Pirms desmit mēnešiem es aizstāvēju maģistra darbu vēsturē un tajā pašā dienā kļuvu par pētnieku zinātniskā institūcijā. Tas nebija gluži negaidīti. Savā iepriekšējā dzīvē plānoju kļūt par zinātnieku, taču pavisam citā disciplīnā. Toreiz nekas nesanāca. Life happened, un pats nepamanīju, kā kļuvu par laju. Vienīgais, kas mani saistīja ar “akadēmiju”, bija periodiskas studijas dažādās mācību iestādēs un dažādās disciplīnās, līdz nonācu līdz vēsturei…
Īstu patriotismu cilvēks var piedzīvot, tikai dzīvojot prom no tēvzemes, un tā nu, kādu laiku dzīvojot ASV, lielā mērā arī vietējās diasporas iespaidā, radās interese par novadpētniecību, ar ko pēc atgriešanās mājās vairākus gadus nodarbojos garajos ziemas un Covid-19 vakaros. Kādā brīdī konstatēju, ka man nav galīgi nekādas izpratnes par vēsturisko pētījumu metodoloģiju, bet tā vietā, lai ņemtu talkā grāmatas, izvēlējos vienkāršāko ceļu – es iestājos vēstures maģistrantūrā.
Es neplānoju strādāt zinātnē, studēju tikai intereses pēc redzesloka paplašināšanas nolūkos. Kad mani uzaicināja institūtā, es ilgi svārstījos un tikai piekritu “pamēģināt”. Studijas mani nebija sagatavojušas darbam, bet citādāk jau laikam arī nekad nav. Amata apraksts paredz, ka man ir jābūt noteiktam publikāciju daudzumam SCOPUS vai Web of Science indeksētos izdevumos, taču tās arī ir vienīgās saistības, un tas ideāli atbilst manam dzīvesveidam un temperamentam, kurš absolūti nesadzīvo ar darba laika grafikiem un vertikālajām hierarhijām. Tagad es varēšu brīvajā laikā pētīt savas mīļās ielas un namus, un man par to vēl piedevām maksās algu. Ja tas nav ideāls darbs, tad kas gan ir?
Pirmo rakstu, kurā rekonstruēju savas pilsētas apbūves gaitu, nosūtīju vienam no lielākajiem urbānisma žurnāliem un drīz vien saņēmu recenzijas ar atteikumu. Abi recenzenti bija vienisprātis, ka mazzināmas valsts vēl mazāk zināmas pilsētas vēsture var interesēt tikai vietējo lasītāju.
Kā tad pēc šiem desmit mēnešiem vēsturnieka amatā es redzu vēstures zinātnes situāciju mūsu valstī?
Latvijas vēsturi pētīja Latvijas Vēsturnieku komisija (LVK). LVK ir izveidota pie Valsts prezidenta kancelejas un pilda valsts pasūtījumu: valstiski svarīgu vēstures jautājumu skaidrošanu, galvenokārt starptautiskā mērogā, bet arī Latvijas skolēniem un iedzīvotājiem kopumā. Kas ir šie valstiski svarīgie jautājumi 21. gadsimtā? Iepriekš aktuālais “700 verdzības gadu” naratīvs izgāja no modes ar “Jūs palieciet savās vietās, es palikšu savējā”, un šodien mūs interesē tikai 20. gadsimts – noziegumi Latvijā nacisma okupācijas laikā, pirmā padomju okupācija, starpkaru periods un Padomju Savienības laiks. Jāsaka, ka, neskatoties uz to, ka atsevišķa komisija strādā ar starpkaru laiku un arī Padomju Savienības laikā ir bijusi ne tikai apspiešana un represijas, vairākums publikāciju, kuras izdod LVK, ir veltītas latviešu tautas (un ebreju) ciešanām. Kopumā tas ir viss, ko gribam pateikt pasaulei, – mēs esam cietuši, mūs ir jāžēlo, lielie kaimiņi pret mums vienmēr ir bijuši netaisni.
Bez šaubām, 20. gadsimta traģēdijas arī ir svarīgas un pētāmas, taču – vai tas ir galvenais, ko gribam, lai par mums zina? Galu galā, parādiet tautu, kura 20. gadsimtā nav cietusi. Ja mēs veidojam cietējas tautas identitāti, tas par mums neko labu neliecina.
Bez LVK rakstiem tādu daudzmaz regulāru Latvijas vēsturei veltītu izdevumu nemaz nav tik daudz: “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls”, “Latvijas Universitātes Raksti”, “Latvijas Arhīvi”, “Latvijas Universitātes Žurnāls. Vēsture” un vēl šis tas mazāks, kā arī saujiņa konferenču rakstu krājumu, kuros publikāciju kvalitātes kritēriji nebūt ne vienmēr ir tie augstākie. Apskatot autoru loku, kuri publicējas šajos žurnālos, redzams, ka tie pārsvarā ir vieni un tie paši cilvēki. Daudzi no tiem strādā lielajos muzejos, tālab publikācijas var gatavot darba ietvaros, citi atkal, kā man izskatās, uzraksta pa kādam rakstam starplaikos starp “obligātajām” publikācijām vai pārtulko un pielāgo vietējam diskursam rakstus, kurus publicē starptautiskajos žurnālos.
Vairākums profesionālo vēsturnieku strādā zinātniskās institūcijās, kur alga tiek maksāta par publikācijām SCOPUS un Web of Science indeksētajos žurnālos – skaidrs, ka angļu valodā (nu, vai franču, spāņu un citās starptautiskās valodās). Lai zinātniskie žurnāli pieņemtu rakstu publikācijai, tam ir jāatbilst ne tikai zinātniskā darba kritērijiem. Zinātnisko žurnālu izdevniecības ir biznesi, kur darbojas biznesa likumi. Lai žurnāls varētu pelnīt, rakstiem ir jābūt lasītiem un citētiem, tātad tiem ir jāatbilst aktuālām tēmām un diskursiem. Un neviens zinātniskais žurnāls, ieskaitot tādus gigantus kā “Science” vai “Lancet”, nekad nelaidīs garām rakstu, kurš satur sensāciju, ja tas nenesīs diskreditācijas risku. “Garlaicīgajai” zinātnei indeksētajos zinātniskajos žurnālos vietas nav.
Tātad pētnieks, lai varētu pabarot ģimeni, gatavo aktuālas publikācijas lieliem žurnāliem angļu valodā un, ja šis hipotētiskais pētnieks ir ideālists un sava darba fanātiķis, brīvajā laikā strādā pie monogrāfijas vai zinātnes popularizēšanas. Un ir ļoti paveicies tam zinātniskajā institūcijā strādājošajam pētniekam, kura zinātniskās intereses saskan vai vismaz robežojas ar globālajiem trendiem. Neskatoties uz sabiedrības stereotipu, margināļiem nav vietas arī zinātnieku aprindās.
Kā tad paliek ar zinātnes popularizēšanu un komunicēšanu sabiedrībai? Pastāv populārzinātniski izdevumi un resursi, un ir arī pētnieki, kuri komunicē zinātni sabiedrībai. Taču pseidozinātniski sacerējumi un sensācijas vienmēr ir ievērojami pieprasītākas un atnes vairāk naudas. Līdz ar to honorāri par populārzinātniskiem rakstiem nereti nenosedz pat publikācijas sagatavošanas izmaksas, kuras zinātnieks sedz no savas pieticīgās pētnieka algas.
Kļūstot par pētnieku, es cerēju, ka varēšu turpināt darīt to pašu, ko līdz šim, tikai piedevām saņemt par to algu, bet realitāte ir tāda, ka jāpēta ir “aktuālie” jautājumi, bet savu tēmu pētīšanai laika neatliek. Es arī esmu pārdevies par sviestmaizi, un iepriekšējais raksts, pie kura strādāju, bija saistīts ar Ukrainas karu un Latvijas austrumu pierobežu, bet pašreiz strādāju pie raksta par nacionālās pašapziņas veidošanos postmodernisma periodā. Tās nav manas tēmas, taču pētniekam ir jāpublicē zinātniskos rakstus par aktuālām tēmām. Manām tēmām, labākajā gadījumā, ir vieta vietējā avīzē kaut kur starp kriminālhronikas un nekrologu sadaļām.
Tad kā rīkoties jaunajam, romantisku ekspektāciju apvītam zinātniekam, kuru neinteresē Senā Ēģipte, holokausts vai postkoloniālisma diskurss, bet, teiksim, N dzimtas ietekme uz M ciema ekonomisko attīstību X gadsimta XX gados? Es redzu tikai trīs ceļus.
1. Dabūt pētnieka darbu vietējā novadpētniecības muzejā. Alga būs nožēlojama, taču sen jau zināms, ka zinātnieki nicina materiālo pasauli, tāpēc šis ir ļoti vēlams variants.
2. Rakstīt disertāciju. Dažkārt man šķiet, ka Latvijā kaut ko padziļināti var pētīt tikai disertācijas ietvaros. Ja paceļu augšā manas mīļākās vēstures grāmatas, tās teju visas ir disertāciju publikācijas. Pēc aizstāvēšanas var doties strādāt autoservisā vai par pārdevēju… arī šie darbi paredz kalpošanu sabiedrībai.
3. Pētīt interesējošo brīvajā laikā un krāt datora mapītē ar nosaukumu “Mani teksti”. Ja tu esi vienīgais, kuru šie jautājumi interesē, tad tu arī esi vienīgais lasītājs, kuru tavi pētījumi ir pelnījuši.
Image: Andris Uškāns