Medicīniska rakstura fotogrāfiju kolekcijas muzeja kontekstā ir uzskatāmas par sensitīvu materiālu, kas skar privātās dzīves un datu aizsardzības tiesības.[1]
Jāatzīst, apzīmējums “medicīnas fotogrāfija” aptver ļoti plašu attēlu klāstu, atspoguļojot veselības aprūpi un dzīvesveidu. Sākot no etnogrāfiskiem fotouzņēmumiem par dažādu kultūru etnomedicīnu līdz zinātniskām ilustrācijām, piemēram, rentgena uzņēmumi vai mikroskopiski attēli. Arī medicīnas iestāžu darbinieku grupas portreti un pacientu portreti ietilpst medicīnas fotogrāfijas kategorijā.
Privātuma jautājums īpaši skar pacientu portretējumus, kas tiek izdalīta arī kā klīniskā fotogrāfija. Holandiešu medicīnas vēstures pētniece un kuratore Mīneke te Henepe (Mieneke te Heneppe) uzskata, ka klīniskās fotogrāfijas varētu pielīdzināt koloniāla rakstura attēliem un kara fotogrāfijai, kas, izrautas no to sākotnējā konteksta, muzeja vidē ir pakļautas neviennozīmīgai interpretācijai un pastāvīgai konfrontācijai ar sabiedrības traumatisko pagātnes pieredzi.[2]
Jau drīz pēc fotogrāfiskā attēla izgudrošanas un izgudrojuma pasludināšanas 1839. gadā, medija mehāniskā daba raisīja plašu interesi un lietojumu zinātnes profesionāļu aprindās.[3] 19. gadsimtā fotogrāfijai piedēvētā objektivitāte lieliski atbilda modernās medicīnas prasībām attēlot un klasificēt slimības simptomus un ārstēšanu, kā arī inovatīvi eksperimentēt ar fotogrāfijas optiskajām iespējām, piemēram, 1896. gadā izgudrojot rentgena uzņemšanas tehniku. Tajā pašā laikā fotogrāfija kalpoja arī kā uzraudzības rīks institucionālos režīmos (slimnīcās, psihiatrijas ārstniecības iestādēs u. c.), kas veicināja sabiedrības kategoriju ieviešanu un uzturēšanu.
“Medicīnisks skatiens” ir franču filozofa un viena no svarīgākajiem teorētiķiem ķermeņa pētniecībā Mišela Fuko (Michel Foucault) koncepts, kas uzsver ārsta selektīvo un modificēto pieeju pacienta ārstēšanā.[4] Fotogrāfijas izmantojums medicīnas praksē atspoguļo profesionālas autoritātes varu pār pacienta fiziskās un mentālās veselības vājumu. Savukārt amerikāņu fotogrāfijas vēsturniece Dženifera Takere (Jennifer Tucker) uzsver, ka 19. gadsimta vidū fotogrāfiskā attēla ieviešana veicināja zinātniskās kultūras un populārās kultūras ciešāku saplūšanu, kas spilgti īstenojās zinātniska satura fotogrāfiju albumu veidošanā un izplatīšanā (arī komerciāli).[5]
Patiesi, atskatoties medicīnas fotogrāfijas agrīnajā vēsturē, veselības nozares profesionāļu iniciētas un veidotas fotogrāfijas ne vienmēr kalpoja šauram speciālistu lokam zinātnes un izglītības nolūkā. Tikai Kodak rokas fotokameras ienākšana plašā patēriņa tirgū 19. gadsimta 80. gados Amerikā un Eiropā, kas veicināja foto amatieru darbību un foto attēlu veidošanu un cirkulāciju ne-medicīnas profesionālā vai institucionālā vidē, vedināja pārvērtēt medicīnas darbinieku ētiskos principus.
