Manu interesi par muzeju priekšmetu provenanses jeb izcelsmes un vēstures izpētes jautājumiem ierosināja ERASMUS prakses pusgads Centrālajā mākslas vēstures institūtā Minhenē, kur šis ir viens no būtiskiem pētniecības virzieniem. Pēc tam 2013. gada rudenī Eiropas un arī Latvijas presi pāršalca ziņa par sensacionālu atklājumu – kādā Minhenes dzīvoklī tika atrasti vairāk nekā 1000 nozīmīgu autoru mākslas darbi, kuru provenansi pētot, atklājās, ka daļa pieder pie nacistu nolaupītajām vērtībām, tāpēc tie būtu atdodami bijušo īpašnieku mantiniekiem. Toreiz domnīcas lapā publicēju ierakstu, kurā sniedzu arī nelielu vēsturisku ieskatu šajā tēmā.
Vēlreiz pie provenanses jautājumiem ieraksta formātā atgriezos pirms trim gadiem, kad uzrakstīju apskatu par mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača grāmatu “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949” (Rīga: Neputns, 2017). Toreiz tekstā minēju, ka “šis mūsu mākslas pētnieku un muzejnieku vidē līdz šim ir nepētīts un arī šobrīd nav aktuāls jautājums”, un savu ierakstu beidzu ar aicinājumu uz aktīvāku muzeju kolekciju vēstures un priekšmetu provenanses pētīšanu un plašāku diskusiju par šiem jautājumiem. Šķiet, ka šis ieraksts kļuva par viskomentētāko no visiem maniem tekstiem domnīcas lapā, kur vairāki kolēģi atgādināja par savos muzejos veiktajiem pētījumiem un tādiem manā ierakstā neskartiem, bet ļoti būtiskiem kolekciju vēstures izpētes aspektiem, ko ietekmēja denacionalizācijas procesi 20. gadsimta 90. gados. Vienā no komentāriem bija uzsvērts, ka “provenanses jautājumi ir katra sevi cienoša muzeja darbības pamatā. Šāda veida pētījumi top un ir pieejami visdažādākajos izdevumos, problēma varbūt tajā, ka daiļo mākslu laukā tie nav tik izplatīti. Dažos lielajos vēstures un reģionālajos muzejos kolekciju izpēte notiek pat ļoti aktīvi.” Lai gan es pati esmu saskārusies ar situāciju, kad liela galvaspilsētas muzeja krājuma glabātāja uz manu jautājumu par konkrētas priekšmetu grupas ienākšanas laiku un avotu atbildēja, ka to noskaidrot esot gandrīz neiespējami, kopumā es nedomāju, ka muzejnieki nepēta savu kolekciju priekšmetu vēsturi. Tomēr es uzskatu, ka publikāciju par šo tēmu ir daudz par maz, un izpētītais nereti paliek īsās piezīmēs muzeja priekšmetu zinātniskajās pasēs vai, sliktākajā gadījumā, tikai pašu krājuma darbinieku galvās. Es neesmu mēģinājusi speciāli meklēt Latvijas muzeju kolēģu sagatavotās publikācijas par konkrētu priekšmetu vēsturi, tomēr no papīra formātā publicētajiem pētījumiem uzreiz prātā nāk tikai Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienības, Mākslas muzeja “Rīgas Birža”, kolēģu ap 2000. gadu veidotā izstāžu sērija un kolekciju katalogi par vairākām privātām kolekcijām, kas 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā tika iegādātas vai uzdāvinātas Rīgas pilsētai, kā arī raksti Latvijas Nacionālā vēstures muzeja zinātnisko lasījumu krājumos. Meklējot šāda veida publikācijas virtuālajā vidē, vairāku Latvijas muzeju mājaslapās atrodu rakstu sērijas, kurās tuvāk raksturoti atsevišķi priekšmeti, nereti iepazīstinot arī ar to provenansi: “Mēneša priekšmets” Rakstniecības un mūzikas muzejā, “Priekšmetu stāsti” Rundāles pils muzejā, “Muzeja priekšmeta stāsts” Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā un citi. Bet domāju, ka šādu publikāciju ir daudz vairāk.
