Muzeji ir institūcijas, un institūcijas ir visai noslēpumaina parādība. Tām raksturīga inerce, arī izdzīvošanas inerce – institūcijas pretojas (atvainojos par antropomorfizāciju) mēģinājumiem tās iznīcināt, pat ja sākotnējā jēga ir zudusi. Atsevišķos gadījumos tās kļūst par zombijinstitūcijām, ja izmantojam vācu sociologa Ulriha Beka (Ulrich Beck) jēdzienu. Proti, tās būtībā ir mirušas, lai gan turpina pastāvēt. Tomēr lielākoties institūcijas cenšas pārveidoties un piemēroties jaunajai situācijai. Dažkārt tik veiksmīgi, ka nezinātājam pat grūti pamanīt daudzos nosēdumus, ko atstājusi šo institūciju pagātne. Piemēram, kurš gan atceras, kāpēc universitāte saucas par universitāti, rektors – par rektoru, kas tās par “fakultātēm” un “katedrām”?
Varam domāt vēl vispārīgākās abstrakcijās. Institūcijas nav vienkārši organizācijas, bet drīzāk specifiskas uzvedības formas, kuras cilvēkiem ir tendence atkārtot. Piemēram, muzejs saglabājas ne tikai tāpēc, ka reiz ir uzbūvēta muzeja ēka, vai tāpēc, ka sen atpakaļ kāds muzeju juridiski nodibinājis, iecēlis direktoru u. tml., bet tāpēc, ka cilvēki vēl aizvien atrod jēgu rituāliem, kuri, mazliet distancējoties, šķiet diezgan eksotiski. Mēs vācam kopā mantas, izliekam tās apskatei, piemēram, noklājam ar tām sienu; citiem savukārt šķiet svarīgi atvēlēt laiku, lai tās apskatītu, viņi ierodas svētdienā, lasa atzītu ekspertu sagatavotus paskaidrojumus, uzvedas klusi, lai citus netraucētu, turklāt viņi ierodas ar bērniem, lai arī tie iegūtu šos paradumus un nekļūtu par mežoņiem, kuri nezina, kā muzejā uzvesties.
Protams, nav vienkāršas atbildes uz to, kāpēc mēs tā darām. Daļēji tā ir meklējama pagātnē. Lai gan tikko aprakstītie paradumi nav īpaši seni (nesanāks pat pārsimt gadu), vēlme izstādīt priekšmetus vispārējai apbrīnošanai ir izplatīta gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski. Grieķu pilsētu dāvinājumi Delfos, trofejas Romas Forumā, jebkura pils jebkurā impērijā. Interesanti izsekot, kā simbolisko un sakrālo objektu kolekcijas transformējas par retumu kolekcijām, kuras savukārt transformējas par enciklopēdiskajām kolekcijām, kamēr pēdējās ar laiku tiek sadalītas scenogrāfiski prezentētās objektu izrādēs un krājumā, kas tiek noslēpts no parakstā apmeklētāja.
Mūsdienu muzejs īsti nav ne simbolisku objektu vai retumu kolekcija, ne arī pretendē uz enciklopēdiskumu apgaismības laikmeta kolekciju nozīmē. Vienlaikus kaut kas no tā visa ir saglabājies, tāpat kā sociālā funkcija – demonstrēt statusu –, kas ir būtiska visām minētajām formām. Tomēr šis “kaut kas” ir problēma – vai muzeju pastāvēšanas attaisnošanai pietiek ar to, ka tie pieticīgā veidā turpina kādu tradīciju? Reproducējamības iespējamība acīmredzami nav iznīcinājusi autentisko priekšmetu “auru” – pat tad, kad viens vai otrs eksponāts ir simtiem reižu redzēts attēlos, lielai daļai muzeju apmeklētāju šķiet svarīgi redzēt oriģinālu. Vienlaikus nevajag veselu muzeju, lai izliktu apskatei “Monu Lizu” vai “Meiteni ar pērļu auskaru”. Aldrovandi (Ulisse Aldrovandi) krāja izbāžņus, grāmatas un zīmējumus, jo cerēja savākt vienkopus dabu visā tās daudzveidībā, bet mēs šobrīd zinām, ka tas praktiski nav iespējams un jebkura kolekcija ir atlase, kuras vēstījums ir atkarīgs ne tikai no tā, kas tajā atrodams, bet arī no tā, kas tajā nav iekļauts. Pretenzijas uz enciklopēdiskumu tikai apslēpj kolekcijas ideoloģiskumu. Un tad, kad ekspozīcija tiek nodalīta no kolekcijas, kolekcija kļūst par dārgu ideoloģisku rīku – tā ir kā galvojums, ka ekspozīcijā redzamais ir rūpīgi atlasīts no pierādījumu klāsta, kas, izrādīts pilnībā, varētu tikai pastiprināt ekspozīcijas vēstījumu, vai arī mierina, ka, pat ja šī ekspozīcija nešķiet uzticama, krājumam ir potenciāls, kas kaut kad nākotnē pieļauj kādu citu, “patieso”, pasaules atspoguļojumu. Tā ka zināms attaisnojums inercei ir, tomēr pastāv arī draudi, ka pienāks mirklis, kad kāds pateiks – mums nevajag vairs muzejus ar milzu krājumiem, ideja par muzeju kā glabātuvi ir zombijideja, pietiek ar dažiem komerciāli izdevīgiem retumiem, kurus visi grib redzēt, vai izglītojošu ekspozīciju, kura precīzi sasniedz mērķauditoriju un kuru nevajag apgrūtināt ar citiem, no pagātnes pārmantotiem projektiem.
