Aija Mežale. Uz klišeju asmens

Ja kāds man pirms gada būtu uzdevis jautājumu, cik interesants manai paaudzei būtu Aukstā kara muzejs, es laikam tikai pasmīnētu – tā tomēr tāda ļoti specifiska tēma, kurai ar tagadni un ar aktuālo maz sakara. Ja nu vienīgi tiem, kas par vēsturi jau tāpat interesējas padziļināti. Pirms 24. februāra es nebūtu iedomājusies, ka arī tā leksika, kuru iepriekš, kad vēl strādāju muzejā, izmantoju ekskursijās, man reiz vēl noderēs ikdienas sarunās vai ka to papildinās tādi jēdzieni kā HIMARS, Javelin u. c. buzzwords[1]. Bet te nu mēs esam: pat bērni runā par karu, sankciju jēdziens vairs nav tikai ekonomisks termins, un balsis, kas aicina nejaukt sportu vai mākslu ar politiku, ir pieklusušas. Apmēram 300 dienas pēc tam, kad atomkara iespējamība nemaz tik nereāla nešķita, jo bija sajūta, ka tiešām var notikt jebkas, uz Aukstā kara muzeja Berlīnē (Cold War Museum Berlin[2]) atvēršanu skatos jau citādi. 

Turpat netālu no muzeja atrodas gan ASV vēstniecība, gan nožogotā Krievijas vēstniecība, ko savā vietnē uzsver arī paši muzeja veidotāji. Šķiet, tas ir viens no paņēmieniem apmeklētāju piesaistīšanai, it kā vienkāršoto, melnbalto skatījumu uz Aukstā kara laika procesiem ekspozīcijā piepildot ar saturu. Spēles ar klišejām un modernajām tehnoloģijām te ieņem svarīgu lomu, nu gluži kā Aukstā kara periodā ar bloku savstarpējo sacensību zinātnē un tehniskajā attīstībā. Šis duālisms izpaužas izstādes dizaina krāsās, kur Rietumu bloku apzīmē zilā krāsa, Austrumu bloku – sarkanā, bet grīda atgādina šaha laukumu. Ienākot muzeja telpās, pirmais, kas pievērš uzmanību, ir video, kas radīts speciāli šai izstādei. Divi kosmonauti nolaižas uz zemes, steidzas viens otram pretī cauri mūsdienu Berlīnei un slavenākajām tās apskates vietām, līdz beidzot abi satiekas aci pret aci pie muzeja durvīm un sniedz viens otram roku. Šajā brīdī kļūst skaidrs – muzeja stāsts nebūs par “labajiem” un “sliktajiem”, kaut arī Auksto karu simbolizē savstarpēja sāncensība. 

Ja tas nebūtu muzejs, tad tikpat labi te varētu spēlēt lāzerpeintbolu – muzejam ir divi stāvi, ar grafiti rotātas sienas un stilizēts rūsas krāsas Dzelzs priekškars. Vēl pietrūkst tikai “Kraftwerk” mūzikas fonā. Saturiski muzejs piedāvā iziet cauri dažādām Aukstā kara krīzēm, apskatīt, piemēram, kosmosa kuģa “Apollo” detaļas un citu tā laika tehnoloģisko sasniegumu replikas, tomēr apmeklētājam, kas nav profesionālis šajā jomā, ir grūti izvērtēt, cik daudzi no video materiāliem un artefaktiem ir patiešām vērtīgi muzeologu izpratnē. No tradicionāla muzeja pazīmēm atrodams maz – displejs aiz displeja. Video gan piesaista ar savu sociālo tīklu viedokļu ziņu estētiku. Par papildu maksu iespējams ar virtuālās realitātes palīdzību atgriezties pagātnē un iejusties Austrumvācijas policista Konrāda Šūmana (Conrad Schuhmann), viena no pirmajiem bēgļiem pāri Berlīnes mūrim, lomā un, kā reklāmas video[3] aicina izstādes autori, burtiski paskatīties uz situāciju no dažādām perspektīvām.

Kā jokoja ciemos atbraukušie draugi, iespējams, ka mēs bijām pirmie latvieši, kas apmeklējuši šo muzeju. Skaidrs, ka latviski aprakstus mēs neatrastu, bet muzeja nosaukums angliski Cold War Museum vedināja domāt, ka vismaz saturam angļu valodā jau nu noteikti būtu jābūt. Tomēr no tā ne čiku, ne grabu, jo objektu apraksti pieejami vien vācu valodā. Angliski un krieviski runājošajiem diemžēl vienīgā iespēja, lai uzzinātu vairāk, ir izmantot telefonu, noskenējot QR kodu. Tas liek domāt, ka vai nu izstādes veidotāji koncentrējušies uz jauniešu auditoriju, kam, iespējams, tāpat nav pacietības iedziļināties, vai arī piemirsuši, ka Aukstā kara muzeja apmeklētāju vidū – loģiski – būs arī tūristi no ASV un bijušajām Padomju Savienības valstīm. Muzeja dibinātājs un izpilddirektors Karstens Kollmeiers (Carsten Kollmeier) atklāšanā gan apgalvojis, ka priecātos, ja “mazdēls paņemtu vectēvu aiz rokas, lai kopā apmeklētu muzeju un “ienirtu” šajā laikmetā”[4], tādējādi uzsverot, ka pat muzejs par Auksto karu var būt muzejs visai ģimenei. Te jāpiebilst, ka tas pat būtu ieteicami, jo, ja vectēvs viens gribētu iepazīties ar visu izstādes piedāvājumu, tad viņam būtu jāprot izmantot mūsdienu tehnoloģijas. Lai arī pašā ekspozīcijā, atšķirībā no vietnē apgalvotā, netiek vilktas paralēles ar aktuālajām pārmaiņām ietekmīgu valstu politikā, tā varētu šo it kā smagnējo tēmu padarīt pieejamāku lielākai daļai sabiedrības, kaut arī saturiski balansē uz robežas starp klišejām un objektīvu vēstures atainojumu. 

Foto: Aija Mežale