Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Zigfrīda Annas Meierovica piemiņas fonds

Viena no lielākajām personību piemiņas biedrībām, kuras arhīva materiālos atrodams pārliecinošs nolūks piemiņas saglabāšanu nodrošināt muzeja formā (kurš gan izrādījās neveiksmīgs), ir Zigfrīda Annas Meierovica piemiņas fonds[1]. 

Idejas izcelsme ir ļoti personiska. Meierovics (1887–1925) 1924. gadā salaulājās ar uzņēmuma “Chr. Backman” īpašnieci Kristīni Bakmani. Pēc Meierovica traģiskās bojāejas, Bakmane 1925. gadā, naktī no 2. uz 3. decembri, izdarīja pašnāvību, nošaujoties savā dzīvoklī Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 33, kurā abi kopā vēl nemaz nebija paspējuši padzīvot. Pēc ziņām periodikā, Bakmane atstājusi testamentu, kurā atvēlējusi summu Meierovica muzejistabas iekārtošanai un uzturēšanai Prezidenta pilī: “[..] 2/3 no visas mantas un īpašumiem atvēlu Z. Meierovica un mana kapa kopšanai un Z. Meierovica muzeja-istabas ierīkošanai pilī. Mana dzīvokļa zāles iekārtu, gleznas un tepiķus izlietot pēc arch. Štālberga norādījumiem pilī. Tāpat uzticu arch. Štālbergam mana vīra un manas kapa vietas izkopšanu.”[2]

Taču Meierovica fonda arhīva materiālos atrodamā akciju sabiedrības “Chr. Backman” vēstule Meierovica fonda komitejai, kas datēta ar 1926. gada 12. augustu, liecina, ka Meierovicu dzīvokļa priekšmeti fondam tiek piedāvāti pirkšanai, un, visticamāk, tie ir tikai pirmie sarežģījumi ceļā uz muzejistabas iekārtošanu. No tālākās fonda sarakstes secināms, ka galvenais šķērslis ceļā uz muzeja izveidošanu bija vietas izvēle. Pēc citu valstu parauga sākotnējā ideja bija ierīkot muzeju Rīgas pilī, vēlāk – kādā no valsts muzejiem. Kādēļ tas nerealizējās? Fonda arhīva materiālos nav tiešas atbildes, tomēr sarakste šajā jautājumā atklāj daudz citu interesantu vēsturisku detaļu.

“Ievērojot to, ka A/s Chr. Backman ir nodomājusi likvidēt Chr. un Z. Meirovicu dzīvoklī atrodošos iekārtu, ar šo Jūs laipni uzaicinām – ja Jums ir vēlēšanās apskatīt to, sākot ar 16. š. m. ik dienas starp plkst. 10 un 17 Valdemāra ielā No. 33 dz. 3, kur firmas pārstāvis informēs apmeklētājus par pārdodamo priekšmetu cenām. Piezīmējam, ka bez iekārtas minētā dzīvoklī atrodas ievērojamu mākslinieku gleznas, kuras uz interesentu vēlēšanos var tikt pārdotas.”[3]

Rīgas Uniona bankas pārstāvja vēstule Meierovica piemiņas fonda valdei, Rīgā 1927. gada 26. februārī: “Saņēmām no Jums Z. A. Meierovica piemiņas fonda ziedojumu vākšanas listi Nr. 33. Mums nācis zināms, ka savā laikā bijušas sarunas un projekts, lai atzīmētu Z. A. Meierovica piemiņu, ierīkot Rīgas pilī Z. A. Meierovica istabu. Ja šis projekts pastāvētu arī vēl tagad, tad mūsu vēlēšanās ir godināt nel. Z. A. Meierovica piemiņu, ziedojot viņa istabas iekārtošanai mūsu īpašumā pārgājušo Z. A. Meierovica kabineta iekārtu no sekošiem priekšmetiem: rakstāmgalda, sēdekļa, 3 skapjiem, bibliotēkas un rakstāmgalda piederumiem. Bez tam vēlamies nodot piemiņas fonda valdei Z. A. Meierovica ordeņus, diplomus un citas piemiņas vērtības. Mēs būtu ļoti pateicīgi Jums par informāciju sakarā ar augšminētās istabas iekārtošanas projektu. Augstcienībā Akciju Sabiedrība Rīgas Uniona Banka. [Paraksts nesalasāms].”[4]

