Baiba Vanaga. Kā 19./20. gadsimta mijā vietējo muzeju kolekcijās ienāca mākslinieču darbi?

Sieviešu reprezentācija mākslā ir viena no manām pētniecības tēmām, kam veltīta gan mana disertācija “Sievietes mākslinieces Latvijā laikā no 19. gadsimta vidus līdz 1915. gadam” (Latvijas Mākslas akadēmija, 2015), gan vairākas zinātniskās publikācijas. Arī par mākslinieču darbu pārstāvniecību Latvijas muzeju kolekcijās es nedaudz jau esmu rakstījusi (sk. rakstu “Par aktīvistēm, māksliniecēm un viņu darbiem muzeju kolekcijās” žurnālā “Studija” (Nr. 110, 2016) un bloga formā šajā vietnē). Tā kā pēdējos gados es interesējos arī par Latvijas vēsturiskajām kolekcijām (Himzela muzejs, Kurzemes hercoga Pētera mākslas kolekcija), šķita interesanti savienot abas tēmas vienā un papētīt, kā sieviešu radītie mākslas darbi ienāca Latvijas publiskajās kolekcijās 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā.

Mūsdienu lielākās un nozīmīgākās vietējās mākslas krātuves, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM), 18. gadsimta–20. gadsimta 1. puses Latvijas glezniecības un arī grafikas kolekcijā sieviešu radītie mākslas darbi veido aptuveni četrus procentus no kolekcijas apjoma. Un lielākā daļa tajā iekļauto mākslinieču darbu, kas radīti līdz neatkarīgas Latvijas valsts izveidei, nāk no trim vēsturiskajām kolekcijām: Rīgas pilsētas mākslas muzeja un tā priekšteces – Pilsētas gleznu galerijas –, Rīgas Mākslas biedrības un Kurzemes Provinces muzeja.

LNMM pirmsākumi saistīti ar 1816. gadā Himzela muzeja paspārnē izveidoto Mākslas kabinetu, kura attīstībai tika uzsākta vietējo vēsturi, ainavu un personības dokumentējošo mākslas darbu iepirkšana; atsevišķi šajā laikā iegūtie mākslas darbi nonākuši LNMM kolekcijās, bet liela daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM). 1866. gadā Rīgas pilsēta nopirka itāļu izcelsmes tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani, 1795–1889) mākslas kolekciju, uz kuras bāzes 1868. gadā tika dibināta un nākamajā gadā arī publiski atklāta Pilsētas gleznu galerija, kurai tika nodoti arī vērtīgākie Himzela muzeja un Pilsētas bibliotēkas īpašumā esošie mākslas darbi. Gleznu galerijas kolekcijas kodols mūsdienās pamatā glabājas LNMM struktūrvienības, Mākslas muzeja “Rīgas Birža”, krājumā. Vēlāk Pilsētas gleznu galerijas kolekcija papildinājās ar nozīmīgiem dāvinājumiem un novēlējumiem, ko padziļināti pētījušas “Rīgas Biržas” kolēģes, pētījuma rezultātus pagājušā gadsimta 90. gados un šī gadsimta sākumā atrādot izstāžu sērijā un publiskojot vairākos kolekciju katalogos.

