Visam šim ir gadus ilga priekšvēsture, bet mums tas sākās līdzīgi kā kaķim Begemotam Bulgakova “Meistarā un Margaritā” – “Не шалю, никого не трогаю, починяю примус”[1]. Un otrs klasisks teiciens – “Ничто не предвещало…”[2]. Guļam vannā, lasām katrs savu literatūru (ne-vasaras sestdienas rīti, kad abi esam mājās, ir tas retais laiks, kad varam atļauties veltīt kādas stundas bezrūpīgai gulēšanai vannā un daiļliteratūras lasīšanai), kad pienāk ziņa no Didža ar aptuvenu saturu: “Esmu pāris stundas Rēzeknē, kas pie jums jauns?”
Te jāatvēl neliela vieta stāstam par Didzi. Pirmoreiz tikāmies kādā 2013. gadā. Man bija mākslinieku organizācija, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs pie mums rīkoja izstādes, un Didzis parasti brauca līdzi un bildēja notiekošo. Es arī aizrāvos ar fotogrāfiju (kurš gan neaizraujas?), tādēļ biju pārsteigts, redzot, kā viņš strādā – objektīvi ar manuālo fokusu tiek mainīti ar tādu ātrumu, ar kādu kāds cits spēj tik spiest uz slēdžpogas. Vienā brīdī Didzis ir te, un citā – jau kaut kur citur, un vienmēr notikumu epicentrā. Turklāt nereti pats šos notikumus arī raisa. Skaidrs, ka tā ir pat labāk – nav jāmeklē epicentrs, jo epicentrs ir tur, kur esi pats. Tolaik sadraudzējāmies, un gadījās tikties arī pēc tam, kad vairs nebija nekādas biedrības un nekādu izstāžu. Kad mēs ar Regitu nolēmām precēties, es pateicu Regitai, ka mūsu kāzās fotogrāfu negribu, jo viņi visi ir sliņķi un neprašas un es ar telefonu no pie-altāra sabildēšu labāk. Nu, vienīgi, ja Didzis piekritīs braukt, bet uz to ir pat smieklīgi cerēt. Mēs precamies Portugālē, klints malā. “What are the chances?”[3] – “Come on, tas ir Didzis!” Aptuvens īsziņas saturs Didzim: “Precos Portugālē, ko gribēsi par bildēšanu?” Atbilde nelika gaidīt: “Pudele sarkanā.”
Tajā sestdienā sarunājām, ka satiekamies “Ausmeņas kebabā” (vēl viens fenomens, kas mūs, latgaliešus, nedaudz šokē, – visi rīdzinieki iet uz to, ko viņi sauc par “oriģinālo Ausmeņu”), no turienes iesim pastaigā. Apjautājos gan, ko Didzis tālāk plāno darīt, un izrādās, taisās ar Inetu un Raivi Sīmansoniem ekspedīcijā pa vecajām dzelzceļa stacijām.
Vecas dzelzceļa stacijas mēs mīlam un vēl vairāk mīlam ekspedīcijas, un mums nav it nekādu plānu uz svētdienu – “Drīkst ar jums? Lūdzu, lūdzu, lūdzu, mēs būsim paklausīgi un nevienam netraucēsim, jūs mūs pat nepamanīsiet, lūdzu, paņemiet mūs līdzi!”
Šeit vēl jāmin 10 vārdi par to, ko mēs tobrīd zinājām par ekspedīcijas vaininiekiem – Inetu un Raivi. Jāatzīst, ka Regita zināja diezgan daudz. Par dažādiem jautājumiem sarakstījusies un pat pāris reizes kādos pasākumos bijusi ar Inetu vienā telpā, labi zinot, kas viņa ir. Regita lieto Tviteri un citus jaunmodīgus informācijas kanālus un iedziļinās slavenību dzīvē (mūsu pasaulē gan “slavenības” laikam atšķiras no vairuma mūsu līdzpilsoņu formulējuma), tādēļ par Raivi arī kaut ko zināja. Kas attiecas uz mani – es diezgan labi iztēlojos, kas ir Ineta, zināju par “Creative Museum”, kaut kur fonā iejūsmoju par viņu izdevumiem. Kaut ko biju fragmentāri lasījis, tostarp “Ebreju Rēzekni”, “Kārsavas stāstu” pirmo grāmatu un ļoti pa galotnēm – “Abrahamu Edelmanu” un “Kārsavas stāstu” otro grāmatu. Protams, zināju, ka tam aizmugurē ir Ineta. Inetas vārdu daudzkārt dažādos kontekstos bija minējusi Regita, un man pēdējā mēneša laikā tika piedāvāts apsvērt domu iesaistīties kādā no Inetas projektiem, ja pēdējai mana iesaiste būs aktuāla. Tātad laiks iepazīties bija pienācis. Kas attiecas uz Raivi – protams, ka biju papētījis “Creative Museum” un zināju, ka tur ir Ineta un kāds vīrietis, kura vārdam un ģimenes statusam uzmanību nepievērsu. Un viena no pirmajām lietām, ko pajautāju Raivim mūsu pirmajā sarunā (kas parādīja manu galīgo nesagatavotību), skanēja apmēram tā: “A tu kas vispār tāds esi? Ko dari? Ko proti?” Ja man būtu kaut nedaudz vairāk pietātes pret nopietniem ļaudīm, sarktu vēl šobrīd, rakstot šīs rindas.
Bet nu atgriežamies sestdienā… Vakara beigās Didzis tomēr paliek Rēzeknē, uz galvas uzkrīt negaidīts uzaicinājums uz pirti, Didzim izkārtojam nakšņošanu pie Regitas mammas (mums dzīvoklī tikai viena gulta), un visi beigās apmierināti. Bet nākamajā rītā desmitos dodamies uz Maltu, juhū!
Ekspedīcijas 1. diena, Malta–Bumbiški
Rītā jau laikus bijām kaujas gatavībā un, aiz nepacietības nespēdami nosēdēt dzīvoklī, mīņājāmies laukā, kamēr nosalām un sakāpām mašīnā. Mašīna skumji paziņoja, ka akumulatora līmenis ir pārlieku zems un iedarbināt to neizdosies, tādēļ sanāca gaidīt dzestrumiņā, bet neko ilgi. Pagalmā ieripoja auto, kurā bija labi apvienotas gan ērtības, gan ekspedīcij-braukšanas funkcijas. Ātri, beidzot klātienē, sapazināmies ar Inetu un Raivi un devāmies pēc Didža, un tālāk – Maltas virzienā.
Malta
Īsa Antonopoles stacijas priekšvēsture
Šodienas Maltas, līdz 20. gadsimta sākumam – Borovajas sādžas, aktīvo attīstību 19. gadsimta vidū noteica 1836. gadā caur Kauņu izbūvētā Pēterpils–Varšavas šoseja un sādžā atvērtā zirgu pasta stacija “Rozentova”. Mūsu rīcībā ir ziņas par to, ka vēl pirms šosejas izveides pastāvēja zirgu pasta stacija “Rozentova” maršrutā Pēterpils–Viļņa, taču tās precīzu lokāciju noteikt nav izdevies.
1860. gadā paralēli pasta traktam tika uzbūvēta Pēterpils–Varšavas dzelzceļa līnija. Trešās klases dzelzceļa pietura tika izveidota Antonopoles muižas tuvumā, tādēļ tā ieguva Antonopoles nosaukumu. Pēc nepārbaudītām ziņām, 1879. gadā stacija esot pārsaukta un ieguvusi Staņislava Kerbedza vārdu. Ap šo laiku Staņislavs Kerbedzs iegādājas tuvumā esošo Dlužņevas muižu, kura vēlāk būs pazīstama kā Lūznava. Mēs nezinām, cik ilgi stacijai saglabājās Kerbedza vārds, taču 1926. gadā Antonopoles stacija tiek pārsaukta par Maltas staciju.
