Baiba Vanaga. Vai būt par mākslas vēsturnieku šobrīd ir vieglāk nekā jebkad iepriekš?

Pagājušā gada maijā savā Twitter kontā dalījos ar saiti uz britu mākslas vēsturnieka Bendora Grosvenora (Bendor Grosvenor) viedokļa rakstu žurnālā The Art Newspaper, kura nosaukumā viņš licis frāzi “Being an art historian now is easier and more productive than it’s ever been” – tātad “Būt par mākslas vēsturnieku tagad ir daudz vieglāk un produktīvāk nekā jebkad iepriekš”. Viņš to pamato ar to, ka pēdējā laikā ir būtiski pieaudzis digitālo avotu klāsts, kas ļauj viņam kā iepriekšējo gadsimtu mākslas pētniekam pat stingrāko pandēmijas ierobežojumu laikā studēt dažādus dokumentus, zinātniskos rakstus un muzeju kolekciju katalogus, arī sēžot savās mājās Skotijas laukos. Savā komentārā par šo viedokli es atzīmēju prieku par dažādu digitālo datubāžu un publikāciju pieejamību, vienlaikus norādot, ka man “traki pietrūkst arhīvu dokumentu”. Šajā ierakstā es mazliet vairāk pakavēšos pie tā, kā pēdējā gada ierobežojumi ir ietekmējuši manas iespējas nodarboties ar pētniecisko darbu.

Bet, pirms pievērsties nesenajai pieredzei, salīdzinājumam gribu pieminēt apstākļus, kādos pirms vairākiem gadiem tapa mana disertācija. Man bija tā laime saņemt stipendiju, tāpēc vairāk nekā gadu nestrādāju algotu darbu un nodarbojos tikai ar pētniecību. Tomēr tas notika laikā, kad Latvijas Nacionālā bibliotēka ilgstoši bija slēgta, jo tās plašie krājumi bija jāpārceļ no daudzajām nolietotajām mājām uz jaunuzcelto Gaismas pili, savukārt vairākas mani interesējošas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas galvenās ēkas rekonstrukcijas dēļ daļēji sapakotā stāvoklī glabājās pagaidu telpās, bet Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Rakstniecības un mūzikas muzejs tieši uzsāka pakot savas kolekcijas, lai rekonstrukcijai atbrīvotu Rīgas pils telpas. Tieši pētniecības materiālu pieejamības ziņā pagājušais gads man radīja tādu kā déjà vu sajūtu – bibliotēku krājumu pieejamība bija ierobežota un vasarā, kad atmiņu institūcijas atsāka savu publisko darbību, daļa mani interesējošo muzeju kolekciju tomēr nebija pieejamas tāpēc, ka tikko bija pārvestas uz jaunuzcelto muzeju krātuvju kompleksu un notika iekārtošanās darbi. Bet šī iepriekšējā veiksmīgā pieredze bija tā, kas, sākoties visiem ierobežojumiem un slēdzot muzeju publisko darbību, manī radīja sajūtu, ka nu man beidzot būs vairāk iespēju pievērsties tieši pētnieciskajam darbam, kam citu muzeja ikdienas pienākumu ietekmē neatliek tik daudz laika, cik es vēlētos tam veltīt. Jāatzīst, ka šis pētnieciskā optimisma vilnis bija visai īss, jo izrādījās, ka, slēdzot muzeja durvis apmeklētājiem, darba apjoms tā iekšienē būtiski nemazinās un visai drīz atklājās, ka ar līdz šim savāktajiem materiāliem nepietiek, lai bez raizēm turpinātu pētniecisko darbu un pabeigtu vienu vai otru rakstu, jo pietrūkst kādas grāmatas, arhīva dokumentos atrodamu ziņu vai kāda cita materiāla.

