņš atrod par ļoti vēlamu. Tāpēc viņš rosina piegādāt akmeni no Somijas un ceļ priekšā trīs paraugus, bet tas izmaksāšot 2000–3000 latu dārgāk. 

Apspriežot stāvokli, valde piekrīt akmens piegādei no Somijas, kā arī izvēlas sarkano granītu. Tāpat K. Baumanis ziņo, ka, pēc viņa ieskatiem, figūru, kas tiks cirsta no sarkanā granīta, būtu vēlams slīpēt, lai monuments iegūtu īstu māksliniecisku vērtību. Valde piekrīt, jo slīpēšana jau eventuāli paredzēta līgumā.

1933. gada 25. augustā P. Kalniņš ziņo, ka Aspazija viņu pilnvarojusi saņemt no Dailes teātra honorārus par Raiņa un Aspazijas lugām. Par Raiņa lugām – 1820,17 lati, par Aspazijas – 1700 lati. Valde “ar pateicību” pieņem šo ziedojumu. K. Baumanis ziņo, ka pienācis akmens no Somijas un to patlaban nogādā uz Raiņa kapiem, kur viņš to uz vietas apstrādās. Pēc agrāko gadu parauga valde nolemj Raiņa piemiņas dienās 11. un 12. septembrī aicināt Rīgas teātrus rīkot Raiņa piemiņas izrādes, no kurām atlikums nāktu par labu Raiņa fondam. 

1933. gada 31. augustā sekretārs ziņo, ka Raiņa piemiņas dienās tiks noorganizētas vairākas izrādes. Strādnieku teātrī 12. septembrī notiks piemiņas vakars ar speciālu programmu – šim vakaram iestudē fragmentu no “Stenkas Razina”. Dailes teātrī 11. septembrī notiks lugas “Pūt, vējiņi” izrāde. Nacionālais teātris arī apsolījis sniegt kādas Raiņa lugas izrādi, bet atteicies no tās kaut ko ziedot fondam. Klātesošais Nacionālā teātra direktors un fonda valdes loceklis A. Bērziņš paskaidro, ka šādus ziedojumus nevarot sniegt, jo tad arī citi fondi – R. Blaumaņa, A. Brigaderes, A. Saulieša utt. – prasīšot to pašu. V. Bastjānis viņam aizrāda, ka citi fondi šobrīd neceļot pieminekļus, tāpēc tiem ziedojumi konkrētam mērķim nav vajadzīgi. Pie tam Nacionālajam teātrim pret Raini vajadzētu izrādīt lielāku pretimnākšanu, jo Rainis taču ir bijis Nacionālā teātra direktors. A. Bērziņš tomēr paliek pie sava. 

1933. gada 26. oktobrī sekretārs ziņo, ka valdes locekļi A. Bērziņš un J. Kārkliņš š. g. 13. septembrī “Jaunākajās Ziņās” un arī pēc tam personīgi paziņojuši par izstāšanos no fonda valdes. Nolemj viņu vietā uzaicināt nākošos kandidātus – Jāni Jaunsudrabiņu un Valdi Grēviņu. Kasieris ziņo, ka vēl arvien tiek pieprasītas Raiņa piemiņas markas. Nolemj turpmāk par tām kā par filatēlijas retumu ņemt četrkāršu maksu.  

1933. gada 10. novembrī sekretārs nolasa Latvijas Skolotāju savienības lūgumu arī šajā gadā ziedot kādu summu Raiņa muzejam. Ņemot vērā, ka visi līdzekļi jāvāc piemineklim, lūgumu noraida. 

1933. gada 20. novembrī sāk darboties jaunā valde un sadala amatus savā starpā, “vienbalsīgi vienojoties”. Priekšsēdētāja amatā paliek Pauls Kalniņš, tā biedrs – Voldemārs Bastjānis, sekretārs ir Kārlis Dziļleja, tā biedre – Elīna Zālīte, kasieris ir Indriķis Rītiņš, tā biedrs – Valdis Grēviņš. Par galveno fonda darbu uzskata pieminekļa pabeigšanu. Attiecībā uz Raiņa rakstu izdevumu visi ir vienisprātis, ka būtu labi, ja pirmo sējumu varētu izlaist uz Raiņa piemiņas dienām nākamajā gadā. 

