Agnese Neija. Sabiedriskā labuma organizācijas statuss? Atņemts

Rakstu sēriju par muzeju un kultūras nevalstisko organizāciju (NVO) darbību gribu paturpināt ar tēmu par sabiedriskā labuma statusu, ko atbilstoši likumā noteiktiem nosacījumiem var iegūt NVO un kuram teorētiski būtu jāsekmē gan konkrētā NVO darbība, gan sabiedriskā labuma darbība kopumā. Noslēdzot personīgās pieredzes loku, kas sākās ar šī statusa iegūšanu un beidzās ar atteikšanos no tā, esmu gatava dalīties ar saviem secinājumiem par sabiedriskā labuma organizāciju statusa regulējumu.

Laikā, kad mēs nodibinājām biedrību “Sēlijas kultūras projekti”, uzreiz pieteicāmies sabiedriskā labuma organizācijas statusam, un tas mums arī tika piešķirts. Process nebija grūts, tomēr aizņēma vairākus mēnešus. Šķita, ka jaunai organizācijai, kas vēl nav pazīstama, tas atvieglos finanšu piesaisti, un, iespējams, kaut kādu lomu tas sākumā nospēlēja, kaut arī mēs nesaņēmām ziedojumus. Likumā noteiktā sabiedriskā labuma darbība ir tāda, “kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai vai kādai tās daļai, it sevišķi, ja tā vērsta uz labdarību, cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, pilsoniskas sabiedrības attīstību, izglītības, zinātnes, kultūras un veselības veicināšanu un slimību profilaksi, sporta, tajā skaitā augstu sasniegumu sporta, atbalstīšanu, vides aizsardzību, palīdzības sniegšanu katastrofu gadījumos un ārkārtas situācijās, sabiedrības, it īpaši trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšanu”,[1] un likuma mērķis ir to veicināt.

Bijām gan nedaudz pārsteigti, ka tad, kad ieguvām līdzekļus ārpus projektu konkursiem, tie nekad mums netika piešķirti kā ziedojumi, bet, piemēram, kā dotācijas nevalstiskajai organizācijai. Ziedojumus tā arī nesagaidījām un beigās arī vairs negaidījām, kaut vai tikai tāpēc, ka visi ziedojumi grāmatvedībā jāatspoguļo atsevišķi, kas mums nozīmētu papildu darbu. 

Tā kā pirmajos divos gados biedrībai nekādu ienākumu nebija, nereti atteicos no savām autoratlīdzībām un izrakstīju rēķinus no biedrības par “konsultācijām”, tādējādi atstājot pašas nopelnīto naudu biedrībai, lai mums vispār būtu līdzekļi, ar ko segt biedrības administratīvos izdevumus. Trešajā gadā, kad bijām jau uzsākuši vairāku projektu realizāciju un biedrībai parādījās līdzekļi, sāku aplēst, kādi ir reālie biedrības izdevumi – pie nosacījuma, ka biedrība darbojas profesionāli un projektu vadība ir tās pamatdarbības veids, nevis hobijs. Atklātais viesa pesimismu.

Izdevumu ailē varējām ierakstīt ne vien grāmatvedības izdevumus, programmatūru, kancelejas piederumus un biroja tehniku, bet parādījās arī nepieciešamība apgūt vai atjaunot zināšanas kādā jomā. Ļoti nepieciešami bija izdevumi grafiskajam dizainam. Tāpat biedrībai parasti vajadzīgi brīvi līdzekļi, ko būtu pieklājīgi minēt kā līdzfinansējumu atsevišķos projektos. Lai gan parasti skaitļi ailē “Līdzfinansējums” ir izdomāti, tomēr nav noliedzams, ka, pirms kāds projekts tiek oficiāli iesniegts, pie tā vienmēr jau kādu laiku tiek strādāts, un tas arī ir darbs, kuru iespējams novērtēt finanšu izteiksmē. Bet, ja projekta sagatavošanas posmā nepieciešama kādas tēmas izpēte, zinātniskas konsultācijas, vizuālais noformējums, kāds komandējums, degvielas izdevumi, izdevumi kafijas pauzei vai reprezentācijai u. tml., tad, protams, biedrība tam visam tērē pati savus līdzekļus. 