Kā jau visi, kas nodarbojas ar pētniecību un regulāri pārskata dažādu pasaules atmiņas institūciju digitāli pieejamo avotu klāstu, arī es pamanu, ka to apjoms pēdējos gados ir būtiski pieaudzis, un regulāri atklāju kādas jaunas datubāzes vai dokumentu krātuves, kurās iekļauti manām pētniecības tēmām noderīgi avoti. Manu jaunāko atradumu vidū ir, piemēram, Polijas arhīvu portāls, kurā atrodami tādi dokumenti kā pēdējā Kurzemes hercoga Pētera (1724–1800) īpašumu pēcnāves inventarizācijas akti ar viņam piederējušo mākslas darbu sarakstiem, un vēsturisko izsoļu katalogu datubāze, kurā pamatā digitalizēti Vācijā līdz 1945. gadam izdotie mākslas katalogi, bet atrodami piemēri arī no Šveices, Dānijas, Nīderlandes un citām zemēm.

Ja paskatās uz tuvākiem piemēriem, tad jāatzīmē Igaunijas Nacionālā arhīva digitalizēto dokumentu kolekcijas – to fotogrāfiju krājumā, piemēram, esmu manījusi ne mazums tādu Ziemeļlatvijas muižu kā Ziemeru vai Valmiermuižas attēlu, kas līdz šim vēl nav redzēti vietējo autoru publikācijās. Arī Latvijas Nacionālā arhīva digitalizētie dokumenti un datubāzes portālā, kas pamatā orientēti uz dzimtu vēstures pētniekiem, ir noderīgs resurss. Tomēr mani interesējošie dažādu organizāciju dokumenti no mūsu arhīva krājumiem vēl joprojām pieejami tikai klātienē un arī vienots arhīva fondu meklētājs ar informāciju kaut vai tikai līdz visu lietu nosaukumu līmenim vēl ir tāls sapnis, lai gan iesākums jau ir. Turklāt mūsu arhīvs vasarā, tikko atvēries pēc ierobežojumu atcelšanas, augustā vienalga devās ikgadējā atpūtā un uz mēnesi slēdza savas lasītavas.

Kopš pagājušā pavasara iespējams plaši, bez autortiesību ierobežojumiem izmantot Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidoto digitālās bibliotēkas krājumu, piemēram, izlasīt vecākas grāmatas vietnē vai pārlapot laikrakstus portālā, kas īpaši iepriecinoši ir tiem, kam pētniecībai nepieciešami padomju perioda un trimdas preses izdevumi, kas pirms tam bija pieejami tikai publisko bibliotēkā tīklā. Savukārt man radusies nepieciešamība izlasīt vairākus rakstus vienā no retajiem 20. gadsimta sākumā Latvijā izdotajiem mākslas žurnāliem “Kunstbeilage des Rigaer Tageblatts”, 19./20. gadsimta mijā izdotajā ilustrētajā žurnālā “Baltische Jugendschrift” un krievu avīzē “Рижский Вестник”, bet šie laikraksti diemžēl vēl nav digitalizēti un tāpēc uz to iepazīšanu man vēl jāgaida, līdz bibliotēku lasītavās būs atļauts strādāt.

Vēl viens no pakalpojumiem, ko es regulāri izmantoju, ir Starptautiskais starpbibliotēku abonements, caur kuru es vairākas reizes gadā pasūtu lasīšanai speciālo literatūru, pamatā dažādus pētījumus un mākslas katalogus vācu valodā, kuru nav mūsu bibliotēku krājumos un tie nav atrodami arī dažādajās Latvijas Nacionālās bibliotēkas abonētajās datubāzēs. Tā kā šeit būtisku lomu spēlēja ne tikai vietējie ierobežojumi, bet arī citu valstu bibliotēkas ietekmējošā situācija, pēdējā gada laikā man izdevies dabūt tikai to, ko varēja pasūtīt kopiju veidā, bet vairāku grāmatu lasīšanu nācies atlikt uz vēlāku laiku.

Kā jau zināms, dažādi ierobežojumi ietekmē arī ārvalstu atmiņu institūciju darbu, un līdz ar to arī manis kā pētnieka sadarbību ar tām. Tā, piemēram, novembra beigās, gatavojot publicēšanai muzeja izdevumu, man bija nepieciešams iegūt kāda lietisķās mākslas darba fotogrāfiju no viena liela Vācijas muzeja krājuma. Uz lūgumu iegūt attēlu un publicēšanas atļauju, saņēmu atbildi, ka mani interesējošais priekšmets diemžēl nav fotografēts, šim darbam būtu jāpiesaista ārštata fotogrāfs, bet Berlīnē ir “lokdauns”, tāpēc viņi nekā nevar man palīdzēt. Tā nu mums nācās izlīdzēties ar manis pašas muzeja ekspozīcijā ar telefonu fotografēto mākslas darba attēlu, kura izmantošanas saskaņošana arī prasīja ilgāku laiku, jo pēc pirmās e-pasta vēstules saņemšanas sekoja vairāku nedēļu klusums.