Kā secināms no tālākā, fonds ar pateicību pieņem šo dāvinājumu un vairākus gadus minētie priekšmeti glabājās toreizējā Uniona bankā, par ko liecina Meierovica piemiņas fonda (Valdemāra ielā 3, tālr. 20029) vēstule Uniona bankas valdes priekšsēdētājam, Saeimas deputātam A. Kalniņa kungam Rīgā 1930. gada 12. februārī: “Atsaucoties uz mūsu personīgo sarunu, pagodinamies laipni lūgt Bankas valdi nelaiķa Z. A. Meierovica kabineta iekārtu, t. i., rakstāmgaldu, sēdekli, 3 skapjus, bibliotēku un rakstāmgalda piederumus, ko banka savā laikā ziedoja Z. A. Meierovica piemiņas fondam nelaiķa istabas ierīkošanai, atstāt bankas glabāšanā arī turpmāk, t. i., līdz tam laikam, kad fondam būs radusies iespēja atvērt Z. A. Meierovica muzeju, resp., ierīkot Z. A. Meierovica istabu kādā no valsts muzejiem. Tāpat lūdzam uzglabāt arī Z. A. Meierovica ordeņus, diplomus un citas Jūsu rīcībā atrodošās piemiņas vērtības.

Pieliekam klāt 5 zīmītes ar uzrakstu “Z. A. Meierovica piemiņas fonda īpašums”, apzīmogotas ar fonda zīmogu, kuras lūdzam piestiprināt pie fonda īpašumā pārgājušām mantām. Fonda priekšsēdētājs K. Ulmanis, sekretārs D. Rudzīts.”[5]

Tā kā nezināmu apstākļu dēļ muzejs tomēr netapa, vēlāk, jau pēc padomju okupācijas, Meierovica bērni vēlējās saņemt atpakaļ tēvam piederējušās lietas, kuras tobrīd jau glabājās telpās, kas piederēja Ārlietu ministrijai. Arhīva materiālos atrodama pilsoņa Helmuta Meierovica (Rīgā, Dzirnavu ielā 31–2), Rutas Košes, dzimušas Meierovics (Jelgavā, Katoļu ielā 41–11), un Gunāra Meierovica (Rīgā, Dzirnavu ielā 31–2) vēstule Sabiedrisko lietu ministram: “Pēc mūsu tēva Zigfrīda Meierovica nāves 1925. gadā biedrība “Z. A. Meirovica piemiņas fonds”, vēlēdamās ierīkot kādā no valsts muzejiem Meierovica piemiņas stūrīti, lūdza neizvākt no Ārlietu ministrijas mūsu tēvam piederošo kabineta iekārtu, sastāvošu no 1 rakstāmgalda, 1 krēsla un 3 grāmatu skapjiem ar grāmatām. Minētie priekšmeti patreiz atrodas Ārlietu ministrijas namā bij. Hipotēkas bankas telpās. Tā kā minētā biedrība šādu piemiņas stūrīti nav ierīkojusi, laipni lūdzam mūsu tēvam piederošos priekšmetus izsniegt mums, mantiniekiem. Rīgā, 1940. gada 10. augustā.”[6]

Dokuments ar rezolūciju: “Izsniegt 29. VIII 40. g. A. C.” ir Iekšlietu ministrijas Biedrību nodaļai adresētais minētā pilsoņa H. Meierovica atsevišķais lūgums: “Papildus savam lūgumam, zīmējoties uz biedrības “Z. A. Meirovica piemiņas fonds” īpašumā atrodošos mana tēva kabineta iekārtu, noskaidrojies, ka Valsts kancelejas telpās atrodas arī Z. Meierovica portreja, kas arī ir augšminētās biedrības īpašums. Sakarā ar to pagodinos lūgt līdz ar kabineta iekārtu izsniegt arī minēto gleznu-portreju mums, Z. Meierovica mantiniekiem. Patiesā cieņā H. Meierovics. Rīgā, 1940. gada 27. augustā.” [7]

Sākas atbildīgo iestāžu sarakste.