Jāatzīst, ka laikā, kad tapa mans pirmais provenanses pētījumiem veltītais ieraksts, mana interese par šo tēmu bija tikai teorētiska, t.i. man tas šķita ļoti interesanti un vērtīgi, bet, veicot savus tiešos darba pienākumus muzejā, man pašai nebija nācies pētīt priekšmetu vēsturi. Vēlme iedziļināties konkrētu mākslas darbu ceļā no mākslinieka darbnīcas līdz muzejam un citos tā vēstures aspektos attīstījās pamazām. Tā, piemēram, strādājot pie disertācijas par māksliniecēm, es apzināju sieviešu radītos mākslas darbus visu lielāko Latvijas muzeju kolekcijās un savā datorā izveidoju pat tabulas ar darbiem un to pamatdatiem, bet dažkārt visu pieejamo informāciju tomēr nebiju piefiksējusi, jo pāris gadus vēlāk, zinātniskajam žurnālam iesniedzot rakstu par vienu no māksliniecēm, 20. gadsimta sākuma moderno Rīgas grafiķi Alisi Dmitrijevu (Alice Dmitrijew, 1876–1945), anonīmais recenzents norādīja, ka gribētos uzzināt, kad viņas darbi ienāca muzeja kolekcijā, jo “tas ir papildu aspekts mākslinieces reputācijas atspoguļošanā”. Bet man līdz tam pat nebija ienācis prātā no zinātniskajām pasēm norakstīt informāciju par to, kurā gadā darbi ienākuši muzejā, kas tos nodevis un vai tie pirkti vai dāvināti! Šķiet, ka šī raksta papildināšana bija pirmā reize, kad es pievērsos konkrētu muzeja priekšmetu vēsturei, ne tikai atzīmējot ienākšanas gadu, bet arī pārskatot attiecīgā laika aktuālo izstāžu katalogus un meklējot publicēto informāciju par muzeja pirkumiem un dāvinājumiem. Tieši toreiz es sev atklāju Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmā direktora Vilhelma Neimaņa (Wilhelm Neumann, 1849–1919) ikgadējos muzeja darbības pārskatus izdevumā “Краткий обзор Рижской городской управы” (1905–1916) un laikrakstā “Kunst-Beilage des Rigaer Tageblatts” (1907–1914), pie kuriem vēlākos pētījumos esmu atgriezusies vairākkārt. Mans nākamais kolekciju vēstures pētīšanas treniņš bija darbs pie raksta par Himzela muzeja (1773–1890) darbību domnīcas rakstu krājumam “Muzeologs Himzels un viņa laiks” (Rīga: Creative Museum, 2019), tomēr tajā es tikai iezīmēju pētījuma lauku, nevis iedziļinājos detaļās.
Mana personīgā pieredze ar muzeju priekšmetu provenanses pētīšanu pamatā saistīta ar mākslas darbiem. To vēsturi, iespējams, ir nedaudz vieglāk izpētīt nekā cita veida priekšmetiem, jo to apraksti izstāžu un kolekciju katalogos un presē mēdz būt detalizētāki, atklājot gan sižetu un mākslinieciskās pazīmes, gan dažkārt arī paša priekšmeta vēstures aspektus. Tā kā ikdienā pamatā strādāju ar 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslas un mākslas dzīves pētniecību, regulāri dažādos avotos nākas saskarties ar tā laika zinātniskajām biedrībām un to uzturētajiem muzejiem – Kurzemes literatūras un mākslas biedrību (1817–1939) un Kurzemes Provinces muzeju, Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrību (1834–1939) un Doma muzeju. Šķiet, ka to biedru pētnieciskās intereses un darbošanās kapacitāte ir bijusi teju neizsmeļama, par ko liecina sagatavotie izdevumi “Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst” (1850–1937), “Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga” (1873–1913), “Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik” (1894–1914) u.c. Gan minētajos izdevumos publicētie raksti par dažādiem vēstures un mākslas jautājumiem un ziņojumi par šo muzeju darbu, gan arī Herdera institūta attēlu arhīvā saglabātās abu muzeju ekspozīciju un konkrētu eksponātu fotogrāfijas, lai arī jau skatītas vairākas reizes, tomēr katru reizi man atklāj kaut ko jaunu.
Visu šo minu, jo mākslas darbs, kura vēsturi šobrīd pētu, bija iemesls, kāpēc nesen atkal pārskatīju minētos izdevumus un vēl daudzus citus avotus. Mans šībrīža pētījuma objekts ir greznais, nedaudz vairāk nekā divus metrus augstais 17. gadsimta sākuma parādes portrets, kurā attēlots otrais Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Vilhelms (1574–1640). Glezna laika gaitā bieži tikusi pieminēta dažādos avotos un arī reproducēta, tomēr par to ir zināms visai maz, pat autors ir palicis anonīms. Portretam ir intriģējoša vēsture – sākotnēji tas glabājies Roņu salas baznīcā, 19. gadsimta pēdējā desmitgadē par to ieinteresējušās abas minētās zinātniskās biedrības, bet galu galā pēc plašas restaurācijas (lūk, šeit vēl viena interesanta tēma, ko pētīt – restaurācijas prakse un principi 19. gadsimtā!) tas 1895. gada nogalē nonācis Doma muzejā, 20. gadsimta gaitā vairākkārt mainot glabāšanās vietu un 30. gados pat rotājot Rīgas pils reprezentācijas telpas, līdz 1965. gadā portrets nodots Rundāles pils muzejam, kur tas apskatāms arī šobrīd. Šī mākslas darba provenanses pētniecība man likusi iedziļināties ne tikai 19. gadsimta nogales vietējo muzeju vēsturē, bet arī atklājusi daudz par 20. gadsimta Latvijas muzeju vēsturi – to, kā mainoties varām, mainījušies arī priekšstati par vērtībām un muzeja priekšmeti pārceļojuši no vienas glabāšanās vietas uz citu. Tā kā pašlaik top publikācija par hercoga Vilhelma portretu, kurā es iedziļināšos gan tā vēsturē, gan pievērsīšos iespējamās autorības jautājumiem, citas detaļas šajā ierakstā es neatklāšu. Iemesls, kāpēc es vispār šeit pieminēju šo konkrēto muzeja priekšmetu, bija vēlme parādīt, cik sarežģīts nereti var būt viena vienīga muzeja priekšmeta provenanses izpētes darbs: pētniekam gluži kā detektīvam nākas ilgstoši meklēt dažādos virzienos un savienot sākotnēji it kā nesavienojamas informācijas drumslas, līdz izdodas izveidot loģisku notikumu attīstības gaitu, ko pēc tam iespējams izstāstīt pāris īsos teikumos. Bet, kā rāda mana pieredze, sistemātiski veikta kāda mākslas darba izcelsmes un vēstures pētniecība nebūt nenoved pie tūlītēja rezultāta – dažkārt atbildes atnāk pat pēc vairākiem gadiem, kad to vairs negaidi.