Tomēr jāatzīst, ka minētie pandēmijas ierobežojumu dēļ pagaidām nepieejamie avoti nav pilnībā apstādinājuši manu pētnieka darbu, tikai nedaudz aizkavējuši. Tā kā ar vienu no savām šībrīža pētniecības tēmām es nodarbojos jau gandrīz desmit gadu, līdz šim savāktā materiāla daudzums bija pietiekams, lai gandrīz pilnībā sagatavotu rakstu igauņu kolēģu veidotajam krājumam, bet trūkstošās detaļas tika savāktas, vasaras atelpas laikā klātienē apmeklējot nepieciešamās atmiņas institūcijas. Savukārt cita publikācija lietuviešu kolēģu gatavotajam izdevumam pamatā tapa uz mana muzeja plašajā bibliotēkā un jau minētajā Polijas arhīvu lapā atrodamo materiālu bāzes. Patiesībā pēdējā gada laikā es ar pētniecību saistīto aktivitāšu ziņā neesmu izdarījusi mazāk nekā iepriekšējos gados, jo pagājušā gada sākums man bija ļoti intensīvs ar vienu nedēļu garu pētniecisko komandējumu uz Berlīni, divu dažādu ārvalstu muzejos iekārtotu izstāžu apmeklējumu, kā arī dalību vienā starptautiskā konferencē Tallinā, nedēļu pēc kuras iestājās pauze visiem zināmā iemesla dēļ. Vēl kāda pagājušā gada rudenī Vācijā plānotā konference tika pārcelta uz vēlāku laiku, bet nu es vairs neesmu droša, ka šīgada maijā tā varēs notikt klātienē.

Un vēl es esmu atklājusi kādu lielisku lietu, kas dažkārt notika arī pirms tam, bet to būtiski veicinājuši tieši pandēmijas ierobežojumi. Tās ir attālinātās speciālistu lekcijas, ko šobrīd piedāvā dažādas kultūras iestādes visā pasaulē un kas nereti pieejamas visiem interesentiem bez maksas. Tā es pēdējā pusgada laikā esmu klausījusies nopietnu mākslas vēsturnieku priekšlasījumus gan saistībā ar itāļu baroka gleznotājas Artemīzijas Džentileski izstādi Londonas Nacionālajā galerijā, gan dažādām tēmām Centrālajā mākslas vēstures institūtā Minhenē, kur pirms vairākiem gadiem Erasmus prakses laikā man bija iespēja ik trešdienu klausīties tās klātienē, gan lekciju ciklu par mākslas tirgu laikā no 16. gadsimta līdz nesenai pagātnei, ko piedāvā Gētes universitāte Frankfurtē pie Mainas (turklāt iepriecinoši ir tas, ka visas līdz šim notikušās šī cikla lekcijas tika ierakstītas un ir ievietotas universitātes mājaslapā).

