Artis Svece. Muzeji kultūrkaros

Saskaņā ar ieceri ICOM ģenerālajai asamblejai, kas sapulcējās Kioto 2019. gadā, vajadzēja apstiprināt jaunu muzeja definīciju. Tas nenotika. Delegāti ne tikai nolēma, ka balsojums jāatliek uz 2022. gadu, kad notiks nākamā asambleja, bet arī ka diskusijai jāsākas būtībā no jauna – vispirms tika formulēta jauna definīcijas izstrādes metodoloģija, un šobrīd atbilstoši šai metodoloģijai notiek pats apspriešanas process. Visam pa vidu norisinājās arī tāds kā skandāls, kad dažas muzejnieku aprindās prominentas personas atkāpās no definīcijas meklēšanas komitejas un publiskoja atklātas vēstules. 

Cilvēkam no malas šis gadījums varētu šķist nedaudz komisks. Ko tur ņemties ap definīciju – tie taču tikai vārdi! Mēs varētu atsaukties arī uz klišejām par akadēmisko aprindu pārstāvjiem, kuri, strīdoties par kaut kādu sīkumu, var sanīsties uz mūžu. Un jāatzīstas, ka, lasot notikušā aprakstu, man radās zināma déjà vu sajūta – es esmu šādās apspriedēs bijis un šāda veida paziņojumus un pretpaziņojumus ne reizi vien saņēmis, lai gan ne tādā mērogā. Vienlaikus noraidīt diskusiju kā mazsvarīgu būtu kļūda.

Te gan uzreiz piebilde. Dzīvē dažādi procesi vai problēmas lielākoties neuzrādās nošķirti – gan tādā nozīmē, ka tie mēdz būt viens no otra atkarīgi un savstarpēji saistīti, gan tādā ziņā, ka, uzlūkojot galarezultātu, ne vienmēr var pateikt, kas no visa notiekošā ir svarīgākais. Piemēram, ICOM asamblejas gadījumā, manuprāt, kaut vai skaidrības labad ir jānošķir definīcijas meklēšanas un apstiprināšanas process no jautājuma par definīcijas saturu. Jā, skaidrs, viens no iemesliem, kāpēc definīcija netika apstiprināta, bija tas, ka nebija vienprātības par tās saturu, tomēr izskatās, ka kļūdas bijušas arī pašā institucionālajā procesā. Proti, no tā, ko lasīju, varēja saprast, ka asamblejas dalībnieki nebija pietiekami sagatavoti tam, kas viņiem tika nolikts priekšā, un kongresā, kurā kopā sanāk daudz cilvēku, nav iespējams ātri uz vietas kaut ko būtiski mainīt – ja gribēja raiti noritējušu asambleju, vajadzēja nodrošināties ar vairākuma atbalstu definīcijai (lai kāda tā būtu) pirms kopā sanākšanas. Nespēja vienoties ne vienmēr nozīmē nepārvaramas atšķirības uzskatos. 

Bet nu – par pašu definīciju. Diemžēl, kā vienmēr, gribu sākt ar atkāpšanos ļoti vispārīgās tēmās. Vispirms gribu uzsvērt, ka definēšana ir daudz sarežģītāka darbība, nekā pirmajā mirklī varētu šķist. Protams, nemēģināšu sistēmiski aprakstīt, ko nozīmē definēt, bet no plašā problēmu spektra gribu izcelt dažas, kuras, manuprāt, ir jāpamana, lai nepārprastu konkrētās diskusijas būtību.  

Tātad – ko darām, kad definējam, kas ir muzejs? Viena iespējamā atbilde – definējam vārdu “muzejs”. Ko tas nozīmē? Arī šeit atbilde varētu būt sarežģīta, bet viena izpratne ir tāda, ka mums ir jāfiksē un jāapraksta, kā šis vārds tiek lietots. Lietojums nosaka vārda nozīmi. Atbilstoši – vispārīga atbilde uz sākotnējo jautājumu varētu skanēt tā – muzejs ir viss, uz ko valodas lietotāji daudzmaz regulāri šo vārdu attiecina. 