Šeit radās pirmās nopietnās pārdomas, vai sabiedriskā labuma organizācijas statuss mums tiešām ir nepieciešams, jo, ja iepriekš īsti neredzējām, kā to izmantot, bet ticējām tā nozīmei sava uzticamības kredīta vairošanā, tad attiecībā uz līdzekļu nopelnīšanu un izlietojumu šis statuss kļuva par kavēkli. Saskaņā ar likumu, sabiedriskā labuma organizācija drīkst gadā nopelnīt 50 procentus no piesaistītā finansējuma. VID konsultante, kura bija nemierā ar manu gada atskaiti, gan teica, ka skatot šo jautājumu ne tik formāli, tomēr sarunās ar kolēģiem sapratu, ka realitātē tas notiek pietiekami formāli un par pārkāpumu var kļūt pat pāris simti eiro. Piemēram, ja gadā biedrība piesaista 5000 eiro, tad tā drīkst atpelnīt tikai 2500. Šī summa nu nekādi nav uzlūkojama nopietni, jo apmēram pusi no tās paņemtu grāmatvedības izdevumi, atlikusī puse aizietu dažādiem administratīvajiem izdevumiem, nemaz nerunājot par organizācijas spēju maksāt atalgojumu tās vadītājam un/vai kādam darbiniekam, veidot līdzfinansējumu projektiem vai ieguldīt jaunu projektu sagatavošanā. 

Protams, ja biedrība gadā piesaista 20 000 eiro, tad aina izskatās krietni cerīgāka, jo tad tā drīkstētu nopelnīt 10 000 eiro. Taču šie skaitļi izskatās diezgan nereāli vairākumam NVO. Un pat, ja piesaistīt 20 000 eiro būtu iespējams, tad ar izveidoto “produktu” nopelnīt 10 000 eiro, visticamāk, būtu neiespējami, jo tāda ir kultūras jomas īpatnība. No šī aspekta raugoties, teju visas kultūras NVO būtu apsaucamas par sabiedriskā labuma organizācijām, jo ienākumi no kultūras NVO radītajiem “produktiem” lielākoties nespēj nodrošināt profesionālu pašu NVO darbību, taču no sabiedriskā labuma organizācijas vēl pie tam tiek gaidīts, ka daudzi “produkti” auditorijai tiks piedāvāti par velti.

Kā minējis Valts Ernštreits, bijušais Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes loceklis, portālam “Satori”, šobrīd VKKF var nosegt tikai nelielu daļu no pieprasītā projektu finansējuma. VKKF budžets šogad bija apm. 12,5 miljoni eiro, un pēdējos gados tas mainījies visai nelielā apjomā, bet vidējais atbalsta apmērs pret pieprasīto bijis vien 28 procenti. Ernštreits uzsver, ka šajā attiecībā nemaz vēl nav iekļautas reālās tirgus cenas atsevišķu projektu izmaksām un nav iekļauta arī projektu cilvēku sociālā aizsargātība.[2]

Šeit gan jāpiebilst, ka likumdevējs ir cerējis, ka NVO varēs sevi nodrošināt arī ar biedru naudu palīdzību. Tomēr kultūras jomā šīs gaidas ir grūti piepildīt. Biedru nauda varbūt ir kaut cik nozīmīgs pienesums lielām organizācijām, piemēram, Latvijas Muzeju biedrībai, kuras sastāvā ir juridiskas personas un to biedru nauda ir lielāka nekā daži eiro. Tās biedrības, kas veidotas noteiktai idejai, un tādu ir vairākums, parasti ir ar nelielu biedru skaitu, no kuriem lielākā daļa biedru naudu tik un tā nenomaksā. 

Neesmu vēl minējusi nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi, kuru sabiedriskā labuma organizācija var saņemt savā reģistrētajā adresē. Bet arī šeit lieta nav tik vienkārša. Nav iespējams saņemt atlaidi organizācijas “birojam”, bet gan vietai, kur tiek veikta sabiedriskā labuma darbība. Tādēļ pēdējais iespējams tikai tādām vietām kā, piemēram, biedrībām piederošiem muzejiem, reliģiskajām organizācijām piederošām baznīcām u. tml.

Aprunājoties ar citiem kolēģiem un secinot, ka sabiedriskā labuma statuss mums kļuvis nevajadzīgs, mēs no tā atteicāmies. Mūsu lēmums diezgan pārliecinoši atspoguļojas arī nozares statistikā – 2019. gadā Latvijā bija 2785 sabiedriskā labuma organizācijas, bet 2021. gadā – 2321.[3] Diemžēl, atsakoties no šī statusa, publiski pieejamajā datu bāzē “Lursoft” figurē ieraksts “statuss atņemts”, kas acīmredzot tiek piešķirts neatkarīgi no tā, vai statuss atņemts par kādiem pārkāpumiem, vai organizācija no tā atteikusies labprātīgi.

