Mana pirmā saskaršanās ar muzeju, arhīvu un citu iestāžu fondiem notika tikai pirms pieciem mēnešiem. Iestājos vēstures maģistrantūrā ar domu sevi kaut kā izklaidēt pa ziemas mēnešiem, un, lai arī līdz tam nodarbojos ar kaut kādu vēstures “pētniecību”, tā ļoti reti sniedzās pāri primitīvai publicēto ziņu kompilācijai. Man gan datorā bija mapīte ar nosaukumu “Nepublicēt bez iestādes atļaujas”, kurā failiem, pēc iespējas, bija norādīti ja ne inventāru vai lietu numuri, tad vismaz iestāde, kurā glabājas oriģināls. Šajā mapītē nonāca informācija, ar kuru dalījās draugi un paziņas – pētnieki, kuri paši strādāja arhīvos. Kā vēlāk uzzināju, šāda dalīšanās ar informāciju ir noziegums. Ik pa laikam plānoju aiziet uz muzeju vai arhīvu arī pats, taču es esmu introverts. Man ļoti nepatīk kaut ko lūgt un nepatīk runāt ar dzīviem cilvēkiem, jo īpaši – pa telefonu. Un, ja dzīvi cilvēki pret mani nav jauki, es sevi uztveru kā apgrūtinājumu un lieku tos mierā. Vēl viens moments – man vienmēr ir bijusi liela bijība pret svešu privātīpašumu, svešām autortiesībām un svešu informāciju. Kaut kad samērā jaunos gados es iemācījos neuzdot liekus jautājumus. Tam nebija nekāda īpaša iemesla, vienkārši empātiska reakcija uz to, ka cilvēki negrib kaut ko teikt. Sajūtot kādā brīdī bloku, es strauji mainu tēmu, jo jūtos neērti par to, ka sarunu biedram ir jādomā, kā samelot.
Tad nu, iestājoties augstskolā, beidzot bija pietiekams iegansts pašam doties uz arhīviem, muzejiem un iestādēm, lai apgūtu informāciju. Augstskola rakstīja šīm iestādēm adresētu speciālu dokumentu, kurš vēstīja par to, ka iesniedzējs nav vis parasts traktorists Koļa no laukiem, bet gan cienījams cilvēks, topošais vēsturnieks, mūsu cerība uz nacionālu, objektīvu un nesagrozītu savas tautas vēsturi. Visas juridiskās lietas man izsauc gremošanas traucējumus, tādēļ nolēmu sākt ar vietējām iestādēm un blata sistēmu, t. i., manā mazpilsētā, kur visi viens otru pazīst, katrā no iestādēm, kurās plānoju meklēt informāciju, man strādā paziņas, kam arī palūdzu, vai varu pastrādāt arhīvos. Pašvaldības iestādes arhīvā izrādījās, ka nav pat lietu uzskaites – piekrāvu divus lielus maisus ar lietām, mājās visu apstrādāju un pēc mēneša aiznesu atpakaļ. Pavisam citādāk viss izrādījās vietējā muzejā un reģionālajā arhīvā. Muzeja apciemojums sākās ar to, ka netīšām “nostučīju” cilvēkus, kuri man bija devuši kādu materiālu kopijas, jo, kā izrādījās, tas ir noziegums. Lai arī muzeja darbiniece aiz ierēdņa fasādes likās visai jauks cilvēks, turēšanās pie pantiem un stingrība iedzina mani vieglā stuporā. Taču man atļāva lietot skeneri (kas, kā to sapratu tikai krietni vēlāk, bija milzīga pretimnākšana) un tad atnesa lietas. Arī tādas, ko es nebiju prasījis. Daudz vērtīgākas manam pētījumam nekā prasītās. Tajā brīdī es sapratu, kā jūtas sieviete vardarbīgās attiecībās. Vienā brīdī ir vardarbība, bet nākamajā – ziedi, vakariņas un došanās uz kino, un tā pateicības un emocionālās tuvības sajūta “ak, viņš taču mani tik ļoti mīl, es pati biju vainīga”. Šo sajūtu es vēlāk piedzīvošu arī teju katrā no galvaspilsētas arhīviem.
Reģionālajā arhīvā man patika. Pilnīgs balagāns, “Aizliegts lietot mobilos telefonus” ir tikai formāla zīmīte, kura apmeklētājam rada priekšstatu, ka būs klusums. Kādā reizē man pat palūdza sabildēt darbiniekus maskās un pie egles. Taču tas ir mazpilsētas šarms – visi savējie, visi draudzīgi, un visu ar visiem vienmēr var sarunāt. Un troksnis jau nav nekas traģisks, man taču ir līdzi austiņas ar skaņas slāpēšanas funkciju un Haidnu un Vivaldi iekš tām. Bet arī balagānā neiztrūkst formalitātes – par katru nobildēto lappusi ir jāatskaitās uz speciālas blankas. Vēlāk izrādīsies, ka nevienā galvaspilsētas arhīvā, kur gadīsies strādāt, šādas prasības nav.
Iedzīvojies reģionālajā arhīvā, kādā brīdī sajutos gatavs doties uz metropoli – uz “Lielajiem arhīviem”, kuros iet pieaugušie pētnieki ar bārdām un džemperos (ar pīpi arhīvā iet nedrīkst – ugunsbīstamība). Aizsūtīju e-pastu uz vienu no tiem, kurā aprakstīju, kas mani interesē, un palūdzu konkrētas lietas. Un – saņēmu visai dusmīgu zvanu: “Mēs te saņēmām jūsu e-pastu, bet jūs tur nepasakāt, ne kas jūs tāds esat, ne priekš kam jums tās lietas ir vajadzīgas un ko jūs ar tām darīsiet.” Pārvarējis vēlmi nolikt klausuli, atbildēju uz visiem jautājumiem, un vienojāmies par apmeklējuma dienu un laiku. Nedrošām kājām ierodoties arhīvā, turpat no sliekšņa konstatēju, ka zvanītājs ir ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks, kas, līdzīgi kā iepriekš muzejā, bez prasītā atnesa dokumentu vīkšķīti, kas pilnībā izmainīja manu fokusu.
Kādā brīdī, kad parādījās vairāk brīva laika, saņēmos doties uz galvaspilsētu uz ilgāku periodu. Programmā – četri arhīvi un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Par vienu no tiem mani brīdināja, ka jāreģistrējas ļoti laicīgi, jo lasītava maza un rindas parasti vairākas nedēļas uz priekšu, tāpēc kādas trīs nedēļas pirms došanās aizrakstīju uz šo arhīvu. Saņēmu atbildi, ka jāreģistrējas elektroniski. Piereģistrējos elektroniski šajā un pārējos arhīvos, uz kuriem plānoju doties. Pagāja nedēļa pusotra, un kādā brīdī nolēmu precizēt lietas vienā no arhīviem. Uzrakstīju e-pastu un saņēmu atbildi – “Kāds pieteikums?”. Izrādījās, ka manu pieteikumu tie nav saņēmuši. Rakstu uz pārējiem arhīviem. Neviens neko nav saņēmis, bet labi – “reģistrējam iekšā”. Tikai vienam arhīvam pieteikšanās bija nokavēta. Un no viena arhīva saņēmu zvanu:
– Jūs kaut ko darāt nepareizi!
– Ok, ko es daru nepareizi – tāda un tāda forma tādā un tādā lapā?
– Kādā vēl lapā? Jums arhīvu lapā jāpilda, jūs saprotat?
– Jā, arhīvu lapa ved uz to lapu…
– [bubināšana par tēmu, ka uz vecumdienām jauniem cilvēkiem jāmāca lietot datoru] Es pati pamēģināšu… Hm, jā, jūs pareizā lapā – viss strādā. Nu, aizpildiet, nosūtiet un, kad gatavs, uzzvaniet.
Zvanu atpakaļ:
– Labdien, vai saņēmāt?
– Nē, neko neesmu saņēmusi, jūs kaut ko darāt nepareizi!
– Izskatās, ka sistēma nedarbojas. Vai jūs varat pieņemt pieteikumu mutiski, vai arī es varu aizpildīt formu un nosūtīt jums uz e-pastu?
– Nevajag man nekādus e-pastus sūtīt, jums ir jāaizpilda elektroniskā forma!
– Bet sistēma nestrādā [..].
Saziņa turpinās vairākas dienas, un beigās tomēr pieņem reģistrāciju mutiski. Kad ierodos, viegli satraukts, ka man tūlīt atkal bruks virsū, lasītavā neviena nav. Mani brīdināja, ka lasītava būs pilna, taču šajā dienā es izrādos vienīgais apmeklētājs. Tas, ko līdz šim esmu paspējis saprast, – ja neviens nepieskata, es lasītavā nedrīkstu atrasties. Izeju laukā, nogaidu piecas minūtes, pabāžu degunu iekšā. Joprojām neviena. Saņemu visu savu dūšu, cik jau tās ir palicis, un dodos iekšā – uz viena no galdiem nokrautas lietas. Uz pieprasījuma lapas mans vārds. Sēžos pildīt veidlapas. Veidlapas aizpildītas, joprojām neviena. Pamazām sāku skatīt lietas, beigās jau tik drosmīgs, ka pārnesu plānus uz lielāku galdu un bildēju. Pēc kādas pusstundas tomēr ierodas tante, ar kuru pirms tam tik draudzīgi vairākas dienas esam komunicējuši. Atvainojos, ka sāku bez uzaicinājuma, taču biju norunātajā laikā, bla-bla-bla, un gaidu, ka tūlīt pār mani birs pērkoni un zibeņi. “Ai, nu ko jūs, es taču jūs visu laiku redzēju kamerā, viss taču kārtībā.” Tante izrādās super jauka, tekalē man apkārt un ik pa brīdim piespēlē pa kādai interesantai lietai vai aprakstam. “O, bet pēc kādas sistēmas jūs izvēlējāties lietas? Ļoti loģiska sistēma, es pati labāk neatlasītu! Bet jums noteikti jāvēršas tajā un tajā arhīvā, un tajā un tajā fondā pilnīgi noteikti ir lietas, kuras atbilst jūsu profilam.” Kādā brīdī jau likās, ka tante tūlīt atnesīs siltus pašas ceptus pīrādziņus un tēju. Kad siltas un uzticības pilnas attiecības bija nodibinātas, uzmanīgi atstāstīju, ko man iepriekšējā dienā teica citā arhīvā:
– Jums patiešām visu šo laiku nestrādāja elektroniskā pieteikšanās sistēma! Un arhīvā to apstiprināja.
– Kādas muļķības, kā viņa var nestrādāt? Viņa taču jauna! Jūs vienkārši kaut ko nepareizi darījāt!
Vienīgā vieta galvaspilsētā, kur pret mani jau no sākta gala e-pastos bija jauki un atsaucīgi, un apmeklējuma laikā – vēl jaukāki, bet, kad pēc vairākām nedēļām pasūtīju digitālās kopijas, – super atsaucīgi, korekti un profesionāli, bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā. Pilnīgi žēl, ka tā nebija pirmā pieredze, jo tad pētīšanas entuziasms noteikti nebūtu noplacis.
Iemesli šai parādībai ir visai skaidri un saprotami. Pētnieks muzeja vai arhīva darbiniekam ir tas pats, kas pircējs pārdošanas konsultantam. Ir labi pircēji, kuri skaidri zina, ko grib, un ar viņiem strādāt ir viegli un patīkami, taču ne mazums ir tādu, kuri rauc degunu un kuriem te krāsa ne tāda, te pogas nav pietiekoši perlamutrīgas, te pleci nepareizi skatās. Strādājot ar kašķīgiem klientiem, kuri paši nezina, ko grib, grūti saglabāt labvēlīgu attieksmi. Šajā laikā man sanāca komunicēt klātienē ar visiem cilvēkiem, kuri brēca virsū telefona klausulē vai rakstīja dusmīgus e-pastus ar izsaukuma zīmēm, un tie visi bez izņēmuma izrādījās ļoti jauki cilvēki privātā saskarsmē, kad jāskatās acīs. Varbūt tas ir kāds aizsardzības reflekss pret nepazīstamiem cilvēkiem? Vai arī banāls saskarsmes kultūras trūkums? Ir taču daudz vieglāk brēkt uz cilvēku, kad neskaties tam acīs. Es šim pirmās komunikācijas stadijas filtram tikai daļēji tieku cauri. Pazemojuma sajūta pāriet, taču rūgtums paliek. Jā, uz vietas vienmēr viss ir ļoti labi, jauki un korekti. Praktiski vienmēr es dabūju vairāk, nekā esmu prasījis, cilvēki ir atsaucīgi un jauki. Bet šī pirmā fāze, reģistrēšanās un tas, ko man neizprotamu iemeslu dēļ latviešu valodā sauc par “lietu pieprasīšanu”, man neiet. Es lietas nepieprasu, es tās lūdzu. Un varbūt tieši tāpēc periodiski man tik strupi atsaka.
Tas, par ko es runāju, manuprāt, ir diletanta un iesācēja problēma. Bet arī kultūras īpatnība. Es nedomāju, ka ar to saskaras arī profesionāli pētnieki. Viņi zina savas tiesības, zina atslēgvārdus un zina, kā runāt ar šiem cilvēkiem ar papīra mapēm nokrautajiem ratiņiem. Kādā Facebook ierakstā es sūdzējos, ka tā ir Latvijas problēma – jo mazāka iestāde, jo lielāka varbūtība, ka kādas lietas neiedos un pasūtīs ellē ratā – un ka visa mana komunikācija ar ārzemju (Lietuvas, Zviedrijas un pat Baltkrievijas arhīviem) demonstrē to, ka otrā galā var būt ļoti jauki un atsaucīgi cilvēki. Bet tad es arhīvā dzirdēju, kā cilvēks, kurš man pirmajā sarunā uzrūca pa telefonu “Kas jūs tāds vispār esat?!”, runā ar pētnieku no ārzemēm. Formējot viedokli par to, ka Latvijā ir super jauki un atsaucīgi arhīvu darbinieki.
Var jau būt, ka patiešām mani sit par to, ka es pats vainīgs, bet patiesībā mīl. Vai arī tāpēc, ka “savējais”? Vai tāpēc, ka tāda ir mūsu saskarsmes kultūra? Bet varbūt arī taisnība tiem, kuri saka, ka arhīvi un muzeji gluži vienkārši negrib dalīties ar informāciju un vēlas paturēt savu monopolu pār to? Un varbūt viņi ir briesmīgi tikai tad, kad no viņiem baidās?
Attēls: Deep Dream Generator