Latvijas Okupācijas muzeja jaunās ēkas celtniecība un līdz ar to mūsu visu kopējā iespēja ieraudzīt Gunāra Birkerta Nākotnes nama projekta realizāciju un muzeja jauno ekspozīciju, bet plašākā mērogā arī mūsdienīgu kultūras, vēstures un dizaina konceptu jau kādu laiku liek plašākām aprindām uzdot sev jautājumu – kāds dzīvē izskatīsies šis projekts, kas simboliskā veidā daudzos aspektos pretendē runāt nākotnei un par nākotni?
Nereti esmu dzirdējusi arī publiski izskanam bažas attiecībā uz to, kāda būs jaunā ekspozīcija un vai tā spēs iemiesot sevī to mūsdienīgumu, kādu šodien sagaidām no jaunām ekspozīcijām un kāds būtu nepieciešams ne tikai saskaņā ar Birkerta pieteikto “nākotnes” konceptu, bet arī to mūsdienīgo refleksiju par savu pagātni, kas ietver šodienas sabiedrībai aktuālus politiskus, sociālus un vēstures jautājumus okupācijas fakta kontekstā…
Vienlaikus Nākotnes nams pārstāvēs arī Latvijas spēcīgākā privātā muzeja attīstības ceļu, sākot ar skaidu plašu ekspozīciju 1993. gadā līdz atsevišķam likumam par Okupācijas muzeju (Latvijas Okupācijas muzeja likums, pieņemts 05.10.2006.), atsevišķam muzeja arhitektūras projektam un līdz tam nepieredzētam Latvijas valsts ieguldījumam privāta projekta tapšanā. Okupācijas muzeja noietais ceļš manā skatījumā ļoti spilgi mums atklāj to milzīgo uzticības daudzumu, ko šī institūcija spējusi sev nopelnīt. Bagātīgā ziedojumu straume un lielais brīvprātīgo darbs muzeja labā, kas apliecina latviešu motivāciju reflektēt par savu pagātni, pētāma pat kā atsevišķs fenomens. Tādēļ 2020. gadā jaunatklajamā projekta nozīmība kultūras jomā ir grūti pārvērtējama un jau šodien mēs vēlamies ielūkoties tajā.
Bija brīdis, kad mana, teiksim, cilvēciskā interese par šo projektu sāka formēties kā muzeoloģiska refleksija, ar kuru es beigu beigās tomēr nolēmu dalīties publiski, un uzskatu to, protams, nevis par kādu konkrētu rekomendāciju, bet ierosmi idejām, jo es zinu, ka tieši jautājums par Nākotnes nama ekspozīciju šobrīd ir aktuāls ne tikai muzejam, bet ikvienam, kas seko šim projektam.
Koncepts
Esmu dzirdējusi un redzējusi idejas, kas attiecas uz jauno ekspozīciju. Manā rīcībā ir arī Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas koncepcijas un satura projekts. Piedalījos arī biedrības pilnsapulcē, kur izskanēja daudz domu par to, ko cilvēki vēlētos iekļaut jaunās ekspozīcijas koncepcijā. Man nav mērķa tās šeit iztirzāt, vēlos tikai norādīt, ka priekšlikumu ir daudz. Muzeoloģisks viedoklis paredzētu vispirms radīt augstāku ideju, mērķi, kas palīdzētu atsijāt visu, kas uz šo augstāko ekspozīcijas ideju neattiecas tieši. Gribu uzsvērt, ka jauno ekspozīciju par tik plaši pētītu jautājumu un periodu var iznest tieši laba interpretācija, nevis faktu sakopojums, vēstures pārstāsts, ko cilvēki var izlasīt arī internetā vai grāmatās.
Koncepcijas idejas izveidē es saskatu divus galvenos pieturas punktus. Pirmais ir Birkerta ideja, ko viņš ielicis savā arhitektūrā – no tumsas uz gaismu. Manā skatījumā jaunajai ekspozīcijas koncepcijai ir nevis jārisina paralēls stāstījums šai Birkerta koncepcijai, bet jāveido parafrāze par Birkerta ideju, idejas apspēle.
Otrs pieturas punkts ir Nākotnes nams, nākotnes cilvēks. Un tas ir ļoti ietilpīgs simbols, kas iekļauj sevī gan muzeja nākotnes apmeklētāju (kāds tas būs? ar ko aizies no muzeja?), gan arī ekspozīcijas uzdevumu – kas ir tas vēstījums, ko ekspozīcijas veidotāji vēlētos ielikt savā stāstā. Man kā reālistei simpātiska šķiet doma palūkoties uz nākotnes cilvēku – nama apmeklētāju kā reālu personu, kaut vai savu bērnu, kurš atnāks aplūkot ekspozīciju, jautājot, kādas zināšanas un pieredzi es vēlos viņam nodot, kādas vērtības? Ko mēs vispār varam darīt, lai nepieļautu 20. gadsimta pieredzes atkārtošanos (laikam jau gandrīz neko, bet tomēr...)?
Es personiski laikam šī nākotnes cilvēka īpašības formulētu kā politisku izglītotību. Mans nākotnes cilvēks nedrīkstētu būt politiski naivs (ticēt Rietumvalstu glābšanas misijai utt). Tam jābūt apbruņotam ar vēstures zināšanām un politisku cinismu. No otras puses, nākotnes koncepts paredz vērtību nodošanu. Latviešu tautas izdzīvošana okupētajā Latvijā un trimdā ir vislielākajā mērā saistījusies ar ticību valsts un tautas nākotnei, ar kultūru, ģimeniskām vērtībām. Darbu pie ekspozīcijas satura es sāktu tieši ar beigu sadaļu – nākotni, nākotnes cilvēku, ar ekspozīcijas augstāko ideju.
Ekspozīcijas koncepts var nebūt arī līdzīgs manis aprakstītajam, taču tamlīdzīga koncepta pastāvēšana vieglāk ļautu definēt ekspozīcijas saturā ietveramās un atmetamās tēmas un priekšmetus. Vērtību pieredzes pārnese nodrošinātu ekspozīcijas emocionālo slodzi.
Dizains
Birkerta koncepcija – gaisma, tumsa, gaisma – manā skatījumā obligāti neparedz satura atkāpšanos līdz 1918. gadam. Gaišo pagātni – Latvijas dibināšanu un pirmās republikas laiku – var formēt arī kā dizaina konceptu. To var veidot ar krāsu, fotogrāfiju, kinohroniku starpniecību. Gaišā pagātne – ekspozīcijas sākums – manā iztēlē var būt arī milzīga atpūtas telpa ar krēsliem, dīvāniem, Latvijas laika grāmatām, varbūt tādiem raksturīgiem pāris lielgabarīta priekšmetiem, kuriem apmeklētājs droši var pieskarties un izmantot savā sociālajā saziņā. Tā var būt arī tikai sajūta un nav obligāti to ilustrēt ar muzeja priekšmetiem vai stāstīt šeit garus vēsturiskus stāstus, kuri ir ne tikai jau vairākkārt stāstīti, bet kurus noteikti stāstīs vēl.
Ekspozīciju es negribētu redzēt arī tikai kā tumšā un gaišā vai baltās un melnās krāsas kontrastu. Baltajai krāsai (un tāpat melnajai) ir plašs krāsu spektrs. Vai Gulaga torņa debesis ir necaurredzami melnas? Vai arī tās līdzīgas zvaigžņotai augusta naktij Latvijā? ... Es laikam negribētu ekspozīcijā būt spiesta piedzīvot šausmas vai, precīzāk, es negribētu, ka dizains ar mani vēlas manipulēt tā, lai šis nolūks būtu saskatāms un nolasāms. Tā vietā gribētu saskatīt to ticību dzīvei, Latvijai, nākotnei, kas reāli arī pastāvēja visu mūsu, kas esam piedzīvojuši padomju okupāciju vai atradušies trimdā, apziņā. Kad es tagad atmiņā pārcilāju Sandras Kalnietes grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, tad atceros nevis stāstītā traģiskumu, visspilgtāk man atmiņā palicis tas, kā autore apraksta savas mātes un citu sieviešu pašaizliedzību un ticību, ka, esot izsūtījumā, mamma nav ļāvusi meitai potēt plecā kaut kādu vakcīnu, jo būšot taču jānēsā vakarkleitas un jāstaigā kailiem pleciem. Un tieši šī ticība, pašaizliedzība, vērtību pārnese, manuprāt, ir lielākais spēks, ar kuru iespaidot apmeklētāju.
Domāju, ka pēc visām pēdējos gados atklātajām jaunajām ekspozīcijām un izstādēm dizainam šeit vajadzētu izaicināt pašam sevi. Latvijā nav tik daudz mūsdienīgu ekspozīciju dizaina projektu, un es gribētu redzēt, ka dizaineri mēģina pāraugt paši sevi kaut vai tikai tajā aspektā, ka ekspozīcija ir maksimāli funkcionāla un apmeklētājam ērta lietošanai. Negribētu redzēt jau aprobētu un pelnītu atzinību guvušu ekspozīciju vizuālus atdarinājumus. Jāatceras, ka kopš neatkarības atgūšanas šī būs tikai otrā ēka, kas būvēta īpaši muzeja vajadzībām, un kā 21. gadsimta muzeju arhitektūras paraugam tai ir milzīgs potenciāls kļūt starptautiski vērtētai un atpazīstamai. Ideju ziņā mēs esam pilnīgi brīvi un neierobežoti, un šī noteikti ir tā izdevība, kad pašiem sevi vairākkārtīgi jāpāraug.
Digitālie risinājumi
Manā galēji subjektīvajā skatījumā dažādas digitālās ierīces, kuras nez’ kādēļ pieņemts dēvēt par interaktīvām, ir piedzīvojušas neveiksmi. Aplūkojot muzeju ekspozīcijas, es gan cenšos izlasīt visus tekstus, arī izmantot visus monitorus, bet man nesanāk (garlaicīgs saturs, “vieglā” valoda un temps, jāstāv ilgstoši kājās, tehniskas kļūmes). Tas, kas manā skatījumā “strādā”, ir digitālas projicētas animācijas, kas uzskatāmi ataino kaut ko, ko grūti pasniegt savādāk. Bērniem savukārt patīk tādas ierīces, kurās pats var kaut ko veidot, salikt, atrast (piemēram, Rīgas Jūgendstila centrā piedāvā salikt savu ēku no dažādiem jūgendstila arhitektūras elementiem un izprintēt). Vienkārša pogu slidināšana vai spaidīšana ir realizējama arī savos viedtālruņos.
Digitālos risinājumus visai maz, manuprāt, izmanto, lai padarītu ekspozīciju patiesi interaktīvu, bet tie tiek izmantoti, lai ekspozīcijām piešķirtu mānīgu mūsdienīgumu. Tie varētu kļūt par veidu, kā apmeklētājam atstāt savu pieredzi vai iesaistīties komunikācijā. Digitālie risinājumi ir dārgi, un tādēļ to izvēlē un lietošanā jābūt precīziem. Jāpatur prātā arī ekspozīcijas “mūža” ilgums – tie būs vismaz 10 gadi –, tāpēc ir svarīgi, lai arī nākotnes apmeklētājam šīs digitālās ierīces šķistu labāk vecmodīgi stilīgas, nevis tehniski atbaidošas. Vārdu sakot, arī digitālo risinājumu ziņā, man šķiet, ir laiks radošiem risinājumiem.
Konteksti
21. gadsimts un mūsu pozīcija tajā (ES, globalizācija, arī muzeja profesionālā pozīcija utt.) pilnīgi noteikti pieprasa tēmas un interpretācijas ietvērumu plašos kontekstos. Okupācija ir parādība, kas aptvēra lielāko daļu Eiropas, bet netieši skāra vēl vairāk valstu un kontinentu. Šo slāni es vēlētos redzēt ekspozīcijā. Domāju, ka skatītājam jāsaprot 20. gadsimta kataklizmu politiskie, militārie un arī kultūras mērogi, un ekspozīcijas stāsts nedrīkstētu fokusēties tikai uz Latvijas kā atsevišķas valsts likteni. Kādas valstis skāra okupācija, kā tā izpaudās, kā tika atgūta neatkarība, ko šīs valstis šodien dara ar savu okupācijas mantojumu un pieredzi, un kā mēs visi sadzīvojam tieši tajā pašā Eiropā, kuras viena daļa ir uzmetusi otru? Plašāks konteksts ir arī vispārējo cilvēktiesību attīstība, kas attīstījās pēc Otrā pasaules kara. Plašāks konteksts ir arī citu institūciju pētījumi, kas veikti okupācijas seku vai procesu sakarā. Plašāks konteksts ir arī okupācijas fakta un komunistisko noziegumu neatzīšana ne tikai daudzviet postpadomju valstīs, bet arī Eiropā.
Jaunās ekspozīcijas uzbūvē es vēlos izlasīt zemtekstu, ka muzejs ir autoritatīvs profesionālis, kurš visus šos slāņus saredz, analizē, pārzina un tam ir arī noteikta pozīcija. Protams, tās nav tēmas, kuras būtu jācenšas kaut kā sīkāk ekspozīcijā iztirzāt vai piemeklēt tām priekšmetus, pietiks, ja muzejs liks savam apmeklētājam saprast, ka saredz, analizē un ņem vērā šos kontekstus.
Okupācijas mantojums
Okupācijas mantojums ir varbūt interesantākā topošās ekspozīcijas daļa, jo tieši ar to spēs identificēties vairums apmeklētāju. Un šeit nav nozīmes, ka okupācijas sekas vēl nav pilnībā apzinātas pētnieku darbos, mums drīzāk jāielūkojas savā pieredzē. Okupācijas sekas mēs varam definēt kā cilvēku un kultūras vērtību zaudējumus, taču okupācijas sekas ir arī Latvijas 30 gadu ilgā nespēja pāriet uz izglītību latviešu valodā, divkopienu valsts, 2012. gada referendums par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, ekonomiskā atpalicība un daudz kas cits, kas patiesībā ir pat atsevišķas diskusijas vērts (muzeja komunikācijas pasākumos, piemēram). Vārdu sakot, tas, kas jaunajā ekspozīcijā tiks iekļauts kā okupācijas sekas, būs nozīmīga stratēģiska izšķiršanās.
Nobeigums
Noteikti nepareizi apzīmēt ar vārdu “nobeigums” tēmu, kura tikai sākas. Nobeiguma vietā gribētu likt savas pārdomas par Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāja Valtera Nollendorfa teikto jau minētās pilnsapulces laikā, proti, ka pastāv trīs arhetipiskie stāsti cilvēces kultūras vēsturē, kuriem mēs tieši vai netieši sekojam, kurus cenšamies radīt vai kurus cenšamies nolasīt kultūrā – pasaka, bēdu stāsts un varoņstāsts.
Nekad nebiju uzlūkojusi kultūru šādā kontekstā; ja daudz, tad tajā parasti atrodam vai saskatām Karla Gustava Junga arhetipus. Aizdomājos. Varoņstāsti esot ļoti seni; par pasakām piemirsu, bet, iespējams, ka tās ir vēl senākas; savukārt bēdu stāsti ir radušies 19. gadsimta beigās līdz ar industrializācijas attīstību. Kādu laiku domāju par šo stāstu mijattiecībām pat nevis ar kultūru, bet drīzāk cilvēku. Ja tas jau ir arhetipisks modelis, vai ir iespējams izvēlēties tikai vienu stāstu? Vai varbūt visas trīs stāstu formas ir cilvēka attieksme pret savu pagātni, tagadni, nākotni un pastāv vienlaicīgi? Vai par savu pagātni mums nepatīk reflektēt varoņstāsta formā – es pārcietu grūtības un paliku uzvarētājs “[..] un 68. gadā es izcīnīju GDA čempionu Talsu rajonā...” (Jānis Streičs “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”).
Un vai tagadne mums bieži nav bēdu stāsts, par ko mīlam pažēloties? Un vai par nākotni mēs neceram un nesapņojam tāpat, kā par pasaku? Bet galvenais jautājums – vai 21. gadsimts spēj radīt savu stāsta arhetipu? Ja spēj, tad tas ir jādara, un jaunajai ekspozīcijai jābūt tās atspoguļojumam. Bet, ja nespēj, tad, visticamāk, atkārtosim arī 20. gadsimta politiskās un militārās traģēdijas, jo līdz ar saviem stāstiem arī cilvēki paliek tie paši.
Attēls: okupacijasmuzejs.lv