Anda Boluža. Dizains sakarsušai pasaulei

Lekcija nolasīta Kuldīgas novada pašvaldības Mākslinieku rezidences un domnīcas Creative Museum organizētās vasaras skolas “Pakalpojuma dizains muzejos” publisko lekciju ietvaros 20. augustā Kuldīgā. 

Kas notiek pasaulē

Pēdējos gados pasaules uzmanības centrā ir klimata izmaiņas un vides problēmas. Klusajā okeānā veidojas milzu atkritumu salas (Great Pacific Garbage Patch), kas aizņem teritoriju vismaz Teksasas štata (ASV) lielumā un sastāv galvenokārt no izlietotiem plastmasas izstrādājumiem. Atkritumiem neatrodas vieta arī uz sauszemes. 2019. gada maijā Malaizija nosūtīja atpakaļ uz Austrāliju vismaz 100 tonnas plastmasas atkritumu. “Te nebūs pasaules izgāztuve. Lai gan mēs esam neliela valsts, attīstītās valstis nedrīkst mūs pazemot," situāciju toreiz komentēja Malaizijas Enerģētikas, zinātnes, tehnoloģiju, vides un klimata pārmaiņu ministre Jeo Bī Jena (Yeo Bee Yin).

Tikmēr britu laikraksts The Guardian savās valodas lietošanas vadlīnijās ievieš jaunus terminus – “globālā sakaršana” (global heating) un “klimata krīze (climate crisis)” – uzskatot, ka “apzīmējums “klimata pārmaiņas” ir pārāk pasīvs un maigs šobrīd, kad zinātnieki runā par cilvēces katastrofu”.

Atkritumu daudzums ir cieši saistīts ar patēriņa kultūru, kas nes sev līdzi virkni citu problēmu. “Katrs piektais kokvilnas izstrādājums, kas tiek pārdots visā pasaulē, ir saistīts ar piespiedu darbu un cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā,” šī gada jūlijā ziņo cilvēktiesību aizstāvju organizāciju koalīcija. Viņi norāda uz etnisko grupu apspiešanu, konkrēti minot uigurus. Ķīnā šīs senās tautas pārstāvji tiek nodarbināti nometnēs, lai nodrošinātu pakļaušanos valsts oficiālajai ideoloģijai.

Arvien biežāk klimata izmaiņām un pasaules ekoloģijai pievēršas arī kultūras organizācijas. 2020. gada februārī Serpentīna galerijas (Londona) mākslinieciskais vadītājs kurators Hans Ulrihs Obrists (Hans Ulrich Obrist) paziņoja, ka turpmāk šīs ietekmīgās mākslas galerijas visu aktivitāšu centrā būs ekoloģija, kā arī solīja krasi samazināt paša veikto pārlidojumu skaitu.

Lekcijā aplūkošu piemērus, kā kuratoru reakcija uz globālajām klimata pārmaiņām parādās izstāžu ekspozīcijās un kā dizains tiek lietots, lai risinātu arvien pieaugošās vides problēmas.

Kas ir labs dizains

Vēl 1971. gadā dizaineris Viktors Papaneks (Victor Papanek) savas grāmatas Design for the Real World (“Dizains reālai pasaulei”) ievadā rakstīja: “Ir kaitīgākas profesijas par industriālo dizainu, bet tādas ir tikai dažas.”[1] Viņš asi vērsās pret dizainu, kas radīts peļņas gūšanas nolūkos, uzskatot, ka dizaina galvenais uzdevums ir nevis komerciāla veiksme, bet sociāls ieguvums – tās ir rūpes par cilvēku.

Dizaina trūkumus un neveiksmes, kas skar ekoloģiju un atkritumu problēmu, aprakstījuši arī arhitekts Viljams Makdono (William McDonough) un vides aktīvists, ķīmiķis Mihaels Braungarts (Michael Braungart) grāmatā “No šūpuļa līdz šūpulim” (Cradle to Cradle: Remarking the Way We Make Things), kas 2012. gadā iztulkota un izdota arī latviešu valodā. Kā piemēru autori min parastu ūdens pudeli – “tā satur antimonu, toksisku smago metālu, kas noteiktos apstākļos var būt kancerogēns”[2].