Vērts pamanīt, ka vārda lietojums var mainīties, un var izrādīties, ka savā laikā radīts vārda lietojuma apraksts noveco un jāaizvieto ar citu. Piemēram, iedomāsimies, ka pirms simt gadiem par “muzeju” tika saukta ēka, kurā ir savākti un apmeklētājiem aplūkošanai izstādīti unikāli objekti, saukti par eksponātiem. Bet laika gaitā parādās ēkas, kuras daudzējādā ziņā atgādina muzejus, bet kurās nav krājuma un kolekcijas iepriekšējā nozīmē – tajās ir izvietota dažādos medijos pasniegta informācija, varbūt vēl kāda projekcija, dažas interaktīvas instalācijas, kuras apmeklētāji var aktīvi izmantot, bet nav unikālu, īpaši sargājamu eksponātu. Vai tas ir muzejs? Atbilde ir – viss atkarīgs no tā, vai valodas lietotāji to sauc par muzeju. Ja uz fasādes ir uzrakstīts “muzejs”, ja apmeklētāji saka, ka ies uz “muzeju”, ja ir “muzeja” direktors, šīs definīcijas izpratnes ietvaros tas ir muzejs.  

Gribu pievērst uzmanību diviem šīs versijas aspektiem. Pirmkārt, definīcija ir aprakstoša – mēs nevis mēģinām nošķirt pareizo un nepareizo vārda lietojumu, bet piefiksēt kaut kādas tendences valodā. Otrkārt, ir daudz un dažādu faktoru, kas var ietekmēt to, ko cilvēki sauc par “muzeju”, – tā var būt kāda vēsturiska saistība, pārpratums, nejauša asociācija (kaut vai – kāds mūsdienu muzejam sakars ar mūzām, no kurām atvasināts tā vārds?). Vārda nozīme neslēpj kādu dziļu loģiku. Katrā ziņā, nav nekādas garantijas, ka visam, ko mēs saucam par muzeju, ir kaut viena kopīga būtiska īpašība. Atbilstoši – atbilde uz jautājumu, ko nozīmē vārds “muzejs”, būs nozīmju uzskaitījums, kādu sastopam vārdnīcās. Atrast kādu kopīgu, dažos teikumos izsakāmu formulējumu šajā gadījumā ir diezgan bezcerīgi, un nav arī vajadzīgs.

Cita pieeja definēšanai būtu nevis mēģināt piefiksēt vārda lietojumu, bet mēģināt saprast lietas būtību, proti, tās īpašības, kas lietu padara par to, kas tā ir. Definīcija ir nevis vārda lietojuma, bet lietas būtības apraksts. Šajā gadījumā saukšu to par jēdziena definēšanu. Pieņemsim, ka pasaulē pastāv tādas lietas kā muzeji, katrs no tiem ir atšķirīgs, bet tiem ir kādas kopīgas būtiskas īpašības (proti, nevis vienkārši kopīgas īpašības, jo tās varētu būt arī nejaušas vai banālas (teiksim, visiem muzejiem ir ieeja), bet būtiskas īpašības, kas tos padara par muzejiem). Definīcijas mērķis būtu nosaukt šīs īpašības. Īpaši svarīgi tas būtu muzeoloģijas kontekstā, jo tā ir zinātne, kas pēta muzejus. Muzeja definēšana vienlaikus ir arī muzeoloģijas nozares definēšana. 

Arī šis skatījums neizslēdz iespēju, ka definīcija laiku pa laikam ir jāmaina. Piemēram, muzeju īpašības var mainīties. Teiksim, mēs sakām, ka pēdējo reizi mēs definējām muzejus 20. gs. 70. gados, bet kopš tā laika muzejiem ir nākušas klāt jaunas funkcijas, tajos tiek saglabāts ne tikai materiālais mantojums, bet arī nemateriālais, fiziskajai telpai vairs nav tik lielas nozīmes, jo arvien nozīmīgāka ir krājuma digitalizācija, tāpēc mums ir vajadzīga jauna definīcija, kas atspoguļo izmaiņas. 

