Lekcija nolasīta Creative Museum un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja organizētajā radošajā sesijā “Kā runāt par aktuālo muzejā” 2022. gada 7. martā.
Es esmu grafikas un izstāžu dizainere, darba stāžs ir vairāk nekā 10 gadi. Liela daļa mana darba laika pavadīta, strādājot ar izstāžu, izdevumu un komunikācijas materiālu dizainu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā [LNB], kur strādāju joprojām un kopš pagājušā gada pavasara vadu bibliotēkas Izstāžu centru.
Šodienas virstēma ir “Kā runāt par aktuālo muzejā?”. Šobrīd ir grūti iedomāties kaut ko aktuālāku par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tomēr mana prezentācija nav par muzeja un izstāžu spēju vai nespēju ātri un mobili reaģēt krīzes situācijā un atspoguļot aktuālo sociālpolitisko situāciju. Savā prezentācijā es atļaušos pieturēties pie iepriekš sagatavotā materiāla un runāt par aktualitātēm izstāžu veidošanas praksē, pirms pasauli satricināja kara atgriešanās Eiropā.
Runājot par izstāžu dizaina prakses labajiem piemēriem un tendencēm izstāžu iekārtošanā, nav iespējams izvairīties no sarunas par izstāžu satura veidošanu. Analizējot veiksmīgos piemērus, robeža starp izstādes formu un izstādes saturu bieži ir izplūdusi. Savā prezentācijā es ieskicēšu divus virzienus – vienu attiecībā uz formu, otru attiecībā uz saturu –, kas caurstrāvo LNB izstāžu praksi.
Runājot par labajiem izstāžu dizaina piemēriem Latvijā un Eiropā, jāsecina ka izstādes dizains kā virspusējs noformējums un rīks eksponātu estetizācijai ir palicis pagātnē. Tā vietā ir nācis izstādes dizains, kas ir nozīmīgs instruments izstādes satura atklāsmē un mediācijā plašākai auditorijai. 21. gadsimta izstādes vairs nav glīti noformētas skaistu un intriģējošu artefaktu kolekcijas, kā bija ierasts vēl 20. gadsimta sākumam raksturīgajos retumu kabinetos. Tā vietā ir nākušas izstādes, kuras vēsturiskos artefaktus un mākslas priekšmetus izmanto daudzslāņainu stāstu atspoguļojumam. Sākot ar izstādes kontekstuālo ietvaru, beidzot ar muzejpedagoģisko programmu, mūsdienās izstādes ir komplekss stāstu stāstīšanas mehānisms, kas ir spējīgs vienlaikus aptvert plašu auditoriju.
Ņemot vērā spēcīgo virzību uz stāstniecību, es atļaujos apgalvot, ka izstāde kā kopums ir medijs – ar savu specifiku un saviem noteikumiem.
Izstādei kā medijam ir ļoti spēcīgs mediācijas potenciāls jeb spēja pārnest un nodot tālāk lielu un daudzslāņainu informācijas apjomu. Izstāde ir telpiski tehnoloģisku risinājumu kopums, caur kuriem pieredzēt izstādē atspoguļoto stāstu, objektus un hipersaites, kuras veidojas starp izstādītajiem priekšmetiem un apmeklētāju.
Atšķirībā no citiem medijiem izstādēs nereti izmanto īstus priekšmetus, nevis to reprezentācijas divdimensionālā plaknē, kā tas ir, piemēram, filmā vai fotogrāfijā. Izmantojot trīsdimensionālus oriģinālus eksponātus, tiek saglabāta spēcīga saite ar realitāti, no kuras līdzi nāk, pirmkārt, objektu nozīme un, otrkārt, ar objektiem saistītā vizuālā realitāte, kuras elementus iespējams izmantot, konstruējot izstādes vizuālo identitāti. Izstādes vizuālā identitāte ir ārējās realitātes stilizācija, kas rodas, meklējot un analizējot izvēlētās tēmas kodolu – kas padara šo tēmu, šo rakursu un šo stāstu atšķirīgu no citām izstādēm? Ar ko šis skatījums atšķiras no n-tajiem citiem projektiem par šo vai līdzīgu tēmu? Atbildot uz šiem jautājumiem, iezīmējas ne tikai izstādes koncepcija, bet arī izstādes dizaina vadmotīvi.