Priekštats par dizainu kā stila rīku komerciāliem panākumiem veidojies un pastāvējis gadu desmitiem, taču šobrīd šis novecojušais uzskats tiek kritizēts, meklējot jaunas dizaina definīcijas. Britu dizaina kritiķe un vairāku grāmatu autore Elisa Rovstorna (Alice Rawsthorn) kā laba dizaina kritērijus min lietderīgumu (usefulness), skaistumu (beauty), inovāciju (originality) un pilnīgu godīgumu (integrity). “Kamēr tam nepiemīt godīgums, dizaina projekts, lai arī cik lietderīgs, skaists vai oriģināls tas būtu, nevar tikt uzskatīts par labu,”[3] viņa raksta grāmatā Hello World: Where Design Meets Life. 

Šī uzskata aktualitāti ilustrē Dienvidāfrikas fotogrāfa Pītera Hjūgo (Pieter Hugo) darbu sērija Permanent Error, kas bija skatāma The Photographers’ Gallery Londonā un nodrošināja tā autoram nomināciju konkursā Deutsche Börse Photography Prize 2012. gadā. Šajos darbos Pīters Hjūgo dokumentējis izgāztuves Ganas galvaspilsētas Akras nomalē, kur nonāk izlietotie un vairs nevajadzīgie tehnoloģiskie atkritumi – datori, telefoni, planšetes, citas ierīces un to detaļas. Izgāztuvēs atkritumus dedzina nabadzīgi jaunieši, kuri, toksisko garaiņu apņemti, meklē derīgos metālus.

Pēc Alises Rovstornas domām, laba dizaina priekšnosacījums ir arī rūpes par produktu pēc tā dzīves cikla beigām, padomājot par drošu un ērtu pārstrādi. Vai šādā ziņā viedtālruņi uzskatāmi par laba dizaina piemēru?

Toties par labu dizainu var tikt uzskatīti sadarbībā ar apvienību Parley for the Oceans zīmola Adidas radītie apavi UltraBoost Uncaged, kas izgatavoti no okeānā savāktās un pārstrādātās plastmasas. Inovatīvu un videi draudzīgu materiālu meklējumi raksturo arī amerikāņu arhitekta Deivida Bendžamina (David Benjamin) instalāciju Hy-Fi Bricks, kas tika izvietota pie muzeja MoMA PS1 Ņujorkā 2014. gadā. Celtnes ķieģeli bija izgatavoti no pašaudzēta, dabiska materiāla, kukurūzas stiebrus sajaucot ar sēņu micēliju. Abi šie dizaina piemēri bija ietverti Milānas dizaina triennāles centrālajā ekspozīcijā Broken Nature, ko 2019. gadā veidoja Paola Antonelli (Paola Antonelli) – modernās mākslas muzeja MoMA Arhitektūras un dizaina nodaļas galvenā kuratore. 

Dizains kā ilustrācija, tulkojums vai valoda 

Paola Antonelli uzskata, ka dizains ne tikai rada artefaktus, bet arī veido uzvedību, tāpēc nozīmīgs dizaina uzdevums ir skaidrot un vērst saprotamākus abstraktos un apjomīgos zinātnes datus. Milānas triennāles ekspozīcijā ietvertas fotogrāfijas, kurās redzama sēklu banka Global Seed Vault. Tā atrodas Svalbāra arhipelāgā starp Norvēģiju un Ziemeļpolu, izbūvēta 120 metrus dziļi kalnā, lai izvairītos no temperatūru svārstībām, tomēr klimata izmaiņu dēļ 2018. gadā unikālo paraugu krātuve applūda.

Cits dizaina projekts, Italian Limes, izaicina pārdefinēt valstu robežas. Ar saules enerģiju apgādātie sensori, kas izvietoti Alpu kalnos uz Austrijas un Itālijas robežlīnijas, katru stundu fiksē ģeogrāfiskās izmaiņas, kūstot sniegiem un ledājiem. Caur GPRS/GSM sistēmām iegūtie dati parāda, kā mainās valstu robežlīnija globālās sasilšanas ietekmē.