Kopumā jāsecina, ka, lai arī likuma mērķis ir veicināt sabiedriskā labuma darbību, šī likuma redakcija to neveic. Spēkā esošais regulējums ir nepietiekami izstrādāts un nav kultūras NVO darbību veicinošs. Par to liecina ne tikai tā nesaderība ar mūsu pieredzi, bet arī fakts, ka sagatavošanā ir jau jaunais Sabiedriskā labuma organizāciju darbības likums. 

Meklējot informāciju par jauno sabiedriskā labuma organizāciju darbības reglamentēšanas ieceri, uzdūros interesantam dokumentam – LR Finanšu ministrijas izstrādātam informatīvajam ziņojumam “Par sabiedriskā labuma organizāciju darbību un attīstību”[4].

Tā interesantākās tēzes kā, piemēram, “pievilcīgākais faktors sabiedriskā labuma organizācijas statusa iegūšanai ir iespēja aktīvāk piesaistīt ziedojumus, jo personas, kas ir gatavas iesaistīties sabiedrībai svarīgu problēmu risināšana, tiek papildus stimulētas ar dažādām priekšrocībām”, liek bažīgi raudzīties arī uz nākamo regulējumu. 

Ziedojumu piesaiste un brīvprātīgais darbs – divi galvenie faktori kā attaisnojums sabiedriskā labuma statusa piešķiršanai un pastāvēšanai – diez ko nestrādā, vismaz ne kultūras jomā. Ir daudz diskutēts par Latvijas sabiedrības ziedošanas tradīcijām, un jāsaka, ka kultūras NVO darbībā ziedojumi kā finanšu piesaistes veids ne tuvu nav līderpozīcijās. Pieļauju, ka galvenais ienākumu avots biedrībām tomēr ir saimnieciskā darbība. 

Otra lieta – brīvprātīgie. Četru gadu laikā mums bija nepieciešams piesaistīt vienu brīvprātīgo, ar kuru tika noslēgts attiecīgs līgums. Zinu organizācijas, kam tādu nav un nebūs, jo gluži vienkārši darba specifika to nepieprasa vai arī brīvprātīgo darba koordinēšana paņemtu vairāk laika, nekā būtu ieguvums no šī darba, kaut gan noteikti ir arī organizācijas, kas brīvprātīgo darbu izmanto.

Kopumā šis ziņojums neliecina, ka ir izprastas līdzšinējā regulējuma problēmas. Diez vai tas ir arī iespējams, ja aplūko visas NVO kā vienotu nozari. Atšķirības starp dažādu nozaru NVO ir pietiekami lielas, lai par tām nebūtu iespējams izdarīt vispārinājumus.

Tāpat arī, vērtējot šo ziņojumu, rodas iespaids, ka tas galvenokārt cenšas atbildēt uz bažām, ka NVO ar sabiedriskā labuma statusu varētu gūt ieņēmumus, kas potenciāli būtu apliekami ar uzņēmuma ienākuma nodokli, un ka kāds varētu nodarboties ar uzņēmējdarbību NVO aizsegā. 

Nobeigumā nolēmu ieskatīties 2018. gadā tapušajā pētījumā “Pētījums par kultūras jomas nevalstisko organizāciju sociāli ekonomisko ietekmi”, kur pievērsos nodaļai “Kultūras NVO traucējošie un veicinošie faktori”, kurā ir intervijas ar kultūras NVO pārstāvjiem. Kaut arī pētījums datēts ar 2018. gadu, manuprāt, tas joprojām labi atklāj, ka visi jautājumi, kas saistīti ar NVO finansējumu, ir sensitīvi un spējīgi ietekmēt NVO darbību un kopumā sasaucas ar mūsu novērojumiem. Par NVO darbību traucējošiem faktoriem respondenti ir atzinuši: ilgtermiņa finansējuma garantiju trūkumu; koncentrēšanos uz cīņu par finansējumu, kas traucē ideju attīstībai un darbības satura plānošanai; finansējuma trūkumu projekta vadītājam un aktivitāšu veicējam; algota darbaspēka trūkumu; saimnieciskās darbības ierobežojumus; zemu ziedojumu kultūru sabiedrībā.[5]

Šajā stīviņā par ziedojumiem, finansējumu, statusu utt. kaut kā aizmirsusies galvenā doma – ja sabiedriskā labuma darbība ir tāda, kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai vai kādai tās daļai, tad kā to sekmēt?

Grafiskais dizains: Edvards Percevs