Pētījums pārpublicēts no rakstu krājumā "Ebreju Rēzekne". Izdots 2017. gadā, sastādītāja Ineta Zelča Sīmansone, redaktors Uldis Neiburgs. Atbalsta Fridriha Eberta fonds, VKKF, Rēzeknes pilsētas dome. Izdevējs: Creative Museum.
“Arkādijs Naišloss (1903–1951) dzimis Grīvas miestā amatnieku ģimenē, profesionālo izglītību guvis Kazaņas mākslas skolā, kādu laiku mācījies Valsts mākslas akadēmijā, kuru gan nav pabeidzis, strādāja ebreju ģimnāzijā un izstādēs piedalījās ar ainavu gleznojumiem tumšos, piesātinātos toņos.”[1] Citētais Latgales reģiona mākslas pētnieces Irēnas Vilčukas raksta fragments ir plašākais līdz šim specializētajā literatūrā atrastais mākslinieka biogrāfijas izklāsts, kas gandrīz tādos pašos vārdos atkārtojies vēl atsevišķos izdevumos[2] un liecina par to, ka Naišloss Latvijas mākslas vēsturē ir margināla, tikpat kā nepētīta parādība. Mākslas literatūrā gleznotājs minēts tikai Rēzeknes mākslinieku kopas kontekstā, tomēr nereti arī šai grupai veltītajās publikācijās viņa uzvārds neparādās. Tam par iemeslu varētu būt fakts, ka pirmajā plašākajā kopas darbības apskatā – Jēkaba Bīnes 1940. gada rakstā žurnālā “Raksti un Māksla”[3] – Naišloss nezināmu iemeslu dēļ nav iekļauts, lai gan togad jau otro reizi piedalījās Rēzeknes mākslinieku kopas izstādē. Tomēr līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki viņa darbi, ziņas par mākslinieku atrodamas vietējos preses izdevumos un arhīvu materiālos, tāpēc plašākas nozīmīgākā ar Rēzekni saistītā ebreju izcelsmes gleznotāja Arkādija Naišlosa biogrāfijas uzrakstīšana ir paveicams uzdevums.
Faktoloģiski bagātākie avoti šī darba veikšanai ir dokumenti par mākslinieku Latvijas Valsts arhīvā saglabātajās Latvijas Mākslas akadēmijas studenta un LPSR Mākslinieku savienības biedra lietās[4], kā arī izstāžu atsauksmes vietējā krievu, vācu, ebreju un latviešu presē. Tajās viņš dažkārt tiek nosaukts par Āronu un arī uzvārds sastopams vairākās pieraksta versijās: Naisloss, Neišloss, Neuschloß, Найшлос u.c. Savukārt mākslas darbi saglabājušies Latvijas Mākslinieku savienības, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas, Latgales Kultūrvēstures un Ludzas Novadpētniecības muzeja kolekcijās un viņa dzīves laikā reproducēti atsevišķos vietējās preses izdevumos.
Arkādijs Naišloss Latvijas mākslas vēsturē zināms galvenokārt ar neliela izmēra Latgales pilsētiņu nomaļu ainām, no kurām liela daļa tapusi dažādos Rēzeknes nostūros. Saikni ar šo pilsētu uzsver arī pats mākslinieks, žurnālistam, kas 1940. gada janvārī viesojies viņa darbnīcā Bukmuižas ielā, Rēzeknē, stāstot: “Dzimis esmu šeit pat Rēzeknē un šeit arī pavadīju bērnību. Pēc tam dzīve mani noved Grīvā, Daugavpilī un Rīgā, bet tagad atkal esmu atgriezies dzimtajā pilsētā un šeit arī gribu palikt. Rēzeknē ir mierīgāki apstākļi darbam un te arī esmu veicis lielu daļu no producētiem darbiem.”[5] Mākslinieka stāstītais “Daugavas Vēstneša” žurnālistam ir pretrunā ar gandrīz visos oficiālajos dokumentos rakstīto, ka viņš ir dzimis 1903. gada 10. decembrī Grīvas miestā, kas mūsdienās ietilpst Daugavpils pilsētā. Tomēr par labu “Daugavas Vēstneša” publikācijā minētajai dzimšanas vietas versijai liecina tas, ka Grīvas-Ilūksnes rabināta metriku grāmatā 1903. gadā dzimušo vidū nav atrodams ieraksts ar Naišlosa uzvārdu.[6]
Arkādija Naišlosa portrets. Fotogrāfija. Ap 1945. Latgales Kultūrvēstures muzejs, LKM 449
Mākslinieks nācis no lielas ģimenes, tēvs bija ādminis jeb ādu ģērētājs, un arī Arkādijs Naišloss, nepabeidzis vidējo izglītību, Pirmā pasaules kara gados atrodoties evakuācijā Krievijā, uzsāka darba gaitas kā piegriezēja palīgs ādu fabrikā “Epšteina mantinieki” Jaroslavļā, vēlāk turpinot tās fabrikās Orenburgā un Rīgā.[7] Darbu ādu piegriezēja amatā viņš nepārtrauca arī 1921. gadā, kad iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā (matrikulas Nr. 48).
Raksta sākumā citētajā un vairākās tai sekojošās publikācijās norādīts, ka Naišloss mācījies Kazaņas mākslas skolā. Šo versiju apstrīd paša topošā studenta anketā rakstītais, ka pirms iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā vienīgā viņa mākslas izglītība bijusi “pie privāta skolotāja”[8], un 1940. gadā pēc viesošanās mākslinieka darbnīcā “Daugavas Vēstneša” žurnālista rakstītais, ka “pēc intensīva darba skolnieka gados, viņš savu māksliniecisko izglītību gūst Latvijas Mākslas akadēmijā”[9]. Tomēr nodoms studēt Kazaņas mākslas skolā ir bijis, jo vienā no Naišlosa LPSR Mākslinieku savienībai iesniegtajām autobiogrāfijām viņš rakstījis: “Apmeklēju vakara zīmēšanas klases. Mani uzņēma Kazaņas mākslas skolā. Mācīties skolā nevarēju ģimenes biežās pārcelšanās dēļ 1. pasaules kara laikā.”[10]
Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Naišloss uzsāka kā brīvklausītājs, jo viņam nebija vidējās izglītības. Par pilntiesīgu studentu viņš kļuva 1923. gadā, kad iesniedza apliecību par mācībām A. Korti privātajā krievu ģimnāzijā Rīgā[11]. Kā liecina mācību gaitu apraksti, Arkādijs Naišloss Latvijas Mākslas akadēmijā studējis līdz 1934. gada februārim, kad izstājies “grūtu materiālo apstākļu dēļ”[12]. Šo nedaudz vairāk kā 12 gadu laikā mākslas studijas tikušas pārtrauktas vairākkārt. Tā, piemēram, 1925. un 1926. gadā Naišloss vairākus mēnešus uzturējies Davosā, Šveicē, kur ar brāļa, tēva un kolēģu finansiālu atbalstu ārstējis plaušu tuberkulozi, bet 1932. gadā mācības pārtraucis līdzekļu trūkuma dēļ.[13] Tik ilgas studijas tolaik nebija nekas neparasts, jo akadēmijas mācību maksa bija diezgan augsta un studenti vienā klasē nereti izglītojās pat vairākus gadus. Sākotnēji audzēkņiem bija jāpgūst četru vispārējo mākslas klašu dienas un vakara programmas, kurās ietilpa visi akadēmiskās mākslas izglītības stūrakmeņi no ģipšu ornamentu un galvu zīmēšanas līdz portretu un aktu gleznošanai. Paralēli tam bija jānokārto teorētiskie eksāmeni ģeometrijā un ēnu teorijā, perspektīvē, anatomijā, kultūras un mākslas vēsturē, ornamenta stilā un kompozīcijā, latviešu etnogrāfijā, estētikā, dažādās pedagoģijas disciplīnās u.tml. Pēc vispārējo mākslas klašu pabeigšanas students izvēlējās savu tālāko profesionālo virzienu un iestājās kādā no septiņām meistardarbnīcām, ko vadīja tā laika mākslas autoritātes. Naišloss 1929. gada martā uzsāka mācības Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā scenogrāfa Jāņa Kugas vadībā, bet pēc pārtraukuma 1932. gadā studijas turpināja Ģederta Eliasa vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā.[14] No Latvijas Mākslas akadēmijas viņš izstājās, neieguvis profesionāla mākslinieka diplomu, bet 1933. gada septembrī saņēma apliecību, kas apstiprināja, ka “audzēknis Naišloss Arkadijs, dzimis 1903. gada 10. decembrī, ir beidzis akadēmijas akta zīmēšanas un gleznošanas klases ar visiem speciāliem un obligatoriskiem mākslas un paidagoģiskiem priekšmetiem un līdz ar to ieguvis Noteikumu par akadēmijas absolventu tiesībām 5. pantā paredzētās pilntiesīgu skolotāju tiesības visās vidējās un zemākās mācības iestādēs tēlojošās un lietišķās mākslas priekšmetos, kā skolotājs bez augstskolas izglītības”[15].
Tomēr skolotāja gaitas Naišloss uzsāka jau 1924. gadā, būdams 3. kursa students, sākotnēji strādājot Rīgas pilsētas 4. ebreju pamatskolā, bet vēlāk pasniedzot zīmēšanu vēl vairākās citās skolās.[16] 1935. gada februārī ar iekšlietu ministra Viļa Gulbja rīkojumu Naišloss tika atcelts no Rīgas pilsētas pašvaldības dienesta, zaudējot skolotāja darbu pilsētas ebreju pamatskolās.[17] Kā norādīts Centrālā valsts arhīva 1948. gada izziņā LPSR Mākslinieku savienībai, iemesls šādai ministra rīcībai bijušas Naišlosa simpātijas pret Latvijas komunistisko partiju un skolā organizētā protesta akcija, kuras rezultātā Lietuvas neatkarības pasludināšanas gadadienas svinīgajā pasākumā piedalījās tikai daļa skolotāju un “vairākums skolnieku demonstratīvi atteicās dziedāt buržuāziskās Latvijas valsts himnu”[18]. Pats Naišloss savā autobiogrāfijā par šo notikumu sīkāk nav rakstījis, tikai īsi pieminējis: “1935. gadā mani arestēja Ulmaņa valdības politskā policija.”[19] Tomēr viņa simpātijas pret komunistisko partiju nav bijušas tik dziļas, kā varētu šķist, jo visās Mākslinieku savienības biedra lietā saglabātajās kadru anketās norādīts, ka Naišloss nav iestājies Padomju Savienības komunistiskajā partijā un pirms tam nav bijis arī citu partiju biedrs.[20] Toties ir darbojies Latvijas ebreju skolotāju (1924–1934), LPSR Skolu darbinieku (1941–1944) un LPSR Mākslas darbinieku (no 1944) arodbiedrībā un 1940.–1941. gadā uz laiku atgriezies skolotāja darbā, mācot zīmēšanu Rēzeknes Valsts ebreju ģimnāzijas audzēkņiem.[21]