1933. gada 28. decembrī kasieris I. Rītīņš ziņo, ka naktī no 26. uz 27. decembri notikusi ielaušanas Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā, Gaiziņa ielā 3. Zagļi ielauzušies direktora kabinetā, kur rakstāmgaldā glabājušās fonda izdotās piemiņas pastmarkas īpašā ādas portfelī. Tās gandrīz visas nozagtas. Valde, noklausījusies šo ziņojumu, atrod, ka filatēliskā vērtība šīm markām ir tikai tad, ja no visām markām ir vienāds daudzums, t. i., ja visu vērtību markas sastāda zināmu komplektu skaitu, tādēļ pēc zādzības atlikušajām markām nav nekādas vērtības. Tādēļ zaudējums attiecīgajām iestādēm pieteicams par visu marku kopskaitu. 

1934. gada 5. janvārī sekretārs ziņo, ka pie viņa “pieteicies” Pēteris Birkerts ar lūgumu pārrunāt Raiņa rakstu izdošanu. Aspazija kā Raiņa mantiniece esot atļāvusi brāļiem Birkertiem uz pilnvaras pamata rīkoties viņas vārdā, izdodot Raiņa rakstus. Lielākā daļa Raiņa manuskriptu jau nodota Birkertiem, kuri tos glabā savā mājā Rīgas Jūrmalā, ugunsdrošā seifā. Pēc Birkertu aprēķina, Raiņa neiespiestie raksti veidotu apmēram 15 sējumus. Apmēram divus trīs sējumus sastādītu vēl neiespiestās dzejas, tikpat daudz – lugu fragmenti, tad vēl dienasgrāmatas, ceļojumu apraksti, runas, vēstules, aforismi. A. Gulbis tagadējos apstākļos neatrod par iespējamu turpināt un nobeigt Raiņa rakstu pilnīgu kopojumu. “Valters un Rapa” ir ar mieru laist klajā fragmentāri dažus atstāto rakstu krājumus. Tāpēc brāļi Birkerti lūdz fondu uzņemties Raiņa atstāto rakstu izdošanu, eventuāli izgādājot līdzekļus šim nolūkam no Kultūras fonda. 

Apspriežot šo priekšlikumu, valde secina, ka vispirms ir jāpabeidz Raiņa piemineklis. Bet, otrkārt, saskaņā ar Raiņa fonda pilnsapulces lēmumu, viņu prioritāte ir Raiņa darbu izlase. Taču fonds neatsakās turpināt sadarbību ar Birkertiem par plašāku Raiņa darbu kopojumu, bet Birkertiem jāiegūst no Aspazijas formālas pilnvaras. 

Regulāri protokoli turpinās līdz 1934. gada 8. maijam. Pēc Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsuma P. Kalniņš tiek apcietināts uz četriem mēnešiem, apcietinājumā nonāk arī K. Dziļleja, protokolu trūkst, sēdes nav notikušas. No 1935. gada 15. aprīļa protokola ir secināms, ka tiek pieprasīta biedrības likvidācija. Valde cenšas savest kārtībā savus dokumentus un naudas lietas, kas jāveic, biedrībai likvidējoties, taču tas nav iespējams gan tādēļ, ka fonda rīcībā vairs nav pašu dokumentu, gan tādēļ, ka fondam ir finansiālas saistības. 

Valdes sēdē 1936. gada 27. martā piedalās P. Kalniņš. Tiek izskatīti dažādi jautājumi. Rodas iespaids, ka fonds cenšas saprast, kā strādāt tagad, kad sadarbības organizācijas likvidētas un fonda rīcībā nav visu dokumentu, kas attiecas uz tā darbību, līdz ar to dažus, īpaši finanšu, jautājumus nav iespējams precizēt, un fonda darbības pārskatus nav iespējams sastādīt. Taču fondam steidzami vajag naudu, jo jāmaksā par pieminekli. Turpmākā fonda grāmatvedības lietu kārtošana tiek uzticēta F. Frankenšteinam. 

1936. gada 30. oktobrī. Cita starpā kasieris I. Rītiņš ziņo, ka fonda grāmatas vēl joprojām nav saņemtas atpakaļ no Latvijas Strādnieku teātra Likvidācijas komisijas. Sekretārs K.  Dziļleja piezīmē, ka viņš šajā jautājumā vairākkārt griezies pie Latvijas Strādnieku teātra Likvidācijas komisijas priekšsēdētāja, zvērināta advokāta Jāņa Uļļa, bet tas aizbildinās, ka fonda grāmatas nodotas Iekšlietu ministrijai.

Ar fondu neiet labi, nākamais protokols ir tikai 1938. gada 31. martā, kurā kasieris I. Rītiņš sniedz pārskatu par kontu stāvokli 1937. gada 31. decembrī. Ir izdevies samaksāt arī pēdējo maksājumu pieminekļa cēlājam K. Zemdegam (Baumanim). Parādu fondam vairs nav. Revīzijas komisijas loceklis K. Lorencs ziņo, ka komisija pārbaudījusi kases pārskatu un fondu grāmatas un rēķini ir pilnīgā kārtībā. Tā kā Raiņa kapam, t. i., piemineklim līdz šim nav nekāda uzraksta un tā kā fonda rīcībā ir vēl nelieli līdzekļi, tad nolemj saziņā ar K. Zemdegu uzlikt pie kapa plāksni ar attiecīgu uzrakstu vai iecirst to pieminekļa pamatā, atvēlot šim nolūkam 200 latus.

