Artis Svece. Muzejs antropocēnā

Diskusijā par cilvēku ietekmi uz vidi ir sava dinamika – pacēlumi un kritumi, pavērsieni, arī sava terminoloģiskā mode. Šobrīd aktuāls termins ir antropocēns. (Rakstu un skatos, ka Tildes vārdnīca šo terminu vēl nepazīst.) Par jēdziena pirmsākumu parasti tiek atzīts nīderlandiešu ķīmiķa Paula Krutzena (Paul Jozef Crutzen) un amerikāņu biologa Jūdžina Stērmera (Eugene F. Stoermer) 2000. gada raksts žurnālā Global Change Newsletter, bet plašāka publika to sāka lietot ap 2011. gadu, kad, cita starpā, tas pirmo reizi parādās uz žurnāla The Economist vāka.

Antropocēns ir apzīmējums jaunam ģeoloģiskam laikmetam, kurā cilvēka “ekoloģiskā pēda” ir ģeoloģiski fiksējama ārpus cilvēka tiešās darbības jomas. Nav gan vienprātības, kad tas notiek, bet kurināšana ar akmeņoglēm, kodolieroču izmēģinājumi, ūdens piesārņošana – tas viss atstāj iespaidu uz vidi kopumā.

Nevarētu teikt, ka ekoloģiskās krīzes jēdziens ir pazudis no aprites, bet, salīdzinot ar globālajām klimata izmaiņām vai antropocēnu, tas izklausās mazliet vecmodīgi. Varbūt vienkārši tāpēc, ka pierasts, bet varbūt arī tāpēc, ka krīzes jēdziens liek domāt – ekoloģiskās pārmaiņas ir pārejošas un pārvaramas. Viens no iemesliem, kāpēc daudziem vides pētniekiem antropocēna jēdziens šķiet tik trāpīgs, ir tas, ka šis vārds labi izsaka jauno realitāti – vairs nepastāv cilvēka neskarta daba. No tā izriet daudzas lietas. Piemēram, rezervāti, nacionālie parki un liegumi nav mierinājums un attaisnojums tam, ka citur cilvēks var darīt visu, kas ienāk prātā. Nav neskartas dabas, tāpēc visa vide ir cilvēka atbildība. Tāpat ekoloģiskās kustības sākumā doma par cilvēka un dabas vienotību izklausījās kā mistiska atklāsme, sak, “es un daba esam viens”, bet antropocēnā tas ir vienkāršs, lietišķs fakts – cilvēks un vide ir saistīti. Visbeidzot – antropocēna ideja ietver sevī arī ironisku optimismu – baidīt cilvēkus ar ekoloģisko katastrofu nav labākā stratēģija, ekoloģiskā katastrofa ir jau notikusi, “daba ir beigusies”, un mēs šajā situācijā dzīvojam, tāpēc jautājums ir nevis par to, vai ir žēl iznīcinātās vides, bet tas, kā mēs šajā katastrofā dzīvosim. Viens no redzamākajiem šīs idejas paudējiem ir filosofs Timotijs Mortons (Timothy Morton), piemēram, grāmatā Being Ecological (2018). Tas nenozīmē bezatbildību, tieši otrādi – atbildība ir visur, bet būtiskāk – mums ir jāmaina veids, kā mēs domājam par sevi, vidi, dabu.

Jautājums par domāšanas maiņu ir viltīgs. Proti, vides aizstāvji vismaz kopš 20. gadsimta vidus ir runājuši par to, ka galvenais ir mainīt domāšanu. Tomēr grūti būtu apgalvot, ka ekoloģiskās krīzes apziņa ir mazinājusi krīzi. Man pašam arī kādreiz bija ilūzija, ka dabas iznīcināšana vislielākajos mērogos ir notikusi kaut kad sen, man tā asociējās kaut vai ar kādreiz arī latviski tulkoto Džona Aleksandra Hantera (John Alexander Hunter) grāmatu “Mednieks” (oriģinālā 1952), kurā ziloņi, degunradži un lauvas krīt cits pēc cita. Mēs taču tagad saprotam dabas vērtību! Bet tas, ka visi ir dzirdējuši par ekoloģisko krīzi, neko daudz nedod. Piemēram, sugu izmiršanas ātrums tikai pieaug, kopš 1970. gada, mana dzimšanas gada, dzīvnieku populācija uz pasaules ir samazinājusies par 60 procentiem.[1] Tātad cerēt uz katru cilvēku atsevišķi, gaidīt, ka viņam mainīsies apziņa, skatoties dabas filmas vai lasot šādus rakstus, ir naivi. 