Arī citas zinātniskās dzīves aktivitātes tikušas pārnestas uz digitālo vidi, piemēram, konferences notiek attālināti. Esmu dzirdējusi viedokli, ka šāda kārtība visticamāk daudzos gadījumos arī saglabāsies, jo esot daudz labāka vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ļauj ietaupīt organizatoru un dalībnieku izmaksas, kas saistītas ar ceļa, naktsmītnes un ēdināšanas nodrošināšanu. Otrkārt, uzlabojoties arī referātu kvalitāte, jo klausītāji vienkārši atslēdzot tos runātājus, kuru uzstāšanās viņiem nepatīk vai tēmas neinteresē. Ieguvums, protams, šādām konferencēm ir tas, ka es varu dzirdēt referātus arī no tādiem pasākumiem, uz kuriem līdzekļu vai laika trūkuma, attāluma vai kādu citu iemeslu dēļ nebūtu nemaz braukusi. Tomēr es šādai kārtībai redzu arī trūkumus, piemēram, pēcreferātu jautājumu un diskusiju ziņā. Protams, tādi aktīvie diskutētāji kā vācu akadēmiķi arī pēc lekcijām vēl ilgu laiku attālināti uzdod jautājumus referentam un apspriež dzirdēto, bet man, piemēram, patīk par referātos izskanējušajiem jautājumiem parunāties ar citiem klausītājiem vai lektoriem konferences pauzē pie kafijas vai oficiālajās vakariņās. Tomēr būtiskākais trūkums šādām attālinātajām konferencēm ir tas, ka nav iespējas klātienē iepazīties ar kolēģiem, kuru zinātniskās intereses un pētniecības tēmas ir tuvas manējai. Tieši šajās konferenču kafijas pauzēs, oficiālajās vakariņās un pavadošajās ekskursijās es esmu iepazinusies ar lielāko daļu no manā kontaktu lokā esošajiem ārvalstu mākslas vēsturniekiem, un ir bijuši jau vairāki gadījumi, kad šādi iepazīti kolēģi ir aicinājuši mani uzrakstīt kādu rakstu vai nolasīt referātu viņu organizētajos pasākumos. Tāpēc es ļoti ceru, ka pēc kāda laika, kad tas būs droši, akadēmiskā vide tomēr atgriezīsies pie klātienes konferencēm, atstājot attālinātās tikai īpašiem gadījumiem vai atsevišķiem referātiem. Manuprāt, tieši šī neformālo kontaktu veidošana ir nozīmīgākais no klātienes konferenču ieguvumiem, jo jaunas zināšanas un atklājumus mēs tiešām varam nodot un uzņemt arī attālināti.

Šim dienasgrāmatas ierakstam es esmu devusi nosaukumu jautājuma formā, tāpēc vajadzētu mēģināt uz to arī atbildēt. Nē, es tomēr nepiekrītu ievadā citētajam autoram, ka būt par mākslas vēsturnieku šobrīd ir vieglāk un produktīvāk nekā jebkad iepriekš, īpaši tiem kolēģiem, kas nestrādā institūcijās ar plašām kolekcijām, tāpēc viņiem noteikti pietrūkst iespējas pētāmos mākslas darbus skatīt klātienē, kas ir ārkārtīgi būtisks aspekts mākslas vēsturnieka darbā. Jā, šie pandēmijas ierobežojumi neskar mūsu ikdienas darbu ne uz pusi tik smagi kā daudzu citu profesiju pārstāvjus un mēs varam diezgan brīvi turpināt darīt savu darbu. Jā, pēdējos gados ir būtiski pieaudzis digitalizēto materiālu klāsts. Bet vēl ļoti daudz kas no mūsu ikdienas darbam nepieciešamā nav atrodams digitālajā vidē, tāpēc literatūras un arhīvu dokumentu pieejamība šajā laikā ir nopietni apgrūtināta, arī visas nozīmīgās muzeju kolekcijas pilnīgā veidā vēl nav atrodamas tīklā, nemaz nerunājot par dažādu specifiskāku un retāk pētītu kolekciju daļām. Tāpēc es esmu pārliecināta, ka visvieglāk nodarboties ar mākslas pētniecību ir nevis šobrīd, bet būs uzreiz pēc dažādo ierobežojumu atcelšanas, kad mākslu un dažādus arhīvu materiālus varēsim skatīt klātienē, bibliotēkās varēsim iepazīt mūs interesējošās grāmatas, bet vienlaicīgi būs pieejamas arī visas šajā laikā radītās digitālās kolekcijas un būsim apguvuši arī kādas jaunas tehnoloģiskās iemaņas, kas varēs uzlabot mūsu ikdienas darbu.

 

Raksts tapis ar VKKF atbalstu

Attēlā: Prūsijas kultūras mantojuma slepenā valsts arhīva lasītava. Berlīne, 2020. gada janvāris. Foto: Baiba Vanaga

Baiba Vanaga

Mākslas vēsturniece