1939. gada 11. janvāra protokols. Valde kopā ar Revīzijas komisiju pārrunā Raiņa piemiņas fonda turpmāko stāvokli. Nonāk pie secinājuma, ka, tā kā Raiņa piemiņas fonds savā laikā ir dibināts kā biedrību savienība un tagad to nav iespējams pārreģistrēt, lai izpildītu 1938. gada 11. februāra likuma “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām” 16. panta prasības, paredzama fonda likvidācija. Sakarā ar to valde izsaka vēlēšanos, lai Raiņa piemiņas fonda aktīvs tiktu nodots kādai citai biedrībai, kas uzņemtos uzturēt un godināt Raiņa piemiņu, kā to līdz šim darījis Raiņa piemiņas fonds. 

Valdes sēde 1940. gada 15. novembrī – padomju okupācijas pirmajā gadā. Piedalās P. Kalniņš, I. Rītiņš, V. Bastjānis, V. Grēviņš, K. Dziļleja un Revīzijas komisijas locekļi A. Šteins un K. Lorencs. Sekretārs ziņo, ka š. g 24. oktobrī Biedrību likvidācijas komitejai iesniegts šāds raksts: “Pēc Latvju tautas dzejnieka J. Raiņa nāves nodibinājās biedrība “Raiņa piemiņas fonds” (statūti reģistrēti 1929. gada 15. oktobrī). Ievadījusi plašu līdzekļu vākšanas akciju, biedrība īsā laikā ieguva vajadzīgo kapitālu sava tuvākā uzdevuma veikšanai – Raiņa pieminekļa celšanai. 1931. gada 11. decembrī valde nolēma izsludināt sacensību Raiņa pieminekļa metam. Izvēlējusies kombinētu arh. P. Ārenda un tēlnieka K. Baumaņa-Zemdega metu, biedrība stājās pie projekta realizēšanas. 1932. gada 12. jūnijā likts pamata akmens pieminekļa arhitektoniskai daļai, kas pabeigta tā paša gada vasarā un atklāta Raiņa piemiņas dienā 1932. gada 11. septembrī. Figurālā daļa nāca gatava 1935. gadā. Piemineklis kopsummā izmaksājis Ls 52 548,11.

Biedrība bija paredzējusi veikt arī citus Raiņa piemiņas godināšanas uzdevumus: izgatavot Raiņa filmu, izdot lētu Raiņa rakstu izlasi u. c. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma biedrības darbība bija praktiski apturēta, un tai bija ņemta iespēja sagādāt līdzekļus turpmākiem uzdevumiem. 

Kad Ulmaņa valdība 1938. gada 11. februārī izdeva jaunu likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām, tad Raiņa fonds nonāca likvidācijas stāvoklī – tas bija dibināts pēc biedrību savienības principa, un, tā kā Ulmaņa valdība gandrīz visas tās biedrības, kas skaitījās par Raiņa piemiņas fonda biedrenēm, bija likvidējusi, tad uz minētā likuma pamata vairs nebija iespējams pārreģistrēt Raiņa piemiņas fonda statūtus. 

Pēc tam, kad Padomju Latvijā ir radīts speciāls valsts fonds Raiņa piemiņas godināšanai un Raiņa darbu popularizēšanai, tad Raiņa piemiņas fondam, kas balstījās vienīgi uz sabiedrisku iniciatīvu, arī vairs nebūtu nozīmes savu darbību atjaunot. Savu tuvāko uzdevumu – Raiņa pieminekļa celšanu – Raiņa piemiņas fonds ir godam veicis: granītā cirstais simboliskais monuments piemērotā kolonādes arhitektonikā paliks uz paaudžu paaudzēm lielā darba tautas dzejnieka atdusas vietā.

Ievērojot visu sacīto, Raiņa piemiņas fonda valde liek priekšā likvidēt 1929. gadā dibināto Raiņa piemiņas fondu, uzticot likvidāciju līdzšinējai fonda valdei un revīzijas komisijai. Valdes sēdeklis atrodas Rīgā, Mazpulku ielā Nr. 5.”[25]

Pēdējais protokols Nr. 12, datēts ar 1941. gada 13. martu. Notiek biedrības formāla likvidācija.

 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs