Mēs runājām četras stundas – Gunārs Ulmanis, kurš savās dzimtajās mājās, muzejā “Pikšas”, bija nostrādājis 26 gadus par direktoru un nesen aizgājis no darba, jo kopā ar ārstiem vadīja savas dzīves pēdējās nedēļas, un es, kas tā paša gada pavasarī biju nolēkusi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja renovētā, baltā kuģa pēc tur desmit pavadītajiem darba gadiem. Atšķirībā no Gunāra, kurš godprātīgi strādāja līdz pēdējām dzīves dienām, es burtiski bēgu no muzejiem un nozares, kur apmeklētāju vienmēr ir par maz, krājums noslepenots, uzraugi pārāk dusmīgi un ekspozīcijas nepieejamas. Pat ja strādāju 14 stundas dienā, mēģinājumi mainīt tradīcijas bija kā nebeidzama cīņa ar lavīnu, stāvot tieši zem tās apakšā. Gribēju aizvērt svaigi krāsotās mākslas muzeja durvis un iebēgt pa taisno mežā, lai stikla sienu vietā atspiestu muguru pret dzīvu koku. Tāpēc es pārcēlos dzīvot uz Dobeli. Gunārs, to uzzinot, solīja man maksāt algu no savas kabatas, lai tikai es strādātu “Pikšās” un ienestu tur kripatiņu no augstās mākslas atmosfēras. Tas laikam ir augstākais profesionālais atzinums, kuru par savu darbu esmu saņēmusi. Vienlaikus tas ir arī ļoti simbolisks apliecinājums tam, ar kādu pašaizliedzību un idejā balstītu degsmi darbam piegāja Gunārs.
Darba piedāvājumam es piekritu vien tad, kad muzejā atbrīvojās štata vieta un algu man maksāja no valsts. Ironiskā kārtā manas pirmās darba dienas muzejā “Pikšas” sākās ar gatavošanos Gunāra bērēm. Bet vēl mēnesi pirms tam – 2017. gada 22. novembrī – mēs paspējām satikties, lai runātu stundām. Par to, kā 1993. gadā muzejs tapa, un to, kas ir tā pārlaicīgās vērtības.
2017. gada 22. novembra sarunas fragments:
***
Marta Leimane: Pa šiem gadiem padarīts ir ļoti daudz! Vai jūs jūtat arī gandarījumu?
Gunārs Ulmanis: Man gandarījuma nekāda nav. Neatmaksājas taču tas viss. Tā ir nejaušība, ka es te noturējos, nodzīvoju un man pietika spēka nostrādāt visus tos 26 gadus. Kaut vai fiziski vien sen jau man vajadzēja nogāzties. Tāpēc, ka tas ir nežēlīgi. Padomājiet! Nekur tu nevari aizmukt, dienu un nakti tu esi darbā. Tiklīdz tur “Pikšu” sētā tika manīta kaut kāda kustība, es skrēju uz turieni.
ML: Pirmajos gados muzejs apmeklētājiem bija par brīvu?
GU: Pensionāriem noteikti par brīvu bija… Bet kādi ienākumi muzejam var būt no ieejas biļetēm?! Par to vispār nedrīkst runāt. Tad, kad viņi uz Atmodas laika pacēluma viļņa nāca bariem, viņiem par ieeju muzejā nevajadzēja maksāt. Tagad ar ministrijas rīkojumu jāizstrādā cenu politika. Taču kāda var būt budžeta veidošana no apmeklētāju biļetēm? Par to nav, ko runāt. Pati sabiedrība jau iniciēja muzeju, nevis es. Es tikai to nosargāju. Bez sarga tajos apstākļos muzejs nebija spējīgs pastāvēt.
Lielāko daļu eksponātu cilvēki brīvprātīgi deva un dāvināja. Tie nāca no visas Latvijas. Pateicoties cilvēkiem un viņu atbalstam, mums ir ekspozīcija. Bet tagad mums tiem pašiem cilvēkiem ir jāprasa ieejas biļetes. Kaut kādā brīdī es biju pārliecināts un gatavs teikt, ka muzejs tika izveidots, vadoties pēc konkrēta laika sabiedrības un valsts pārvaldes iespējām. Darbs ir pabeigts, un varam slēgt ciet. Taču ministrija neatteicās no idejas par muzeju… un līdz šim brīdim tas kaut kā pastāv. Eksistē. Tagad jau pateikt, ka slēdzam muzeju ciet, ir par vēlu. Pārāk nopietni tas tomēr ir. To varēja darīt tad, kad ieguldījumi nebija tik lieli. Tagad te ir atjaunotas piecas ēkas, bet, kā runāt par pašu Kārli Ulmani, mēs joprojām nezinām. Protams, viņa personība ir fenomens. Nevar viņu tā vienpusēji vērtēt. Bet kā to stāstu izstāstīt apmeklētajiem? Un te jau sākas visi tie jautājumi!
ML: Cik jums pašam bija zināšanas par “Pikšām” un Kārli Ulmani? Jūs taču dzīvojāt pirms tam Krievijā? Vai jums tas viss bija jāsāk no jauna pētīt?