Vienu no šādiem savas pētnieciskās pieredzes gadījumiem es esmu aprakstījusi muzeja priekšmeta stāstā par 20. gadsimta sākuma vācbaltiešu tēlnieces Agi Jirgensas (Agi Jürgens, 1881/1882–1936) marmora skulptūru “Pamestā”, kas savulaik bijusi eksponēta ne tikai Rīgā, bet arī Parīzē un Berlīnē. Šī mākslas darba meklējumus es uzsāku vienā muzejā pēc kādas 1927. gadā publicētas ekspozīcijas fotogrāfijas atrašanas, bet uzgāju to vairākus gadus vēlāk pavisam nejauši – meklējot materiālus pavisam citam pētījumam un atrodot norādi, ka mani interesējošais tēlniecības darbs pirms vairāk nekā 40 gadiem nodots tam muzejam, kurā es nesen biju sākusi strādāt. Tik īpašs atradums manā pieredzē šis ir vienīgais, bet gadījumi, kad atbildes uz senāk uzdotiem jautājumiem esmu uzgājusi pavisam nejauši, pētot kādu citu tēmu, ir bijuši vairākkārt. Tieši tāpēc es, iepazīstot kādus avotus, cenšos veidot piezīmes ne tikai par to jautājumu, kas man tajā brīdī ir aktuāls, bet atzīmēju arī citas pamanītās detaļas, kas, iespējams, varētu noderēt kaut kad nākotnē. Un šādi laika gaitā ir savācies diezgan daudz materiāla, kas pavisam aktuāls un noderīgs kļuvis tieši pēdējā gada laikā, kad arhīvu, bibliotēku un muzeju krājumu pieejamība ir ļoti ierobežota.
Šī ieraksta nobeigumā es vēlreiz gribu atgriezties pie sava pirms trīs gadiem publicētā Jāņa Kalnača grāmatas apskata un muzejnieku komentāriem zem tā. Vairākos no tiem tika piesaukta interese pētīt vai tās trūkums. Un tas, manuprāt, arī ir visa atslēgas vārds. Neatkarīgi no tā, kāda ir muzeja vadības nostāja un rīkojumi, skaidrs ir tas, ka, ja muzejniekam interesē, kāda bijusi konkrētā priekšmeta vēsture un ienākšanas apstākļi muzejā, tad viņš iedziļināsies un izpētīs vissīkākās detaļas un centīsies par to pastāstīt arī plašākai auditorijai; ja neinteresē, tad iztiks ar īsu formālu ierakstu dokumentācijā. Un tieši tāpat ir ar šo provenanses pētījumu potenciālajiem patērētājiem: ja būs interese, tad meklēs, atradīs un lasīs publikācijas, vienalga – nodrukātas uz papīra vai publiskotas interneta plašumos, ja ne, tad mēs to rakstām kādam citam lasītājam.
Kāpēc es pati pētu muzeju priekšmetu provenansi un vēsturi? Tāpēc, ka man patīk soli pa solim pārskatīt dažādus avotus un galu galā just atklājēja prieku. Tad, kad es atrodu kādu jaunu interesantu detaļu, es aiz sajūsmas par to pastāstu ne tikai tuvākajiem kolēģiem, bet arī visiem citiem, kas gatavi klausīties. Un, ja tas šķiet kaut kas nozīmīgāks vai interesantāks, tad es par to uzrakstu.
Attēlā: Fragments no raksta “No rītdienas atkal var apmeklēt pilsētas mākslas muzeju” avīzē “Pēdējā Brīdī”, 1927, Nr. 150, 3. sept., 8. lpp.