Dzelzceļa pieturas punkts atradies trīs verstis (šodien gan tikai pusotru kilometru) no zirgu pasta stacijas, un, lai tās savienotu, tika izveidots vietējās nozīmes 28. trakts, kurš veda no Rozentovas ciema līdz Antonopoles dzelzceļa stacijai. Līdz ar dzelzceļa izbūvi pasta ceļu nozīme strauji saruka, un pēc 1862. gada ceļotāju skaits traktā esot samazinājies 5–7 reizes. Pasta stacijas pamazām kļuva par vietējās nozīmes pasta, telegrāfa un telefona stacijām vai arī pilnībā pārstāja pildīt savas ar pastu saistītās funkcijas.
Maltas (Antonopoles) stacija
Maltā bez prelūdijas devāmies uz staciju. Šodien tā ir stacija “Malta”, un 1860. gadā, kad tika būvēts Pēterpils–Varšavas dzelzceļš, blakus atradās Borovajas ciems, bet stacija, kā jau minēts, ieguva Antonopoles nosaukumu. Tās apkārtnē atradās vairākas muižas, lielākās no tām – Prezmas un Rozentovas, bet arī vairākas mazākas. Viena no tām, kas atradusies tur, kur šodien Silmala, nesa arī Maltas vārdu.
Maltas stacijas priekšā ir laukums, kura centrālajā daļā atrodas pati pietura, labajā pusē – padomju laikos būvēts veikals, kreisajā pusē – lielākā no stacijas teritorijā esošajām dzīvojamām mājām un autobusa pietura. Nez vai autobusa pietura joprojām aktīva – pa visu to laiku, ko bijām ap staciju, autobuss neparādījās. No visa kompleksa ir saglabājusies pati stacijas ēka, bufete ar vīriešu un sieviešu atejām pretējos ēkas galos, vairākas dzīvojamās ēkas, koka šķūņi, pārkraušanas platforma ar noliktavu, mūra ledus pagrabs, aka un vietām – bruģa fragmenti. Neizdevās konstatēt lokomotīvju depo ēku, kurai, visticamāk, vajadzēja atrasties no stacijas pretējā pusē. Vairākas saimniecības ēkas šobrīd atrodas drupās. Pati stacijas ēka šodien atpazīstama tikai pēc proporcijām, logu ritma un uzraksta “Malta”. Ēka ir apdarīta ar lētu baltas plastmasas apdari, tai salikti plastikāta logi, un maz kas vairs liecina par kādreizējo godību. Labāk ir saglabājusies bufetes ēka. Cik noprotams, tā ir vislabāk saglabājusies bufetes ēka, ja ne visā Pēterpils–Varšavas līnijā, tad vismaz Latvijas posmā noteikti. Diemžēl tikai ārēji. Saglabājušās dzīvojamās ēkas, atskaitot lielāko no tām, ir apdzīvotas un tiek uzturētas kārtībā. Protams, cieš oriģinālie elementi – lietusdēļi, vējdēļi, aplodas, jumta savilces, logi, durvis, rusti u. tml., taču, kamēr ēkas ir apdzīvotas, par tām rūpējas. Restaurēt ēku, kurai ir salikti plastikāta logi, vienmēr ir vienkāršāk un reālistiskāk nekā tādu, kurai ir iebrucis jumts un sapuvušas sienas.
Ierodoties stacijā, katrs izklīda kur nu kurais. Didzis sāka runāties ar kādu vietējo iedzīvotāju. Mēs nedzirdējām, ko abi runāja, taču vēlāk Didzis minēja, ka tas esot bufetes vienīgais iedzīvotājs. Kad bildēju stacijas fasādi, no gala durvīm pabāzās kāda paspūrusi galva, vaicājot, ko šeit darām. Saņēmusi atbildi, ka atrodamies šeit ar Latvijas Dzelzceļa sankciju un kontrolējam situāciju, galva jau taisījās bāzties atpakaļ, taču to apturējām ar jautājumu, vai varam tikt uzgaidāmajā telpā, kuru arī bija paredzēts sabildēt. Galva devās meklēt atslēgas, taču tā arī neatrada – rīt būšot cita organizācija, tie ielaidīšot. Un vispār – mūs gaidīja rīt! Uz jautājumu, vai var tikt bufetes ēkā, galva atbildēja, ka neko nezinot, ka tur esot cita organizācija, uz viņu tas neattiecoties. Un nozuda aiz durvīm. Vairāk mēs viņu nedzirdējām un neredzējām.
Apsekojām bufetes galos atrodošās tualetes un lūkojām no perona puses tikt iekšā, taču izrādījās, ka gan durvis, gan logi rūpīgi aizskrūvēti un aiznagloti, lai dažādi vandaļi ar Latvijas Dzelzceļa sankciju iekšā nevazātos. Pa logiem, kur kaut ko varēja redzēt, izskatījās, ka iekšā ir krāmu noliktava. Regita apskrēja apkārt, un izrādījās, ka sētas durvis ir vaļā. Iegājusi iekšā, viņa atrada neskaidras apdzīvotības pazīmes, kas vairāk atgādināja sen pamestu skvotu. Kad arī gribēju iet iekšā, man pretī no mājas iznāca vīrietis. Tas pats, ar kuru pirmīt runājās Didzis. Tātad – vienīgais bufetes iedzīvotājs. Tā šādas ēkas arī nodeg. Tajās mitinās bezpajumtnieki, ziemā mēģina sildīties, kaut ko kurinot, un lielākoties par jebkādu ugunsdrošības principu ievērošanu vispār nevar runāt. Dažviet ir redzētas pat ugunskuru paliekas istabas vidū, bet pusotrsimtgadīgās mājas būvētas no koka…
Aplidojis teritoriju ar dronu un guvis aptuvenu priekšstatu par ēku izvietojumu, aizgāju līdz noliktavai. Sliedes gan līdz tai jau sen noņemtas, taču noliktava ir labā stāvoklī, un pat atklātajā daļā saglabājies bruģa segums. Tālāk bruģis ved līdz vienai no dzelzceļa dzīvojamām ēkām.
Tā ir apdzīvota, un tai pretī saglabājies oriģinālais koka šķūnis. Vismaz viens no vējtveriem ir pārbūvēts 20. gadsimta 60. gados, izmaiņas skārušas arī jumta formu. Ēka ir koka guļbūve uz apmesta un rozā krāsā nokrāsota mūra cokolstāva. Kādreiz bijusi ar diviem galiem. Jumts – metāla. Koka logi nomainīti uz plastikāta, dekoratīvās aplodas noņemtas, vietā uzliktas vienkāršas, dekoratīvas, bez ornamenta, nokrāsotas tumši brūnā krāsā. Oriģinālās jumta savilces, vējdēļi un lietusdēļi zuduši. Ornaments saglabājies fasādes apdarē un stūra pilastru noformējumā. Bez oriģinālā šķūnīša uzcelta arī pirtiņa (varētu būt 20. gadsimta 50. vai 60. gados) un stiklota siltumnīca. Dārzā aug divi palieli paegļi, bet jaunāki kociņi – paegļi vai tūjas – sastādīti pa robežu nesenos gados.
Jau ārpus mājas teritorijas, pie pašas robežas, atrodas vecais šķūnītis, kurš vērsts ar gala sienu pret ēkas pagalma sienu, respektīvi, orientēts perpendikulāri attiecībā pret ēku, un acīmredzot bijis cita ansambļa sastāvdaļa. Šķūnītis orientēts perpendikulāri attiecībā pret dzelzceļu un, skatoties no drona lidojuma, it kā veido attālu ansambli ar bufetes ēku, taču, šķiet, ir bijis arī kaut kas pa vidu. Aptuveni 20 metrus no šķūnīša, tam pretī un līdzīgā attālumā no bufetes centrālās pagalma ieejas, atradies koka šķūnītis uz mūra pamatiem. Tas ir relatīvi nesen sabrucis, zem tā redzams aptuveni divus metrus dziļš pagrabs. Pēdējam pieslienas vēl viens koka šķūnītis, un tam blakus atrodas ar žogu apjozts elektrības transformators vai tamlīdzīga ierīce. Blakus sabrukušajam šķūnītim atrodas neliels ābeļdārzs (ne vairāk par 5–7 kokiem), kura vecumu noteikt neizdevās.