Kopš 1872. gada Rīgas pilsētai piederošā gleznu kolekcija tika eksponēta kopā ar 1870. gadā dibinātās Rīgas Mākslas biedrības krājumu, un kopš 1879. gada abu kolekciju saturs tika eksponēts tagadējās Latvijas Universitātes Bibliotēkas ēkā Kalpaka bulvārī un publicēts vienotā katalogā. Sākotnēji Pilsētas gleznu galerijas krājumā Baltijas mākslinieku darbu gandrīz nemaz nebija, pamatā tajā bija holandiešu, itāļu un vācu glezniecības skolu darbi. Tomēr jau pirmajā Pilsētas gleznu galerijas un Rīgas Mākslas biedrības kolekciju apvienotajā katalogā[1] bija iekļauts arī vienas vietējās mākslinieces darbs – Drēzdenē izglītotās ziedu un augļu kluso dabu gleznotājas Vilhelmīnes Kiberes (Wilhelmine Kyber, 1801–1892) klusā daba “Vīnogas”. To kopā ar astoņiem citiem darbiem Pilsētas gleznu galerijai 1869. gadā bija dāvinājis pilsētas domnieks, Dr. med. Karls Ernsts fon Brucers (Karl Ernst von Brutzer, 1794–1877), bet jau nākamajā abu kolekciju kopīgajā katalogā šis darbs vairs nebija iekļauts. Pēc vairākiem gadiem Pilsētas gleznu galerijā nonāca cita Kiberes kompozīcija – “Klusā daba ar augļiem” (1844, LNMM), kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tā ir daļa no 1904. gadā saņemtā bijušā Rīgas pilsētas galvas Ludviga Vilhelma Kerkoviusa (Ludwig Wilhelm Kerkovius, 1831–1904) mantojuma.

Pilsētas gleznu galerijas krājumā sieviešu radītie mākslas darbi ienāca pavisam maz, bet Rīgas Mākslas biedrības kolekcijā to bija vairāk. Paralēli abu organizāciju īpašumā esošo mākslas darbu demonstrēšanai Rīgas Mākslas biedrība aktīvi organizēja izstādes, kurās tika eksponēti arī Rietumeiropas mākslas centros izglītoto vai tur strādājošo Baltijas izcelsmes mākslinieču darbi.

Otrajā apvienotajā Pilsētas gleznu galerijas un Rīgas Mākslas biedrības katalogā[2], kas publicēts 1889. gadā, pavisam uzskaitīti 306 mākslas darbi, kas eksponēti galerijas ieejas hallē un deviņās istabās. Blakus ārzemju mākslinieku gleznām katalogā iekļauti apmēram 40 Baltijas izcelsmes vācu mākslinieku darbi. To vidū arī vienas sievietes darbs – Valmierā dzimušās Vilhelmīnes Švankas (Wilhelmine Schwanck, 1844– pēc 1908) glezna “Klusā daba ar mājas altāri” (1874, LNMM), ko Rīgas Mākslas biedrībai bija dāvinājusi pati māksliniece.

Iepazīstot vēsturiskajos katalogos iekļauto informāciju par Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas mākslas darbiem un to iegūšanas veidiem, redzams, ka pamatā kolekcija tika papildināta ar tās organizētajās izstādēs eksponēto mākslinieku dāvinājumiem vai retāk – arī pirkumiem. Ap 1900. gadu biedrībai savu gleznu uzdāvinājusi gan Tartu gleznotāja Jūlija Hāgena-Švarca (Julie Hagen-Schwarz, 1824–1902), gan vācbaltiešu izcelsmes ainaviste un animāliste Helēne fon Vrangele (Helene von Wrangel, 1837–1906) no Pēterburgas, gan Latvijas teritorijā dzimusī baronese Ellija fon Loudona (Helene (Elly) von Loudon, 1852–1926), kas tobrīd jau aptuveni 10 gadus dzīvoja un strādāja Florencē. Zināmi arī atsevišķi sieviešu radītie mākslas darbi, ko Rīgas Mākslas biedrība nopirkusi savai kolekcijai, piemēram, 1910. gadā tās krājumu papildināja Parīzē strādājošās, Kurzemes guberņā dzimušās Alises Dannenbergas (Alice Dannenberg, 1861–1948) glezna “Lelles peldināšana (Bērna mazgāšana)” (1908, LNMM), kas togad bija eksponēta izstādē Rīgā un reproducēta Baltijas mākslas gadagrāmatā[3].

