Pēdējā laikā, aktualizējoties jautājumam, kur valsts budžetā rast naudu veselībai, līdztekus nepieciešamībai palielināt valsts aizsardzības izdevumus, nemaz nerunājot par citām, joprojām nesakārtotām jomām, atbilde tiek meklēta tieši tik tuvredzīgi, kā Latvijā ierasts darīt daudzas lietas, proti, cenšoties kādam kaut ko noņemt nost. Atkal no jauna tiek izmantoti argumenti par kultūru kā nozari, kas tikai patērē, nevis pelna, un, manipulējot ar sabiedrisko domu, tā tiek pretnostatīta citām jomām. “Vai mums būs atpazīstamība, vai cilvēki, kuriem nesāp?” – par šo izvēli šobrīd atbildīga tiek padarīta kultūras nozare.
Necentīšos minēt visus runātājus, kas šajā sakarā izteikušies, vien pāris ilustrācijai. Piemēram, bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” norāda, ka Latvijā pārfinansētās jomas ir pašvaldības, izglītība un kultūra, un tas ir iemesls, kādēļ nepietiekot līdzekļu veselības nozarei. (Un nevis tādēļ, ka gadu desmitiem Latvijā saimniekots bez ilgtspējīga redzējuma, ka tuvredzīgi lobētas atsevišķu politiķu un politisku grupējumu intereses, vai vienkārši neesam spējuši nedz pelnīt, nedz risināt problēmas.)
Līdzīgu pretnostatījumu, tikai spēcīgākiem izteiksmes līdzekļiem veidotu, LTV1 Kultūras ziņu raidījumā 13. jūnijā veica LR Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais, kurš minēja faktu, ka atpūtas, kultūras un reliģijas projektiem 2015. gadā Latvija ir iztērējusi 1,6 % no IKP, kas ir vairāk kā vidēji Eiropā. Un tas noteikti ietekmēs valsts budžeta veidošanu jau tuvākajā nākotnē. Un mūsu, t.i. sabiedrības apdomāšanai, piedāvāja jau minēto izvēli: “Vai mums būs [kultūras] atpazīstamība, vai cilvēki, kuriem nesāp?”
Šo ziņu kontekstā nozare, muzejniecība, protams, jūtas šokēta, jo, piemēram, muzeji nebūt nav izjutuši nekādu līdzekļu pārbagātību, kur nu vēl “vairāk kā Eiropā”, vēl jo vairāk, ko tādu nav izjutuši muzejnieki savos personīgajos makos. Un, kaut arī mani pašu profesionāli, protams, kaitina un uztrauc šīs politiskās manipulācijas, tomēr tā vietā, lai uzsāktu gaušanos par to, cik muzejiem laiku lokos darīts pāri, es gribētu aicināt, vispirms daudzmaz adekvāti novērtēt, kas notiek un kā situāciju izmantot nozarei par labu.
Pirmkārt, es gribu uzsvērt, ka ar mums var manipulēt, jo plašākai publikai un, domājams, arī pašai nozarei nav skaidrs, par kādiem skaitļiem mēs runājam. Ierasts, ka no kopējā nozari raksturojošo skaitļu daudzuma katrs runātājs izvēlas tos, kas viņa runas mērķim kalpo vislabāk. Cik liels ir kultūras nozares finansējums, kādas ir izdevumu pozīcijas, kāds ir finansējums muzejiem uz kopējā kultūras finansējuma fona? Cik vispār ir cilvēku nozarē, kas spēj uz šādiem jautājumiem atbildēt? Tādēļ, pirms pasviest sabiedrībai domu par kultūras šķietamo vai reālo pārfinansēšanu, es vēlētos statistisku datu vieglu pieejamību. Varbūt patiesi esam pārfinansēti, vai vismaz kādu tiesu līdzekļu izlietojuši nelietderīgi?
Otrkārt, mani aizskar fakts, ka runājot par kultūras šķietami pārlieku bagātīgo finansējumu, kā pretarguments tiek izmantots fakts par muzeju darbinieku joprojām zemajām algām. Jau pāris gadus es neesmu dzirdējusi, ka kādu uztrauktu jautājums par muzejnieku zemajām algām: nedz Kultūras ministriju, nedz muzeju vadītājus, izņemot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, kas periodiski ir publiski norādījusi uz šo faktu. Bet tad, kad tas kļūst izdevīgi, muzejnieki ar savu zemo atalgojumu tiek izvilkti priekšplānā. Tas, uz ko es šobrīd aicinātu nozari, ir neļaut ar sevi manipulēt un pēc tam ļaut atkal nobīdīt aizmirstībā. Nozarei jāveido pašai sava komunikācija ar sabiedrību, kurā mēs skaidrotu savu finanšu situāciju citu kultūras institūciju starpā, savu finansējuma apjomu un tā izlietojumu.
Image: google.lv