Teritoriju, kurā atrodas sabrukušais un divi esošie koka šķūnīši, transformatoram līdzīgā iežogotā iekārta un ābeļdārzs, no dzelzceļa puses noslēdz bufete; pulksteņrādītāja kustības virzienā seko aprakstītā dzīvojamā māja, zems, nekopts krūmu dzīvžogs, relatīvi jauni blakus stāvoši šķūnīši (viens koka, otrs – silikātķieģeļu), aptuveni 70. gados celts veikals un neliela, neskaidras nozīmes silikātķieģeļu saimniecības ēka ar vienslīpes jumtu, līdzīga veikalam (iespējams, savulaik bijis kiosks).
Kā jau minēts, pretī veikalam atrodas neapdzīvota lielākā no stacijas teritorijā esošajām dzīvojamām ēkām. Tā, līdzīgi pirmajai aprakstītajai ēkai, ir guļbūve uz augsta mūra cokolstāva. Vējtveri ir pārbūvēti. No ornamentiem saglabājies tikai fasādes koka apšuvums, visas pārējās detaļas, ieskaitot aplodas, ir zudušas. Logi – koka, taču aplodas ir jaunas, vienkāršas, bez dekoratīviem elementiem. Trepes uz vienu no pārbūvētajiem vējtveriem ir sapuvušas un iebrukušas. Uz sienas, kura iziet uz stacijas un dzelzceļa pusi, pie viena no logiem – paštaisīts gaismeklis no izliekta skārda un kvēlspuldzes. Pagalms aizaudzis ar kokiem un krūmiem, pagalmā aka ar rokas pumpi, mūra ledus pagrabs, saglabājies, bet nedaudz iebrucis šķūnis, zem kura, šķiet, – pagrabs. Malkas nojumē atradām uzrakstu “Malta” latviešu un krievu valodā, melniem burtiem uz balta fona, apmēram 120 reiz 60 centimetri. Nedaudz tālāk, aiz ledus pagraba, ir dīķis – iespējams, tas bijis paredzēts tehniskā ūdens ņemšanai. Aiz tā redzama mazāka dzīvojamā māja, varbūt bijusī sargbūda vai puskazarma. Par piederību dzelzceļa stacijas apbūvei liecina tikai ēkas forma, koka māja uz mūra cokola, daļēji saglabājusies dēlīšu stateniskā apšuvuma apakšējā daļa, atjaunotās jumta savilces no resnām brusām un aiz tām redzamie, šķiet, diezgan izpuvušie, bet vēl tur esošie, ornamentētie vējdēļi vai to fragmenti. Viss pārējais ir pārbūvēts vai pielāgots.
Apstaigājot visu šo skaistumu, konstatējām, ka esam pazaudējuši Didzi. Didzis atradās dzelzceļa otrā pusē, aiz vilciena sastāva, un bildēja tai pusē daļēji saglabājušos apbūves elementus. Kādreiz dzīvojamā ēka ir stipri pārbūvēta. Šķiet, ka tā bijusi kazarmas ēka, tai nav bijuši mūra pamati. Ēka sastāv no tādiem kā trīs jomiem (centrālais joms – augstāks un platāks, sānu jomi – šaurāki un nedaudz zemāki) ar abās pusēs piebūvētiem vējtveriem, kuri savieno sānu jomus ar centrālo. Labās puses vējtverī ieeja ir no fasādes puses. Ēka ir nokrāsota zaļa, bet vējtveri nav krāsoti un ir tumšā koka tonī. Logi – plastikāta, aplodas un oreols ap tām nokrāsots dzeltens, veidojot taisnstūra rāmi, kurš ietver arī saglabājušos dekoratīvo koka dēlīšu apšuvumu. Ēka ir apdzīvota. Pagalmā no oriģinālās apbūves nekas vai gandrīz nekas nav saglabājies, iespējams, ka pārbūvēts koka šķūnītis. Pa labi no tās – mazāka ēka, apšūta ar šīferi, taču zelminī un nedaudz zem tā daļēji saglabājies dekoratīvais koka dēlīšu apšuvums. Māja ir neliela, taču tās pagalmā veidojas izteikts saimniecības ēku ansamblis – apmēram vienā laikā ar māju celts lielāks un mazāks šķūnis, kāda neskaidras nozīmes ēka, jaunāka pirts un pagalma vidū – aka. Spriežot pēc visa, tā varētu būt bijusi ne augstākā ranga amatpersonas māja.
Apstaigājuši teritoriju un sagaidījuši, kad Didzis beidz dokumentēt, konstatējām, ka pāri ceļam no stacijas, pie “līvānietēm”, arī ir saimniecības ēkas, kuras izskatās daļēji atbilstam kādreizējai stacijas apbūvei. Bet neesam speciālisti, tādēļ vienkārši atzīmējām šo ideju pierakstu marginālijās un devāmies uzmest aci zirgu stacijas ansamblim, Rozentovas baznīcai, Pavlova celtajai pareizticīgo baznīciņai, un tad tālāk – uz Pūpoliem.
Pūpoli
Pūpolos 1928. gadā tika atvērts ceļa postenis / izmaiņas punkts. Malta–Pūpoli ir vienceļa posms, bet Pūpolos virzienā uz “Rēzekni-1” dzelzceļš sazarojas divceļu posmā. Tātad šajā vietā bija jāorganizē pārmijas darbība un signālu padošana lokomotīvēm. Varbūt sākotnēji tā bijusi dzīvojamā ēka vai kazarma, vēlāk ēka kalpojusi kā pasažieru ēka.
Pūpolu jauno stacijas ēku bijām pamanījuši jau agrāk, jo tai tikpat kā nav logu, taču nebijām pamanījuši, ka tepat pāri ceļam ir vecā ēka. Piestājām pie mājas un sākām to bildēt, kad iznāca saimniece un vairākkārt uzstājīgi paskaidroja, ka māja nepieder dzelzceļam un mūsu dzelzceļa sankcija uz viņas mājām neattiecas. Bet pēc tam, kad Ineta paslavēja smuko saimnieces suni un izskaidroja dokumentēšanas mērķi, negribīgi piekrita bildēšanai. Māja ir ar diviem galiem, koka guļbūve, uz mūra pamatiem; vējtveri pārbūvēti, logi nomainīti uz plastikāta logiem, no dekoratīvajiem apdares elementiem tikpat kā nekas nav saglabājies, atskaitot vienu rindu pagalma pusē. Māja, šķiet, diezgan kapitāli pārbūvēta; laikam arī krāsnis ir pārmūrētas, jo mājai divu dūmeņu vietā ir četri. Jumts – vecā šīfera. Pagalmā saglabājusies aka ar rokas pumpi un masīva guļbūves saimniecības ēka, kas, šķiet, attiecināma uz vēlāku laiku. Zelmiņa augšdaļā izveidota kaste (to redzēsim arī citās vietās), kura, kā vēlāk secinājām, paredzēta baložu ligzdu ierīkošanai, kā arī neliels caurums zelminī, kurš pēc izvietojuma nez vai var kalpot vēdināšanas nolūkiem un drīzāk būtu paredzēts putnu ielidošanai.
Jaunā stacija šķietami celta 20. gadsimta 80. gados, no silikātķieģeļiem un sarkanajiem ķieģeļiem, veidojot savdabīgu arkas rakstu. Četrslīpju jumts simetriski no visām četrām pusēm sadalīts uz pusēm ar tādu kā mezonīnu, kurš veido divslīpju jumtiņu. Ēkai ir viens neliels aizrestots lodziņš, apmēram 60 reiz 60 centimetrus liels, vērsts uz dzelzceļu.
Sagaidījām, kad Didzis pabeidz bildēt, un devāmies tālāk – meklēt īpašumu, kurš saucas “Lotoss-1” un atrodas Kampišķos (ciemā, kur pavadīju daudz laika bērnībā un kur mums pieder neapsaimniekots zemes gabals). Pēc kartes sapratām, ka turp mēs netiksim, tad nu meklējām tuvāko vietu, kur varam tikt. Ceļu uz Kampišķiem es zinu – jābrauc ir caur Ozolaini, kurai šodien, līdzīgi kā Pūpoliem, nosaukums atšķiras no tā, ar kādu šo vietu zināju agrāk.
Pūces (Ozolaines pārbrauktuve)
Braucot bijušajā Ozolainē pāri dzelzceļam, konstatējām – re, arī dzelzceļa mājiņa. Un šai mājiņai bērnībā braukts garām simtiem reižu. Šeit kādos 30 kvadrātmetros dzīvoja ne īpaši labvēlīga ģimene ar, šķiet, deviņiem bērniem. Dažreiz mani vecāki viņiem ieveda kādas mūsu drēbes vai citas lietas. Šodien ēka stāv tukša. Un, pēc kadastra numura, tā atrodas mūsu sarakstā nākamā pēc meklējamā Lotosa-1.
Izmantoju izdevību apskatīt māju no iekšpuses. Izskatās dramatiski, un skumji domāt, ka bērni, mani vienaudži, savulaik auga šādos apstākļos. Pēdējos gados, kad viņi šeit vēl dzīvoja, mājai bija izsisti stikli, un logi aizstiepti ar kaut kādu plēves gabalu. Iekšā ap plīti, šķiet, bija nedaudz dedzis.
Tā ir gareniskas formas koka ēka uz mūra pamatiem, ar divslīpju jumtu, pārbūvētu vējtveri un, šķiet, arī palielinātiem logiem. No dekoratīvās apdares nav saglabājies nekas. Pie mājas atrodas neliels ābeļdārzs. Ēka tiek pārdota.
Pūces
Pirms braukšanas uz Lotosu-1 nolēmām, ka tuvāk būs apmeklēt otru vietu (Pūces), līdz kurai, tāpat kā līdz Lotosam-1, pa ceļu aizbraukt nevar, bet tā atrodas kilometru vai pāris Rēzeknes virzienā. Iebraucām kādā pagalmā, kur stāvēja daudz transportlīdzekļu; iespējams, tur remontē mašīnas. Atstājām Raivi pie auto, lai gadījumā, ja parādās saimnieki, ir, kas paskaidro, ko šeit darām, un devāmies pāri pļavai uz meklēto kadastra numuru. Galā pirms mājas bija grāvis ar improvizētu tiltiņu un pirts ar radoši noformētām durvīm (svešzemju numurzīmes, kaut kāds dekoratīvs elements un šķērsām pienaglotas latas) un koka, finiera, šīfera un skārda ielāpiem visur. No pirts improvizēta koka laipa veda uz, šķiet, vēlāku masīvu guļbūves saimniecības ēku, līdzīgu, kā redzējām Pūpolos, un dzīvojamo māju.
Māja – koka guļbūve uz mūra pamatiem, ar diviem galiem, viens gals nesen izdedzis. Šīfera rombveida dakstiņu jumts ar ielāpiem, vietām pilnīgi caurs, izdegušajā galā nedaudz iebrucis. Logi koka, daļa – bez stikliem, daļai likti priekšā dēļu ielāpi. No pagalma puses iztrūkst vējtveris, durvis ir aiznaglotas, virs durvīm – projektam neraksturīgs virsgaismas logs. Stūrī pavisam maziņš vēdlodziņš, tur varētu būt pieliekamais. Gala sienā pārbūvēts vējtveris; tam klāt piebūvēta ateja, daļēji apšūta ar vertikālu plastmasas apdari, daļēji – ar skārdu, bet pārējā pamesta, kā ir. Ierīkotas augstas durvis, kuras izņemtas, šķiet, mājā, bet, tā kā garums nav pieticis, durvis pagarinātas, pienaglojot klāt divus saplākšņus. Neizdegušajā pusē uz dzelzceļa pusi paverasdivi plastikāta logi. Pie fasādes piestiprināti kompaktdiski un rotaļlietas. Zelminis neizdegušajā pusē ar ielāpiem un lieliem caurumiem. Pagalmā koka šķūnis, kurš varētu būt celts vienā laikā ar māju, arī diezgan sliktā stāvoklī. Aiz mājas saglabājusies aka ar rokas pumpi.
Es jau biju aizgājis apstaigāt teritoriju, kad no mājas iznācis jauns vīrietis un pajautājis Inetai, vai bildējam māju, lai liktu pārdošanā. Tas liek domāt, ka māja iedzīvotājiem nepieder un nez vai dzīvošana tajā ir saskaņota ar īpašniekiem. Tāpat vīrietis izstāstījis, ka kaimiņiene smēķējot nodedzinājusi savu galu. Bet uz māju ejot no otras puses – pāri sliedēm. Piebraucamā ceļa nav.
Kad atgriezāmies pie mašīnas, satikām īpašnieku zemei, pa kuru staigājām. Tas neko daudz par mājām pie dzelzceļa nezināja.
Lotoss-1 (Kampišķi)
Ja reiz tāpat jābrauc uz Kampišķiem, garāmbraucot parādījām biedriem vecticībnieku baznīcu. Un tā izrādījās vaļā. Kādi vīrieši vilka elektrību, bet sievietes sākumā ļoti samulsa par mums – neskaidriem tūristiem. Sākumā gribēja izdzīt, bet, kad izrādījās, ka mēs tīri jauki, piekodināja, nedod Dievs, neko nebildēt un nolika sardzi, kas skatījās, lai neviens tiešām neko neknipsē slepeni. Izrādījās, ka draudzes priekšniece ir bijusī Ozolaines pagasta vecākā; tad nu tādā interesantā latviešu un krievu valodas rasolā viņa izstāstīja par baznīcu. Bija interesanti, taču kļuva tumšāks, bet mums vēl bija jāizbrauc divi objekti, tāpēc pateicāmies, atvadījāmies (uz atvadām pie baznīcas durvīm Didzis visus nobildēja) un devāmies tālāk.
Māja, par kuru es domāju, ka tajā dzīvo mūsu bagātais kaimiņš zemnieks, izrādījās tukša un pamesta. Un, ja arī pirms 20 gadiem, kad šeit bijām pēdējoreiz, kāds tiešām te dzīvoja, tad šobrīd jau sen viss ir pamests, un neizskatās, ka dzīvotājs bijis diez ko turīgs. No šīs mājas devāmies pāri kalniņam, caur mežiņu līdz dzelzceļam un pa to nonācām līdz ēkai ar ēģiptiskās mistērijas un birokrātijas savīšanos nosaukumā “Lotoss-1”.
Ēka atrodas uzkalniņā virs dzelzceļa, blakus kādreizējai pārejai (piebraucamā ceļa nav), izskatās apdzīvota un diezgan stipri pārbūvēta. Tāpat kā iepriekšējās, tā ir koka ēka uz mūra pamatiem. Dekoratīvie elementi tikpat kā nav saglabājušies, vējtveri pilnībā pārbūvēti un, tā kā māja ir ar diviem vai trīs galiem, arī mainījuši savas sākotnējās atrašanās vietas. Izskatās, ka viens no vējtveriem piebūvēts pie lielāka vējtvera, kurš saaudzis ar māju, un no tā izvests jauns, no silikātķieģeļiem mūrēts dūmenis. Jumts no padomju laika šīfera izskatās laika zoba sagrauzts. Pagalmā saglabājies koka šķūnis, aiz mājas paliels ābeļdārzs.