Valsts kancelejas vēstule 1940. gada 14. augustā Sabiedrisko lietu ministrijai ar rezolūciju “[..] sniegt paskaidrojumus pieprasīto mantu lietā. 20. VIII 40. g. A. C.” “Nosūtot še klāt nelaiķa Zigfrīda Meierovica mantinieku lūgumrakstu, Valsts kanceleja paziņo, ka kancelejas telpās tiešām glabājas kāds rakstāmgalds ar krēslu un trīs grāmatu skapji ar grāmatām. Minētās mantas Valsts kancelejas inventāra sarakstos nav ievestas. Pēc iegūtām ziņām, minētie priekšmeti skaitījušies biedrības “Z. A. Meierovica piemiņas fonds” rīcībā kā biedrības manta, kādēļ jautājums par īpašuma tiesībām uz minēto mantu būtu jānoskaidro saziņā ar biedrības valdi. V. Stalažs, Valsts kancelejas direktora v. i.” 

Otra rezolūcija uz vēstules: “Izdot prasītās mantas viņu īpašniekam! 28. VIII 40. [Paraksts nesalasāms].”

Tāpat uz vēstules ir Voldemāra Pakalnieša, Meierovica piemiņas fonda locekļa, skaidrojoša piezīme, datēta ar 1940. gada 23. augustu: “H. Meierovica š. g. 10. augusta iesniegumā minētās mantas tiešām savā laikā ar Z. Meierovica mantinieku piekrišanu pieņēma savā rīcībā piemiņas fonds ar nolūku ierīkot piemiņas stūrīti kādā no muzejiem. Šis darbs netika izdarīts, un Zigfrīda Meierovica mantas līdz šim atradās Ārlietu ministrijas telpās. Domāju, ka fondam nevarētu būt nekādu iebildumu pret [..] Z. Meierovicam piederējušo mantu izsniegšanu viņa tiešajiem mantiniekiem. Starp citu, atļaujos piebilst, ka š. g. 5. septembrī sanāks fonda biedru ārkārtēja pilna sapulce, lai varbūt lemtu par likvidēšanos un nokārtotu jautājumu par [..] maksājumu nokārtošanu par kapa kopšanu.”[8]

Un visbeidzot – 1940. gada 29. augustā – seko Iekšlietu tautas komisariāta Administratīvā departamenta Biedrību nodaļas vadītāja A. Cildermaņa atbilde H. Meierovicam: “Atbildot Jūsu lūgumam, Biedrību nodaļa paziņo, ka Iekšlietu tautas komisariātam nav iebildumu pret to, ka Jūs saņemat Jūsu tēvam piederošo kabineta iekārtu: 1 rakstāmgaldu, 1 krēslu, 3 grāmatu skapjus ar grāmatām un 1 portreju, kura atrodas Valsts kancelejas telpās.”[9]

To, ka biedrībai bija nolūks iekārtot muzeju, bet nebija pieredzes, kā tādai piemiņas istabai jāizskatās, apliecina Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītāja 13. decembra vēstule Valsts kancelejas direktoram V. Rudzīša kungam: “Ārlietu ministrijas uzdevumā Rietumnodaļa pagodinās Jums piesūtīt informācijai sūtņa Vācijā Dr. O. Voita kunga 20. novembra ziņojuma No. 2758 norakstu attiecībā uz Moltkes istabas iekārtu Vācijas Iekšlietu ministrijā. Šis Moltkes istabas iekārtas apraksts varbūt noderēs kā aizrādījumi nodomātai Meierovica piemiņas istabas iekārtas iekārtošanai. Pielikumā minētais.”

Un seko pielikums: “Latvijas Sūtniecība Berlīnē 20. novembrī 1926. gadā Augsti godātam P. Sējas kungam, Ārlietu ministrijas Rietumnodaļas vadītājam, Rīgā. 