Izstādē starp simtiem dizaina piemēru bija skatāmi arī britu fotogrāfes Mendijas Bārkeres (Mandy Barker) darbi. Viņas fotogrāfijas atgādina attēlus, kas uzņemti ar mikroskopu, taču šoreiz fiksēti nevis dabas paraugi vai dzīves būtnes, bet okeānos peldošo plastmasas atkritumu daļiņas. Kopā ar planktonu šīs daļiņas nonāk okeānā mītošo dzīvnieku barības ķēdē un secīgi arī cilvēka organismā.

Izstādē Broken Nature aplūkoto jautājumu spektrs ir plašs – no klimata izmaiņām un atkritumu krīzes līdz resursu trūkumam un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nepieciešamībai. Tā pierāda, ka izstādes un dizains var tikt izmantoti kā medijs spēcīga vēstījuma sniegšanai, reaģējot uz aktuālākajiem pasaules procesiem. 

Dizains kā rīks izstāžu ekspozīcijās 

“Iztēles apvāršņi spēj aizskart cilvēkus tā, kā nespēj vēsi dati,”[4] izstādes Eco-Visionaries. Conversations on a planet in state of emergency katalogā secina arhitekte Amale Andraosa (Amale Andraos). Izstāde bija skatāma Karaliskajā mākslas akadēmijā (The Royal Academy of Arts) Londonā 2019. gada nogalē. Tā ne tikai vērsa uzmanību uz samilzušajām problēmām vides – klimata un ekoloģijas – jomā, bet arī izmantoja dizainu kā rīku, lai radītu izstādes iekārtojumu, kas būtu iespējami mazāk kaitīgs videi.

Kā norādīts izstādes aprakstā, eksponātus paskaidrojošie teksti tika drukāti tieši uz pamatnēm, to drukai izmantota no augiem iegūta krāsa. Pamatnēm tika izvēlēts materiāls no pārstrādātas celulozes šķiedrām, to piestiprināšanai netika izmantotas līmlentes. Lai nerastos lieki atgriezumi, tika izvēlēti standarta izmēri. Arī tekstu apjomi bija samazināti, lai lieki netērētu materiālus. Ekspozīcijas daļas norobežojošie paneļi bija izgatavoti no iepriekšējo izstāžu reklāmas banneriem. Šis ir veiksmīgs piemērs tam, kā kultūras institūcijas savā darbībā ievieš praktiskus risinājumus, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi.

Inovatīvu pieeju tikko realizējis arī Gugenheima muzejs Bilbao (Museo Guggenheim Bilbao), mākslinieka Olafūra Eliasona (Olafur Eliasson) izstādes reklāmas plakātus pārklājot ar speciālu materiālu, kas sekmē gaisa attīrīšanu. Muzeja direktors Huans Ignasio Vidarte (Juan Ignacio Vidarte) komentējis, ka tā esot laba iespēja muzejam pavirzīties uz priekšu savā līdzdalībā klimata izmaiņu apturēšanas pūliņos. 

“Kāds var pieņemt, ka, pēc manām domām, pasaules problēmas var atrisināt ar dizainu. Nekas nevar būt tālāk no patiesības. Viss, ko es saku, – daudzas problēmas var mazināt ar talantīga dizaina iesaisti,”[5] secinājis ietekmīgais dizainers Viktors Papaneks.

Tāpat arī muzeji un kultūras institūcijas, visticamāk, nebūs galvenie spēlētāji ekoloģiskās krīzes uzveikšanas procesā, tomēr tiem ir nozīmīga loma nodot vēstījumu sabiedrībai. Tas var iegūt apjomīgas vai mini izstādes formu, tas var tikt realizēts kā apzināts un sabiedrībai ilustrēts solis atkritumu samazināšanas vai koku aizstāvēšanas jomā, taču pats galvenais būtu nepalikt vienaldzīgiem. Ja arī muzeju darbībai tiktu piemēroti kritēriji, ko Alise Rovstorna izvirza dizainam, kāds būtu labs muzejs mūsdienās?  

Attēls: Rimini Protokoll. win> <win izstādē Eco-Visionaries: Confronting a planet in a state of emergency Karaliskajā Mākslas akadēmijā Londonā. Foto: David Parry