Šeit runa ir ne tikai par vizuālu, bet arī audiālu un telpisku stāstniecību. Izstāde ir trīsdimensionāla visa ķermeņa pieredze telpā, nevis vienkārši stikla kubā ielikti priekšmeti.
Telpiskais iekārtojums un izstādes dizains ir instrumenti, ar kuriem iespējams mainīt eksponātu savstarpējās semiotiskās attiecības un pilnībā pārkārtot izstādes saturiskos uzsvarus. Dizains ietekmē arī to, kādas attiecības veidojas starp izstādes apmeklētāju un eksponātiem, eksponātiem un izstādes stāstu, izstādes stāstu un apmeklētāju.
Veiksmīgas ir tās izstādes, kurās telpiska stāstniecība jeb izstādes dizains un scenogrāfija ir daļa no satura atklāsmes. Tas ir spēcīgs instruments, ja integrēts izstādes saturā jau koncepcijas izstrādes stadijā. Labs dizains nav kaut kas, ko iespējams “uzklāt pa virsu” izstādes stāstam – kā skaistu ietinamo papīru. Tā tas nestrādā. Izstādes dizains nav tikai iepakojums, tas ir darbs ar saturu un informāciju.
Tāpat, domājot par izstādi kā mediju, ir jādomā arī par izstādes režiju telpā. Kas ir izstādes “hailaiti” jeb odziņa un kā apmeklētājs pie tās nonāk? Kā tiek risināta izstādes iekšējā navigācija un tematiskais dalījums? Kas ir centrālais motīvs un kas “filleri” jeb vietas aizpildītāji? Jo viss nav vienlīdz svarīgs, un katrs eksponāts nav galvenais varonis.
Tāpat jāatceras sev pajautāt, kas īsti tiek izstādīts – konkrētais priekšmets vai laikmets, vai vērtības, vai ideoloģija, ko šis priekšmets simbolizē? Ja izstādīta tiek eksponāta simboliskā nozīme, tad dizaineram ir īpaši jāpacenšas, jo garš aprakstošais teksts nav nedz vienīgais, nedz spēcīgākais rīks, lai paskaidrotu priekšmeta nozīmīgumu un kontekstu. Te jāpiezīmē, ka gan Latvijas, gan Eiropas izstāžu praksē gari teksti arī paliek pagātnē. Tas nenozīmē, ka saturs netiek izstāstīts. Šo stāstošo funkciju arvien biežāk uzņemas citi mediji un telpiski risinājumi.
Kā attīstās izstādes stāsts ārpus eksponātiem un tekstiem, kā tas reprezentējas telpā? Kāda ir izstādes audiālā pieredze, kādu sajūtu un noskaņu rada apgaismojums? Es domāju, es neesmu vienīgā, kura ir pieredzējusi izstādes, kurās ejot dzirdu pati savus soļus un šķiet, ka elpoju par skaļu un līdz ar to traucēju citiem apmeklētājiem. Vai izstādes, kurās, aplūkojot eksponātu, redzu pašas mesto ēnu, jo prožektors nezināmu iemeslu dēļ novietots apmeklētājam aiz muguras. Arī šādi piemēri kļūst arvien retāki, un arvien vairāk tiek runāts par apmeklētāja pieredzi un pieredzes dizainu, kas sākas no ienākšanas brīža ēkā un beidzas ar iziešanu ārā pa durvīm.
Un tad, protams, medija tehniskie parametri – tekstu apjomi, skata leņķi, materiālu izvēle un to savstarpējā saderība vai nesaderība vienam ar otru vai izstādes tēmu u. tml. Tendence, kas aug augumā, protams, ir izstādē izmantoto risinājumu ilgtspēja.
Šie ir daži no elementiem, kas, ja izmantoti mērķtiecīgi un ar apdomu, atšķir izcilu izstādi no labas vai viduvējas izstādes.
Šis ir pirmais no diviem virzieniem, ko minēju, ieskicējot izstādes dizaina darba tvērumu. Lieki piebilst, ka šis nav tikai viena dizainera darba lauks. Izstāžu veidošana ir “komandas sports”, un dizaina domāšana ir visai komandai nepieciešama disciplīna.