Augsti godātais Padomnieka kungs! Uz Jūsu š. g. 29. oktobra rakstu, pagodinos Jums par Moltkes istabu sniegt sekojošas ziņas. Istaba atrodas agrākā galvenā štābā – tagadējā valsts Iekšlietu ministrijas namā pie Republikas laukuma, vienu trepi augsti – un ir Moltkes bijušais darba kabinets. Telpa apm. 8 x 12 m liela ar 3 logiem uz Republikas laukumu. Tā tagad renovēta, bet citādi tāda pati, kā Moltkes laikā bijusi ar kaujas skatu gleznojumiem sienu augšējā daļā visapkārt istabai. Pie vidējā loga stāv neliels vienkāršs Moltkes rakstāmgalds, uz kura atrodas viņa sejas attēls, noņemts pēc nāves (Totenmaske). Istabā redzami nedaudzi krēsli, skapis militārām kartēm un neliels skapis ar grāmatām, kuras sacerējis Moltke, un grāmatām par viņu. Pie abiem blakus logiem ir galdiņi ar vitrīnām, kuras satur Moltkes zīmējumus no viņa Turcijas laikiem un goda pilsoņa diplomi Münchenes un Dresdenes, un feldmaršala zizlis, kuru viņam dāvinājusi Ķelnes pilsēta. Pie sienām vitrīnās redzami viņa feldmaršala uniforma, dāvātie goda zobeni un Mentzela zīmēts Berlīnes pilsētas goda pilsoņa diploms. Istabas vidū stāv 4 skapīši ar vitrīnām uz tiem, kuras satur Moltkes ordeņus un dokumentus attiecībā uz viņa personu, kā virsnieku patenti, ķeizaru Vilhelma un Aleksandra III vēstules, dotācijas dokuments, uzbrukuma pavēle, Moltkes vēstules brālim, Sedanas kapitulācijas dokuments u. c., un kā sevišķi interesants viņa 27. IV 1871. g. memorands par kara iespējamību uz divām frontēm – pret Franciju un Krieviju. Moltke raksta, ka tāda iespējamība pastāvot un tāpēc laikus jādomājot par atgaiņāšanās līdzekļiem.

Pie sienām redzamas Moltkes un viņa kundzes portrejas. Visā visumā telpas nesatur daudz priekšmetu, bet taisni mazais skaits vieglāki apskatāms, un redzētais dziļāki iespiežas atmiņā.

Istaba publikai atvērta pa svētdienām. No pievienotā avīzes izgriezuma redzams, kad istabu var arī citās dienās apskatīt.

Skati no telpām trūkst. Trūkst arī izstādīto priekšmetu katalogs. Tāds arī lieks, jo mazas zīmītes pie izstādītiem priekšmetiem sniedza vajadzīgos paskaidrojumus.

Ceru, kas šis apraksts dos Jums mazu ainu par Moltkes istabas iekārtu. Ja Jūs vēlētos vēl tuvākas ziņas, labprāt Jums sniegšu tās papildam. Ar patiesi augstu cieņu Dr. O. Voits. Sūtnis.”[10]

Helmuts Kārlis Bernhards grāfs fon Moltke (Helmuth Karl Bernhard Graf von Moltke, 1800–1891) bija Prūsijas armijas ģenerālštāba priekšnieks un kara teorētiķis un praktiķis.[11] Tīmeklī ir skatāms attēls, kas ļauj ielūkoties aprakstītajā istabā, pirms vēl tā kļuva par Moltkes piemiņas muzeju.[12] Neatradu tīmeklī apstiprinājumu tam, ka šāds kabinets joprojām pastāvētu.

Protams, muzeja ierīkošana nebija vienīgais ceļš Meierovica piemiņas saglabāšanā. Tieši otrādi, tas bija tāds blakus nolūks, bet varbūt pat apgrūtinājums. Visā citā biedrības mērķi bija savam laikam tipiski.