Šajā kontekstā interesanta problēma ir tā sauktā mūsdienu kolekcionēšana, proti, jautājums par to, pēc kādiem principiem vākt un saglabāt materiālu, kurš vēl nav vēsturiski nozīmīgs, bet potenciāli tāds varētu būt. Vērts pamanīt, kā mūsdienu kolekcionēšana kļūst par problēmu. Šāda problēma var parādīties tikai pie zināmiem sociāliem un institucionāliem nosacījumiem. Arī citos gadsimtos cilvēki krāja sava laika artefaktus vai dabas objektus. Tomēr situācija bija cita. Kolekcionēšanā laika aspektam nebija īpašas nozīmes. Pasaule vairāk vai mazāk bija stabila, pastāvēja kaut kāda kosmiskā kārtība, kura gan nebija cilvēka prātam aptverama. Tāpēc kolekcionēt bija vērts to, kas ir rets. Un retumi bija reti nevis tāpēc, ka tie ir jauni vai veci, bet tāpēc, ka nav pieejami ikdienā vai tuvumā. Izcila kolekcija ir tā, kura savāc pēc iespējas vairāk retumu vai – ideālā gadījumā – neredzētu lietu. Enciklopēdiskais muzejs lielā mērā veidojas šajā pašā domāšanas ietvarā. Tajā ir iekļauts arī ikdienišķais, bet vērtīgu to padara īpašais un eksotiskais. Arī šajā gadījumā pasaules kārtība, ko tas pārstāv, ir diezgan stabila, lai gan, protams, šis ir vispārinājums, par kuru var strīdēties, jo dažādās nozarēs vēsturiskuma uztvere bija atšķirīga. Daba līdz 19. gs. vidum būtībā tiek uztverta par fiksētu un nemainīgu[1], pasaules tautām antropoloģijas muzejos nav vēstures, Rietumeiropas mākslas pavērsieni it kā ir nolasāmi arī mākslas kolekcijās, tomēr pirmsmodernisma izpratne par mākslas vēsturi ir diezgan ambivalenta – antīkā māksla nav nošķirama no tagadnes un tagadnes māksla nav nošķirama no antīkās.
Izņēmums ir suvenīri. Es šeit nevarētu pat mēģināt aprakstīt procesu, kā vēstures muzejs kā žanrs (samērā vēlu) atdalās no citām kolekcijām, bet skaidrs, ka pēc definīcijas tas paredz pievēršanos laikam. Es gribētu tikai izcelt vienu vēstures muzeju sākotnes aspektu – piemiņas lietu kolekcijas. Kristus līķauti, Čārlza I matu šķipsnas, Bastīlijas ķieģeļi, Napoleona cepures – tie visi ir melanholiski apliecinājumi par to, kā vairs nav.
