Pēdējās desmitgadēs ASV populārās kultūras vērienīgā ekspozīcija mūsu kultūrtelpā Parīzei ir izveidojusi pārspīlēti augstu statusu. Ierindas amerikānis Eiropā var nosaukt London un Paris, un pēdējās statuss ir patiešām augsts. Bet mēs dzīvojam Eiropā un zinām krietni vairāk vietu, no kurām daudzas šodien ir interesantākas par Parīzi. Jā, Belle Epoque laikā Parīze bija ne tikai Eiropas, bet arī pasaules kultūras centrs. Kopš tā laika ir pagājuši divi pasaules kari, par Eiropas lingua franca kļuvusi angļu valoda, un Parīze pakāpeniski zaudējusi savu statusu. Šodien Parīze var būt interesanta vien ar Eifeļtorni (sveiciens Freidam), triumfa arku (khe-khe), pāris lieliskiem mākslas muzejiem (Luvra nav starp tiem) un tādām buržuāziskām izklaidēm kā laba virtuve un “šopings”. Visādi citādi – pilsēta ir visai garlaicīga. Nu, vismaz man. Cilvēkiem, kuri nav bijuši Parīzē, par to ir stipri romantizēts priekšstats, jo īpaši par arhitektūru, bet sūrā patiesība ir tāda, ka patiešām interesantas arhitektūras Parīzē ir visai maz. Neskatoties uz manu nemīlestību pret mūsu galvaspilsētu, ja ir jāizvēlas starp Parīzi un Rīgu, arhitektūru ir jābrauc skatīties uz pēdējo. Nopietni, Parīzes arhitektūra ir vairāk vai mazāk tipveida – 19. un 20. gadsimta mijas “hruščovkas”. Tiem, kuri brauc baudīt “pilsētas sajūtu”, patērēt naudu un “kultūru”, Parīze laikam ir laba – man ir grūti spriest. Bet no estētiskā viedokļa labāk izvēlēties ko citu.
Bet ir arī laba ziņa. Parīzei ir dvīņu pilsēta, kur var baudīt vairākumu no labajām lietām, ar ko mums saistās Parīze, un daudz vairāk. Es joprojām neesmu sapratis, kādēļ Brisele ir mazāk populāra. Ja aptaujājam tautiešus, Brisele saistās ar Eiropas Parlamentu un čurājošo puisēnu, un dažkārt tiek pieminēts alus. Cilvēki, kuri lasa ceļojumu blogus, ir dzirdējuši par Atomiumu – grandiozu, bet diezgan pagarlaicīgu struktūru Briseles nomalē. Eiropas Parlamenta rajons noteikti ir apmeklējuma vērts, īpaši, ja patīk modernā arhitektūra; čurājošais puisēns nav īpašas uzmanības vērts; Atomiumu apmeklēt var, ja ir brīvs laiks un nevar izdomāt, ko darīt (man to ir grūti iztēloties), – tas ir liels un spīdīgs un cilvēkiem, kuriem patīk lielas un spīdīgas lietas, varētu dot kādu iedvesmu. Kas attiecas uz alu, Briselē ir slavenais rozā zilonis – alus bārs Delirium –, kurš aizņem teju veselu kvartālu. Alus cienītājiem (pie kādiem es sevi neskaitu) varētu būt interesanti. Un “Delīrijā” var atrast čurājošo meiteni.
To, ka Brisele un Parīze ir ļoti līdzīgas, konstatēju sava otrā Parīzes apmeklējuma laikā, kad dažādās Parīzes vietās piedzīvoju pastāvīgus “flešbekus” no Briseles – no atsevišķu ēku un struktūru līdz pat veselu rajonu mērogam. Ir skaidri redzams, ka abas pilsētas ir burtiski kopējušas viena no otras. Un atkal – atgriežoties Briselē, nāca “flešbeki” no Parīzes. Abām pilsētām, manuprāt, ir ļoti līdzīgs zonējums, līdzīgas Svētās sirds bazilikas, līdzīgi cilvēki, līdzīga situācija ar bezpajumtniekiem, līdzīga diēta, līdzīga pieejamība, un abas pilsētas ir superdraudzīgas kājāmgājējiem. Abās pilsētās ir ļoti augsts musulmaņu skaits.