Šajā versijā interesantas ir definīcijas aprakstošā un normatīvā aspekta attiecības. Pirmajā mirklī šķiet, ka definīcija tikai apraksta to, kas ir šī īpatnējā parādība – muzejs. Bet patiesībā tā nosauc arī kritērijus muzejam. Tās lietas, kurām nav definīcijā minēto īpašību, nav muzeji. Un šai robežai starp muzeju un nemuzeju ir teorētiskas konsekvences – principā muzeji var tā mainīties, ka vairs nav saucami par muzejiem, – tiem vairs nav būtisko īpašību, un tie, piemēram, vairs nevar būt muzeoloģijas pētījumu priekšmets. Bet ir arī praktiskās konsekvences – ja definīcijā ir pateikts, ka būtiskā īpašība ir, teiksim, krājums, tad tās institūcijas, kurām nav krājuma, nav muzeji. Un šim secinājumam, bez šaubām, var būt dažādas juridiskas sekas, vai vismaz institūcija nevar pretendēt uz to sabiedrisko statusu, kas ir muzejam.  

Es, protams, neuzskatu, ka pastāv tāda lietu kopa kā muzeji, precīzāk sakot, ka muzeji pastāv pirms definīcijas. Tāpēc es teiktu, ka jautājums par muzeja jēdziena definīciju ir normatīvs – ko es vai mēs gribam saukt par muzeju. Muzeoloģijas un ICOM kontekstā definīcijas meklējumi ir ne tikai normatīvs, bet arī politisks un pakārtoti juridisks jautājums. Mūsu sabiedrībā ir nepieciešamība formulēt dažādus principus, pēc kuriem institucionāli tiek nodalītas dažādas zinātņu nozares, fiksētas pakļautības hierarhijas vai attaisnots “nodokļu maksātāju naudas” izlietojums, un “oficiālā” muzeja definīcija kļūst par daļu no šādu principu sistēmas, tāpēc arī pie šādas definīcijas var nonākt tikai politiski, piemēram, politiskas diskusijas ceļā (proti, definīciju nenosaka, izzinot muzejus vai atklājot patiesību, bet gan vienojoties, tostarp nonākot pie kompromisa). Vajadzība atjaunot definīciju muzejam nav vienkārši reakcija uz izmaiņām muzejā, kā izmaiņas sejā liek laiku pa laikam nomainīt pases foto. Vispirms mainās muzeja darbinieku, pētnieku, kuratoru, muzeologu intereses un darbības jomas, bet definīcija tiek “piedzīta” tām vēlāk, lai šo interešu maiņu leģitimētu. Iedomāties, ka muzeja definēšana nozīmē muzeja kā pasaulē patstāvīgi esoša objekta izpēti, ir, manuprāt, maldi. 

Viena no centrālajām diskusijām par muzeja definīciju šobrīd saistās ar to, vai pieturēties vairāk pie iepriekšējas definīcijas, kura dažkārt tiek pasniegta kā objekta būtisko īpašību apraksts, vai iekļaut definīcijā atsauces uz dažādām sociālām vērtībām, kuras muzejos būtu jāiemieso, piemēram, dialogs, cilvēktiesības, sociālais taisnīgums, ilgtspējīga attīstība u. tml. Otrā varianta kritiķi atsaukšanos uz vērtībām pasniedz kā definīcijas ideoloģizāciju, proti, tajā vairs nav runas par muzeja definēšanu, bet politisku deklarāciju.[1] Par šo man ir daži komentāri. 

Kā jau teicu, manuprāt, nav nekāda objekta, ko muzeja definīcija apraksta, ir drīzāk otrādi – definīcija veido muzeju. ICOM muzeja definīcija ir normatīva, un iedomāties, ka tā nav ideoloģiska, ir naivi. Strīds par jauno muzeja definīciju ir ideoloģisks strīds. Pašreizējā ICOM akceptētā definīcija skan šādi: “Muzejs ir pastāvīga un publiski pieejama bezpeļņas institūcija, kas kalpo sabiedrībai un tās attīstībai un kas iegūst, saglabā, pēta, popularizē un eksponē materiālo un nemateriālo cilvēces un vides mantojumu, lai sekmētu sabiedrības izglītību, pētniecību un sniegtu emocionālu baudījumu.”[2] Šī definīcija būtībā apraksta vīziju par muzeju kā daļu no apgaismības projekta – sabiedrības elite un viņu pārvaldītās (valsts, sabiedriskās un privātās) institūcijas rūpējas par cilvēces vai vismaz savas sabiedrības uzplaukumu, un uzplaukumu var panākt, ja cilvēki saprot pasauli. Šajā versijā muzejs ir gan daļa no procesa, kurā pasaule tiek izpētīta un saprasta, gan daļa no infrastruktūras, kas šo izziņu nodrošina. Universitāte, pētnieciskie institūti, bibliotēkas, muzeji – katram ir sava specifika un sava funkcija kopējā darbā – saprast pasauli. Piedāvātais apraksts nepārprotami ir normatīvs un politisks. Runa ir nevis par muzeja aprakstu, bet uzdevumu, es pat teiktu – stratēģiju. Un strīds par muzeja definīciju ir patiesībā strīds par stratēģiju.

Tiem, kas aizstāv šo muzeja izpratni, ir taisnība tādā ziņā, ka liela daļa muzeju patiešām identificējas ar šo vīziju (un kāpēc gan ne, ja tāda ir oficiālā definīcija) un pilda izziņas un izglītošanas funkcijas. Savā ziņā šīs funkcijas kļūst pat izteiktākas, jo informācijas un digitalizācijas laikmetā ir skaidrs, ka ar zināšanu krāšanu vien nepietiek – nav tā, ka tā ir nevērtīga, drīzāk – pašsaprotama, bet vērtība ir tajā, ko tu ar šo resursu dari, tāpēc no muzejiem arvien vairāk tiek gaidīta aktīva darbība pētniecības un izglītošanas jomā. Tomēr, es teiktu, ir vismaz divas tendences, kas liecina, ka ar apgaismības paradigmu nepietiek, un tāpēc muzeju definīcija jeb, pareizāk sakot, stratēģija ir jāpārformulē.

Pirmkārt, ir labi zināmas problēmas ar šo apgaismības projektu, un muzeji taisnā ceļā nokļūst strīdu mutulī. Apgaismības vēlme izzināt un izglītot vēsturiski ir nesusi līdzi dabiskās vides priekšmetiskošanu un instrumentalizāciju, paternālismu un vardarbību pret tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir atzīti par nepietiekami apgaismotiem vai dabiski nepiemērotiem izglītošanai, turklāt apgaismības projekts gluži labi var sadzīvot ar koloniālismu, rasismu, patriarhālismu un ko tik vēl ne. Visas šīs sarežģītās attiecības izspēlējas muzeju kolekcijās un ekspozīcijās – sievietes mākslā, melnādaino mākslinieku darbi kolekcijās, nacionālisms vēstures ekspozīcijās, antropoloģijas muzeju daudzveidīgā saistība ar koloniālismu un nacionālismu, Beninas bronzas atlējumi Britu muzejā, Āfrikas māksla Branlī krastmalas muzejā, Latvijas arheoloģiskais materiāls Krievijā utt., u. t. jpr. – tas viss ir labi zināms. No vienas puses, vēlme mainīt definīciju šajā kontekstā šķiet pašsaprotama, no otras puses, var saprast arī to, kādas problēmas tas rada. Ir valstis, kuras labprāt uzturētu spēkā apgaismības vēstījumu, jo vēl aizvien ar tā palīdzību attaisno, piemēram, etnisko apspiešanu, un ir muzeji, kuri apzinās, ka atteikšanās no apgaismības vēstījuma var nozīmēt radikālas izmaiņas, proti, muzeji tajā formā, kādā tie ir pastāvējuši, vienkārši nevarēs pastāvēt. Teiksim, kā iespējams Britu muzejs, ja mēs atteiktos no idejas par nepieciešamību savākt vienkopus priekšmetus no visas pasaules, lai tos varētu rūpīgi pētīt un izglītot par pasaules kultūrām apmeklētājus? Atbilstoši varam sagaidīt vai nu muzeju definīciju, kas būs kompromiss starp apgaismības un mūsdienu ideoloģiskajiem uzstādījumiem, vai arī ICOM sašķelšanos.

Otrkārt, ir vēl viens interesants aspekts. Izskatās, ka muzeji pēdējās desmitgadēs kļūst par arvien svarīgāku kultūras industrijas institūciju. Es precīzi nezinu, kā šis process ir attīstījies, droši vien – mēģinājumu un kļūdu, veiksmīgo paraugu atdarināšanas ceļā, bet šobrīd muzeji cenšas būt interesanti apmeklētājiem. Aicinājumam “Aiziesim uz muzeju!” varbūt vēl aizvien ir vecišķā, ironiskā pieskaņa, tomēr, cik nu man ļauts spriest, muzejs arvien biežāk sabiedrībā tiek uztverts kā atbilde uz jautājumu “Ko varētu sadarīt?”. Ko var sadarīt šajā vietā, ko – šajā nedēļas nogalē? To ir pamanījuši ne tikai muzeju cilvēki, bet tūrisma industrija, pašvaldības un valsts institūcijas. Viņi pēkšņi ir ieinteresēti ieguldīt muzejos. Tomēr viņu vīzijā muzeji kļūst par daļu no pakalpojumu tīklojuma, kas noklāj visu teritoriju kā preces noklāj veikala sienas. Tas, protams, rada spiedienu uz muzejiem un ekspozīcijām. Tādēļ mūsdienu ekspozīcijas lielākoties ir kompromiss starp zinātnieku vēlmi redzēt muzeju kā pētniecisku un izglītojošu iestādi (un, ja tā nav, – kāpēc muzejā vajadzīgs zinātnieks?) un pārējo pušu vēlmi padarīt muzeju par vietu, kura piedāvā tikai to, kas tieši un precīzi piesaista apmeklētāju. Turklāt – jo mazāk resursu, jo mazāka vēlme ļaut muzejiem nodoties tīrai krāšanai un pētniecībai. Zinātniekus padzīt no muzeja nevar, jo tad tiek zaudēts muzeja statuss, kuru cita starpā sargā arī ICOM, bet katrs muzejs ir kā cīņa starp šiem diviem pievilkšanas spēkiem. Lai nu kā, pašam faktam, ka muzeji kļūst par nopietnu spēlētāju publiskajā telpā, piemēram, pilsētas attīstībā, ir nozīme arī attiecībā uz muzeja sociālo atbildību. Manuprāt, muzeju jomai šis ir dinamisks un interesants laiks, spēka laiks, bet tas arī nozīmē, ka daudzas acis seko tam, kas tajos notiek. Līdz ar to izvairīties no sabiedrībai nozīmīgām debatēm muzejiem neizdosies, lai gan daļa droši vien to vēlētos. Tāpēc liekas tikai dabiski, ka muzeji, spriežot par savu stratēģisko attīstību, pievēršas jautājumam par vērtībām. Cits jautājums, vai muzeju pārstāvji spēs par tām vienoties apstākļos, kad vērtību jautājums globāli un lokāli ir kļuvis par diezgan asu politisko cīņu lauku. Redzēsim. Man ir aizdomas, ka, ja pēc gada ICOM asamblejai izdosies vienoties par definīciju un kaut vai Latvijas Kultūras ministrijas interneta vietnē šī definīcija būs jāmaina, diskusijas par muzeju definīciju var kļūt arī par Latvijas aktualitāti.    

Attēls: retaildesignblog.net