Baiba Vanaga. Ko kolekcionēja Kurzemes hercogs Pēteris?

Ievērojamais šveiciešu astronoms un matemātiķis, Berlīnes Zinātņu akadēmijas loceklis Johans Bernulli (Johann Bernoulli, 1744–1807) savās ceļojumu piezīmēs par braucienu uz Pēterburgu un atpakaļ[1] raksturojis vairākas Rīgā, Jelgavā un citās Kurzemes hercogistes vietās skatītās dabas, zinātniskās un mākslas kolekcijas. Viņš, piemēram, apmeklējis un aprakstījis Himzela muzeju Rīgā, ar kura vēsturi un kolekciju lasītāji var iepazīties gan domnīcas Creative Museum izdotajā rakstu krājumā “Muzeologs Himzels un viņa laiks” (Rīga, 2019), gan vairākos Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālistu rakstos, gan citos avotos.

Tomēr nozīmīgākā no Bernulli aprakstītajām un 18. gadsimta otrajā pusē mūsdienu Latvijas teritorijā izveidotajām mākslas kolekcijām piederēja Kurzemes hercogam Pēterim (1724–1800). Tās priekšmeti gan Latvijā nav saglabājušies, jo 1795. gadā hercogs atteicās no troņa, pameta Kurzemi un savu īpašumu pārveda uz pilīm Žagaņā (vēsturiski – Zāgana), Nāhodā un Berlīnē. Pēc hercoga Pētera nāves 1800. gadā viņa kolekcija tika sadalīta starp mantiniekiem un 19. gadsimta gaitā daļēji izpārdota, tāpēc mūsdienās šīs kolekcijas mākslas darbi atrodami dažādos muzejos un kolekcijās, bet lielākās daļas likteņi nav zināmi.

Bernulli 1778. gadā viesojās divās no hercoga Pētera pilīm – rezidencē Jelgavas pilī un atpūtai domātajā Svētes pilī. Savā ceļojuma dienasgrāmatā viņš raksturo Jelgavas pils interjerus un atsevišķas tajā izvietotās gleznas, savukārt Svētes pilī kā nozīmīgākā tiek izcelta tieši mākslas kolekcija, norādot, ka pils nesen pārbūvēta un tai tiek celta arī speciāla gleznu galerija.

Raksturojot hercoga kolekciju, Bernulli norāda, ka mākslas darbiem trūkušas autoru norādes un nav bijis arī ceļveža, kas palīdzētu atpazīt konkrētu mākslinieku darbus. Redzēto mākslas darbu uzskaitījumā viņš iekļāvis Ticiāna (Tiziano Vecelli) “Venēru un Amoru”, Hendrika Golciusa (Hendrick Goltzius) “Danaju”, Gerarda Dau (Gerard Dou) “Mājsaimnieci”, Karlo Činjāni (Carlo Cignani) “Madonnu”, itāļu skolas meistaru Palmas Vekio (Palma Vecchio), Pjetro della Vekias (Pietro della Vecchia), Salvatora Rozas (Salvator Rosa), Antonio Molināri (Antonio Molinari) un Andreas Čelesti (Andrea Celesti) gleznas, kā arī holandieša Jana van Hihtenburga (Jan van Huchtenburg) batālijas, Kurzemes hercoga galma gleznotāja Frīdriha Hartmaņa Barizjena (Friedrich Hartmann Barisien) radītu portretu un vairākus citus darbus. Vēl vienā no hercoga Pētera vasaras rezidencēm – Rundāles pilī – Bernulli nav viesojies, bet piemin, ka hercogs tur “licis iekārtot lielisku gleznu galeriju, galvenokārt ar holandiešu meistaru darbiem”[2]. Jāatzīmē, ka šis Bernulli ceļojuma apraksts ir vienīgais hercoga Pētera dzīves laikā tapušais viņa Kurzemes pilīs glabātās mākslas kolekcijas raksturojums.

No dažādiem avotiem zināms, ka hercogam Pēterim piederējuši daudzi nozīmīgi meistardarbi, piemēram, Rembranta (Rembrandt van Rijn) kompozīcija “Anna un Sīmanis templī” (1626–1628, Hamburger Kunsthalle), Emanuela de Vites (Emanuel de Witte) interjera gleznojums “Delftas Jaunās baznīcas iekšskats” (ap 1650, Hamburger Kunsthalle), Jana Stēna (Jan Steen) žanra aina “Tēva prieki” (1668, Hamburger Kunsthalle), Meinderta Hobemas (Meindert Hobbema) ainava “Ūdensdzirnavas” (bez datējuma, Gemäldegalerie Alte Meister, Dresden), Filipsa Vauvermana (Philips Wouwerman) glezna “Zirga apkalšana pie ciemata smēdes” (ap 1640–1650, National Gallery, London) u. c.[3] Zināms, ka hercoga Pētera mākslas kolekcijā pamatā bija 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecības, kā arī vācu un itāļu baroka mākslas paraugi. Tomēr iepirkti tika arī sava laika mākslinieku darbi, īpaši aktīvi kolekciju papildinot Eiropas ceļojuma laikā un pēc tā.

1784. gadā hercogs Pēteris kopā ar sievu Doroteju (1761–1821) un vecāko meitu Vilhelmīni (1781–1839) devās ceļojumā uz Itāliju, turp un atpakaļceļā apmeklējot arī vairākas Vācijas, Austrijas un Nīderlandes pilsētas. Pēc tam ģimene vēl nepilnus divus gadus uzturējās Berlīnē, kur hercogs bija nopircis jaunu īpašumu – Frīdrihsfeldes pili, kas kādreiz bija piederējusi Prūsijas princim un tika pārbūvēta atbilstoši jauno iemītnieku gaumei. Ceļojuma laikā pāris viesojās pie Prūsijas karaļa Frīdriha II un citiem karaliskās ģimenes locekļiem, Boloņas mākslas skolā Academia Clementina iedibināja stipendiju, kas līdz pat 1870. gadam konkursa kārtībā tika piešķirta labākajiem darbiem glezniecībā, tēlniecībā, grafikā un arhitektūrā, bet Romā, kur viņi pievērsās mākslas darbu kolekcionēšanai, hercogs Pēteris esot ticies pat ar pāvestu Piju VI.[4]

1786. gadā Berlīnes grāmatizdevējs Frīdrihs Nikolaji (Christoph Friedrich Nicolai, 1733–1811) savā Berlīnes un Potsdamas apkārtnes karalisko rezidenču aprakstā[5] raksturojis Frīdrihsfeldes pili un tās moderno klasicisma iekārojumu, kurā bijušas gan romiešu marmora skulptūras un sarkofāgi, gan itāļu vecmeistaru darbu kopijas, gan moderno mākslinieku gleznas un gravīras, gan Berlīnes Karaliskās porcelāna manufaktūras izstrādājumi. Pils raksturojumā Nikolaji iekļāvis vācu ainavistu Jakoba Filipa Hakerta (Jacob Philipp Hackert) un Alberta Kristofa Dīsa (Albert Christoph Dies), šveiciešu gleznotāju Angelikas Kaufmanes (Maria Anna Angelika Kauffmann) un Johana Heinriha Vīsta (Johann Heinrich Wüest), itāļu vēlā baroka un rokoko gleznotāja Džakomo Amikoni (Giacomo Amiconi), flāmu baroka gleznotāja Antonisa van Deika (Anthony van Dyck) un citu mākslinieku darbus, kā arī plašu miniatūrgleznu un krāsainu gravīru kolekciju.

Kurzemes hercogu pāri garajā Eiropas tūrē pavadīja kambarjunkurs un ceļojumu maršals Heinrihs fon Ofenbergs (Heinrich von Offenberg, 1752–1827), kas bija hercoga gleznu galerijas papildināšanas praktiskais organizators. Nozīmīgākais materiālu kopums, kas dokumentē hercoga Pētera ceļojumu un dod ieskatu mākslas kolekcijas papildināšanas aizkulisēs, ir Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabātā Ofenberga rokrakstu kolekcija – ceļojums aprakstīts Ofenberga dienasgrāmatās, bet iepirkumu organizēšanu atklāj Ofenberga sarakste ar māksliniekiem un mākslas tirgotājiem.[6]

Aptuveni mēnesi garajā uzturēšanās laikā Romā hercogs Pēteris ar ģimeni ne tikai apskatīja antīkos pieminekļus un itāļu vecmeistaru glezniecību, bet arī viesojās mākslinieku darbnīcās. Tā, piemēram, 1784. gadā viņi pabija pazīstamās šveiciešu gleznotājas Angelikas Kaufmanes darbnīcā, hercogiene Doroteja ar meitu tur pozējušas portretiem, un hercoga mākslas kolekcijai pasūtītas vēl vairākas gleznas. 1786. gadā savā Frīdrihsfeldes pils aprakstā Berlīnes grāmatizdevējs Nikolaji uzskaita piecas Kaufmanes gleznas un piemin, ka hercogs ar mākslinieci noslēdzis vienošanos, kurā Kaufmane apņēmās katru gadu hercoga kolekcijai uzgleznot divus jaunus darbus. Šodien zināms, ka hercogam Pēterim piederējusi 31 Kaufmanes glezna – gan daži portreti, gan nelielas antīkiem motīviem veltītas gleznas, gan vērienīgas vēsturiskas kompozīcijas.[7] Līdzīgu vienošanos par ikgadēju divu jaunu darbu uzgleznošanu hercoga Pētera kolekcijai bija noslēdzis arī Romā strādājošais vācu ainavists Jakobs Filips Hakerts.

Ofenberga ceļojumu dienasgrāmata un sarakste liecina, ka Romā hercoga Pētera kolekcijai tika pasūtītas ne tikai oriģinālgleznas un gravīras, bet tika meklēti arī labi kopētāji, kas gleznotu itāļu vēsturisko meistardarbu kopijas un pat kopijas no speciāli hercogam darinātajiem oriģināldarbiem. Piemēram, tūlīt pēc tam, kad Kaufmane uzgleznoja hercogienes Dorotejas portretu, trīs tā kopijas tika pasūtītas māksliniekam Johanam Rīdelam (Johann Anton Riedel). 2019. gadā Rundāles pils muzejs no hercogienes brāļa pēctečiem iegādājās vairākas gleznas, kuru vidū bija arī viena no šīm 1785. gadā darinātajām portreta kopijām.