Meirovica piemiņas fonda dibinātāju sapulce sanāca kopā 1925. gada 26. oktobrī sešos vakarā Valsts kancelejas telpās Rīgā, Valdemāra ielā 3–4. Sapulci atklāja Ministru prezidents, informējot par fonda mērķiem un iepazīstinot klātesošos ar statūtu saturu, kuri bija reģistrēti 1925. gada 30. septembrī. Galvenais biedrības uzdevums – ziedojumu vākšana un pieminekļa celšana. “Biedrības ar nosaukumu “Z. A. Meirovica piemiņas fonds” mērķis ir uzturēt un godināt nelaiķa piemiņu, rūpējoties par pieminekļa celšanu viņam, izdodot attiecīgu literatūru, nodibinot stipendijas viņa vārdā un pabalstot citus viņa godināšanas pasākumus.”[13]

Valdē ievēlēja arī Hugo Celmiņu (1877–1941), kurš laikam tobrīd bija ārlietu ministra amatā, Ministru prezidentu Kārli Ulmani (1877–1942), Albertu Kviesi (1881–1944), kurš, ja nekļūdos, 1925. gadā bija Tiesu palātas priekšsēdētājs, biedrības Revīzijas komisijā – grāmatizdevēju Jāni Rapu (1885–1941). Organizāciju un personu saraksts, kuras uzaicinātas uz šo sapulci, ir visai prominents, piemēram, Zemnieku savienības galvenā valde, “Tālavijas” korporācija, Latvijas Zemnieku banka, Rīgas Uniona banka, partijas, banku pārstāvji, studentu organizāciju pārstāvji, Saeimas deputāti, pašvaldību pārstāvji, valsts amatpersonas, biedrību un valsts iestāžu pārstāvji u. c. Šai biedrībai ziedojumi nav jālūdz – iestāžu un organizāciju vadības un valdes pašas raksta vēstules un lūdz pieņemt viņu ziedojumus. Rīgas Muitas darbinieki ziedo 454,50 latus, Liepājas Fabrikantu apvienība 60 850 rubļus jeb 1217 latus utt.[14]

Pieminekļa celšanu nekas nekavē, un no valdes sēdes protokola 1927. gada 11. augustā secināms, ka kapa pieminekļa konkurss jau ir noticis. Godalgots ir Žanis Smiltnieks, un jautājums ir, vai celt pēc viņa projekta vai kāda cita. 13. septembra protokolā lasāms: cels pēc Smiltnieka meta, bet pārveidojot – Latvijas tēlu simbolizēs stāvoša figūra. 13. oktobrī projekts ir beidzot pārveidots un atzīts par “labu un realizējamu”. Spriež par materiāliem. Ja pieminekli celtu no šūnakmens, tad plānotās izmaksas būtu ap 22 000 latu, ja celtu no Vācijas smilšakmens, – 30 000, bet, ja no Somijas granīta, tad 33 000. Smiltnieks ziņo, ka pēc galīgās kalkulācijas summas mazliet mainītos – samazinātos. No savas puses viņš atzīst, ka pieminekli vajadzētu celt no granīta. To arī nolemj. Par 32 350 latiem. 28. oktobrī Rudzītis ziņo, ka nelaiķes Bakmanes tēvs piedalīsies pieminekļa celtniecībā ar 6000 latu (piemineklis paredzēts kopīgs abiem laulātajiem). Par līguma slēgšanas dienu ar tēlnieku pieņem 2. novembri.

Dažu protokolu trūkst, un 1929. gada 8. janvārī tiek lemts par kapa pieminekļa atklāšanas programmu 26. janvārī. No rīta būšot dievkalpojums Māras baznīcā, tad gājiens uz kapiem visām organizācijām, kuras to vēlētos. Pēc tam – atklāšana, kuru lūgtu veikt Valsts prezidentam utt. Tā arī notika, notikums plaši aprakstīts tā laika presē.