Un mūsdienu kolekcionēšanā tas viss sasienas dīvainā mezglā. Pirmkārt, mūsdienu kolekcionēšanas impulss, visticamāk, sakņojas vecos ieradumos – vēlmē izveidot enciklopēdisku muzeju. Bet komplektā ar neticību enciklopēdiska muzeja iespējamībai, šādas mūsdienu kolekcijas veidošana var kļūt tikai par pastāvīgu šaubu un paššaustīšanas procesu. Turklāt pasaule, kuru šāda kolekcija mēģina saglabāt, nav stabila. Rezultātā ir mainījusies izpratne par to, kas ir retums. Trauksme, kas rodas, domājot par mūsdienu kolekcionēšanu, sakņojas apziņā, ka viss ikdienišķais var zibenīgi pazust. Vēl pirms simt gadiem, kad modernais laikmets jau sevi bija skaidri pieteicis, cilvēkiem bija nostalģija pēc pagātnes, kura acīmredzami zuda, un tāpēc to bija vērts likt muzejā. Bet tolaik, pēc visa spriežot, vēl nebija apziņas, ka modernajā laikmetā arī tagadne nepārtraukti iznīkst. Pārmaiņu ātrums, šķiet, tomēr nebija tik liels, lai šo kustību viegli ieraudzītu. Tas ir kā kaķiem, kuri televīzijā redzamo neuztverot kā kustību, jo pārāk ātri apstrādājot vizuālos impulsus, tāpēc tur, kur mums rodas kustības ilūzija, kaķi redzot kadru virkni. Mūsdienās pārmaiņu ātrums ir tik liels, ka tagadnes nestabilitāte ir acīmredzama. Mēs visi ļoti labi apzināmies, piemēram, ka vēstules, ko mūsu laikabiedri raksta datorā, nesaglabāsies un ko tas nozīmē, piemēram, Rakstniecības muzejam. Tāpēc mūsdienu kolekcionēšanas jautājums ir nevis, kā saglabāt pagātni, bet – kas no tagadnes ir saglabāšanas vērts. Tas nav jautājums, kas bija jāuzdod pagātnes vēsturniekiem vai muzeju kolekciju veidotājiem. Protams, cilvēkiem bija brīži, kad šķita, ka viņi ir lielo vēstures notikumu liecinieki, un tādos mirkļos viņi centās pievākt suvenīrus. Tomēr mūsdienu kolekcionēšanā nav runa tikai par dažu suvenīru saglabāšanu – padomju laika konfekšu kaste, pieclatnieks, videokasete. Drīzāk jājautā – vai tas, ka pasaule ir mainījusies un kļuvusi tik plūstoša, “šķidra”, kā saka Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman), – vai tas nenozīmē, ka arī muzejam ir jāpieņem kādas jaunas funkcijas. Nevis reanimēt enciklopēdijas vīziju, bet ļauties iztēlei.
Ko no tagadnes ir vērts atcerēties nākotnei? Savā ziņā tas ir īpatnējs jautājums. Vēsturnieki šo jautājumu uzdod, bet baidās no tā. Droši vien baidās kļūdīties. Viņi grib vismaz pārdesmit gadu distanci. Politologus un sociologus interesē tagadne, bet ne šajā nozīmē. Varbūt tas ir jautājums, ko var uzdot muzeju kolekciju un ekspozīciju veidotāji? Tas prasa spēju domās distancēties no esošā mirkļa un iztēli. Vistuvāk šai nodarbei stāv rakstnieki, kuri cenšas izteikt savu laikmetu, varbūt arī futurologi, kuri mēģina prognozēt, kam ir nākotne un kas ir lemts iznīcībai. Protams, tie, kuri vēlas pamatot savas izvēles stratēģijās un zinātniskās metodēs, diez vai spēs samierināties ar situāciju, kurā noteiktības nav. Bet vismaz mūsdienu kolekcionēšanas gadījumā drošu stratēģiju un metožu meklējumi, manuprāt, ir ilūzija, jo nav perspektīvas, kas dotu pieeju tam, kādas ir mūsdienas nākotnes vai, teiksim, objektīvā skatījumā. Atbilstoši paliek tikai daži varianti. Viens variants – histēriski krāt visu. Otrs – nepārtraukti mocīties šaubās. Bet muzejs arī varētu būt vieta, kur ļauties iztēlei.
Attēls: scitechdaily.com
[1] Linna Nihārta (Lynn K. Nyhart) grāmatā “Modernā daba” (Modern Nature, 2009) apraksta, kā 19. gs. gaitā dabas vēstures muzejus ar visaptverošajām dzīvnieku sugu kolekcijām nomaina uz ekspozīciju un diorāmām orientētais dabas muzejs, kurš vairāk vēstīja par mijiedarbību dabā, lai gan arī tas dabu reprezentēja būtībā kā stabilu sistēmu.