Izpētes ziņā medicīnas fotogrāfija ilgu laiku palikusi novārtā, jo neatbilda mākslas fotogrāfijas kategorijai. Tradicionālā mākslas vēstures zinātne neattīstīja ne-mākslas attēla izpētes metodes.[6] Kopš 2000. gada, kad akadēmisko pētnieku fokusā nonāca vernakulārā, t.i. sadzīves, fotogrāfija, medicīnas fotogrāfijas izpētei īpaši ir pievērsušies vizuālās antropoloģijas pētnieki.[7]
Kāda ir fotogrāfijas medija loma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja (PSMVM) izveides un darbības kontekstā? PSMVM nosaukums ietver gan kolekcijas pamatlicēja un muzeja izveidotāja vārdu, gan fundamentālu veselības zinātnes nozares apzīmējumu. Savā ziņā šis tandēms arī nosaka krājuma institucionālo raksturu un, varētu teikt, iezīmē tos subjektīvos un objektīvos faktorus arī fotogrāfijas pozīcijai tajā.
Ķirurga, onkologa, profesora un medicīnas vēsturnieka Paula Stradiņa (1896–1958) kolekcija veidota 20. gadsimta 20.–30. gados “[..] stihiski kā viena cilvēka interešu un aizrautības materiāls iemiesojums. [..] Viņš vāca ne tikai to, kas attiecas uz medicīnu, bet arī visdažādākās mantas laikmeta raksturojumam.”[8]
Bez šīs “stihiskās” kolekcijas veidošanas Pauls Stradiņš apzināti iniciēja un papildināja medicīnas tematikai veltītu sižetu un medicīnas darbinieku portretu galeriju, veicot pasūtījumus tādiem atzītiem sava laika gleznotājiem kā Jānis Roberts Tilbergs, Hilda Vīka, Leo Kokle u. c. 1957. gadā organizējot ekspozīciju jaundibinātājā muzejā, Pauls Stradiņš iecerēja ar mākslas darbiem parādīt medicīnas vēsturi. Portretu galerija ar izciliem pasaules un vietējiem medicīnas darbiniekiem bija domāta ne tikai kā informatīvs un izglītojošs materiāls par nozares sasniegumiem, bet tai bija arī jābūt mākslinieciski baudāmai. Gleznu kolekcijas lielāko daļu veido pasūtījuma darbi, kas atspoguļo Paula Stradiņa estētisko gaumi.[9] Būdams realistiskās mākslas piekritējs, viņš neatbalstīja modernisma vēsmas glezniecībā. Iespējams, arī šāds konservatīvs redzējums liedza saskatīt fotogrāfijas medija iespējas ekspozīcijas veidošanā. Vēl vairāk, “gleznojumā nav tik daudz svarīga individuāli mākslinieciska pieeja, cik precīza objekta atklāšana”[10].
Tādēļ šķiet pretrunīga izvēle par labu glezniecībai, kas jau 19. gadsimta beigās bija atteikusies no idejas par realitātes precīzu atspoguļošanu. Fotogrāfija kļuva par palīgmateriālu portretu gleznošanai, kur “metode patiešām bija vienkārša: maza fotogrāfija, pēc kuras jāizveido portrets”[11].
