Jāsāk laikam ar to, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs (RVKM) kā mana iepriekšējā darbavieta, pret kuru jūtu maigu lojalitāti, ilgu gadu garumā ir spējis izvairīties no mūsu kritikas. Tas gan nenozīmē, ka es būtu devusi zvērestu nekad par to nerunāt. Manas kolēģes Inetas Zelčas Sīmansones komentārs izrādījās par provocējošu faktoru, kas man lika gan emocionāli aizstāvēt muzeju, gan beidzot publiski aktualizēt tās daudzās jomas, kur muzeja darbs man nešķiet apmierinošs. Vēlos uzsvērt – manis teiktajā nebūs nekādu atskaņu no manas darba pieredzes RVKM, viss, ko vēlos teikt par šo muzeju, ir balstīts tikai tā šībrīža publiskajā darbībā.
Reflektējot par RVKM publisko tēlu, pirmais, kas nāk prātā, ir mājaslapa, kas jau kopš tās izveides šķita nefunkcionāla, manierīga un nevajadzīgi sadrumstalota, bet tagad ar desmit gadu starplaiku ir vienkārši nožēlojama. Varu uzteikt faktu, ka muzejs sadaļā “dokumenti” izvēlējies publiskot gada pārskatus, un tādējādi padarīt savu darbību publiski caurredzamu, kas ir netipiski Latvijas muzejiem. Sadaļa “amatpersonu atalgojums” gan ir visai trūcīga un bez datējuma, pieļauju, ka tajā ievietotā informācija ir jau novecojusi.
Otra lieta par muzeja publisko darbību, par kuru varu runāt, pat neatsvaidzinot savu atmiņu, ir primitīvā auditorijas segmentēšana, kas man vienmēr likusi šaubīties par tās pareizību. Esmu pret jebkādu geto veidošanu, pat ja tie ir bērni, seniori vai ģimenes. Šādā aspektā man ļoti patika Rakstniecības un mūzikas muzeja komunikācijas politika, kur rīkotie pasākumi grupēja apmeklētājus galvenokārt pēc to interesēm, kas man šķita daudz profesionālāk.
Trešā lieta, kur piekrītu I. Zelčai Sīmansonei, ir sarežģītie cenrāži, kas nereti raksturo Latvijas muzejus. Katrs muzejs savā cenrādī veido daudz izņēmumu no pamata apmeklētāju grupas, un no mārketinga viedokļa tas nav pareizi, jo lietotājam ir grūti saprotams. Kāpēc nevarētu būt bērniem bezmaksas apmeklējums, pieaugušajiem pilna biļete, pensionāriem atlaide un viss? Tomēr es uzteicu šo muzeju par faktu, ka tas vispār ir ķēries pie jautājuma par bezmaksas biļetēm. Tāpat arī jāslavē RVKM par bezmaksas apmeklējuma dienu – 18. maiju. Tas, kur es nepiekrītu I. Zelčai Sīmansonei, ka mūsdienīgs muzejs nevarētu lietot apzīmējumus “invalīds”, “bārenis” utt. Šī laika iezīme ar izvairīšanos saukt lietas īstajos vārdos man šķiet smieklīga.
Pārdomas raisa RVKM publiskā apmeklējumu statistika. Vai muzejam, kurš ikdienā šķiet diezgan patukšs, varētu būt tik ievērojams apmeklētāju skaits? Vai arī ir kādas iespējas to mākslīgi palielināt, piemēram, iekļaujot apmeklētāju statistikā arī telpu īrniekus vai Doma dārza apmeklētājus? 2016. gadā muzejs kopā ar filiālēm ir uzrādījis apmēram 227 000 apmeklētāju, Rundāles pils muzejs – apmēram 242 000 apmeklētāju. To, ka Rundāles pilij ir patiesi daudz apmeklētāju, mēs varam pārliecināties paši ar savām acīm, bet to pašu nevar teikt par RVKM, kurš salīdzinājumā vienmēr šķiet mazliet patukšs. Analizējot publiskos gada pārskatus, secināms, ka apmeklētāju skaitu muzejs uzskata teju par vienīgo savas darbības kvalitātes kritēriju; apņemšanās šo skaitu gadu no gada kāpināt man atgādina tādu kā sociālistisko sacensību.
Vēl kāds aspekts, par kuru bieži esmu domājusi RVKM sakarā: ja nu kādam muzejam ir iemesls veikt strukturālas reformas, tad tas ir RVKM, kura struktūrvienības ir Ainažu jūrskolas muzejs, Latvijas Fotogrāfijas muzejs un Mencendorfa nams. Izņemot Mencendorfa namu, pārējo institūciju atrašanās zem RVKM “jumta” šķiet visai mākslīga, un pašlaik izskatās, ka līdz ar RVKM stagnē arī pārējie. Ielūkojoties RVKM formulētajā misijā, pārsteidz, ka neviens nav uztvēris tās absurdo raksturu, kas atsauc atmiņā krievu fabulu par gulbi, līdaku un vēzi, kuriem vienā aizjūgā esot tomēr lemti dažādi ceļi:
RVKM darbības mērķis (misija) ir saglabāt Rīgas pilsētas, Latvijas kuģniecības un Latvijas fotogrāfijas vēsturi raksturojošos īstenības elementus, kā arī, izmantojot uzkrātās vērtības, iekļauties Latvijas sabiedriskajā, zinātnes un kultūras dzīvē, sniedzot ieguldījumu garīgi augsti attīstītas un humānas sabiedrības veidošanā.