1797. gadā hercogs Pēteris Frīdrihsfeldes pili pārdeva un lielāko daļu iedzīves pārveda uz Žagaņas pili mūsdienu Polijā un Nāhodas pili mūsdienu Čehijā, kur lielākoties uzturējās pēc atteikšanās no Kurzemes hercogistes troņa. Pēc hercoga nāves 1800. gadā sastādītajā Žagaņas pils inventarizācijas sarakstā, kas glabājas Polijas arhīvā, ir iekļauts arī gleznu saraksts ar 561 vienību.[8] Domājams, ka tā sastādītājs nav bijis zinošs mākslas vēsturē, un, tāpat kā Svētes pils gleznu galerijā, arī Žagaņā nav bijis ne mākslas darbu anotāciju, ne kolekcijas ceļveža, tāpēc sarakstā pamatā ir informācija par gleznās attēlotajiem motīviem, autorus nosaucot tikai atsevišķos gadījumos. Tomēr zināmo autoru vidū nosaukti tādi pazīstami holandiešu 17. gadsimta gleznotāji kā Jakobs van Reisdāls (Jacob van Ruisdael), Dāvids Tenīrss Jaunākais (David Teniers the Younger), Adriāns van Ostade (Adriaen van Ostade), Vilems van Elsts (Willem van Aelst), Jans van Goijens (Jan van Goyen), Gerards Terborhs (Gerard ter Borch) u. c. Saglabājies arī pēc hercoga Pētera nāves sastādītais grafikas kolekcijas saraksts, kas sastāv no vairākām atsevišķi numurētām daļām (gravīras, zīmējumi, vēsturiski plāni un dokumenti), un, ieskaitot dublikātus, tajā iekļauti aptuveni 1000 darbi.[9] Tāpat priekšstatu par hercoga Pētera kolekcijas priekšmetiem palīdz sniegt vairāki 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma gleznu katalogi no hercoga pēcteču pilīm Silēzijā – vēsturiskajā Zāganā, Lēvenbergā un Vartenbergā (tagadējā Žagaņa, Lvuveka Slonska un Sicova Polijas teritorijā) –, kuros atsevišķos gadījumos ir norādes, ka mākslas darbi nākuši no hercoga Pētera mantojuma.

Līdz precīza hercogam Pēterim piederējušo mākslas darbu saraksta sastādīšanai vēl ir ļoti daudz darāmā, bet jau tagad ir skaidrs, ka pēdējam Kurzemes hercogam viņa pilīs Svētē, Rundālē un citur savulaik piederējušas tādas mākslas vērtības, kuru nozīme ir vērtējama ne tikai Latvijas un Baltijas, bet arī Eiropas mākslas vēstures kontekstā.

Attēls: Polijas arhīvā saglabātā, pēc Kurzemes hercoga Pētera nāves sastādītā inventarizācijas jeb mantojuma saraksta vāks



[1] Bernoulli, Johann (1779). Reisen durch Brandenburg, Pommern, Preußen, Curland, Rußland und Polen in den Jahren 1777 und 1778, Bd. 3: Reise von Danzig nach Königsberg, und von da nach Petersburg, im Jahr 1778. Leipzig: Caspar Fritsch.

[2] Ibid, S. 248.

[3] Holst, Niels von (1944). Die Gemäldegalerie Herzog Peters von Kurland in Sagan. Quellen und Forschungen zur Baltischen Geschichte, Heft 5. Riga, Posen: W. F. Häcker, S. 20–22.

[4] Bericht über die 658. Sitzung am 5 April 1878 (1878). Sitzungs-Berichte der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahre 1878. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, S. 18–20.

[5] Nicolai, Friedrich (1786). Beschreibung der Königlichen Residenzstädte Berlin und Potsdam, aller daselbst befindlicher Merkwürdigkeiten, und der umliegenden Gegend, Dritter Band. Berlin: Friedrich Nicolai, S. 1054–1058.

[6] LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 4011. fonds, 1. apraksts, 1994. lieta; 4060. f., 1. apr., 415. lieta; 5759. f., 2. apr., 274., 275., 300., 413. lieta.

[7] Baumgärtel, Bettina (Hrsg.) (2018). Angelika Kauffmann: Unbekannte Schätze aus Vorarlberger Privatsammlungen. München: Hirmer, S. 158–174.

[8] Acta betreffend General Inventarium des Herzogs Peter von Curland und Sagan. Archiwum Państwowe w Zielonej Górze, Archiwum Książąt Żagańskich, A-5.

[9] Acta betreffend die Inventur und der Verkauf des Herzogl. Kupferstich Kabinet. Archiwum Państwowe w Zielonej Górze, Archiwum Książąt Żagańskich, A-100.

Baiba Vanaga

Mākslas vēsturniece