Zīles (Bumbiški)
Satumsa jau pie Lotosa-1, bet mums vēl līdz Rēzeknei bija palikusi vieta Bumbiškos ar skanīgu nosaukumu “Zīles”. Mājai, līdzīgi kā divām iepriekšējām, nav piebraucamā ceļa, taču tai var piebraukt pavisam tuvu no otras dzelzceļa puses, un atliek tikai pāriet sliedēm. Māja neliela, apšūta līdz pusei ar šīferi; augšdaļā daļēji saglabājies fasādes dekoratīvais dēlīšu apšuvums. Stūra pilastru elementi nomainīti un nokrāsoti zaļā krāsā. Aplodas nomainītas un nokrāsotas brūnas, nav dekoratīvas. Logi koka, divviru, labā kārtībā, nokrāsoti balti. Interesantāks par māju izrādījās koka šķūnītis tai blakus. Tas bija saglabājis gan ornamentu, gan masīvo jumta savilci, gan divviru durvis ar rombveida dēļu apšuvumu. Vienīgi zaudētas jumta smailītes un dakstiņi, to vietā – šīferis.
Kamēr bildējām, iznāca sieviete, kura mūs centās aizdzīt, bet arī šoreiz Inetai kaut kā izdevās viņu pierunāt, tā ka Didzim, lai arī jau gandrīz pa tumsu, sanāca diezgan sabildēt no dažādām pusēm. Pārējie palikām pie mašīnas, lai nedrūzmētos un neraisītu negatīvas emocijas.
No Zīlēm mūs izlaida Rēzeknē; Ineta, Raivis un Didzis devās uz Pureņiem, lai nākamajā dienā turpinātu stacijā “Rēzekne-1”.
Ekspedīcijas 2. diena, Rēzekne–Pureņi
Pirmdiena – Regitai darbs, un man būtu jābūt studijām, bet ekspedīcijas dēļ ir pavisam attaisnoti nobastot. No rīta pēc mums iebrauca pārējie ekspedīcijas dalībnieki. Regitai no rīta bija brīvāks, tādēļ viņa pievienojās mums. Devāmies uz staciju “Rēzekne-1”.
Rēzekne
Īsa Režicas stacijas priekšvēsture
Rēzeknes stacija par “Rēzekni I” jeb “Rēzekni-1” kļuva tikai 1901. gadā (pēc Dzelzceļa muzeja datiem – 1919. gadā), kad to bija jānošķir no otras Rēzeknes stacijas Ventspils–Maskavas līnijā (tā savukārt kļuva par “Rēzekni-2”). Rēzeknes jeb Režicas stacija sāka funkcionēt 1860. gadā (pēc Dzelzceļa muzeja datiem – 1862. gadā). Nav precīzi zināms, kad tika uzcelta pirmā stacijas ēka, taču, visticamāk, tas notika pirmajā desmitgadē pēc stacijas atvēršanas. Stacija lielā mērā pārbīdīja pilsētas sabiedrisko centru uz savu pusi; apkārt auga apdzīvotākais pilsētas rajons ar dzīvokļiem, krogiem, viesnīcām, tirgotavām un uzdzīves vietām. Lai arī sākotnēji tā bija ceturtās klases stacija (Maltas stacija ir trešās klases, bet Kārsavas – otrās klases), pilsētas tuvums noteica, ka stacijas ēka ir mūra. Taču nav izslēgts, ka neilgu laiku pēc stacijas atvēršanas tās nozīmība tika pārskatīta. Neraksturīga ceturtajai klasei bija ne tikai lielā mūra stacijas ēka, bet arī acīmredzami jau pēc stacijas atklāšanas uzbūvētais lokomotīvju depo (nav saglabājies), masīvais ūdenstornis (nav saglabājies), ambulance, pirts, remontdarbnīcas, telegrāfa kantoris (ēka saglabājusies), strūklaka un citas būves. Ir zināms, ka Latvijas brīvvalsts laikā ticis paplašināts lokomotīvju depo, uzlabots aprīkojums remontdarbnīcās un līdz pat 50. gadiem stacija joprojām bija nozīmīgāka par staciju “Rēzekne-2”. Otrajā pasaules karā 1944. gada Lieldienu bombardēšanas laikā stacija kopā ar lielu daļu apkārtnes apbūves tika iznīcināta. Tās vietā tika izbūvēta pagaidu koka stacijas ēka, bet 1950. gadā – tipveida mūra stacijas ēka. Rajons savu vēsturisko nozīmi vairs neatguva, un pilsētas sabiedriskais centrs pārvirzījās uz tagadējo centra teritoriju. Pēc nostāstiem, pēckara gados arī vilciens no Rīgas nestājies stacijā “Rēzekne-2”, bet gan pa savienojošo līniju pienāca stacijā “Rēzekne-1”.
Piepilsētas pasažieru pārvadājumi maršrutā Rēzekne–Kārsava–Rēzekne pārtraukti 1999. gadā, bet 2015. gadā, pārvirzot līniju Rīga–Sanktpēterburga un atceļot vilciena maršrutu Viļņa–Sanktpēterburga, pasažieru stacija pārstāj darboties pilnībā.
Rēzekne-1
Mūsu, precīzāk, Didža, uzdevums stacijā “Rēzekne-1” bija gaužām vienkāršs – dokumentēt trīs ēkas, kuras ir saglabājušās pretī stacijas ēkai (divas koka un viena – sarkano ķieģeļu). Apstaigājot teritoriju gan konstatējām krietni vairāk ēku – gan koka, gan mūra –, kuras mūsu netrenētajai acij visai droši izskatījās pēc 19. gadsimtā celtām, taču speciālisti gan jau zina labāk. Stacijas ēkā mēs netikām, bet tā mūs šoreiz arī maz interesēja.
Divas minētās koka ēkas celtas kā dzīvojamās mājas. Tās pamatīgi skāris laika zobs, un viena no tām pirms dažiem gadiem degusi. Kaut kad kaut kur ir dzirdēts, ka viena no tām bijusi iecirkņa priekšnieka māja. Padomju periodā abas ēkas, šķiet, pildījušas saimniecisko ēku funkcijas. Spriežot pēc degušajā mājā atrastajām pēdām, pēdējais, kas tajā atradies pirms atslēgu uzkāršanas durvīm, bijusi sakaru centrāle. Abas ēkas bijušas identiskas, būvētas uz augsta, no laukakmeņiem un ķieģeļiem mūrēta cokola, ar plašiem pagrabiem zem tām. Abām ēkām centrālajā daļā dzelzceļa virzienā būvēts aptuveni divus metrus dziļš rizalīts, kas aizņem nedaudz mazāk par trešo daļu no fasādes platuma. Vienas ēkas pretējā pusē divas segtas ieejas pagrabos; virs vienas no tām saglabājies oriģinālais vējtveris, uz kuru ved koka kāpnes. Otrā ēkā izbūvēta otra ieeja no rizalīta sāna. Abām ēkām ļoti ažūra dekoratīvā apdare ēkas augšdaļā un durvju un logu palodās. Neizdegušajai ēkai daļēji saglabājušās jumta savilces rizalītos, taču gājis bojā vēdeklis un spice. Abām ēkām padomju gados uzsegti šīfera jumti un pārmūrēti skursteņi.
Esot izskanējis viedoklis, ka abas ēkas (koka daļa) varētu būt bijušas pārvestas no Kārsavas stacijas. Ēkas patiešām absolūti neiederas kopējā stacijas ainavā un savādu iemeslu dēļ nav bildētas, un arī starpkaru perioda aerofotogrāfijā nav identificējamas. Taču maz ticams šķiet viedoklis par to atvešanu tieši no Kārsavas stacijas, jo stipri atšķiras ornaments, bet vienā stacijā un pat posmā izmantotie ornamenti parasti atšķīrās maz vai neatšķīrās nemaz. Jāsaka, ka līdzīgs ornaments un dzīvojamās mājas arhitektūras forma, bet it īpaši jumta savilču noformējums, nav manīts nekur citur Latvijā, tādēļ nav izslēgts, ka ēkas atgādātas uz šejieni no citurienes (grūti pateikt, kad konkrēti tas varētu būt noticis). Kā jau minēts, starpkaru perioda aerofotogrāfijā pašreizējais ansamblis nenolasās, un, ja tur ir diezgan labi nolasāma blakus esošā mūra ēka, tad no abām koka ēkām nosacīti var identificēt tikai vienu. Tas nešķiet loģiski, jo acīmredzami abas ēkas šeit uzbūvētas vienā laikā.
Trešā ēka, kura bija jādokumentē, bija sarkano ķieģeļu ēka. 19. gadsimtam tipiska sarkano ķieģeļu arhitektūra ar vēlāku četrslīpju šīfera jumtu, kurā padomju gados, šķiet, atradusies ēdnīca. Sākotnējā funkcija, spriežot pēc visa, varētu būt bijusi ambulance, taču tādā gadījumā mulsina tās tuvums dzelzceļam. Pēc formām tā varētu būt bijusi arī bufete, taču arī šis variants nešķiet ticams, jo ēka atrodas no stacijas pretējā dzelzceļa pusē.
Apstaigājot teritoriju, atradām vairākas ēkas, kuras, pēc mūsu domām, varētu būt būvētas 19. gadsimtā un atgādināja pārbūvētas kazarmas, dzelzceļa darbinieku dzīvojamās mājas, petrolejas un ledus pagrabus, dažādas saimnieciskās ēkas, tvaika lokomotīvju hidraulisko kolonnu u. c. Vairākas ēkas izrādījās relatīvi nesen degušas.
Šajā brīdī atvadījāmies no Regitas. Viņa pa dzelzceļa maliņu devās mājup, bet mēs – tālāk. Pa ceļam gan iebraucām paēst kādā Rēzeknes Ziemeļu rajona restorāna tipa ēdnīcā, bet tālāk – uz objektu “Burzova 2”. Pa ceļam gan paliek Kleperovas ceļu postenis, bet tur, šķiet, nekas īpaši nav saglabājies.
Burzova 2
“Burzova 2” ir objekts, kurš atrodas blakus 1931. gadā atvērtajai Burzavas stacijai, kura tobrīd saucās Burcava. No 1934. gada no tās atzarojās šaursliežu līnija Rēzekne–Burzava–Sita.
Apskatāmā ēka atgādina stipri pārbūvētu koka puskazarmu . Tā ir uz mūra cokola būvēta koka ēka, sastāv no trim jomiem. Vidējais joms ir augstāks par malējiem, aptuveni vienāda platuma ar tiem; pa vidu frontona tipa jumtiņš, kurš pēc platuma aizņem aptuveni trešo daļu no joma; zelminī rombveida vēdlogs. Kreisais joms šobrīd atgādina vēlāku piebūvi, tajā arī ievietoti plastikāta logi, taču aplodas veidotas vienotā stilā ar pārējām. Trīs ceturtdaļas no labā joma platuma aizņem izvirzījums ar kvadrātveida vēdlodziņu divslīpju jumta zelminī. No labās puses sāna izbūvēts neliels vējtveris. Vēlāk izdevās atrast 1949. gada fotogrāfiju, kurā ēka ir pašreizējā izskatā, tātad nekāda pārbūve nav notikusi. Par to, ka ēka pieder 19. gadsimta dzelzceļa apbūvei, neliecina teju nekas. Vairums dekoratīvo elementu ir zuduši, atskaitot skumjā stāvoklī esošās dekoratīvās logu palodas, kuras neatbilst dzelzceļa apbūves ēku palodu stilam. Ēka kopumā ļoti slikti iekļaujas kopainā; 1949. gada fotogrāfijā tā patiešām izskatās pēc pasažieru stacijas ēkas (par to liecina arī paraksts), taču nez vai to var attiecināt uz 19. gadsimtu. Turklāt līdzīgas konstrukcijas ēkas nav izdevies atrast nevienā no 19. gadsimta dzelzceļa apbūves ēku standartu albumiem. Pieļausim uzmanīgu domu, ka ēka ir celta starpkaru periodā, un to netieši apliecina arī logu aplodu ne-slāviskais ornaments.
Tā kā teritorija apkārt ēkai izskatījās pēc auto kapsētas vai lauku servisa, diezgan nesakopta un nemīlīga, blakus bija nelaimīgs suns un itin nekas neuzrunāja doties tuvāk un iet pagalmā, aprobežojāmies ar virspusīgu apskati un dokumentēšanu no dzelzceļa puses.
Maksimovi
Nākamā pietura bija Maksimovi, kārtējā puskazarma, kurai nepieiet piebraucamais ceļš. Devāmies Rogovkas virzienā, taču sajaucām un, braucot pāri dzelzceļam un pamanot, ka tam paralēli iet ceļš, pagriezāmies pa kreisi – Rēzeknes virzienā. Kad pamanījām, ka Maksimovi ir uz pretējo pusi, nācās vēl brītiņu braukt, kamēr varējām apgriezties pie Sutrovas kapiem. Piebraucām pie kādas saimniecības Jaunslobodā un, cenšoties neiet galīgi pa pagalmu, pāri govju ganībām devāmies līdz dzelzceļam, un pa to – līdz apskatāmajai mājai. Ēka līdzīga, kādas redzējām citās nepiebraucamās vietās, vienīgi šoreiz izskatījās tīri labi uzturēta kārtībā. Iepriecināja nenomainītie, bet nokrāsotie koka logi. No ornamentiem nekas nav saglabājies, bet pagalmā atrodams vēl vecais koka šķūnītis. Vējtveris šķiet pārbūvēts, arī skursteņi pārmūrēti no silikātķieģeļiem. Pagalmā aka, kur rokas pumpja vietā rokas vinča.
Ilzēni
Ilzēnos pieturas punkts tika atklāts 1928. gadā. Šodien no tradicionālās apbūves palikusi bijusī stacijas ēka, sākotnēji, iespējams, kazarma, arī šķūnis un ledus pagrabs. Vairākas saimniecības būves un ateja izskatās vēlāka, kaut gan par pēdējo var šaubīties. Bijusī stacijas ēka vēlākos laikos ieguvusi rizalītu pagalma pusē ar diviem nelieliem lodziņiem ar dekoratīvu koka apšuvumu, taču bez oriģinālā ornamenta. Skatoties uz fasādi no dzelzceļa puses, rodas priekšstats, ka vēl pašos pirmsākumos ēka piedzīvojusi nelielu pārbūvi un ticis sašaurināts viens no logiem, taču nav izslēgts, ka ēka bija dalīta uz diviem galiem un šaurais ir virtuves logs vienam no galiem. Ēkas augšējā daļa bagātīgi ornamentēta; logi ar ažūrām aplodām; no dzelzceļa puses saglabājies ornamentēts lietusdēlis. Diemžēl gājušas bojā jumta savilces; bez rizalīta ēka ieguvusi arī jaunu vējtveri ar vienslīpes jumtu. Tas acīmredzami noticis pēdējā pārbūves reizē, jo vējtveris vismazāk atbilst kopējam ēkas stilam. Pārmūrēti skursteņi, un ēka ieguvusi padomju laika šīfera jumtu.
Blakus atrodas moderna dzelzceļa infrastruktūras ēka un nenoskaidrota sakaru iekārta.
Ērzeļova
Līdz Ērzeļovas kazarmas ēkai nav piebraucamā ceļa, taču šeit izdevās tikt diezgan tuvu. Sākotnēji, šķiet, ēkai bijušas trīs ieejas ar vējtveriem – no dzelzceļa, no pagalma puses un no sāniem. Visus trīs vējtverus ēka ir zaudējusi, un to vietā nākuši jauni – pretējos spārnos no pagalma puses. Arī šobrīd māja varētu piederēt diviem īpašniekiem. Pagalmā saglabājies malkas šķūnis un palielāks šķūnis ar trim durvīm skujiņas rakstā un, lai arī padrupušiem, bet dakstiņiem. Šķūnis ir daļēji saglabājis jumta savilces un vienā no sāniem – iespējamo baložu kasti. Mājai ir atšķirīgs dekoratīvais raksts, nekā redzēts posmā līdz šim, taču šķūņa raksts atbilst iepriekšējās vietās redzētajiem. Pēc tā var domāt, ka, iespējams, šķūnis uz šejieni ir pārvests vēlāk no kādas Antonopoles virziena stacijas. Atšķiras arī mūra cokoli gan mājai, gan šķūnim – ja iepriekšējā posmā pamati lielākoties bija mūrēti no apaļajiem laukakmeņiem, tad šeit mēs redzam šķelto laukakmeni.
Mežvidu stacija
Mežvidos atradās ceturtās klases Ivanovkas stacija, atklāta reizē ar pirmajām stacijām un vairākkārt mainījusi nosaukumu – piemēram, no 1912. gada tā bijusi Kuļņeva (par godu ģenerālmajoram Jakovam Kuļņevam (Яков Кульнев, 1763–1812)), bet no 1919. gada – Mežvidi.
Palielā stacijas ēka ar pusšļauptu jumtu ir saglabājusies un, lai arī būvapjoms nav ievērojami mainījies, nošūta ar šīferi. Vienā spārnā tā jau ieguvusi plastikāta logus, bet arī koka logiem ir vienkāršas aplodas bez jebkāda ornamenta. Pārmūrēti skursteņi, ēkai ir padomju laika šīfera jumts. Saglabājusies nelielā oriģinālā markīze virs vienas no sānu ieejām. Ieejas vietā no dzelzceļa puses ir logs. No pārējās apbūves interesantākā ir ateja, kurai saglabājušies ornamentētie lietusdēļi un daļēji saglabājušās jumta savilces. Bez tam teritorijā redzam arī pārbūvētu šķūni un oriģinālo aku ar rokas pumpi.
Tā kā teju visiem ekspedīcijas dalībniekiem ir bijusi saskaršanās ar kādas ēkas saimniekiem un Mežvidos tobrīd neviena nav mājās, cenšamies visu izdarīt maksimāli ātri un ņemt kājas pār pleciem, bet arī tad mūs gandrīz aiz rokas saķer kaimiņš un apsola nosūdzēt saimniekiem.
Beļova
Vēsturniekiem vēl būs jāatbild, kādēļ uz šo nekurieni ved ceļš un kādēļ šeit ir smukā ķieģeļu stilā būvēta sarkana mūra dzelzceļnieku māja uz šķelto laukakmeņu cokola. No dzelzceļa puses tai aizmūrēta ieeja un nojaukts vējtveris, savukārt liels dēļu vējtveris gandrīz visā mājas garumā uzbūvēts no sāna. Jumts no padomju laika šīfera, skurstenis sadrupis. Bez ēkas pagalmā vēl daļēji saglabājies malkas šķūnis, pirtiņa un, šķiet, savulaik sabrucis un pārbūvēts ledus pagrabs. Grūti pateikt, vai aka ir no ansambļa būvēšanas laika vai vēlāka. Mājas fasādē gan brīvvalsts laika, gan Padomju Savienības nivelēšanas zīmogi. Līdzīgi kā vairākās citās vietās, atrodam trušu turēšanas pazīmes. To, ka Krievijas impērijas dzelzceļa strādnieki parasti turējuši trušus un dažreiz – govis, lasām arī literatūrā. Ledus pagraba priekšnamā uzgājām vecas, daudzkārt lāpītas žurku lamatas.
413. kilometra māja
Pēc visa redzētā skaistuma 413. kilometra māja, kura atrodas pie dzelzceļa pārbrauktuves Otrajos Mežvidos, izrādījās tik ļoti garlaicīga, ka tai mēs pabraucām garām, tikai mazliet piebremzējot. Māja ir apšūta, šķiet, ar finieri un nokrāsota rozā krāsā, ieguvusi plastikāta logus un zaudējusi skursteni, un vienīgais, kas liecina par to, ka šī ēka kādreiz piederējusi dzelzceļa apbūvei, ir bagātīgi ornamentētie un nu jau gandrīz sapuvušie vējdēļi.
411. kilometra māja
411. kilometrā iebraucam jau gandrīz pa tumsu. Tā ir neliela koka māja uz šķelto akmeņu cokola; tai saglabājušies koka logi un augšējā daļā dekoratīvais ornaments, kuru mēs sastopam kopš Ērzeļovas stacijas (bet uz priekšu tas atkal pazudīs). Māja ieguvusi metāla jumtu. Blakus – labi saglabājies šķūnis ar pagrabu. Akai – rokas pumpja vietā rokas vinča. Un vēl – šajā mājā mitinās Ineta ar Raivi, un todien mēs savu ekspedīciju tur arī pabeidzam.
Kamēr Didzis kurināja krāsni un Ineta ar Raivi gatavoja vakariņas, man izdevās pierunāt Regitu atbraukt pēc manis. Naktī no Pureņiem (tā sauc šo vietu) paveras spocīgs skats uz vietu, kur atrodas Mežvidu tomātu audzētava – visa pamale kvēlo spilgti sarkanos uguņos. Regitai neizdevās no pirmās reizes atrast 411. kilometra māju, un viņa ar mašīnu gandrīz iestiga netālu no tomātu audzētavas. Mēs ar Raivi braucām pretī un arī gandrīz iestigām; tad man sanāca kādu kilometru brist pa dubļiem šī dīvainā starojuma virzienā, līdz atradu Regitu un varējām doties uz Pureņiem. Jāsaka, ka tas bija visai spocīgs bridiens. Arī tad mēs neatradām mājas no pirmās reizes un sākumā aizbraucām par tālu – līdz Pureņu stacijai, kura mums bija nākamās dienas plānā. Vēlāk līdz kādiem deviņiem nopļāpājām par dažādām interesantām lietām un devāmies mājup, lai rītā es, atkal viens pats, ierastos šajā pat vietā pēdējam ekspedīcijas cēlienam.
Ekspedīcijas 3. diena, Pureņi–Bozova
No rīta Didzis ziņoja, ka todien Raivis svinot dzimšanas dienu, tad nu caur veikalu devos uz Pureņiem. Protams, no rīta 411. kilometra mājai es piebraucu no dzelzceļa otras puses, bet izrādījās, ka relatīvi netālu var tikt otrā pusē. Dienu sākām ar blakus ēku apskati.
Pureņu stacija
No vecās, 1928. gadā atklātās, Pureņu stacijas saglabājušās vien krāsmatas. Tā pirms pāris gadiem nodega. Interesanti, ka 1949. gada fotogrāfijās ēkai ir ornaments, kurš bija ēkām pirms Ērzeļovas. Turpat pretī atrodas dzelzceļnieku māja, kura ir pamesta un kurai pie ieejas sakārtas biedējošas rotaļlietas. Pagalms ir aizaudzis. Atkal redzams, ka ēka ir ieguvusi jaunu vējtveri un maz atšķiras no pārējām ēkām. Dekoratīvie elementi saglabājušies tikai ļoti fragmentāri. Bez tradicionālā malkas šķūņa atkal var redzēt trušu turēšanas pēdas. Šī ēka nebija mūsu sarakstā, tādēļ ilgi tur neuzkavējāmies un devāmies tālāk.