Vēl viena piebilde par ekoloģisko krīzi, globālo klimata maiņu un antropocēnu. Protams, ļoti ticama ir versija, ka mēs neko nespēsim izdarīt un vienkārši “aiziesim pa pieskari”, paraujot līdzi arī daudzas citas būtnes. Tomēr, ja ir iespējamas pārmaiņas, tās prasīs radikālu dzīves pārkārtošanu. Te nav runa par to, ka mēs atsakāmies no plastmasas salmiņu lietošanas vai izslēdzam nevajadzīgo apgaismojumu. Visticamāk, tā ietvertu ne tikai atteikšanos no daudzām brīvībām patērēt, ko vēlamies, bet ikdienas dzīves regulēšanu (ja man ir nauda, vai drīkstu mest ārā ēdienu vai braukt visur ar individuālo automašīnu?), daudz stingrāku uzņēmējdarbības regulēšanu (vai drīkst reklamēt videi kaitīgus produktus?), citu izpratni par īpašumu (ko es varu darīt ar savu mežu?), izmaiņas starptautiskajās attiecībās (kā regulēt starptautiskās kooperācijas?), tostarp izpratnē par valsts suverenitāti (vai citas valstis drīkst ar varu piespiest kādu valsti ievērot vides aizsardzības principus?). Cilvēki nepieciešamo pārmaiņu amplitūdu nepietiekami apzinās, un tie, kuri apzinās, droši vien meklē, kā to visu varētu pēc iespējas nesāpīgāk realizēt, bet, tā kā nesāpīgu variantu nav, tad lēmumi tiek atlikti, pat Grēta Tūnberga (Greta Thunberg), kā zināms, dusmojas. 

Tas nenozīmē, ka nav nepieciešama domāšanas maiņa. Atkal jāsaka – tieši otrādi. Bez domāšanas maiņas šīs pārmaiņas nav iespējamas. Piemēram, nav iespējams vienkārši ieviest noteiktas prasības, kā lietas darīt, cerot, ka šī norma pati par sevi mainīs cilvēku rīcību. Kārtējo reizi gribu atsaukties uz Džona Meijera (John Wilfred Meyer) un Braiena Rouana (Brian Rowan) 1977. gada rakstu par mītiem un ceremonijām institucionālās organizācijās.[2] Viņi apraksta to, kā institūcijas cenšas atbilst sabiedrības “mītiem”, bet tajā pašā laikā izvairīties no to ievērošanas. Ar mītiem viņš saprot sabiedrības prasības un priekšstatus, piemēram, par to, kas ir laba institūcija. Tas nenozīmē kaut ko izdomātu. Vides ilgtspējas prakses ir tipisks šāds “mīts”, proti, sabiedrība gaida no institūcijām atbilstību noteiktām prasībām, un tās institūcijas, kuras tām atbilst, daudzējādā ziņā jūtas drošāk, piemēram, situācijā, kad jāizvēlas, kā institūcijas apvienot vai kurai atņemt budžeta finansējumu, labākā situācijā ir tās, kas atbilst “mītam”. Tomēr šī atbilstība prasa resursus, laiku un šķietami atrauj no institūcijas pamatfunkcijām, tāpēc institūcijas, pēc Meijera un Rouana domām, bieži vien mēģina prasības izpildīt formāli, piemēram, nodalīt cilvēkus un darbības, kuras izpilda šīs prasības, no pārējās institūcijas dzīves. Piemēram, ir darba drošības instrukcija, cilvēkiem tā tiek iedota, paraksti savākti, bet neviens pēc būtības neizvērtē, vai šīs prasības tiek ievērotas un vai vide ir droša. Vai, teiksim, tiek uzlikta zīme “Smēķēt 10 m no ieejas aizliegts”, bet neviens nepārbauda, vai tiešām te netiek smēķēts. Un, ja atgriežamies pie vides ilgtspējas normām, tad gadījumā, ja cilvēki nedomā nopietni par vidi un to, kā viņu rīcība vidi ietekmē, tad daudzās jomās pastāv iespēja prasības izpildīt formāli, ne pēc būtības. Bet tādā veidā nevar novērst sekas – kaut vai tās pašas globālās klimata izmaiņas.

Tā ka es teiktu – antropocēns nav joks. Katastrofa ir jau notikusi, bet to, kā tā izmainīs mūsu dzīvi visos līmeņos, mēs vēl tikai sākam aptvert. Būs no daudz kā jāatsakās, būs jāziedo resursi, jo pagātnē mēs no šodienas un nākotnes esam krietni aizņēmušies, parāds jāsāk atdot. Manuprāt, centrālie dokumenti, kas nosaka vadlīnijas ilgtspējas nodrošināšanai, nav tikai abstraktas, formālas idejas. Pie šādiem dokumentiem jāpieskaita “Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības mērķi”[3], “Eiropas zaļais kurss”[4], “Latvija 2030”[5]. Tie dod ietvaru, kas virza cilvēku rīcību. To atvēziens, protams, ir ļoti plašs, un daudz ko nelielas institūcijas, tostarp kultūras jomā strādājošas, piemēram, muzeji, nevar attiecināt uz sevi. Tomēr ievirze ir skaidra. Un šī ievirze ir jāpieņem kā mūsu dzīves fakts. Mēs dzīvojam antropocēnā. Šis vārds varbūt izies no modes, bet problēmas nepazudīs. Vienlaikus šī virzīšana bez domāšanas izmaiņām nevar būt efektīva. Tātad domāšanai un prakses formām ir jāmainās vienlaicīgi.  

Nav šaubu, ka ir daudz konkrētu lietu, ko muzeji var darīt, un atšķirīga profila muzejos būs atšķirīgas jomas, kurās veicināt ilgtspējīgu attīstību. Tomēr galu galā tas ir jautājums par to, kā mēs iztēlojamies muzeju kā institūciju 21. gadsimtā. Šajā ziņā muzeji nav atšķirīgi no citām institūcijām, bet jautājums ir, vai mūsu muzeji pamana to, kas notiek apkārt. Interesanti, ka šajā gadījumā nav būtiskas atšķirības starp tradicionālu, uz eksponātiem orientētu, muzeju un multimediālu ekspozīciju vai enciklopēdisku muzeju un rakstnieka dzimto māju. Tie visi var būt mūsdienīgi ilgtspējīgu prakšu ziņā. Te viss slēpjas niansēs, par kurām sāc domāt vai kuras pamani tad, kad pārslēdzies uz šo specifisko domāšanas veidu, – kā dzīvot tā, lai pēc iespējas mazāk ietekmētu apkārtējo vidi. Turklāt ne vienmēr vajadzīgi lieli ieguldījumi, bet cilvēki, kuri ir pieslēgušies šim domāšanas veidam, pamana un novērtē nianses. 

Tīri praktiski tas nozīmē, ka, pirmkārt, jābūt apziņai par to, kas ir ilgtspējīgas attīstības problemātika un ka tā attiecas ar muzejiem. Otrkārt, jāizstrādā plāns – ko acumirklī un ilgtermiņā, ar vai bez ieguldījumiem var izdarīt. Treškārt, manuprāt, jebkurai institūcijai ir jābūt tādam kā principu un noteikumu sarakstam, rule book, kas ir neliela un visiem darbiniekiem zināma, un, visbeidzot, šie principi ir jāpadara par iekšēju normu, jo bez tās ir tikai mīti un ceremonijas, bet nav ilgtspējīgas vides.