1929. gada 7. februārī notiek ārkārtējā biedru sapulce. Kaut arī piemineklis jau atklāts, palikušas finansiālas saistības 5000 latu apmērā, un līdzekļu vākšana jāturpina. Tāpat arī jāceļ Meierovicam nākamais piemineklis pilsētas centrā un jārūpējas par Meierovica piemiņas turpmāku godināšanu. Plāno izdot monogrāfiju un pielikt piemiņas plāksnes visās vietās, kur noritējušas Meierovica skolas gaitas, – Tukumā, Durbē un Rīgā –, bez tam uzdot valdei parūpēties par telpām Meierovica muzejam.

1929. gada 28. novembrī par monogrāfijas redaktoru vienprātīgi nolemj uzaicināt Virzas kungu.[15] 1930. gada 17. decembrī atkārtoti lemj, ka jāparūpējas par Meierovica istabas ierīkošanu, šoreiz kādā no valsts muzejiem. Pēdējais gan nerealizējas. 

Meierovica piemiņas saglabāšanā ir arī netradicionāli pavērsieni. Arhīva materiālos ir fiksēta ideja par Meierovica piemiņas balvu jāšanas sportā, kura gan arī netika realizēta. Vēstule fondam: “A. god. Sigfrida Meierovica piemiņas fondam. 1929. gada [..] septembrī. 

Pagodinamies ziņot, ka Latvijas Zirgu Sporta Biedrība zem Valsts Prezidenta un Kaŗa ministra kungu protektorāta sarīko 20., 21., un 22. septembrī š. g. Rīgas hipodromā II. Vispārējās jāšanas sacīkstes.

Nelaiķis Sigfrids Meierovics bija biedrības līdzdibinātājs un ievests biedru-dibinātāju sarakstos. Kaut gan godātais nelaiķis nebija sabiedrībā pazīstams kā aktīvs jātnieks, tomēr biedrības dibinātāju starpā pazīstams kā Latvijas civilās kavalērijas organizācijas idejisks veicinātājs, kurš arī personīgi interesējās un veda sarunas par nekustama īpašuma iegūšanu Strēlnieku ielā, kur priekš pasaules kaŗa pastāvēja speciāli ierīkota manēža un pirmos Latvijas pastāvēšanas gados bija pārgājusi zviedru mašīnu fabrikas Vesteras īpašumā.

Nelaimīgā dienā 22. augustā 1926. gadā biedrības jātniekiem bija lemts nelaiķi redzēt priekšpusdienā, vēl smaidošu sasveicinoties ar jātniekiem, kuri piedalījās izjādē uz Tukumu, un diemžēl tās pašas dienas pēcpusdienā būt traģiskā notikuma lieciniekiem. Biedrības pilna sapulce nolēmusi, nelaiķa piemiņas godināšanai, veltīt internu ceļojošu balvu lauku izjādēs.

Sakarā ar priekšā stāvošām biedrības sacīkstēm, dibinātāji ierosinājuši vienu sacensības veidu augšā minētās sacīkstēs nosaukt nelaiķa vārdā, t. i., “Biedrības dibinātāja nelaiķa Sigfrida Meierovica piemiņas balvas izcīņa”. Vēlamies minētos ierosinājumus saskaņot ar fonda ieskatiem, lūdzam paziņot Jūsu domas minētos jautājumos.

Atļaujamies piezīmēt, ka zirgu sporta sacīkstēs pastāv tradīcija atsevišķus sacensību veidus par dažādiem nopelniem nosaukt dzīvu vai mirušu personu vārdā, piemēram, Šveices un Vācijas Starptautiskās zirgu sporta sacīkstes izcīna “Prinz Sigismund Gedächtnis-Vielseitigkeits-preisung”, Anglijā – Lorda Derby sacīkstes u. t. t. Latvijas zirgu Sporta B-bas Valdes priekšsēdētāja b. Fr. Sutz.”[16]

Vēstulei pievienots noraksts no “Latvijas Vēstnesī” 1925. gada augustā nodrukātā raksta “Pa liktenīgo ceļu”. “Sēžamies sedlos. Mūs pavada rudens saules staru vēsie glāsti jūŗas tuvumā. Latvijas zirgu sporta biedrība šoreiz izjājusi uz Tukuma apkārtni. Ievērojot parunu “kur tie ātrie skrējēji tikuši”, iesākam lēnā tempā virzīties pa jūŗmalu uz Tukuma pusi. Šajā virzienā automobilī nobrauc gaŗām Latvijas lepnums – Sigfrids Meierovics. Nenojaudam, ka šis auto mums vēl reiz pabrauks garām ar iekšā sēdošā līķi, kas, diemžēl, notika tās pašas dienas pēcpusdienā verstes 10 no Tukuma. 

Reizām pa labi un pa kreisi acis kavējās pie izkoptiem vasarnīcu dārziem. Jūŗmalas pilsēta pēdējā gadā palikusi redzami spodrāka. Mūsu ceļš ved blakus jūŗas krastam. Ausīs plūst jūŗmalu skalojošo un lūstošo viļņu skaņas, kuŗas, saplūstot kāpās vēju varai pretojošos priežu šalkoņai, rada savādu simfoniju. Kaltie zirgu pakavi uz reizes dučiem iecērtas ielas bruģī. Tas izsauc uzmanību. Atskan piezīmes, visatsaucīgāki jaunie pilsoņi. Pagadās arī neziņas, kuŗi naidīgi titulē par “vācu baroniem” un “buržujiem”. Pametu vēl skatu uz vasarnīcām. Gribētos saukt: “Atkrataties no dejas grīdas seklās baudas un mācaties atrast baudu dabā!” Ceļu malas jau paliek neapdzīvotākas. Dodamies cauri Slokai. Vēl dažas verstis: apkārt tikai silu priedes un purvāji ziedošiem viršiem, ar atliekām no bijušā kaŗa lauka. Nemanot paiet laiks. Bērīši mūs iznesuši cauri Smārdes mežu purvājam. Uzkalnā redzam Kurzemes līdzenuma druvas, kuŗās beidz savākt ražu un sagatavot tīrumus jaunai sējai. Dārzos koki pilni āboļu. Tuvākās mājās mūs pacienā. Dodamies tālāk. 

Tālumā kalnu galā parādās auto; savā starpā tērzēdami spriežam, ka vilcienā uz Tukumu izbraukuši pretim uzlasīt no segliem kritušos. Auto tuvumā vicinām stekus, bet gaidīto vietā ieraugām savādu ainu: Pirmā Meierovica kundze sēž ar sagrauztu seju, ar vējā izpūstiem matiem auto labā pusē. Priekšā sēd kāds policijas uzvalkā, kreisajā pusē nav pasažieru, bet it kā vīstoklis, kuŗam līdzās vīriešu galvas sega. Mēs sveicinām, bet šofers, kuŗam blakus sēž kāds lauku drēbēs tērpies kungs, steidzīgi pabrauc garām, ko šoferi, satiekoties lauku ceļos ar jātniekiem, nemēdz darīt. Viens no mūsu jātniekiem izsaucās “tas taču ministra Meierovica automobilis, ar kuŗu viņš šorīt pabrauca mums gaŗām, aiz Tukuma dzīvo ministra bērni ar savu māti, kad tik nav notikusi kāda nelaime…” Nevienam neienāca prātā, ka gaŗām novests latvju tautai liktenīgi lauztais ozols, kā mums Tukumā, diemžēl, vēstīja. Sākumā neticējām, bet tad, atceroties ceļā satikto melno automobili, mani pārņēma trīsas un atslābu sedlos… Paskatījos uz savu pavadoni, nelaiķa studijas biedri: viņa ģīmja izteiksme apstiprināja traģisko nostāstu. Visi uz laiciņu palikām bez valodas.”[17]

1940. gada 9. decembrī Tautas komisāru padomes Biedrību likvidācijas komiteja, Pulkveža Brieža ielā 4–1, uzaicina Augustu Karlivanu (Rīgā, Matīsa ielā 13–50) saņemt dokumentus “vairāku biedrību likvidācijas lietā”[18], tostarp Z. A. Meierovica biedrības dokumentus.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs