Aija Mežale. Berlīnes identitātes meklējumi. Humboltu forums

Neesmu no tiem cilvēkiem, kas līdz ar jaunas kultūrvietas atvēršanos uzreiz steidz to iepazīt pašas acīm, bet Humboltu foruma (Humboldt Forum) tapšanu nepamanīt bija grūti. Tai sekot varēja ikviens berlīnietis, kam ceļš uz darbu vai mājup veda cauri vienam no daudzajiem Berlīnes centriem. Humboltu forums apmeklētājiem tika atvērts 2021. gadā[1] pirms tam tukšā laukumā pēc ilgiem celtniecības darbiem, gandrīz reizē ar jaunajām metro stacijām, kuras pieved tūristus gandrīz pie paša Humboltu foruma sliekšņa. Tiktāl viss, kā Berlīnē pienākas, – arī Berlīnes Brandenburgas lidostu plānoja uzbūvēt piecos gados, kas galu galā pārvērtās 14 gados, radot pamatu tautas folklorai par to, ka Berlīne ir viena mūžīga būvbedre. Līdzīgi ir arī ar pašu forumu. Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad uz laiku tika slēgtas vairākas ekspozīcijas. Septembra vidū vācu “Panorāma” jeb “Tagesschau” vēstīja, ka iemesls ekspozīcijas pārveidei bijusi kritika saistībā ar izstādes veidotāju pieeju koloniālisma tēmai, jo vācu koloniālisma laikā iegūtie eksponāti ir liela daļa no forumā apskatāmajiem objektiem.[2] Tika piesaistīti eksperti no valstīm, no kurām nāk minētie artefakti, un tagad, jau pēc mana apmeklējuma, arī šī foruma daļa ir atvērta apmeklētājiem. 

Un varbūt pat labi, ka netiku apskatīt visas izstādes, jo vienas dienas tam noteikti nepietiktu. Ievērības cienīgs ir jau vien pats stāsts par vietu, kur forums uzbūvēts. Tas arī mani kā šīs pilsētas iedzīvotāju ieintriģēja vispirms un radīja visvairāk jautājumu. Mana pirmā reakcija bija: kāpēc mūsdienās ir jābūvē pilij līdzīga celtne “no nulles”? Vai kopijas maz ir ko vērtas? Vai nav pietiekami daudz senu ēku ar vēsturisku vērtību, kas brēc pēc atjaunošanas un saglabāšanas, kurās ieguldīt līdzekļus un kur šis forums labi iederētos? Varbūt tā ir tikai mana latviskā sāpe, redzot, kā Latvijas laukos un pilsētās savu godību palēnām zaudē arhitektūras pieminekļi, kas teorētiski vēl būtu glābjami. Laikam jau tāpēc to nosaukuši nevis par “muzeju”, bet “forumu” – es nodomāju. 

Interesanti, ka viena ēkas fasāde ir daļēja pils rekonstrukcija, bet otra kontrastējoši askētiska. Atbildi, kamdēļ tā, tajā brīdī atvērtā ekspozīcijas daļa un atsevišķi brīvi pieejami objekti sniedza vien daļēji, bet “ahā” moments manā gadījumā atnāca tikai tad, kad, pārnākot mājās, sāku par to lasīt vairāk. Fasādē mēģināts sapludināt robežas starp dažādiem laikiem, radot sajūtu par kompromisu ar pagātni. Askētiskā fasādes daļa ir atsauce uz Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) laika Republikas pili, kuras vietā nu uzcelts Humboltu forums. Pirms tās tur no 15. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam atradās pils, par kuru atgādina otra fasāde baroka stilā. Berlīnes pils tad kalpoja kā Vācijas karaļu un imperatoru rezidence, pēc tam tā bija mājvieta dažādām valsts iestādēm, zinātnes un kultūras institūcijām. 1945. gadā pils daļēji nodega, bet 1950. gadā to uzspridzināja jau minētās Republikas pils vajadzībām, kas šajā vietā atradās līdz pat ne tik senajam 2008. gadam. Līdz Vācijas apvienošanai tajā atradās VDR Tautas palāta, un reizē Republikas pils pildīja arī kultūras nama funkciju.[3] VDR Republikas pils nojaukšanu sabiedrība uztvēra ļoti dažādi, izsakot savas domas gan protestos, gan mākslas akcijās.[4] Bez vienas no fasādēm, kā var noprast pēc vēsturiskajām fotogrāfijām, par Republikas pili atgādina arī apaļas formas lampas pie Humboltu foruma suvenīru veikaliņa griestiem.

Arī tagad, kā liecina nosaukums, mērķis ir iedzīvināt forumu kā vietu domu un pieredžu apmaiņai, radot telpu zinātnes un kultūras pasākumiem un to mijiedarbībai, kas, kā man šķiet, pats par sevi mūsdienās vairs nav nekas revolucionārs, kur nu vēl Berlīnē, kas atvērta dažādībai. Tomēr te jāatceras, ka šāda foruma ideja radās jau pirms 30 gadiem un savu vārdu šī apskates vieta ieguva pirms 20 gadiem. Tā, kas varētu veicināt šī foruma mērķa sasniegšanu, ir demokrātiskā ieejas maksa – liela daļa ekspozīcijas apskatāma bez maksas vai par ļoti zemu ieejas maksu. Tas ir svarīgi, jo Humboltu forums sevi dēvē arī par “institūciju, kas mācās” no atklātas apmaiņas ar apmeklētājiem un sadarbības partneriem. Iespējams, ka tā ir atsauce uz kritiku par koloniālisma mantojumu.

Lai arī kopumā man neradās iespaids, ka “institūcija” jau kaut ko būtu paguvusi “iemācīties”, jo laikam jau to nevar gaidīt tikai aptuveni gadu pēc atklāšanas, tomēr izstāde “Berlin Global”, manuprāt, daļēji apspēlē šo ideju. Šajā apjomīgajā izstādē, ja apmeklētājs vēlas, viņš var izteikt savu viedokli par tās tēmām, izvēloties, kurš apgalvojums virs ieejas nākamajā telpā (kas jau veltīta citai tēmai) visvairāk atbilst viņa nostājai, un, izejot cauri šīm durvīm, nobalsot. Beigās visi rezultāti tiek apkopoti, un izveidots individualizēts profils ar apmeklētāja vērtību skalu. Iespējams, ka kādam šis elements var kalpot kā dzinulis izzināt gan izstādi, gan arī sevi, ieņemot kādu pozīciju. Vienīgi nezinu, cik tam atvērti ir vācieši, kuri parasti ļoti uztraucas par to, kādi dati par viņiem pieder citiem.

4000 kvadrātmetros izstādes “Berlin Global” apmeklētājiem ir iespēja paskatīties uz Vācijas galvaspilsētu no dažādām perspektīvām – revolūciju, telpas, robežu, izklaides, kara, modes kontekstā. Izstāde ir, manuprāt, ideāli piemērota pilsētas viesiem, kas Berlīnē nemeklē tikai piedzīvojumus klubos vai citur. Te ir iespēja iegūt visaptverošas zināšanas par to, kas aktuāls tipiskam berlīnietim šodien un kādas vēsturiskas norises ir tam pamatā. Vietējiem apmeklētājiem tā, iespējams, var atklāt kaut ko, kas nav tik acīmredzams un vispārzināms kā Berlīnes mūra stāsts, piemēram, pilsētas reliģisko ainavu, atpazīt ģentrifikāciju vai uzzināt par Berlīnes neskaitāmajām subkultūrām. Izstādes daļa, kas veltīta kara tēmai, pieskaras tādiem aktuāliem jautājumiem kā bēgļu jautājums un ieroču eksports, parādot, ka Berlīnes loma globāli ir un paliks centrāla. Un – kā rāda starptautiskās sabiedrības reakcija uz Vācijas valdības rīcību – tieši to no Berlīnes gaida arī daudzi citi.

Foto: Aija Mežale