Runājot par tendencēm izstāžu satura veidošanā, vēlos iezīmēt virzienu, kurš pasaules muzeju praksē ir klātesošs jau kopš 20. gadsimta otrās puses, bet Latvijas institucionālajā izstāžu vidē joprojām ir samērā reti sastopams. Tās ir neatkarīgu autoru, tostarp mākslinieku, veidotas interpretācijas par institucionālu krājumu.
Darbam ar neatkarīgiem, ar krājumu nesaistītiem autoriem ir sava specifika, un tas ne vienmēr ir izvirzītajai tēmai un uzdevumam atbilstošs darba modelis. Nereti institucionālu krājumu pamatus veido dažādas privātas kolekcijas, kuru veidošanās principi un sākotnējie krājuma atlases kritēriji neatbilst mūsdienu izpratnei par zinātnisku atmiņas institūciju sistemātisko pieeju krājuma veidošanai. Vismaz, ja runa ir par LNB krājumā esošajām vēsturiskajām muižu bibliotēku kolekcijām. Līdz ar to ideja bibliotēkas krājuma interpretācijai piesaistīt ar institūciju nesaistītus autorus un māksliniekus nav nemaz tik absurda. Tā gandrīz vai ir atgriešanās pie pirmsākumiem.
Atsedzot vēsturiskās kolekcijas, kuras veido krājuma pamatus, un informācijas struktūras, kurās šīs kolekcijas tiek organizētas, iespējams iepazīt ne tikai to vēsturi, kas ir redzama šobrīd, bet arī to vēsturi, kas var būt neredzama. Jaunas interpretācijas ir iespējamas, apjaušot un izzinot pieņēmumus, uz kuriem balstās aktuālā krājuma interpretācija. Gluži kā īstā arheoloģiskā izpētē arī institūcijas iekšējos uzslāņojumus iespējams atsegt slāni pa slānim. Atbrīvošanās no laika gaitā uzkrātiem sociāliem pieņēmumiem un praktiskiem pamatojumiem ļauj organiski atklāt jaunas zināšanas, nevis pašmērķīgi izdomāt jaunas lietas.
Neejot niansēs par institucionālās kritikas vēsturi un šādas prakses agrīnajiem piemēriem, ieskicēšu šādas izstāžu veidošanas praktisko pusi.
Drosmīgas nestandarta interpretācijas piesaista plašākas auditorijas un rezonē medijos. Tai pašā laikā nestandarta interpretācijas apšauba un izaicina institūciju ierastās izstāžu prakses, piespiež institūcijas darbiniekus iziet no savas komforta zonas un skatīties uz savām kolekcijām un ikdienas darbu neierastā kontekstā. Piemēram, ir ievērojama atšķirība tajā, kā institūcijas informācijas struktūrās navigē pieaicināti viesautori un štatā esošie autori, un tajā, ko viņi meklē un pēc kādiem orientieriem vadās. Uz to intervijās norāda arī Vīnes Mākslas vēstures muzeja [Kunsthistoriches Museum Wien] kurators Džāspers Šārps [Jasper Sharp], stāstot par savu pieredzi, strādājot pie neatkarīgu viesautoru veidotas izstāžu sērijas.
Lai dotu vēl kādu piemēru šī tipa izstāžu praksei, es vēlos izcelt Dānijas Karalisko bibliotēku “Melnais Dimants” [Det Kongelige Bibliotek “Den Sorte Diamant”]. Dānijas Karaliskā bibliotēka ir mērķtiecīgi gājusi šajā virzienā, kopš pēdējos 13 gadus bibliotēkas izstāžu nodaļas vadītāja un vadošā kuratore ir Kristīna Baka [Christina Back].