1935. gadā pēc atbrīvošanas no darba Rīgas ebreju skolās Naišloss pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē, tuvākajos gados periodiski uzturoties arī galvaspilsētā. 1937. gadā viņš apprecējās ar rēzeknieti Nehu Gureviču (1910–?), kas strādāja par latīņu valodas skolotāju Rēzeknes Valsts ebreju ģimnāzijā, un ģimenē piedzima trīs bērni – Lea (dz. 1941), Simons (dz. 1943) un Īzaks (dz. 1948).[22]
Arkādijs Naišloss glezno Rēzeknē. Fotogrāfija. 1947. Latgales Kultūrvēstures muzejs, LKM 452
Atsevišķās LPSR Mākslinieku savienības kadru anketās un autobiogrāfijās Arkādijs Naišloss rakstījis, ka savus darbus pirmoreiz izstādījis 1920. gadā kādā izstādē Orenburgā (Krievijā).[23] Bet publiskajā Latvijas mākslas dzīvē viņš ienāca ap 1930. gadu, neizpelnoties ne īpašu kritiku, ne uzslavas. Citviet kā savu pirmo izstādi Naišloss nosaucis Latvijas Ebreju mākslinieku biedrības skati 1928. vai 1930. gadā.[24] Autorei nav izdevies atrast izstādes katalogus vai citus materiālus, kas apstiprinātu vai noliegtu viņa dalību pirmajās biedrības darbu skatēs, bet 1930. un 1932. gada ebreju mākslinieku izstāžu atsauksmēs presē Naišlosa vārds parādās.[25]
Šīs biedrības aktivitātes un mākslinieki Latvijas mākslas vēsturē ir pavisam nepētīta tēma. No presē publicētajiem izstāžu apskatiem un atsevišķiem saglabātajiem katalogiem nojaušams, ka Latvijas Ebreju mākslinieku biedrība laika posmā no 1927. līdz 1932. gadam Rīgā sarīkojusi vismaz piecas izstādes, pēdējā no kurām bijusi visplašākā, tajā piedalījušies 26 Latvijas un Lietuvas ebreju mākslinieki ar gandrīz 200 darbiem[26]. Savukārt 1930. gadā notikušās 3. izstādes apskatā mākslas kritiķis Jānis Siliņš atzīmējis, ka “pērnā gadā žīdu mākslinieku izstādi sarīkoja bez žūrijas. Kopiespaids tad arī bija saraustīts un raibs. Tagad darbojusies žūrija, un izstāde jau noskaņotāka, lai gan darbu izlase varēja būt stingrāka. Izstādes dalībnieku vairums vēl jauni un topoši mākslinieki, kas ne ikreiz attaisno stingrākās mākslas prasības. Tomēr viņu meklējumiem nav noliedzama sirsnība un zināms svaigums”[27]. Līdzīgs vērtējums par izstāžu kvalitāti parādījās arī citās atsauksmēs, bet dalībnieku vidū bez Naišlosa nosaukti tādi šodien mazāk zināmi mākslinieki kā Dāvids Skolniks, Mozes Dembo, Solomons Fleišmans, Izaks Šermans, Ļevs Hercmarks, Ņina Levina, Aleksandrs Russota u.c.
1933. gada martā Arkādijs Naišloss kopā ar septiņiem citiem jaunajiem māksliniekiem, izmantojot nosaukumu “Grupa 8”, vienā no Rīgas greznākajiem restorāniem “Dancing Palace” sarīkoja izstādi, kas izpelnījās plašāku preses uzmanību. Kritiķis Voldemārs Puķe atzīmējis, ka “šī grupa komplektējas galvenokārt no sveštautiešu jaunatnes, gan neizslēdzot arī latviešus (piem. Timmermans), kura savu mākslas izglītību baudījusi vai nu mūsu pašu mākslas akadēmijā – [Jāņa?] Cielava [privātajā?] darbnīcā, vai ārzemēs privātstudijās”, tālāk norādot, ka izstāde tomēr ir “ievērības cienīga ar savu modro, radošo garu, izdomas svaigumu un jau solīdo tehniku”[28]. Izstādes atsauksmes liecina, ka šajā skatē bez Naišlosa piedalījās arī Kurts Fridrihsons, Aleksejs Jupatovs, Georgs Matvejevs, Nikolajs Andabrusks, Margita Pasternaka-Pētersena, Mihails Pasternaks un Boriss Timmermans.
Kādā no atsauksmēm visu jauno mākslinieku darbi izpelnījušies ironisku vērtējumu, anonīmajam kritiķam par šī raksta “varoni” rakstot: “Naišlosam labākais ir – rāmji. Nav izdomu. Labi vēl, ka viņš pats sev neuzstāda lielas prasības – tad nāktu drošais “mats”. Jāstrādā. Jāmeklē pārdzīvojumi. Tad, varbūt...”[29] Savukārt laikrakstā “Сегодня” šīs izstādes sakarā publicēta pirmā plašākā atsauksme par Naišlosa glezniecību, kurā atzīmētās īpašības pamanāmas arī nedaudzajos līdz mūsdienām Latvijas publiskajās kolekcijās saglabātajos darbos. Kritiķis Petronijs savā recenzijā rakstījis: “A. Naišloss nodevies pilsētai – provincei, vietiņām, forštatēm, nomalēm. Šeit viss ir pazīstams: paņēmiens, mājas, sētas, ziema ar biezi apsnigušiem jumtiem. Jā, pazīstams, bet tomēr pat šīs tēmas parāda Naišlosa personisko pievilkšanos, viņa īpašo valdzinājumu, un tas ir labi un svarīgi.”[30]
1935. gadā pēc atlaišanas no darba Arkādijs Naišloss turpināja intensīvi strādāt kā gleznotājs. 1936.–1937. gada ziemā viņš no Rēzeknes uz vairākiem mēnešiem atgriezās Rīgā, piepelnījās ar portretu glezniecību un zīmēšanas stundu pasniegšanu un martā Ebreju kluba telpās (Skolas ielā 6) sarīkoja savu pirmo personālizstādi. Pašķirstot tā laika avīzi “Сегодня”, rodas sajūta, ka Naišloss redakcijā ieguvis kādu īpašu labvēli, jo laikrakstā ar apbrīnojamu regularitāti publicēti ne tikai viņa sludinājumi, bet arī reproducētas gleznas un reklamēta izstāde, informējot par atklāšanu un vēlāk atzīmējot apmeklētāju lielo interesi.[31] Šajās preses publikācijās skatāms gan mākslinieka gleznotais rakstnieka Marka Razumnija un kāda čellista portrets, gan ainava ar Rēzeknes priekšpilsētas žogiem un jumtiem.
Savu nākamo personālizstādi mākslinieks sarīkoja 1939.–1940. gada mijā Rēzeknes pilsētas ebreju pamatskolas telpās, eksponējot tajā 71 gleznu. “Daugavas Vēstneša” īsajā apskatā norādīts, ka “lielākā tiesa darbu ir miniatūras un portreti, bet netrūkst arī labi izdevušos un precīzi nostrādātu klusās dabas skatu. Šajos darbos pavīd dažādi attēloti priekšmeti. Ļoti daudz Rēzeknes ainavu, gan ziemā, gan vasarā un visi tie liecina par autora pieredzi un īpato izjūtu”[32]. Interese par pilsētainavu un nelielais formāts ir tās Naišlosa darbu kvalitātes, kas pamanāmas arī nedaudzajos līdz mūsdienām saglabātajos mākslinieka darbos.
Jau vairākus mēnešus pirms savas personālizstādes, 1939. gada maijā, Naišloss piedalījās Rēzeknes mākslinieku kopas kārtējā izstādē. Šī grupa gleznotāja Franciska Varslavāna vadībā bija viena no aktīvākajām reģionālajām apvienībām, kas kopā pulcēja redzamākos Latgales māksliniekus (Vitāliju Kalvānu, Arvīdu Egli, Jāni Gaili, Arvīdu Zirni, Alfrēdu Švedrēvicu, Leonu Tomašicki u.c.). Viņu darbības mērķis bija “popularizēt mākslas izpratni un veicināt mākslas izplatīšanos plašākās Latgales iedzīvotāju aprindas”[33]. Tā sasniegšanai kopas biedri laikā no 1936. līdz 1940. gadam Rēzeknē sarīkoja sešas pamatizstādes, piedalījās dažāda mēroga skatēs Daugavpilī, Rīgā, Ludzā, Balvos u.c. un iesaistījās citās aktivitātēs. Laikabiedrs un mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš par kopu rakstījis: “Te sastopam nevien apdāvinātus meistarus, kas rosīgi un veiksmīgi strādā, rīko izstādes, bet arī mērķtiecīgi apzinātus darba censoņus. Šie centieni vēršas uz glezniecisku pieredzi un glezniecisku izteiksmi, kas cieši sakņojas dzīves vidē, izteicot tās lokālās īpatības. Šāda saskare ir nepieciešams priekšnosacījums, lai varētu izveidoties atsevišķu novadu un centru skolas šī vārda īstā nozīmē.”[34]
Naišloss savā Mākslinieku savienības kadru anketā norādījis, ka iesaistījies Rēzeknes mākslinieku kopas aktivitātēs kopš 1937. gada[35], tomēr ziņas par viņa dalību grupas izstādēs parādās tikai 1939. un 1940. gadā. Kopā ar pārējiem kopas biedriem Naišloss 1940. gada jūnijā piedalījās arī Latgales dziesmu svētkiem par godu sarīkotajā Latgales mākslinieku kopizstādē Daugavpilī. Presē lasāms, ka skatē piedalījās “26 mākslinieki no visiem Latgales novadiem, kas strādā visos mūsu mākslas novirzienos un izmanto savos darbos gan žanru, gan peizažu un portretu”[36]. No tālākā mākslinieku uzskaitījuma redzams, ka izstādē tiešām piedalījušies autori no dažādām Latgales un tai netālajām pilsētām – Daugavpils, Rēzeknes, Krustpils, Ludzas, Krāslavas, Jēkabpils, Viļakas un Aglonas.
Pirmās padomju okupācijas laikā Naišloss palika Rēzeknē, atgriezās pie zīmēšanas skolotāja darba un turpināja strādāt kā mākslinieks, iesaistoties arī padomju varas oficiālo pasākumu un iestāžu mākslinieciskajā noformēšanā un 1941. gada sākumā piedaloties 1. Latvijas PSR tēlotājas mākslas izstādē Rīgā. Padomju armijai atkāpjoties, tai līdzi evakuējās arī Naišloss ar ģimeni. No 1941. gada rudens līdz 1944. gada pavasarim viņi dzīvoja Turtkuļā (Uzbekijas PSR), kur Naišloss strādāja Karakalpakijas novadpētniecības muzejā par direktora vietnieku un mākslinieku, noformējot izstādes un gatavojot svētku dekorācijas.[37] Kā savā autobiogrāfijā rakstīja mākslinieka sieva, 1944. gadā viņš ticis izsaukts uz Ivanovas pilsētu, bet tā gada decembrī ģimene atgriezusies Rīgā.[38]
Naišloss savā autobiogrāfijā rakstījis, ka jau 1941. gadā ticis uzņemts LPSR Mākslinieku savienībā, bet Latgales Kultūrvēstures muzejā saglabātā biedra karte izdota tikai 1945. gadā.[39] Būdams Mākslinieku savienības gleznotāju sekcijas biedrs, pirmajos pēckara gados viņš ņēmis dalību “visās Padomju Latvijā notikušajās [LPSR] Māksl.[inieku] savienības, [LPSR Ministru Padomes] Mākslas lietu pārvaldes un PSRS Mākslas fonda Latvijas nodaļas rīkotajās izstādēs”[40]. Dokumenti liecina, ka Naišloss gleznojis arī vairākus pasūtījuma darbus. Tā, piemēram, 1948. gadā Mākslas lietu pārvalde viņam pasūtīja VEF stahanovieša Nikolaja Sotinova portretu[41], kura atrašanās vietu autorei nav izdevies noskaidrot. Savukārt 1946. gadā pēc tās pašas institūcijas pasūtījuma tapa izlūka J. Rozes portrets (inv. Nr. LdNM 935), kas 50. gados nodots Ludzas Novadpētniecības muzejam. Portretā skaidri redzams, ka mākslinieks pielāgojies attiecīgajam laikam un gleznojis modeli atbilstoši padomju mākslā dominējošajām sociālistiskā reālisma prasībām, vienmērīgi nogludinot gleznojuma virsmu un precīzi izgleznojot detaļas. Autorei nav zināmi citi līdz mūsdienām saglabājušies Naišlosa gleznotie portreti, bet viņa ainavas rāda, ka šāda glezniecības maniere viņam nebija tā tuvākā.
Arkādijs Naišloss “Izlūka J. Rozes portrets”. 1946. Audekls, eļļa. 74 x 100 cm. Ludzas Novadpētniecības muzejs, LdNM 935
Vairākās kolekcijās ir saglabājušās Naišlosa gleznotās Latgales un Rēzeknes ainavas. Tās nav datētas, tomēr iegūšanas vēsture un atsevišķos gadījumos arī tēlotie motīvi norāda, ka tās tapušas pirmajos pēckara gados. Šajā laikā Naišloss turpinājis gleznot savus iemīļotos motīvus – pilsētas nomaļu un lauku ainavas –, un, domājams, to glezniecībā īpaši nemainījis savu rokrakstu, kā vedina domāt agrāk tapušās izstāžu atsauksmes. Tā, piemēram, 1940. gadā Daugavpils mākslinieku grupas biedrs Jānis Kalniņš par viņa darbiem rakstījis: “A. Naišlosam ir īpatnēja pieeja dabai. Viņš glezno pavisam vienkāršā tehnikā, bet redz visu kaut kādā īpatnēji austrumnieciskā uztverē, kur priekšmeti izceļas dīvaini vientuļi un it kā skumji.”[42] Šo raksturojumu var attiecināt, piemēram, uz vairākām nelielām kara izpostītās Rēzeknes studijām, kas saglabājušās Latgales Kultūrvēstures muzejā (“Sagrautā Rēzekne” I, II, III; inv. Nr. LKM 343/1, LKM 343/2, LKM 446). Tajās, atšķirībā no minētā pasūtījuma portreta, izmantots brīvāks otas triepiens, cauri krāsas slānim dažviet pavīd nenosegtais grunts baltums un jūtams mākslinieka prieks par krāsām un pašu gleznošanas procesu. Triepienā vēl ekspresīvākas, pastozākas un krāsās košākas ir abas Ludzas Novadpētniecības muzejā saglabātās Naišlosa ainaviņas, kuru centrā vīd sarkano ķieģeļu dievnama pelēkzilie torņi (“Latgales ainava”, inv. Nr. LdNM 936; “Rēzeknes ainava”, inv. Nr. LdNM 937). Savukārt Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā (inv. Nr. MF-66) un Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā (inv. Nr. DNMM 24386) saglabātās Latgales lauku ainavas, kas tapušas Mākslas lietu pārvaldes vajadzībām (sērija “Latgales ainavas”, 1947), ir krāsās klusinātākas, gleznojumā mierīgākas un gludākas, tomēr nav tik neizteiksmīgas kā iepriekš raksturotais pasūtījuma portrets.
Arkādijs Naišloss “Sagrautā Rēzekne I”. 20. gs. 40. gadu otrā puse. Audekls, eļļa. 17 x 22 cm. Latgales Kultūrvēstures muzejs, LKM 343/1
Arkādijs Naišloss “Sagrautā Rēzekne II”. 20. gs. 40. gadu otrā puse. Audekls, eļļa. 17 x 22 cm. Latgales Kultūrvēstures muzejs, LKM 343/2
Arkādijs Naišloss “Latgales ainava”. 1947. Audekls, eļļa. 65 x 84,5 cm. Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs, DNMM 24386
Arkādijs Naišloss “Ziedi”. 20. gs. 40. gadu otrā puse. Audekls, eļļa. 70 x 56 cm. Ludzas Novadpētniecības muzejs, LKM
Jau kara gados evakuācijā saasinājās Arkādija Naišlosa jaunībā izslimotā plaušu tuberkuloze, mākslinieks gan turpināja gleznotāja darbu, tomēr 1951. gada janvārī, nesasniedzis 48 gadu vecumu, mira. 70. gadu sākumā viņa atraitne Neha Naišlosa kopā ar visiem trim bērniem un meitas ģimeni izbrauca uz Izraēlu, paņemot līdzi arī mākslinieka darbus.[43] Savukārt visi Rēzeknes darbnīcā atstātie pirmskara laika mākslas darbi kara gados zuduši.
Savā Mākslinieku savienības biedra anketā Naišloss 1949. gadā norādījis, ka Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā (tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) pirmajos pēckara gados nonākuši 11 viņa darbi[44], bet šobrīd šī muzeja kolekcijās nav nevienas Naišlosa gleznas. Domājams, ka padomju laikā šie darbi nodoti tālāk citiem muzejiem. Par to liecina, piemēram, fakts, ka vienu no Latgales Kultūrvēstures muzeja kolekcijas gleznām – kompozīciju “Ziedi” (inv. Nr. LKM 637) – muzejam 1960. gadā nodevis tieši Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs. Lai gan visi ar mākslinieka biogrāfiju saistītie, kā arī nozīmīgākie Latgales reģiona muzeji šī pētījuma tapšanas gaitā, meklējot Naišlosa darbus, tika apzināti, tomēr iespējams, ka vēl kaut kur ir saglabājušies autorei nezināmi mākslinieka darbi.
1940. gada janvārī Rēzeknē pie Arkādija Naišlosa viesojās “Daugavas Vēstneša” žurnālists O. Ozoliņš, kas plašāk raksturojis gleznotāja darbnīcas iekārtojumu un tajā skatāmos darbus: “Še vēroju kādu statīvu un gleznošanas piederumus. Otas, krāsu tūbas, eļļas pudeles, dažādi dēlīši — viss rūpīgi nolikts zināmā kārtībā un, kad atkal tiem jāstājas darbā, nav ilgi meklējami. Pie sienām vairāki mākslas darbi. Daudzi jau tuvojas noslēgumam, bet lielākā daļa vēl tapšanas un pārstrādāšanas stadijā. Vienā kaktā pieslieta laba tiesa palielu audeklu, un kāds portrets zīmulī bailīgi rēgojas, no malas. Kādā citā vietā sīkāks zīmējums zīmulī, bet ļoti smalki nostrādāts un liecina par mākslinieka asajām uztveršanas spējām. [...] Sēdot pie galda N.[aišlosa] kabinetā un klausoties mākslinieka stāstā, vēroju veselu sēriju gleznu, kas grezno kabineta sienas. Te gan lauku ainavas, gan pilsētu skati, vienā stūrī kāds jauneklis žokē cepurē – ar zīmuli zīmēts un tā dzīvie krāsu toņi ļoti labi raksturo mākslinieku par ainavistu un portretistu, kā arī mazliet žanristu. Tumšie toņi mainās ar gaišākiem, tāpat kā darbu lielumi. N.[aišlosa] īpatnība nav lielas gleznas; lielākā tiesa miniaturdarbu.”[45] Citētais raksts ir viens no retajiem avotiem, kurā kaut nedaudz iepazīstama Arkādija Naišlosa personība, uzzinot, ka viņš “jau no agras bērnības sācis zīmēt ar lielu patiku”, un no darbnīcas vizuālā raksturojuma nojaušot, ka mākslinieks bijis ļoti akurāts un precīzs ne tikai savā glezniecībā, bet arī sadzīvē. Naišlosa biogrāfijā vēl ir diezgan daudz nezināmā un, domājams, ka līdz šim nav apzināti arī visi viņa līdz mūsdienām saglabātie darbi, tomēr jau šobrīd nojaušams, ka šis Latgales ainavas un pilsētu nomales gleznojošais mākslinieks bija personība, ar ko Rēzekne var lepoties.