Malnavas stacija
Malnavas stacija atklāta 1931. gadā Kārsavas pilsētā, un no tās līdz 1999. gadam varēja tikt uz Rēzekni. Stacijas ēka ir apdzīvota, šķiet, sezonāli, un, pēc visa spriežot, tai ir divi saimnieki.
Apsekošanas laikā mājās neviena nebija. Ēka atgādina dzelzceļnieku kazarmu; galos tā ieguvusi jaunus vējtverus, bet ar logiem notiek kaut kas dīvains – no pagalma puses teju katram logam ir atšķirīgas aplodas; diviem logiem no četriem ir ornamentētas palodas, bet katram atšķirīgas. No dzelzceļa puses pa vidu izvirzās frīze. Skursteņi pārmūrēti, un māja ieguvusi padomju laika šīfera jumtu. Bez mājas ir saglabājies šķūnis ar trīs durvīm skujiņas rakstā; uz katrām durvīm ved atsevišķas koka kāpnītes. Pie aizslēgtajām durvīm kāpnītes saglabājušās, pie vienām vaļējām – sapuvušas, pie otrām vaļējām to nav pavisam. Šķūnim saglabājušās jumta savilces un vienā pusē arī jumta smailīte. Saglabājies arī malkas šķūnis un aka ar rokas pumpi. Vēl viens raksturīgs elements daudzām dzelzceļnieku mājām un kazarmām – neliels ābeļdārzs.
Tālāk mūsu ceļš veda uz objektu ar ļoti intriģējošu nosaukumu “Ūdens pumpja māja pie vecās ūdens pumpētavas Iudrupes upes krastā”. Sanāca braukt garām Rogu ķieģeļu cepļa skurstenim. Kādreiz tur bija aizaudzis mežs; tad līdz skurstenim, lai to nobildētu, bija jālido ar dronu. Tagad ir uzarts lauks. Aiz skursteņa negaidīti (tiešām negaidīti) izbraucām pie objekta, kurš mums pēc plāna bija nākamais, bet kopumā –priekšpēdējais.
Ūdens pumpja māja Iudrupes upes krastā
Mēs varam tikai minēt, kad un kādos laikos šī pumpja māja darbojusies. Varētu būt, ka sākotnēji tajā bijusi tvaika mašīna. Kopumā teritorija ļoti aizaugusi. Mājai piekārta atslēga un logi aiznagloti, un, lai kā centāmies tikt tajā iekšā, mums nekas neizdevās. Tā nu palikām nezinot, kas par mehānismiem (un vai joprojām) slēpjas tās dzīlēs. Turpat atradās šķūnis, uz kura atradām nelielu ornamenta fragmentu, un sabrukusi guļbūve, kura arī, spriežot pēc visa, piederēja pie ansambļa apbūves. Varētu būt, ka līdz pumpja mājai iet pazemes komunikācijas no patālāk esošās Iudrupes, jo visā garumā stiepjas tāds kā uzkalniņš, kura vienā posmā aug ābeļdārzs. No otras puses, uzkalniņš šeit neko daudz nenozīmē – mēs atrodamies vietā, kura pārsteidz ar savām morēnas un glaciālajām grēdām.
Netikuši mājā un nedaudz vīlušies, devāmies tālāk – uz Bozovu –, bet pa ceļam nolēmām apskatīt vienu pamestu un pussagruvušu, bet ļoti dīvainu un interesantu māju. Pēc neliela bridiena sanāca nedaudz ielūkoties sen no šejienes aizgājušu cilvēku dzīvē.
Kārsavas stacija
Kārsavas stacija bija mūsu galapunkts un arī nozīmīgākā no visām stacijām. Korsovkas stacija, lai arī uzbūvēta burtiski lauka vidū, bija otrās klases stacija ar lokomotīvju depo ar 12 vietām, remontdarbnīcām, slimnīcu un veselu stacijai pieguļošu dzelzceļnieku pilsētu. Pēc dažām ziņām, stacijas ēka varētu būt vecākā saglabājusies stacijas ēka Latvijā, taču šodien, uz to raugoties, jau vairs nekas neliecina par grandiozo ēku, kāda tā bija līdz Otrajam pasaules karam. Būtu ļoti vērtīgi izlidot un sadokumentēt visu ar dronu, taču robežas tuvums un muitas režīms (Kārsavas stacija ir robežstacija) to darīt neļauj. Mēs pat īsti nedrīkstējām rādīties dzelzceļa tuvumā, kad pienāca kāds vilciens.
Stacijas ēka savu spožumu ir zaudējusi, bet pats Bozovas dzelzceļa ciems vēl tikai procesā. Kādreiz šeit dzīvojuši līdz pat pieciem tūkstošiem cilvēku. Pēc Toma Altberga sniegtajām ziņām, 1914. gadā Bozovas ciemā bijusi skola, divas konduktoru un lokomotīvju brigāžu atpūtas mājas, četras sargu būdas, divas dubultās kazarmas, 12 dzīvojamajās ēkas, 32 šķūnīši, 24 pagrabi, trīs veļas mazgātavas, 19 atejas un 18 atkritumu bedres. Jaunākās ēkas, ko mēs šeit redzam, ir būvētas 19. un 20. gadsimta mijā.
Šodien vairums māju ir pamestas pavisam, vai arī pa kādam pensionāram dzīvo vienā no vairākiem dzīvokļiem. Pamazām ēkas iet bojā, daudzām ir atlauztas durvis, un tajās staigā vējš. Bozova mums sniedz labu priekšstatu, kā mazākā mērogā savulaik varēja izskatīties Antonopoles un Rēzeknes stacijas. Lielas un ļoti greznas mājas, ar tikpat greznām saimniecības ēkām pagalmos; pat atejas raisa greizsirdību pret cilvēkiem, kas uz tām ir gājuši. Ledus pagrabi, akas, šķūņi, kaut kur saglabājušās palisādes. Mājās pa kādai podiņu krāsnij. Ļoti grezni. Un ļoti pamesti. Šeit neaprakstīšu katru ēku atsevišķi, tas nav mūsu mērķis. Galvenokārt ēkas līdzinās jau iepriekš aprakstītajām, taču šeit sastopam daudzas ar nepārbūvētiem vai pavisam maz pārbūvētiem oriģinālajiem, ļoti ažūrajiem vējtveriem. Un viss ansamblis kopumā rada ļoti spēcīgu iespaidu, kādu nevarēja radīt atsevišķi izkliedētās ēkas iepriekšējās vietās.
Diemžēl mums neizdevās tikt pāri sliedēm pie dzelzceļa depo, jo uz sliedēm bija vilciens un mēs īsti nedrīkstējām dzelzceļu šķērsot pa gaisa pāreju, kura gāja pāri vilcienam. Mums arī īpaši nebija tam laika. Varbūt nākamreiz.
Klīstot pa māju pagalmiem un fiksējot visu eleganci un skaistumu, mēs izgājām pie kādas mājas, kur pagalms bija sakopts. Kautri šķērsojot pagalmu, mūs pārsteidza saimnieks. Izrādījās, ka tas ir Arnis Slobožaņins, Inetas un Raivja paziņa, kura vectēvam piederējusi šī māja. Māja ar bruģētu pagalmu, lielām istabām, verandu un elegantu vannas istabu ar vannu tajā. Īpaši uzkavēties mums laika nebija, tāpēc pēc īsas ekskursijas atvadījāmies un devāmies uz Pureņiem. No turienes mēs ar Didzi devāmies uz Rēzekni; Didzis – tālāk uz Rīgu, bet es – uz lekcijām.
Foto: Didzis Grodzs
Projektu "Kārsavas (Bozovas) – Maltas dzelzceļa iecirkņa izpēte" atbalsta VKKF