Baiba Vanaga. Nolaupītajai mākslai pa pēdām

Kad es pirms padsmit gadiem uzsāku darba gaitas toreizējā Valsts Mākslas muzejā (tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs – LNMM), man paveicās piedalīties divu kolekciju inventarizācijās, iepazīstot aptuveni 10 tūkstošus plašo 18. gadsimta –20. gadsimta 1. puses grafikas krājumu un skaitliski daudz mazāko, bet daudzveidīgo muzeja palīgkolekciju. Atceros, kā toreizējā krājuma darba vadītāja “ienira” nelielajā glabātuvē blakus savam kabinetam un iznesa dažādus dārgumus – pabeigtas un nepabeigtas gleznas, zīmējumus, skices, uzmetumus, ikonas, reprodukcijas u.tml. Tie bija palīgkolekcijā iekļautie darbi, kas muzejā ienākuši pa dažādiem ceļiem, tai skaitā arī iegūti no Otrā pasaules kara laikā emigrējušo mākslinieku darbnīcām. Man prātā palikušas Jāņa Tīdemaņa, Anša Cīruļa un Jaņa Šternberga darbu kolekcijas, kuru ceļus uz muzeju savā pagājušā gada nogalē iznākušajā grāmatā “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949” (Rīga: Neputns, 2017) cita starpā iezīmējis mākslas vēsturnieks Jānis Kalnačs.

Pētījuma autors, balstoties uz to, ko atklāj populārajā starpkaru perioda žurnālā “Atpūta” publicētie reprezentatīvie turīgo un sabiedrībā pazīstamo personību mājokļu interjeros uzņemtie ģimeņu fotoportreti, emigrējošo latviešu atmiņas un citos avotos uzietā informācija, parāda, kāds ir bijis daudzu rīdzinieku mājokļu iekārtojums, kas, bēgot no kara draudiem vai atkārtotas padomju okupācijas, tika atstāts un vēlāk bieži arī zudis. Jau tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, 1944. gada rudenī, padomju varas iestādes uzsāka tukšajos dzīvokļos esošo vērtību uzskaiti un ieskaitīja to valsts fondā kā “bezsaimnieka mantu”, ko nogādāja uz komisijas veikaliem, pārdeva iebraucējiem, bet priekšmetus ar vēsturisku, zinātnisku vai māksliniecisku vērtību nodeva zinātniskajām iestādēm un muzejiem. Kalnačs savā pētījumā iezīmē attiecīgā laika likumisko pamatojumu šādai rīcībai ar “bezsaimnieka mantu” un, pamatojoties uz Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā saglabātajiem dažāda līmeņa padomju varas iestāžu dokumentiem, raksturo tās aprakstīšanas un realizācijas praksi, sniedzot plašu piemēru klāstu ar konkrētu aprakstīto Rīgas centra dzīvokļu iekārtas uzskaitījumiem un mēģinot izsekot to tālākajiem likteņiem, tai skaitā arī vairāku pilsētā atgriezušos īpašnieku mēģinājumiem atgūt savu mantu.

Autors mēģinājis noskaidrot vairāku starpkaru perioda mākslas kolekciju (ārsta Osvalda Mača, zvērinātā advokāta un politiķa Mārtiņa Antona, Latvijas Universitātes profesora, ķīmiķa Aleksandra Janeka u.c.) likteņus, tomēr lielākoties ziņas ir ļoti skopas un zināmi/atrasti vien atsevišķi darbi. Plašāk izklāstīti tikai ārsta Pētera Sniķera un komponista Jāzepa Vītola mākslas kolekciju “ceļojumi”, kuru daļas beigās nonāca toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā (tag. LNMM). Arī emigrējušo mākslinieku (Niklāva Strunkes, Augusta Annusa, Ludolfa Liberta u.c.) darbnīcās atstātie darbi pēc tam, kad telpas pārņēma Latvijas padomju mākslinieku savienība un piešķīra tās citiem māksliniekiem, nereti nonāca mākslas muzeja specfondā. Par “bezsaimnieka mantu” uzskatīto vērtību savākšanā aktīvi piedalījās gan toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja direktors Arturs Eglītis, gan toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja (tag. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM) direktors Jānis Blaumanis, gan minēto muzeju darbinieki, kas, iespējams, “vienkārši izpildīja savus pienākumus vai, izmantojot padomju laika normatīvos aktus, apzinīgi veica mākslas glābšanas misiju”[i]. Iespējams, bez viņu aktīvās darbības, LNMM pastāvīgajā ekspozīcijā šodien nebūtu skatāmi vairāki darbi – Jaņa Rozentāla “Kristus pie akas” (1900), Aleksandra Romana “Ainava ar jātnieku” (1910), Niklāva Strunkes “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927), Jāņa Tīdemaņa “Tautu meita” (1930) u.c.

Regulāri viesojoties Vācijā un tiekoties ar vācu mākslas vēsturniekiem, esmu sapratusi, ka turienes muzejos šie kolekcijas priekšmetu izcelsmes jeb provenanses (piederības vēstures) pētījumi (vācu val. – Provenienzforschung; angļu val. – provenance research) ir ārkārtīgi aktuāls jautājums. Daudzos muzejos strādā speciāli pētnieki, kas atbilstoši Amerikas Muzeju asociācijas 1999. gadā izveidotā ceļveža rekomendācijām nacistu laika nelikumīgi iegūto priekšmetu identificēšanai un vēstures pētniecībai pārbauda pilnīgi visu to priekšmetu izcelsmi, kas muzejos nonākuši no nacistu laika sākuma 1933. gadā līdz pat pirmajiem pēckara gadiem, un gadījumos, kad tiek pierādīts nelikumīgās iegūšanas fakts, meklē bijušo īpašnieku pēctečus, lai atgrieztu ģimenei atpakaļ, pēc tam deponētu muzejā vai pat iegādātos šos priekšmetus. Plašāku rezonansi šie jautājumi ieguva 2013. gadā – pēc tam, kad vācu pensionāra Kornēliusa Gurlita Minhenes dzīvoklī un vēlāk arī nelielajā Zalcburgas namiņā tika atrasti vairāk nekā 1500 mākslas darbi, to skaitā arī tādu pazīstamu autoru kā Matisa, Šagāla, Lībermana, Kanaleto u.c. veikums, ko, izmantojot nacistu varas gadu iespējas, bija savācis viņa tēvs, mākslas tirgotājs un kolekcionārs Hildebrands Gurlits. Pēc vientuļā pensionāra nāves 2014. gadā šie mākslas darbi atbilstoši novēlējumam nonāca Bernes Mākslas muzejā, kur turpinās to provenanses izpēte.

Gadījumos, kad kādi mani ar provenanses pētījumiem saistīti paziņas vācu mākslas zinātnieku aprindās uzdeva jautājumu par to, kas šajā jomā notiek Latvijā, es parasti neveikli taisnojos, ka šis mūsu mākslas pētnieku un muzejnieku vidē līdz šim ir nepētīts un arī šobrīd nav aktuāls jautājums. Ja saruna turpinājās, nereti nonācu līdz tam, ka pieminēju Kalnača mēģinājumus noskaidrot atsevišķu starpkara perioda Latvijas reģionu mākslas muzeju kolekciju likteņus pēc kara un viņa publikācijas par toreizējā Valsts vēsturiskā muzeja (tag. LNVM) darbinieces Mērijas Grīnbergas kara laika varonīgo braucienu Čehijas virzienā un atpakaļ līdz ar priekšmetiem un dokumentiem no vairāku Latvijas muzeju un arhīvu krājumiem[ii]. (Šobrīd top arī Kristīnes Želves dokumentālā filma “Mērijas ceļojums” par šo notikumu.) Nu varam lepoties ar Jāņa Kalnača konkrētiem piemēriem bagāto monogrāfiju par pirmajos padomju atkārtotās okupācijas gados veiktajām rīdzinieku dzīvokļu izlaupīšanām, tomēr neskaidro jautājumu par šo laika posmu palicis vēl daudz, tā kā darba pietiek arī citiem mākslas vēsturniekiem un muzeju kolekciju vēstures pētniekiem!

P.s. Pirms četriem gadiem es jau rakstīju par nacistu valdīšanas laikā vācu muzejos nonākušo kolekciju priekšmetu izcelsmes pētījumiem un restitūciju, sava bloga nobeigumā norādot, ka atbilstoši minētajam Amerikas Muzeju asociācijas ceļvedim “no Latvijas kara laikā emigrējušo ļaužu dzīvokļos atstātie priekšmeti, pamestajās mākslinieku darbnīcās atstātie mākslas darbi u.tml. lietas, kas pēcāk nonākušas muzejos, arī būtu atdodamo priekšmetu sarakstā. Tāpat pārbaudīšanas vērta varētu būt arī daļa ilgās padomju okupācijas laikā muzejos nonākušo priekšmetu...” Nu Jānis Kalnačs šim jautājumam ir veltījis veselu monogrāfiju, tajā delikāti norādot, ka kara nobeigumā un tūlīt pēc tam muzejos nonākušās vērtības “tika paglābtas [no pazušanas vai iznīcināšanas], lai gan ne gluži likumīgi no mūsdienu īpašumu tiesību viedokļa”.

Iepriekšējo rindkopu, lūdzu, uztveriet nevis kā aicinājumu izslēgt no muzeju krājumiem šādi iegūtos priekšmetus, bet gan kā aicinājumu uz aktīvāku muzeju kolekciju vēstures un priekšmetu provenanses pētīšanu un plašāku diskusiju par šiem jautājumiem! Un Kalnača grāmatas izlasīšana tam būtu lielisks sākums...

Raksts sagatavots vizuālo mākslu žurnālam “Studija” (2017, Nr. 117), šeit publicējam nedaudz paplašinātu raksta variantu.