Kopš Paula Stradiņa aiziešanas mūžībā 1958. gadā un muzeja atvēršanas apmeklētājiem 1961. gadā ir pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts, taču muzeja veidotāja oriģinālā devīze “labāk vājš portrets nekā laba fotogrāfija” ir kļuvusi hrestomātiska un atbalsojas muzeja darbinieku prātos, kad tiekamies un stāstu par savu pētījumu “Fotogrāfija un atmiņu institūcijas”.[12]
Arī plašajā publikāciju klāstā par Paula Stradiņa dzīvi un darbību autori atsaucas vairāk uz viņa ieguldījumu tieši mākslas kolekcijas veidošanā, kur fotogrāfijai bija pakārtota loma kā gleznu veidošanas palīgmateriālam. Arī Jānis Stradiņš savās atmiņās starp daudzajām tēva interesēm nemin fotogrāfiju.[13]
Tomēr Paula Stradiņa attiecības ar fotogrāfiju ir veidojušās krietni agrāk – kā fotogrāfam amatierim jau no pusaudža gadiem, kas līdz šim nav dziļāk pētīts. Piemēram, ap 1910. gadu Pauls Stradiņš, būdams vēl pusaudzis, ir fotografējis savus vecākus un māsu Emīliju pie Stradiņu ģimenes mājas Viesītē.[14]
Līdz šim nav pētīts, kas pamudināja jauno Paulu pievērsties fotografēšanai, tomēr ir zīmīgi, ka no Viesītes novada nāk arī latviešu profesionālās fotogrāfijas aizsācējs Mārtiņš Buclers (1866–1944).[15] Iespējams, skaidrāku atbildi būs iespējams sniegt pēc Paula Stradiņa fotogrāfijas priekšmetu arhīva (kameras, filmas, stikla plates u. c. objekti) apzināšanas, šie materiāli patlaban atrodas Stradiņu ģimenes īpašumā un sadarbībā ar PSMVM ir plānota to izvērtēšana.[16]
Paula Stradiņa praktisko iesaisti fotogrāfiskā attēla veidošanā būtu interesanti aplūkot saistībā ar viņa medicīnas vēstures pētniecību, kolekcijas veidošanu un izglītības vizuālā satura materiāla sagatavošanu medicīnas studentiem. Būtu ļoti interesanti izpētīt, kā Paula Stradiņa interese par fotogrāfijas mediju un praktiska iesaiste attīstās un evolucionē no pašrefleksijas, veidojot mākslinieciskus pašportretus, līdz ļoti utilitārai medicīnas un tās vēstures zināšanu sistematizācijai.
Domāju, līdztekus jau esošajiem pētījumiem un publikācijām par cienījamā akadēmiķa dzīvi un darbu būtu lieliski izprast, kā fotogrāfijas medijs kalpojis viņa plašo un apjomīgo zināšanu un informācijas apstrādē, vai tas attiecas uz medicīnas zinātnisko darbu, medicīnas vēstures pētīšanu vai arī bijis noderīgs medicīnas izglītības darbā.
Piemēram, muzeja krājumā ir apjomīgs fotokopiju skaits, kas, domājams, tika izmantotas medicīnas studentu izglītošanā kā uzskates materiāls.
Šajā krājuma daļā visbiežāk ir iekļautas pārfotografētas grāmatu ilustrācijas ar pasaules medicīnas pārstāvju portretiem un veselības uzturēšanas attainojumiem, kas pārstāv dažādas vizuālās mākslas tehnikas. Fotokopijas palielinājums attēlu bieži ir padarījis neasu, varētu pieņemt, ka izglītības mērķiem prioritāte ir bijusi satura nolasāmība.
Muzeja krājuma komplektešanas principus nosaka PSMVM nolikums, kur “muzeja darbības mērķis ir vākt, saglabāt, pētīt, izstādīt un popularizēt materiālās un nemateriālās liecības, kurām ir vēsturiska, zinātniska un memoriāla nozīme, kā arī ar tām saistītu informāciju par Latvijas un pasaules medicīnas vēsturi, lai veicinātu sabiedrības izglītošanu un attīstību.”[17] Tātad uzsvērts ir gan medicīnas zinātniskais, gan praktiskais aspekts krājuma veidošanā.
Terminam “medicīna” ir salīdzinoši plaša nozīme, sākot no zinātnisku atziņu sistēmas līdz praktiskai darbībai cilvēka veselības saglabāšanā.
Dokumentācija uzrāda, ka 2020. gadā no visām muzeja krājuma 214 168 vienībām foto-fono-kino sektors ir vislielākais – 82 524 vienības, apvienojot pamatkrājuma un palīgkrājuma vienību skaitu.[18]
Jāsaka, ka muzeja pirmsākumā – jau 1945. gadā, kad ekspozīcijas četras nodaļas (pasaules, Latvijas, kara ķirurģijas vēstures un medicīnas celtniecības) bija iekārtotas Rīgas pilsētas 2. slimnīcas barakā Ventspils ielā, – vadījās pēc 1944. gada 21. aprīlī apstiprināta nolikuma. Medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna pieļāva, ka šis varētu būt pirmais PSMVM nolikums. Nolikuma 6. punktā starp visām citām komplektējamām krājuma vienībām fotogrāfija nav minēta: “Muzeja materiāli sastāv no eksponātiem, gleznām, zīmējumiem, mulāžām, aparātiem, preparātiem, grāmatām, tabulām, kartēm, diagrammām u. c.”[19]
Savukārt 20. gadsimta 60. gados fotogrāfijas krājums jau veidoja vairāku desmitu tūkstošu vienību apjomu, un 1976. gada 14. janvārī tika izveidota PSMVM Foto-Fono-Kino dokumentu sektora fotopozitīvu pamatkrājuma zinātniskā inventāra grāmata, kur katrai vienībai tika piešķirts jau atsevišķs šifrs “Ff”, kas savā veidā legalizēja fotogrāfijas vietu muzejā. Foto-fono-kino kolekcija tiek regulāri papildināta ar jaunām vienībām, piemēram, 2020. gada otrajā ceturksnī sektors papildināts par 61 vienību, kas atpaliek no Rokrakstu-dokumentu sektora ar iegūtām 85 vienībām un Lietisko materiālu sektora ar 64 vienībām.[20]
Sarunā ar muzeja krājuma nodaļas vadītāju Ilzi Lementujevu uzzinu, ka fotogrāfijas visbiežāk muzejā nonāk dāvinājuma veidā. Jāsaka, pētījuma laikā šāda pieeja Latvijas atmiņu institūciju krājumu papildināšanā esmu novērojusi visnotaļ bieži.
Par PSMVM pētniecības jaudu liecina ikgadējs recenzēts akadēmisks brīvpieejas žurnāls Acta medico-historica Rigensia (AMHR), kas publicē pētījumus medicīnas un dzīvības zinātņu vēsturē un pievēršas arī medicīnas muzeoloģijai Latvijā un Baltijas jūras reģionā.[21] Pārlūkojot žurnāla arhīvu, redzams, ka uzmanība atsevišķos rakstos ir pievērsta PSMVM vēsturei un krājuma veidošanai saistībā ar mākslas kolekciju.
Interesantas liecības ir saglabājušās no gleznotājiem, kuri, Paula Stradiņa uzaicināti, izmantoja fotogrāfijas, lai veidotu atzītu mediķu portretus, piemēram, gleznotājs Gunārs Cilītis (1927–2007) atceras: “Stradiņš nekad neticēja fotogrāfijai, zināmā mērā to pat noliedza, uzskatīdams, ka aizraut spēj tikai mākslas darbs, krāsas, labs rāmis.”[22]
Kopš 1992. gada žurnālā ir tikai viens raksts, kas veltīts fotogrāfijai un apraksta fotogrāfa Kriša Rakes (1897–1965) profesionālo darbību, kā arī muzeja krājumā glabājošās 265 viņa fotogrāfijas.[23]
Bez AMHR žurnāla ar regulāriem ierakstiem tiek papildināts PSMVM blogs MedHist Rignesia, kur “medicīnas vēstures pētnieki dalās ar stāstiem, kas nepelnīti palikuši ārpus muzeja lielās, bet ne bezgalīgās ekspozīcijas”[24]. No sešiem šķirkļiem viens ir veltīts fotogrāfijai – “Foto liecības” –, kur deviņās publikācijās lasītāji tiek informēti par fotogrāfijas jaunieguvumiem, kā arī pētītas atsevišķas fotogrāfijas no muzeja krājuma. Apjoma un satura ziņā dažādi šī bloga ieraksti fotogrāfiju aplūko, kā šķirkļa virsrakstā minēts – “Foto liecības” – jeb uzsver medija dokumentāli ilustrējošo funkciju.
Piemēram, Mārtiņa Vespera ierakstā par Latvijas Sarkanā krusta žēlsirdīgo māsu Elzu Nulle-Siecenieci (1895–1977) fotogrāfijas atlasītas, lai ilustrētu viņas biogrāfijas aprakstu.[25] Tā paša autora cits ieraksts vēsta par ārsta Ernesta Putniņa (1867–1962) dienesta gaitām Krievijas-Japānas karā (1904–1905), kas dokumentēts divos fotoalbumos.[26] Ierakstā publicētie septiņpadsmit attēli atspoguļo Krievijas impērijas militārās medicīnas nometnes Mandžūrijā, ārsta atpūtas/darba gaitas, etnogrāfiska rakstura fotogrāfijas ar vietējiem iedzīvotājiem un viņu tradīcijām. Šāda rakstura fotogrāfiju albumu veidošana un cirkulācija balstīja imperiālo varas ideoloģiju, un to klātbūtne bija itin bieža imperiālās ekspansijas laikā un telpā.[27] Ernesta Putniņa albumi liecina par koloniālās mentalitātes klātbūtni arī Krievijas impērijas Baltijas guberņās.
Bloga šķirklis “Foto liecības” ir lieliska platforma muzeja fotogrāfijas krājuma valorizācijai (valorization – angļu val.) jeb popularizēšanai.
Par muzeja pētnieku fotogrāfijas krājuma izmantojumu liecina arī PSMVM Foto-fono-kino konsultāciju žurnāls, kur uzskaitīti fotogrāfijas materiāla izmantotāji un izmantošanas mērķi. Skatoties 2019. gada sadaļu, var atrast sešdesmit vienu ierakstu, no kuriem trīsdesmit viens ieraksts apliecina krājuma izmantojumu no PSMVM pētniekiem. Starp citiem krājuma izmantotājiem ir pārstāvji no dažādām medicīnas organizācijām, medijiem un citiem Latvijas muzejiem. Medicīnas vēsturei pievēršas arī divi jaunie pētnieki no Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes – bakalaura un promocijas darba izstrādē.
Krājuma redzamā daļa (apmēram četri procenti jeb 8000 vienību) ir izstādīta pamatekspozīcijā, kas vēsta par medicīnas attīstības gaitu, ievērojot hronoloģijas principu.[28] Ekspozīcija ir sadalīta četros posmos: 1. “Etnomedicīna”, 2. “Viduslaiki un renesanse”, 3. “18.–20. gadsimta medicīna”, 4. “Medicīna Latvijā un kosmiskā medicīna”. Tas atbilst Paula Stradiņa iecerei.
Ja pamatekspozīcijas pirmajās divās daļās – “Etnomedicīna” un “Viduslaiki un renesanse” – fotogrāfijas medijs ir minimāli izmantots, tad pārējā ekspozīcijas daļā fotogrāfija ir pārstāvēta lielā skaitā gan kā ekspozīcijas objekts, gan izstādes dizaina elements. Jāsaka, ekspozīcijā fotogrāfijas visbiežāk izmantotas, lai parādītu daudzās un nozīmīgās medicīnas personības individuālos portretos vai grupu portretos, kas informācijas apjoma ziņā varētu būt pārāk vienmuļi muzeja apmeklētājam. Te var novērot sava veida sadursmi starp ekspozīcijas veidotāja labo gribu medicīnas studentu izglītošanā un muzeja apmeklētāju ar ne tik specifiskām interesēm medicīnas personālijās. Arī fotogrāfiju paraksti ir ļoti faktoloģiski, kas nemudina skatītāju dziļāk pētīt izstādītos attēlus.
Kā lielisku fotogrāfijas integrāciju ekspozīcijā vēlos izcelt Dr. Vladimira Vigdorčika portretējumu viņa zobārstniecības kabinetā 20. gadsimta 30. gadu beigās, kas novietots un integrēts imitētā zobārstniecības kabinetā ar aparatūru un mēbelēm, kas redzamas arī attēlā.
Mana pētījuma laikā muzejā notika divas aktuālās izstādes – “Rokas nomazgāji?”, kas mūsdienu epidemioloģiskās krīzes kontekstā atskatās uz roku higiēnu vēsturē; un “Būt līdzās”, kas atzīmē žēlsirdīgo māsu kustības aizsācējas Florences Naitingeilas (Florence Nightingale) 200 gadu jubileju un aktualizē medicīnas māsu un vecmāšu lomu sabiedrībā. Pēdējā no minētajām izstādēm atbilst vēstures pārrakstīšanas virzienam, novērtējot un ierakstot sieviešu lomu un sasniegumus, kas, iespējams, iepriekš ir ignorēti. Izstādes instalācijā bez citiem izstādes tēmu reprezentējošiem objektiem ir izstādītas arī fotogrāfijas rāmjos uz sienas un dizaina vitrīnās, kā arī fotogrāfijas var redzēt slide-show formātā, kas ir viens no fotogrāfijas eksponēšanas veidiem, lai piesaistītu mūsdienu skatītāja uzmanību.
Skatoties plašāk un globālāk uz notiekošajām muzeoloģijas nozares pārmaiņām, krājuma pārskatīšana un izvērtēšana ir viena darbība, ar ko sākt. PSMVM ir muzejs ar tradīciju vēsturi, kuras aizmetņi meklējami gandrīz pirms simts gadiem, kad Pauls Stradiņš sāka komplektēt kolekciju.
Arī fotogrāfijas tradīcijām PSMVM krājumā ir bagāta un līkločaina vēsture. Kā rast balansu starp tradīciju un laikmetīgumu? No daudzajām tradīcijām, ko aizsāka Pauls Stradiņš, gribu minēt viņa vīziju par medicīnas un mākslas savienojamību. Šajā sakarā būtu jāatgādina par rakstā jau pieminēto fotogrāfijas pakārtoto funkciju gleznu kolekcijas veidošanā. Fotogrāfijas medijs kopš 20. gadsimta vidus ir pieredzējis milzīgas izmaiņas un pārliecinoši atradis vietu laikmetīgajā mākslā. Kāds ir PSMVM mākslas kolekcijas tradīcijas turpinājums un attīstība?
Jāpiemin arī Paula Stradiņa ciešā sadarbība ar medicīnas studentiem un akadēmisko vidi. Profesors piesaistīja studentus darbam ar kolekciju, kā arī izglītoja viņus medicīnas zinātnē un vēsturē, izmantojot muzeālijas. Mūsdienās muzeju resursu ierobežotība paver plašas alternatīvas sadarbībā ar augstākās izglītības zinātnes un pētniecības centriem. Runājot par fotogrāfijas izpētes stratēģijām PSMVM krājumā, būtu lieliski veidot starpnozaru pētniecības projektus, piesaistot vizuālās antropoloģijas, socioloģijas, komunikāciju u. c. zinātņu speciālistus.
Pieskaroties dažām jau izkoptām tradīcijām, es gribētu redzēt arī jaunu tradīciju dzimšanu.
Raksts tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam. Autore personīgi pateicas visam PSMVM kolektīvam par atvērtību un atbalstu, veicot pētījumu!
Attēli:
1. attēls. Vecāki un māsa Emīlija pie Stradiņu ģimenes mājas Viesītē, ap 1910. gadu. Sudraba želatīna fotokopija. Fotogrāfijas oriģināls nav PSMVM krājumā. Foto: Pauls Stradiņš. MVM.
2. attēls. Pašportrets. Kara medicīnas akadēmija Pēterburgā, 20. gadsimta. 10. gadi. Sudraba želatīna fotogrāfija. Foto: Pauls Stradiņš. MVM.
3. attēls. Pauls Stradiņš (iespējams, pašportrets). Kara medicīnas akadēmija Pēterburgā, 1923. gads. Sudraba želatīna fotogrāfija. Foto: autors nezināms, iespējams – Pauls Stradiņš. MVM, F 22662.
4. attēls. Ārstēšanas paņēmieni vecā psihiatriskā slimnīcā. Aplaistīšana ar ūdeni. Uzņēmuma veikšanas datums nav zināms. Pārfotografēts zīmējums (orģināls nav zināms). Foto: autors nezināms. MVM, F 692.
5. attēls. Skats no ekspozīcijas. Dr. Vladimira Vigdorčika zobārstniecības kabinets 20. gadsimta. 30. gadu beigās. Foto: Baiba Tetere, 2020.
[1] ICOM Muzeju ētikas kods 2.5, 3.7, 4.3. iedaļā nosaka, ja muzeju kolekcijā ir iekļautas cilvēku mirstīgās atliekas un svētas nozīmes priekšmeti, tad šī kolekcija būtu jāuzskata par “Kultūras sensitīvu materiālu”, kas prasa augstus profesionāli ētiskos standartus kolekcijas izpētē un publiskā izstādīšanā.
[2] Hennepe Mieneke. Private portraits or suffering on stage: curating clinical photographic collections in the museum context. Science Museums and Research, Spring, 2016.
[3] Daston Lorraine, Galison Peter. Objectivity. New York: Zone Books, 2007, pp. 130–131.
[4] Sk.: Foucault Michel. The Birth of the Clinic: An Archaelogy of Medical Perception. London: Routledge, 1973.
[5] Tucker Jennifer. Nature Exposed. Photography as Eywitness in Victorian Science. Baltimore: The John Hopkins University Press, 2005, p. 10.
[6] Nickel Douglas R. History of Photography: The State of Research. The Art Bulletin, 83, Nr. 3 (September), 2001, pp. 548–558.
[7] Lynteris Christos, Prince Ruth. Antropology and Medical Photography: Ethnographic, Critical and Comparative Perspectives. Visual Anthropology, 29, Nr. 2 (April), 2016, pp. 101–117.
[8] Stradiņš Jānis. Sava ceļa gājējs. Dažas atmiņas un impresijas par tēvu. Stradiņš Jānis, Arons Kārlis Ēriks, Vīksna Arnis (red.). Tāds bija mūsu laiks… Rīga: Sprīdītis, 1996, 79. lpp.
[9] Pēc Paula Stradiņa nāves 1958. gadā PSMVM turpināja papildināt gleznu kolekciju, kas jau apkopo vairāk nekā 700 gleznu.
[10] Stradiņš Jānis, Arons Kārlis Ēriks, Salaks Juris. Māksla, medicīna, muzejs. Acta medico-historica Rignesia, Nr. 3, 1997, 304. lpp.
[11] Turpat.
[12] Stradiņa Ņina. Par manu meitu Irēnu (sakarā ar U. Zemzara eseju). Stradiņš Jānis, Arons Kārlis Ēriks, Vīksna Arnis (red.). Tāds bija mūsu laiks… Rīga: Sprīdītis, 1996, 260. lpp.
[13] Stradiņš Jānis. Sava ceļa gājējs. Dažas atmiņas un impresijas par tēvu, 79. lpp.
[14] Visticamāk, kā pirmpublikācija šī fotogrāfija ir iekļauta Arņa Vīksnas sastādītajā grāmatā “Pa profesora Paula Stradiņa mūža takām”, kas izdota 2018. gadā.
[15] Raksta autore pateicas par konsultāciju Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja galvenajam speciālistam Artim Ērglim.
[16] 1961. gadā Jānis Stradiņš pēc tēva – Paula Stradiņa – nāves raksta: “Ceļojumos un arī citos dzīves gadījumos profesors daudz fotografēja, taču nekad nepaguva sakārtot savus negatīvus. Tagad nu ir palikuši fotonegatīvu kilometri, bet izdibināt, kad kurais radies un uz ko attiecas, būtu ļoti grūti. Tas ir ļoti žēl, jo tajos fiksētas interesantas epizodes un ievērojami ļaudis, kā arī redzama daudzu slimnīcu arhitektūra un izkārtojums – šādus materiālus profesors vāca ilgus gadus un daudzās zemēs.” Stradiņš Jānis. Dienu ritums un noskaņas. Šmits A. u. c. (red.). Profesors Pauls Stradiņš dzīvē un darbā. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas izdevniecība, 1961, 229. lpp.
[18] Atskaite par PSMVM krājuma materiālu skaitu 2020. gada otrajā ceturksnī.
[19] Vīksna Arnis. Medicīnas vēstures muzeja pirmais nolikums 1944. gadā (dokumenta publikācija). Acta medico-historica Rignesia, Nr. 5, 2000, 341.–344. lpp.
[20] Atskaite par PSMVM krājuma materiālu skaitu 2020. gada otrajā ceturksnī.