Aija Mežale. Mākslas nams “Das Minsk” Potsdamā

Mākslas nama “Das Minsk”[1] Potsdamā atklāšana iekritusi gandrīz vienā laikā ar Nobela Miera prēmijas laureātu paziņošanu, kad kļuva zināms, ka prēmija piešķirta arī baltkrievu cilvēktiesību aktīvistam un politieslodzītajam Aļesam Beļackim (Алесь Бяляцкі).[2] Uz “Das Minsk” devos gan dažas dienas pirms šī notikuma, lai uzzinātu, kāpēc Potsdamai nu ir sava Minska, sevišķi zinot to, ka lielākā daļa Eiropas pēc neleģitīmajām vēlēšanām 2020. gada augustā sarāvusi praktiski visas kulturālās un cita veida attiecības ar Baltkrieviju. 

Potsdamā ļoti ilgi nezināja, ko lai iesāk ar pilsētas pašā viducī esošo diezgan nožēlojama paskata graustu jeb to, kas vēl bija palicis pāri no pagājušā gadsimta 70. gados uzbūvētā “baltkrievu folkloras” restorāna “Minsk”. 2019. gadā grožus savās rokās pārņēma mecenāts Haso Platners (Hasso Plattner) un sāka darbu pie privāta mākslas muzeja izveides.

Daudziem maniem baltkrievu draugiem un, protams, arī man, bija pārsteigums uzzināt, ka pirms aptuveni pusgadsimta neoficiālas abu pilsētu sadraudzības vārdā Minskā arī tika atklāts restorāns, tikai ar nosaukumu “Патсдам”, kas tagad vietējiem zināms kā “Grand Café”. 2020. gada oktobrī kuratori Oksana Gurinoviča (Оксана Гуринович) un Vladimirs Gramovičs (Владимир Грамович) (šobrīd trimdā Berlīnē) ar Gētes institūta atbalstu vēlējās iepazīstināt minskiešus ar oriģinālajiem abu restorānu interjera elementiem, ēdienkarti u. c. un pastāstīt vairāk par šo sadarbības projektu.[3] Izstādes veidotājiem tika piešķirta balva “Heritage in Action”, uz kuras pasniegšanas ceremoniju Minskā neviens no viņiem nevarēja ierasties – daļa bija spiesti pamest dzimteni, daļa iepriekš tika apcietināti un izcieta sodu, arī Gētes institūta darbība Baltkrievijā tika aizliegta ar likumu.[4] Pozitīvi, ka šo izstādi[5] arī šobrīd var redzēt Potsdamā, bet, diemžēl ne “Das Minsk”, kur tā pat nav pieminēta.  

Tomēr nav tā, ka “Das Minsk” veidotāji būtu pavisam iestrēguši ostalģiskās[6] apcerēs par pagājušo vai izliktos neko nezinām par to, kādā dziļā politiskajā un kultūras krīzē šobrīd atrodas visa Baltkrievija, kuras cilvēku ieguldījums padarīja Potsdamas “Minsku” tik iemīļotu. Mākslas nama telpas ir gaišas un ļoti mūsdienīgas, par spīti it kā masīvajai arhitektūrai, kas pirmajā brīdī atgādina tehnikumu. Būves fasādē saglabāta krāsu gamma, kas atgādina šobrīd aizliegto baltkrievu nacionālo karogu, bet pie ieejas apmeklētāju sveicina arī karogi ar nesen “Survival Kit”[7] viesojušās baltkrievu mākslinieces Rufinas Bazlovas (Руфина Базлова) izšuvumu attēliem[8] (viņas provokatīvie darbi nopērkami arī mākslas nama suvenīru veikaliņā).

Mākslas nama pamatmērķis gan nav izstādīt minskiešu vai kopumā baltkrievu darbus, bet pievērsties modernajai un laikmetīgajai mākslai kontrastā ar Vācijas Demokrātiskās Republikas laika mākslu. Tā pamatā ir pārliecība, ka nav iespējams izprast tagadni bez pagātnes. Bez divām nelielām (varbūt pat pārāk) izstāžu zālēm, kur izstādīti vācu mākslinieka Volfganga Mateijera (Wolfgang Mattheuer) un kanādieša Stena Duglasa (Stan Douglas) darbi, mākslas namā ir ierīkota atsevišķa telpa ar nosaukumu “Interplay”, kur viens otram pretī novietoti divi citu mākslinieku pašportreti. Tie “satiekas” tāpat kā reiz apmeklētāji uz terases. Kaut arī telpas ir mazas, tās izmantotas taupīgi – ko nav iespējams izstādīt vai paust vizuāli, to aizvieto audio ieraksts, kas tiek atskaņots vienā no telpas stūriem. Tomēr, kopumā ņemot, ir sajūta, ka lielāks uzsvars ir likts tieši uz terases daļu. Nezinu, vai tad, kad viesojos Potsdamā, pie vainas bija atvasaras saules piesātinātā diena, bet arī tagad uz atjaunotās terases bija vairāk apmeklētāju nekā izstāžu zālēs. Lielākā daļa no apmeklētājiem – labākajos gados. Pieņemu, ka daļa bija atnākuši tieši jaunības dienu nostalģijas vadīti, jo tolaik restorāna terases Potsdamā bija ļoti iemīļota satikšanās vieta. Jācer, ka mākslas nams “Das Minsk” ar laiku spēs ar savu piedāvājumu piesaistīt arī jaunākus apmeklētājus.

Foto: Aija Mežale