1905. gada septembrī tika atvērts tikko uzceltais Rīgas pilsētas mākslas muzejs, kas pārņēma Pilsētas gleznu galerijas kolekciju, un tajā telpas savai darbībai ieguva arī Rīgas Mākslas biedrība. Pirms abu kolekciju pārvietošanas uz jauno muzeju to saturu izvērtēja muzeja direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kas daļu izslēdza no krājuma neatbilstošas kvalitātes dēļ, bet atlikušo kopā ar muzeja telpās eksponēto Frīdriha Vilhelma Brederlo (Friedrich Wilhelm Brederlo, 1779–1862) kolekciju iekļāva 1906. gadā publicētajā ilustrētajā katalogā[4]. Tajā parādās arī viens jaunieguvums no mākslinieču darbiem – Pēterburgas Mākslas akadēmijā izglītotās rīdzinieces Helēnes Reihartes (Helene Reichardt, 1853–1910) gleznotais “Vecas lībietes portrets” (1883, LNMM), ko māksliniece pati uzdāvinājusi jaunatklātajam muzejam.

Arī turpmākajos gados Rīgas pilsētas mākslas muzejs saņēmis atsevišķu mākslinieču darbu dāvinājumus. Piemēram, 1907. un 1909. gadā tika saņemts neglazēta porcelāna skulptūru dāvinājums no Pēterburgas Ķeizariskās porcelāna manufaktūras – kopā 16 darbi, kuru vidū bija gan Krievijas caru bistes, gan tematiskas skulptūras, kas tapušas pēc pazīstamu krievu tēlnieku metiem. To skaitā bija arī divu Pēterburgas Mākslas akadēmijas absolvenšu darbi – Rjazaņā dzimušās tēlnieces Adeles Verneres (Адель Вернер, 1865–?) skulptūra “Labklājība” (1905, Rundāles pils muzejs) un Panevēžā dzimušās Marijas Dillonas (Мария Диллон, 1858–1932) skulptūra “Jaunība” (1909, Rundāles pils muzejs).

Rīgas pilsētas mākslas muzeja kolekciju papildinājumus – gan saņemtos dāvinājumus, gan pirkumus – vislabāk atklāj ikgadējie muzeja direktora Vilhelma Neimaņa pārskati, kas krievu valodā publicēti izdevumā “Краткий обзор Рижской городской управы”[5], bet vācu valodā iepazīstami laikrakstā “Kunst-Beilage des Rigaer Tageblatts”[6], rakstiem pievienojot arī nozīmīgāko jaunieguvumu reprodukcijas. Pārskatot Neimaņa atskaites, redzams, ka dāvinājumu veidā iegūti dažādu mākslas skolu darbi, bet pirkumos muzejs pamatā koncentrējies uz Baltijas izcelsmes mākslinieku darbu iegūšanu. Kopumā muzeja kolekcijai laikā no 1905. līdz 1918. gadam iegādāto vietējo mākslinieku darbu skaits ir diezgan liels, tomēr sieviešu darbi iepirkti visai maz, lai gan gandrīz visus vietējos vācu māksliniekus apvienojošās Baltijas mākslinieku savienības izstādēs sievietes veidoja gandrīz pusi no dalībnieku skaita. Pavisam maz mākslinieču darbi iegādāti glezniecības kolekcijai – atrodamas ziņas tikai par divām gleznām, no kurām pirmā iegādāta tikai 1915. gadā. Nedaudz vairāk sieviešu darbu muzejs nopircis grafikas kabinetam un zīmējumu kolekcijai.

Viena no divām Rīgas māksliniecēm, kuras darbi muzeja kolekcijai iepirkti vairākkārt, ir Zelma Pļavniece (Selma Plawneek, 1883–1956), no kuras tolaik iegādāti astoņi dažādās grafikas tehnikās darināti darbi, lai gan viņa nopietni pievērsās arī glezniecībai. Bet 10 kokgriezumi tika nopirkti no Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew, 1876–1945), kuras daiļrade arī šodien pamatā zināma tikai no šiem muzejā saglabātajiem darbiem. Tomēr, salīdzinot ar tādu atsevišķu laikabiedru grafiķu kā Morica fon Grīnevalda (Moritz von Grünewaldt, 1870–1933) vai Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky, 1869–1922) muzejam nopirkto darbu skaitu, tas nav daudz.

Visas mākslinieces, kuru viens vai vairāki darbi līdz 1918. gadam tika iepirkti Rīgas pilsētas mākslas muzeja kolekcijai, bija aktīvas vietējās mākslas dzīves līdzdalībnieces, tomēr daudzu citu pārstāvniecības muzeja kolekcijā trūkst. Piemēram, Baltijas mākslas gadagrāmatā[7] pamanāmas Zuzas Valteres (Susa Walter, 1874–1945) temperas gleznas, tāpat izceļas Martas Unferhavas (Martha Unverhau, 1868–1947) portreti un Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964) darbi, bet tos muzejs savai kolekcijai neiegādājās. Jādomā, ka konkrēto sieviešu radīto mākslas darbu pirkumu izvēli noteica gan muzeja direktora Vilhelma Neimaņa gaume, gan arī citi aspekti, kas šobrīd nav zināmi, bet noteikti būtu intereses un atsevišķa pētījuma vērti.

Diezgan liels mākslinieču darbu skaits LNMM kolekcijās ienāca jau stipri vēlāk – 20. gadsimta 40. gados no Kurzemes Provinces muzeja. To 1818. gadā bija dibinājusi Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, un tas tika likvidēts 1940. gadā. Muzejā bija savākta nozīmīga mākslas darbu, senlietu, dabas objektu un dokumentu kolekcija, kuras daļas mūsdienās atrodamas ne tikai LNMM, bet arī RVKM, Latvijas Universitātes muzejā un Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Kurzemes Provinces muzeja inventāra grāmatu kopijas[8], kas saglabājušās Herdera institūta dokumentu krājumā Marburgā, Vācijā, liecina, ka kopumā šajā kolekcijā sieviešu radīto mākslas darbu nav bijis daudz un tie pārsvarā ienākuši kā dāvinājumi. Kā nozīmīgākais no mākslinieču darbu dāvinājumiem jāmin jelgavnieces Otīlijas fon Bolšvingas (Ottilie von Bolshwing, 1817–1889) radošais mantojums – vairāk nekā 100 mākslas darbi, lielākoties studiju tipa zīmējumi un akvareļi, kas Kurzemes Provinces muzejam nodoti 19. gadsimta 80. gados, bet šobrīd glabājas LNMM un RVKM. Tomēr inventāra grāmatās atrodamas ziņas arī par atsevišķiem mākslinieču darbu pirkumiem, precīzāk, pasūtījumiem, ko muzejs veicis 19./20. gadsimta mijā. Tā jelgavniece Marta Unferhava ir portretējusi divas nozīmīgas vietējās personības – ārstu un numismātu Karlu Blūmu (Karl Bluhm, 1812–1903) un Kurzemes literatūras un mākslas biedrības prezidentu, Kurzemes Provinces muzeja direktoru Eduardu fon der Brigenu (Eduard von der Brüggen, 1822–1895) –, kuru portretu atrašanās vieta šodien gan nav zināma.

Kopumā, vērtējot vietējo mākslinieču darbus, kas 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs un 20. gadsimta sākumā ienāca Latvijas publiskajās kolekcijās, redzams, ka tie kolekcijas papildinājuši gan kā pirkumi, gan dāvinājumi. Tomēr tie bija drīzāk nejauši ieguvumi un nesniedza pilnīgu priekšstatu par dažādu paaudžu vietējo sieviešu māksliniecisko darbību. Diemžēl vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieču darbi Latvijas publiskajās kolekcijās ienāca vēl mazāk. Tāpēc Rīgas Mākslas biedrības un Rīgas pilsētas mākslas muzeja darbs, iegūstot vietējo mākslinieču darbus savās kolekcijās, mūsdienu kontekstā ir vērtējams kā nozīmīgs, jo bieži vien tie ir vienīgie šodien zināmie šo mākslinieču darbi.

Attēlā: Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz, 1866–1947). Rīgas Mākslas biedrības Mākslas salona izstādes plakāts. 1899. LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Sīkdarbu fonda plakātu kolekcija