Ja Parīze ir jāsalīdzina ar Briseli, tad jāsaka, ka, manuprāt, lielākā Parīzes trūkuma iemesls ir arī tās galvenais pluss – Žoržs Ežēns Osmans (Georges-Eugène Haussmann, 1809–1891). Brisele gan Belle Epoque laikā (1871–1914), gan arī pirms un pēc tam bija plaukstoša pilsēta ar turīgiem namīpašniekiem un lieliskiem arhitektiem. Kad Parīzē jauca nost viduslaiku pilsētu un noteica tipveida arhitektūru, Brisele turpināja attīstīties organiski. Briselē 19. gadsimtā nojauca pilsētas mūrus, un to vietā izvietojās bulvāri; pilsēta kļuva atvērta, bet tajā neizveidojās striktais regulārais Parīzes plānojums. Klasicisma simetrijā nav nekā slikta, gluži kā sociālisma “socgorods” ir savā ziņā labs. Taču, tāpat kā pēdējais nāk ar visai vienveidīgu, kaut arī nereti elegantu arhitektūru, kompleksā cilvēks bieži to uztver kā neglītu. Parīzē ir līdzīgi – arhitektūra ir visai glīta, pilnībā atbilstoša laikmetam un varbūt pat labāka par to, kāda tā šajā laikā ir citur Eiropā, taču savā vienveidībā tā saplūst monotonā masā. Ja vien uz Parīzi neskatās caur rozā brillēm kā Vudijs Alens (Woody Allen, 1935), pilsēta izskatās bezgala pelēka.
Briselē tā nav. Protams, arī šeit pastāvēja apbūves plāni, noteikumi u. c., taču Briseles apbūve ir veidojusies gadsimtiem ilgi, un līdzās slejas 15. un 21. gadsimtā celtās mājas, kas kopumā rada dinamiskas un dzīvas pilsētas gaisotni. Ja Parīzē pēc trīs dienu staigāšanas sapratu, ka esmu piefiksējis kādas desmit interesantas dzīvojamās mājas, bet visas pārējās ir saplūdušas kopā, tad Briselē teju katra ēka šķiet interesanta, jo katra no tām ir atšķirīga. Es dievinu Briseles parkus, bet Parīzes parki ir nožēlojami, ieskaitot slavenos Elizejas laukus (Les Champs-Élysées). Arī pilis Briselē ir daudz interesantākas nekā Parīzē, kaut gan tā jau vairāk ir gaumes lieta.
Protams, nebūt ne viss ir rožaini. Brisele manās acīs ir trokšņaina, netīra, dārga; cilvēki varētu būt jaukāki; klimats varētu būt labāks. Ar angļu valodu ārpus tūristu un Eiropas kvartāliem nebūt nav spīdoši; franču valodas pamatzināšanas Briseles pieredzi noteikti uzlabotu. Nonākot Briselē, man periodiski rodas jautājums – kas mani šajā pilsētā vispār saista? Bet tomēr tajā ir kas tāds, kas liek vēlēties šeit atgriezties atkal un atkal. Jau pēc pāris dienām pēc aizbraukšanas visas negatīvās emocijas un atmiņas izgaist kā nebijušas.
Jā, gotiskās arhitektūras ziņā Briselei nav nekā ne tuvu tik grandioza kā Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre-Dame de Paris). Bet arī Briseles katedrāle ir ļoti iespaidīga, un Smilšu laukuma Dievmātes baznīca (Notre-Dame du Sablon) ir ļoti jauka. Un arī bez baznīcām gotiskās arhitektūras ir daudz dzīvojamo māju apbūvē. Jebkurā gadījumā, ja gribas gotiku, nav jābrauc ne uz Parīzi, ne Briseli – ir jābrauc uz Brigi. Pēc Briges gotisko arhitektūru kādu laiku vairs redzēt negribas.
Ok, Briselē nav Sēnas… Nu jā, Briselē vispār nav upes, jo Senna (Senne/Zenne) – upe, uz kuras tika celta Brisele, – 19. gadsimta otrajā pusē bija tik ļoti piesārņota, ka, lai pasargātu iedzīvotājus no miasma, upe piedzīvoja Rīdzenes likteni. Šodien tikai bulvāru virzieni rāda, kur tā tek zem asfalta un betona pārsedzēm. Briselē ir kanāli, kuri savieno Briseli ar Antverpeni un Šarlruā, bet tiem nav tās kultūras nozīmes, kas ir Sēnai, nemaz nerunājot par salām.
Parīzē ir arī daudz labāk organizēta satiksme. Katrā nostūrī ir pieejamas tīras bezmaksas tualetes, bet Briselē – labākajā gadījumā ielas pisuārs vīriešiem (pāris publiskās tualetes pašā centrā var neņemt vērā). Piektdienu vakaros var redzēt, kā vīriešu kārtas alus baudītāji pisuāra vietā izmanto rātsnama un citu vecpilsētas ēku sienas. Laikam jau no tā arī čurājošā puisēna (un visu pārējo čurājošo pieminekļu) popularitāte.
Man Brisele ir panorāmu un balsināto koku stumbru pilsēta. Pilsēta, kurā nav vērts maksāt par nokļūšanu kādā tornī vai lidojumu ar helikopteru, lai redzētu pilsētas panorāmu, jo pietiek pakāpties kārtējā kalnā, un pilsēta ir kā uz delnas. Brisele ir krāšņas un nereti drosmīgas arhitektūras pilsēta. Brisele ir arī ielu mākslas pilsēta. Gleznojumi ir pārdomāti un iekomponēti ainavā, un pat uz vecu māju fasādēm tie šķiet iederīgi. Protams, netrūkst arī vandāļu grafiti, taču tik lielai pilsētai to daudzums šķiet visai pieticīgs. Briseles Pentagons (tā sauc Briseles centrālo daļu) ir salīdzinoši neliels, turklāt ar daļēji saglabājušos viduslaiku plānojumu, tādēļ, lai kur arī ietu, vienmēr nonākam tajās pašās vietās. Parasti – Lielajā laukumā (Grand-Place/Grote Markt) vai Briseles parkā. Runājot par parkiem – Briselē ir burvīgi parki un skvēri. Man tur ir diezgan daudz mīļu parku, bet visbiežāk sanāk pavadīt laiku Leopolda parkā Eiropas kvartālā.
Parīze ir muzeju pilsēta, bet Brisele man nebūt nesaistās ar muzejiem, kaut gan to ir ļoti daudz, pat salīdzinot ar Zagrebu. Iespējams, tas ir tādēļ, ka Briselē ir tik daudz, ko darīt, arī neejot uz muzejiem. Uz muzejiem un zoodārzu es dodos tikai tad, kad pilsētās esmu redzējis visu, vienīgais izņēmums ir starptautiski atzīti mākslas muzeji. Ja tādi apmeklētajā pilsētā ir, tad parasti sākumā ir mākslas muzejs, un tikai tad – viss pārējais.
Laikam jau katram savā dzīvē ir jāiziet cauri Renē Magrita (René Magritte) periodam, un Briselē ir burvīga Magrita kolekcija, kura savulaik ļoti satrauca manu prātu un estētiskās gaidas. Magrita muzejs ir savienots ar pārējiem Beļģijas Karaliskajiem mākslas muzejiem, un ar vienu biļeti var apmeklēt tos visus. Kolekcija, lai arī nedaudz atpaliek no Parīzes lielajos muzejos redzamā, ir patiešām pasaules līmeņa. Bez tam, Briselē ir Fin-de-Siècle muzejs tiem, kurus neatstāj vienaldzīgus impresionisms, sirreālisms, fovisms un pārējie Belle Epoque laika virzieni.
Nupat, pēdējā Briseles apmeklējuma laikā, slēpjoties no piepeši uznākušā lietus, kurš iztraucēja Ēģiptes zosu un lauču ligzdošanas paradumu vērošanu Leopolda parkā, ieklīdu kādā vārtejā, kur uz A4 formāta papīra lapas bija izdrukāta bultiņa ar parakstu Museum. Izrādījās, ka aiz necilās fasādes turpinās ievērojams paviljons, kurā izvietoti astoņmetrīgi audekli ar 19. gadsimta beļģu romantisma gleznotāja un tēlnieka Antuāna Virca (Antoine Wiertz, 1806–1865) darbiem, par kuru nekad iepriekš nebiju dzirdējis. Muzejs kopumā nav liels, taču tajā pavadīju labas divas stundas, praktiski viens pats, gremdējoties visai drūmajā, morbidajā romantisma atmosfērā un gūstot vienu no pēdējā laika lieliskākajām mākslas pieredzēm. Muzejs ir bezmaksas. Kaut kur kambarī sēdēja darbinieks, kurš uz mirkli pabāza galvu, bet vairs nerādījās. Kādā brīdī muzejā ieklīda tūristu pāris no Āzijas, kuri, ātri izgājuši zāles, devās projām, ļaujot man turpināt baudīt mākslu vienatnē.
Cita mukšana no lietus Piecdesmitgades parkā (Parc du Cinquantenaire) pirms pāris gadiem mani ieveda arī veikli paslēptā vērienīgā vēstures un mākslas muzejā, kura nosaukums angļu valodā bez nevajadzīgas liekvārdības pilnībā raksturo tā saturu – Art & History Museum. Turpat blakus izvietoti arī bruņoto spēku un auto muzeji, bet, ja minētie iezīmējās ar lielgabaliem vai veclaicīgiem auto un spilgtām reklāmām, tad par vēstures muzeja tuvumu vēstīja vien pabāls plakāts ar geišu. Mani centieni tikt iekšā izrādījās neveiksmīgi, galvenā ieeja bija aizbarikādēta jau pirms daudziem gadiem. Kad nolēmu doties tālāk, tomēr pamanīju necilu ieeju ar diviem biļešu automātiem, kuros varēja iegādāties pieaugušo biļeti par desmit eiro vai studentu par četriem. Automāts nekādi necentās pārbaudīt manu piederību Daugavpils Universitātei un noticēja uz vārda.
Ņemot vērā muzeja diskrēto raksturu, laikam nav jābrīnās, ka tas nebija stāvgrūdām pilns. Bez manis muzejā atradās vien trīs visai apātiski klīstošas kompānijas, kuras es savā galvā, man raksturīgajā objektivizējošajā garā, nokrustīju par: 1) vietējām gotu meitenītēm, 2) jaunajiem mākslas studentiem, kuriem kāds despotisks pasniedzējs piespiedis kopēt altāru gotiskos griezumus, un… 3) skaļu latviešu jauniešu bariņu, kurus pirmoreiz satiku ķiķinām par kādu Homo habilis galvaskausu. Lielākā daļa no muzeja apmeklējuma pagāja vientulībā un klusumā, atskaitot brīžus, kad atkal un atkal atskanēja šīm zālēm un gaiteņiem traucējoši skaļā latviešu valoda.
Lai gan muzejs nes “mākslas” vārdu, mākslas darbi bija eksponēti vēsturiskā kontekstā un atbilstoši arī bija uztverami. To, ka muzejs nav īsti paredzēts tūristiem, apstiprināja arī tas, ka visas anotācijas (atskaitot divas nelielas ekspozīcijas) bija tikai franču un flāmu valodā un arī ekspozīcijas uzraugs angļu valodu nesaprata. Skumjas raisīja arī navigācija, kura vairāk atgādināja ASV muzejus, kuros orientēties bez kartes nav iespējams. Vairākums Eiropas muzeju (un šeit es nekādā ziņā nedomāju Luvru) ir strikti organizēti. Tajos nav jādomā, kur iet tālāk, un ekspozīcija un navigācija ir izvietota tādā veidā, lai apmeklētājs nestaigātu šurpu turpu, bet izietu secīgi cauri visām ekspozīcijas zālēm. Taču ne šajā muzejā. Dažās zālēs sanāca pabūt trīs un vairāk reizes, turklāt pāris reižu pamanījos arī pilnīgi apmaldīties.
Taču bija arī labas lietas. To, cik interesants man ir muzejs, parasti vērtēju pēc muzejā pavadītā laika, un šajā pavadīju divas stundas, kas man ir krietni virs vidējā rādītāja. Mani ļoti saistīja arheoloģijas un etnogrāfijas ekspozīcijas, bet bija gan jūgendstils, gan gotika, gan Kārlis V un viduslaiku reliģiskā māksla, gan akmens laikmets un antropoloģija. Visai daudzpusīgi.
Šokējošs moments bija, izejot no muzeja. Izgājis uz ielas, sapratu, ka kaut kas nav tā – sirsniņā bija palikusi tukšuma sajūta. Kas noticis? Tas prasīja nedaudz laika – saprast, ka izeja nebija caur “giftšopu”. Visur izeja ir caur “giftšopu”, un pat pēdējā Porto apmeklējuma reizē Benksija (Banksy) izstādē izeja bija caur “giftšopu” (savējie sapratīs ironiju), taču šeit bija divas ieejas, kuras izveda tieši uz ielas. Krietni satraukts atgriezos muzejā un, jā, dāvanu veikaliņu atradu skumīgi paslēpušos stūrī. Ļoti dīvains muzejs… Ja esat Briselē, Piecdesmitgades parka tuvumā, ir pāris brīvas stundas un interesē vēsture, un valdzina viduslaiku estētika, noteikti ieejiet…
Ak jā, pavisam aizmirsu pastāstīt par Dabas muzeju (Institut royal des Sciences naturelles de Belgique) piecu minūšu gājiena attālumā no Eiropas Parlamenta ēkas. Parasti es no dabas muzejiem izvairos, jo tie paņem ļoti daudz laika – neesmu saistīts ar dabaszinātnēm, un tie ir retie muzeji, kuros tiešām lasu anotācijas un interesē gandrīz viss. Esot ārzemēs, parasti steidzos paspēt pēc iespējas vairāk, taču Briselē esmu relatīvi bieži, tāpēc divreiz esmu gājis uz Dabas muzeju un pametis to, muzejam aizveroties. Ja man būtu jābalso par vislabāk organizēto no apmeklētajiem Briseles muzejiem, Dabas muzejs noteikti saņemtu pirmo vietu. Ekspozīcijām piešķirti krāsu kodi, un uz grīdas ir atbilstošas krāsainas norādes, kuras ved no zāles uz zāli. Ja interesē tikai dinozauri, jāturas vien pie ekspozīcijas krāsas, un nebūs jāskatās uz fiziskās antropoloģijas vai Beļģijas savvaļas dzīvnieku ekspozīcijām, bet nevienu dinozauru garām palaist neizdosies. Muzejam ir arī mobilā lietotne, kura gan vairāk, šķiet, domāta bērniem. Diemžēl par lietotni neko daudz nevarēšu izstāstīt, jo, to ielādējot, ir tests, kuru es neizturēju. Bija jautājumi ar atbilžu variantiem par Eirovīziju, kādu seriālu un sportu, un, atbildot uz visiem jautājumiem nepareizi, lietotne nobloķējās. Ja būtu prasīti dzīvnieku latīniskie nosaukumi, būtu jāatšķir alozaurs no tiranozaura vai glodene no čūskas, man būtu vismaz kaut kādas izredzes, bet te es biju bezspēcīgs.
Jāsaka, ka visas kolekcijas, kuras muzejā bija pārstāvētas, bija lielākās starp redzētajām. Mani vairāk interesēja fiziskā antropoloģija, bet arī dinozauru kolekcija bija grandioza, un, pat neskatoties uz manu zināmo vienaldzību pret izmirušajiem rāpuļiem, apskatīju to ar zināmu interesi. Un, kā jau minēju, izgāju no muzeja, kad tas jau tika slēgts, pavadījis vismaz četras vai varbūt pat vairāk stundas. Pēdējoreiz ar mani tā bija noticis Prado muzejā Madridē, kad biju iesprūdis Hoakina Soroljas (Joaquín Sorolla y Bastida, 1863–1923) ekspozīcijā.
Ja tomēr mani nepaklausāt un dodaties uz Parīzi, tur arī ir daudz lielisku muzeju. Mākslas mīļotājiem noteikti iesaku apmeklēt absolūti nesalīdzināmo Orsē muzeju (Musée dé Orsay), un atkarībā no izstādītās ekspozīcijas ir vērts aizbraukt uz Luija Vitona fonda (Fondation Louis Vuitton) muzeju. Daudz cildinātā Luvra ir garlaicības kalngals un naudas un laika tērēšana. Ja nebraucat uz Parīzi, lai kristu ceļos Monas Lizas (Monna Lisa) priekšā (tas nav iespējams – tajā zālē pat adatai nav, kur nokrist) vai apskatītu konkrētus darbus, kurus noteikti gribas redzēt vaigā, tad Luvru var mierīgu sirdi izlaist. Jā, Luvras kolekcijā ir ģeniāli darbi, bet katram zināmie ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.
Kas attiecas uz Briseli – ja Briselē ir paredzēta tikai viena diena, iesaku izstaigāt pilsētu kājām, neejot iekšā nekur, kur tiek prasīta ieejas maksa. Pilsēta nav liela, un pa dienu var paspēt izstaigāt daudzas lielas un mazas ieliņas un iemīlēt šo pilsētu, lai noteikti atgrieztos. Plāns nav vajadzīgs, vienkārši ejiet, un noteikti atkal un atkal nonāksiet rātslaukumā, pie tiesas nama, galvenajos pilsētas parkos un citās vietās. Tā ir viduslaiku pilsētu burvība – lai kur tu ietu, vienmēr nonāksi turpat. Var apmeklēt baznīcas, pabāzt galvu vārtrūmēs, noteikti pastaigāties pa parkiem. Ja ir divas dienas, otrajā dienā var aiziet apskatīties Magritu un pārējo mākslu, bet, ja interesē dinozauri, – Eiropā nav īpaši daudz dabas muzeju, kuri varētu sacensties ar dabas muzeju Eiropas kvartālā. Ja ir vairāk laika, Brisele sastāv no maziem un lieliem muzejiem. Eiropas muzejs, Mūzikas instrumentu muzejs, Komiksu muzejs, Atomiums, Dzelzceļa muzejs, Briseles muzejs, Ilūziju muzejs, Benksija muzejs, minētie kara un auto muzeji, un uzskaitījumu var turpināt ilgi. Ja jautātu man, tad Brisele pati par sevi ir līdz šim ne līdz galam novērtēts muzejs zem atklātas debess, kurš sniedz desmitiem reižu vairāk estētiska un intelektuāla baudījuma nekā labākie pasaules muzeji.
Attēls: Dall-E 3. Brisele un Parīze