Vārdi par garīgi augsti attīstīto un humāno sabiedrību viegli uzvējo padomju laikus.
Tomēr man patīk RVKM. Tas joprojām ir līdzīgs manas bērnības muzejiem, kur varēja ceļot no telpas uz telpu kā atsevišķām pasaulēm, un mazliet tas šķita arī kā ceļojums laikā. Mana meita vienmēr ir paudusi nožēlu, ka vairs nestrādāju “tajā pagrabā”, bet es neatceros nevienu interesantu izstāžu pieteikumu pēdējos gados, nevienu, kuru man būtu gribējies apmeklēt. Šī raksta sakarā tad nu nepaslinkoju un varbūt pirmo reizi apzinātā vecumā izstaigāju RVKM kā apmeklētāja.
RVKM ir muzejs, kur neapšaubāmi runā priekšmeti – gleznas, kokgriezumi, tērpi, sudrablietas, monētas, arheoloģiskie priekšmeti –, un tā ir šī muzeja stiprā puse līdztekus nopietnībai attieksmē pret savu darbu. Man netraucē vecā ekspozīcija vai vecās vitrīnas. Tas viss šobrīd ir tik novecojis, ka kļuvis par zināmu stilu – zīmolu. Un tā tas varētu arī palikt, ja vien nebūtu sīkumu, kas nodod, ka zem šī “stila” tomēr slēpjas menedžmenta problēmas, nevis savu priekšrocību apzināšanās. Par to liecina jau pieminētā mājaslapa, bez īpašas izdomas veidotie muzeja publiskie pasākumi, fotografēšanas aizliegums, tantiņas, neveiklā, kaut arī apmeklētājam ļoti pieejamā cenu politika, ierobežotie un absolūti ne mūsdienīgie darba laiki un tie nepārliecinošie priekšnesumi, ko RVKM dēvē par izstādēm.
Es nezinu, kāda ir izstādes“ 10 lietu stāsti par cilvēku un varu”, kas ir vienīgā RVKM pamanāmā pēdējā laikā izstāde, tapšanas priekšvēsture, bet to, ko RVKM piedāvā šodien, nedrīkstētu piedāvāt viens no lielākajiem valsts muzejiem. Mana apmeklējuma laikā muzejā varēja skatīt izstādi “Laika mūzika. Pulksteņi no RVKM krājuma”. Tas ir pats vienkāršākais koncepts, kādu likt izstādes pamatā: sak`, mums ir daudz pulksteņu – parādīsim tad tos. Protams, ja nerunājam par muzeja “jaunieguvumu” izstādi. Atceros, ka to atvēra jau tad, kad es vēl strādāju muzejā, šķiet, tas bija pirms desmit gadiem. Izstādi izvietoja telpā starp divām ekspozīcijām – “Rīga. 19. gs. vidus – 1918” un “Rīga un rīdzinieki. 1918–1940”. Katru gadu to papildina ar dažiem jauniem priekšmetiem. Un viss.
Kas ir interesanti, es neredzu, ka muzejs man stāstītu stāstu par latvisko Rīgu. Manu Rīgu. Apmeklējot RVKM, es jūtos kā minoritāte. Stāsts par Rīgas pirmiedzīvotājiem apraujas sadaļā par Daugavas lejteces vēsturi. Ja mēs paanalizējam izstādītos priekšmetus, tad atmiņā palicis tikai dārgais porcelāns, sudrabs, vācu un krievu amatpersonu portreti, ieroči, mūzikas instrumenti. Patiesībā, pat ja mēs izmantojam Rīgas sarežģīto vēsturi un runājam par citu tautu un kultūru ietekmi, tad kaut kā neviļus nāk prātā doma, ka to starpā īpaši tiek izcelta Rīgas kā Krievijas impērijas pilsētas vēsture ar labi izteiktu vācbaltiešu elementu. Starp svešvalodām uzraksti vitrīnās ir dublēti tikai krievu valodā. Un, šķiet, ka politiski muzejs labi pakalpo aprindām, kas prezentē Rīgu kā bijušo Krievijas impērijas pilsētu. Nedomāju, ka tam ir kādi apzināti slēpti nolūki, gluži vienkārši RVKM ir tik inerts, ka izmanto tikai jau ierastas padomju laikā radušās vēstures interpretācijas.
Jāsecina, RVKM patiesi ir muzejs, kam vajadzīgas pārmaiņas – gudras pārmaiņas, kas spētu saglabāt veco un papildināt to ar mūsdienās vērtīgo.
Foto: Ineta Zelča Sīmansone, Creative Museum arhīvs