Viņa ir ieviesusi vairākas ievērojamas izmaiņas institūcijas izstāžu praksē. Pirmkārt, šajā bibliotēkā izstādes vairs netiek izmantotas kā memoriāla piemiņas forma, lai atzīmētu kāda kunga jubileju. Pārsvarā jubilejas ir tieši vīriešiem, sieviešu simtgades kaut kā retāk tiek atzīmētas. Tur ir arī mazliet feministiska nots. Otrkārt, veidojot izstāžu grafiku un lemjot par tēmām, tiek ņemta vērā auditorija. Šī institūcija ir atteikusies no ieraduma veidot apjomīgas un dārgas izstādes par specifiskām nišas tēmām. Treškārt, strādājot pie izstādes, tiek rūpīgi izvērtētas satura un formas attiecības un iespēja atspoguļot saturu izvēlētajā medijā. Dažām tēmām piemērotāks ir grāmatas formāts, citas tēmas atbilstošāk risināt kā konferences vai lekcijas. Visbeidzot, izstādes veidošanā kā līdzvērtīgi elementi tiek nostādītas zināšanas, pieredze un radošums. Zināšanas sniedz krājuma pētnieki, pieredzi – kuratori, bet radošuma aspektu nodrošina sadarbība ar māksliniekiem izstāžu veidošanā. Lai arī Dānijas Karaliskā bibliotēka ir zinātniskā bibliotēka, izstādes nav telpiski ilustrēti zinātniskie pētījumi. Izstāde ir pētījuma forma un metode pati par sevi, kas sabalsojas ar mākslinieciskās pētniecības modeli jeb artistic research.
Kāpēc tas ir svarīgi? Mākslinieki var darīt to, ko akadēmiskā virziena pārstāvji nevar, piemēram, būt naivi vai izdomāt ko gluži absurdu, lai precīzi atspoguļotu izvēlēto tēmu. Katrai profesijai ir savi profesionālie standarti. Piemēram, nesen, strādājot pie LNB izstādes “Bēthovens. Orbītas”, izstādes komandai bija diskusijas par to, vai izstādē iespējams ietvert leģendāru nostāstu, kuram nav faktoloģisku pierādījumu. Pētnieks savā darbā nevar to iekļaut, tas nebūtu korekti, jo nav pārbaudāmas informācijas, uz ko atsaukties, nav faktu. Savukārt mākslinieks vai dizainers šādas leģendas var izmantot, lai radītu telpu, lai radītu noskaņu.
Pasaules atmiņu institūcijās neatkarīgu kuratoru un mākslinieku piesaiste izstāžu veidošanā un jaunu interpretāciju meklējumos ir ierasta prakse. Latvijas institucionālo izstāžu vidē šāda izstāžu veidošanas pieeja nav plaši izplatīta. Pēdējos gados atrodami tikai daži piemēri – Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde “Rīgas pieraksts dzejā” 2018. gada Dzejas dienās, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde “Kopīgā vēsture” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “Rīgas Birža” pastāvīgajā kolekcijā 2018. gada nogalē un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja rezidenču programma “Asinsaina”. Es atvainojos, ja kādu esmu palaidusi garām, bet piemēru tiešām nav daudz.
Kā ilustratīvu piemēru šādai pieejai LNB izstāžu praksē vēlos pieminēt izstādi “2020: mūžības perspektīva”, kas tapa sadarbībā ar dzejnieku apvienību “Orbīta”. Izstāde piedāvāja ļoti neparastu interpretāciju par bibliotēkas krājuma saglabāšanu. Tas radīja diskusijas starp bibliotēkas kolēģiem un rezonansi medijos, no kā izrietēja negaidīti augsts apmeklējums, un tādējādi par LNB krājuma saglabāšanas specifiku un problemātiku uzzināja negaidīti plaša auditorija.
Ar šo es vēlētos uzsvērt savu pārliecību, ka institucionāls krājums nav noliktava mirušām lietām, tā ir neaptverami plaša zināšanu krātuve. Un dažreiz ir nepieciešams skats no malas, lai šajā plašumā pamanītu kādu aktuālu un spožu tēmu.
Noslēgumā – domājot par Krievijas agresiju Ukrainā, kuras ēnā notiek šī saruna, gribu iezīmēt būtisku elementu, kas caurvij visu iepriekš minēto. Tā ir vārda brīvība. Man un, es atļaušos vispārināt, manai Rietumu kultūrtelpā augušajai paaudzei brīvība izteikt savu viedokli šķiet kaut kas pašsaprotams. Bet, redzot, kas notiek mūsu kaimiņos, ir skaidrs, ka tā nebūt nav. Brīvība un to pavadošā kritiskā domāšana ir jākopj, jālolo un jāsargā. Gribu novēlēt visai muzeju un izstāžu nozarei izmantot mums doto brīvību un būt drosmīgiem savā izstāžu praksē, un ar kvalitatīvām izstādēm vairot daudzpusīgas zināšanas mūsu sabiedrībā, nevis vienkārši atrādīt krājuma vienības.
Foto: Didzis Grodzs
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds