Aija Mežale. Pietuvināties strīda būtībai muzejā

Šogad Berlīnes Komunikācijas muzejs (Museum für Kommunikation Berlin), kas sākotnēji dibināts kā Pasta muzejs, svinēja savu 150. pastāvēšanas gadadienu.[1] Lai arī muzeja pamatekspozīcija tās hronoloģiskā izkārtojuma dēļ varētu būt labs palīgs muzejpedagoģijā un noderēt katram, kas ar komunikācijas vēstures tēmu saskaras pirmoreiz, tā kopumā tomēr atstāja sājuma, neizteiksmības sajūtu. Tāpēc šajā rakstā gribu pievērsties ne tik daudz tai, cik izstādei “Streit. Eine Annäherung”[2], kuru apmeklēju krīzes, konfliktu un katastrofu komunikācijas studiju ietvaros.

IMG_20221106_132032.jpgSkats no izstādes “Streit. Eine Annäherung”. Foto: Aija Mežale

Ir skaidrs, ka mūsdienās uz komunikāciju varam skatīties ne tikai vēsturiskā un tehnoloģiju attīstības griezumā, sākot no rakstības rašanās, pasta, transporta un telekomunikāciju vēstures līdz masu mediju vēsturei, kādu to piedāvā muzeja pamatekspozīcija, bet arī no politiskās un personīgās perspektīvas. Tieši šī cilvēciskā perspektīva ir izstādes “Streit. Eine Annäherung” pamatā un padara to tik universālu. Izstāde veidota ar Vācijas Iekšlietu ministrijas paspārnē esošās Pilsoniskās izglītības aģentūras (Bundeszentrale für politische Bildung)[3] atbalstu, kuras galvenais mērķis ir ar izstādēm, pasākumiem, tālākizglītības piedāvājumiem u. tml. motivēt Vācijas sabiedrību kritiski paskatīties uz politiskajiem un sociālajiem jautājumiem un aktīvi iesaistīties sabiedriskajos procesos. Šis motīvs caurvij arī izstādi “Streit. Eine Annäherung”. Izstādes nosaukums latviski varētu tikt tulkots kā “Strīds. Tuvināšanās”, tomēr tas ir daudznozīmīgs, tādēļ, izlasot šo nosaukumu, rodas jautājums, kā īsti lai to interpretē. Izstādes veidotāji ar “tuvināšanos” šajā kontekstā saprot tuvināšanos strīda būtībai, bet redz strīdu kā kaut ko potenciāli pozitīvu – kā iespēju saprasties, dalīties un, galu galā, arī pietuvoties otram. 

Strīdu tēmai izstādes autori pieiet zinātniski, sākumā mēģinot definēt, kas tad vispār strīds ir, kur ir strīda, kritikas un diskusijas robežas un kā tas saistāms ar cilvēka fizioloģiju, neaizmirstot arī par interakcijas elementiem. Ar to pamatekspozīcija, kura galvenokārt iepazīstama tikai ar redzes maņu, atšķiras no “Streit. Eine Annäherung”. Izstāde aicina izvēlēties, kā apmeklētājs reaģētu konkrētā situācijā, un tādējādi noteikt savu “strīdēšanās tipu”. Katru tipu simbolizē kāds dzīvnieks, kas savukārt padara apmeklējumu interesantu dažāda vecuma cilvēkiem. Katrā no tematiskajām telpām (māksla, mīlestība, vara un nauda) apmeklētājs tiek mudināts reflektēt par neērtiem, diskutabliem un gaumes jautājumiem: vai mākslinieks, kurš izveidojis dārza rūķi[4] ar Hitlera sveicienā paceltu roku, ir nacists un vai māksla to maz drīkst, ja Vācijā šis žests ir aizliegts? Vai izšuvums, kas atgādina spalvainu vīrieša “alus vēderu”, ir skaists? Kā vērtēt Dž. K. Roulingas literāros darbus pēc viņas izteikumiem[5] par transpersonām? Un tamlīdzīgi. Tāpat liela izstādes daļa veltīta veidiem, kā indivīds vai sabiedrības grupas var komunicēt, strīdēties par kādu tēmu, kā piemērus ņemot vācu “dzeltenās” preses kliedzošos virsrakstus, velokurjeru streikus vai arodbiedrību demonstrācijas.

Ja pamatekspozīcijas dizains ar vitrīnām, kas pārpildītas ar dažādiem artefaktiem, nedaudz atgādina tūristu vidū iecienīto Berlīnes Kūrfirstendammas (Kurfürstendamm) iepirkšanās avēniju, kurā pretī veikaliem uz ietves izvietoti stikla kubi ar pārdošanā esošajiem apģērbiem vai interjera priekšmetiem, tad izstāde “Streit. Eine Annäherung” ne tikai saturiski, bet arī vizuāli piesaista vairāk. Tā ir spilgta un kontrastējoša. (Vienīgā pamatekspozīcijas daļa, kas šķiet tiešām vilinoša, ir “Schatzkammer” jeb “Dārgumu kambaris” – ar sevišķi retiem objektiem, kas atrodas muzeja pagrabstāvā gandrīz pilnīgā tumsā.) Izstādes veidotāji ir padomājuši arī par “trigera” brīdinājumu, lai apmeklētāji jau iepriekš apzinātos, ka izstādē tiek cilātas kādas, iespējams, traumatizējošas tēmas. Bez izstādēm tipiskajiem stendiem ir arī dzelteni statīvi, kas parasti tiek izmantoti kā brīdinājums par tikko mazgātu, slidenu grīdu, bet šajā gadījumā uz katra no tiem ir kāds tematisks citāts par kritisko domāšanu. Pie viena no tiem pat ir novietots tādas pašas krāsas vingrošanas paklājiņš – jo kritika nozīmē attieksmes veidošanu un tam, kurš vēlas kritiski vērtēt, ir jāizmēģina dažādas pozas, no kurām paskatīties uz pasauli. Tas ne vienmēr būs viegli un bez piepūles, bet izstāde noteikti iedrošina būt fleksibliem un to darīt, un uz strīdēšanos palūkoties ne tikai kā uz kaut ko sliktu, bet arī kā uz potenciāli transformējošu komunikācijas praksi.

 

Titulbilde: Brīdinājuma stends ar vingrošanas paklājiņu no izstādes “Streit. Eine Annäherung”. Foto: Aija Mežale



[1] Museum für Kommunikation Berlin (2022). 150 Jahre Sammeln, Bewahren, Vermitteln. Jubiläum im Museum für Kommunikation Berlin. Mfk-berlin.de. Verfügbar: https://www.mfk-berlin.de/jubilaeum-150-jahre/

[2] Museum für Kommunikation Berlin (2022). Streit. Eine Annäherung. Mfk-berlin.de. Verfügbar: https://www.mfk-berlin.de/ausstellung-streit/

[4] Dārza rūķi daļai vāciešu izraisa asociācijas ar cilvēkiem ar šauru redzesloku, kas nevēlas mainīt savus paradumus un skaidri zina, kas ir labs un kas – slikts, bez sevišķas aizdomāšanās.

[5] Rowling, Joanne K. (2020). J. K. Rowling Writes about Her Reasons for Speaking out on Sex and Gender Issues. Jkrowling.com, 10.06. Available: https://www.jkrowling.com/opinions/j-k-rowling-writes-about-her-reasons-for-speaking-out-on-sex-and-gender-issues/

Aija Mežale

Latgaliete Berlīnē ar interesi par cilvēktiesībām un politiku. Bijusī Okupācijas muzeja gide