GU: Man neko nevajadzēja zināt. Pietika ar to, ka es tur biju pats. Ar manu klātbūtni cilvēkiem bija pietiekami. Viņi taču neko negribēja dzirdēt. Daudzi bija piedzīvojuši ulmaņlaikus un paši man varēja visu izstāstīt. Viņi runāja ar mani gan kā ar cilvēku, gan kā ar eksponātu. Patiesībā tas bija tas vērtīgākais ilgu laiku – mana klātbūtne –, un cilvēkiem ar to pietika. Ar laiku muzejam radās citas misijas un mērķi un tā darbība attīstījās citā virzienā. Bet sākumā pietika tikai ar manu klātbūtni, un to novērtēja gan tie, kas ir ministrijā, gan muzeja apmeklētāji. Jā, un to lomu es godīgi nospēlēju, savu pienākumu izpildīju. Tagad nāk citi laiki, es savu padarīju un aizeju. Tas ir dabiski.
ML: Kā jums šķiet, kāpēc tas entuziasms noplaka? Kas mainījās? Kurā brīdī tas lūzums notika un sākās cīņa?
GU: Kas mainījās? Izrādījās, ka Kārlis Ulmanis priekš tautas nav tāda personība, kuru tā vienbalsīgi var celt kā simbolu. Tas pirmām kārtām. Tagad sabiedrībā pastāv pretrunīgi viedokļi. Arī Latvijas krieviem, kas veido lielu sabiedrības daļu, lai cik lojāli viņi nebūtu, tik un tā Ulmanis ir svešs. Viņi var būt izglītoti un zinoši, tomēr dvēselē – ko viņiem tas Ulmanis nozīmē? Tas tāpat, kā es atbalstītu Lietuvas vai Igaunijas prezidentu. Es varu novērtēt viņu lomu, bet emocionāli man tas neko nenozīmē. Arī pašu latviešu vidū ir daudzi, kuri vispirms kritizē Ulmani, pat ne vienaldzīgi, bet ļoti kritiski izturas… Beigās izrādījās, ka Ulmanis ir tik pretrunīga personība, ka par viņu vispār labāk ir klusēt. Jā, viņa loma Latvijas vēsturē ir nozīmīga, taču bez viņa mūsdienās var izdzīvot. Teiksim, tauta bez kopējās kultūras nevar izdzīvot. Viņa nepastāv. Tāpat kā bez valodas nevar pastāvēt, tas ir bezjēdzīgi. Bet bez Ulmaņa var.
ML: Taču tieši Latvijas kā valsts veidošanās, okupācijas un atmodas kontekstā Kārli Ulmani nav iespējams ignorēt.
GU: Jā, jebkurš cilvēks iebilstu: kā tad tā – bez Ulmaņa?! Tas taču ir Latvijas valsts dibināšanas un pirmās brīvvalsts laika galvenais simbols. Bet kāpēc tad mēs te 26 gadus mokāmies, kā Kārli Ulmani interpretēt? Tas ir tas fakts. Pārējais ir filozofija. Muzejs ir valsts uzturēta iestāde, taču kāpēc tik vāja tā uzturēšana? Tāpēc, ka nav tādas īpatnējas vajadzības valstī. Nu lūk, un tad sākas… Kad valstī nav mērķa, valsts nezina, kurp tā iet, valstī nav šīs stratēģijas. Bet kas ir tā valsts? Un tad aiziet tālāk visa tā demagoģija…
ML: Kas veidoja “Pikšu” muzeja ekspozīcijas un krājuma saturu? Vai uzdevums un koncepcija nāca no ministrijas par to, kā apmeklētājiem interpretēt Kārli Ulmani?
GU: Es uzskatu, ka kopumā tai programmai par to, kādam jābūt muzejam, jānāk no valsts. Mēs nedrīkstam, nevaram un neesam spējīgi paši noteikt to kopējo muzeja stratēģiju. Mūs finansē valsts, tātad mēs izpildām valsts pasūtījumu. Būtībā mēs esam valsts instruments sabiedrības izglītošanā. Tieši tāpat, kā skolās izglītības programmu un satura kvalitāti nosaka valsts.
ML: Vai muzeja dibināšanas laikā šis saturs tika noteikts, vai ceļš ievirzīts? Vai toreiz tas bija vairāk skaidrs…
GU: Sākumā jau visi bija pakļauti Atmodai. Dzīvoja, izejot no tā tautas kopējā emocionālā pacēluma. Neviens neuzdeva tādus jautājumus, vai Kārlis Ulmanis ir labs vai slikts. Vai patriotisms ir labs vai slikts. Tie laiki mainījās. Kāds laiks ir tagad? Pastāstiet jūs to man!
ML: Bet pastāstiet praktiski, kā tika veidota ekspozīcija par Kārli Ulmani?
GU: Mums taču nebija neviena krājuma priekšmeta, ko rādīt! Sākām meklēt fotogrāfijas, nopirkām mantas tirgū, pirmās petrolejas lampas. Tie bija mūsu pirmie eksponāti. Bija tikai tā ideja, ka jāatjauno Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas. Toreiz, Atmodas laikā, jau bija vajadzīgs tikai Ulmanis, ar tautas simboliem un karogiem, patriotiskām runām, bet pēc tam ātri vien radās jautājums, kā to visu izpaust caur priekšmetiso vidi? Izstāstīt to stāstu un iekārtot ekspozīciju? Turklāt bez eksponātiem! Atjaunojām dzimtās mājas par ziedotāju naudu un nezinājām, ko tālāk darīt.
Bet kas būs tālāk? Te būtu jārunā ar muzejniekiem, ar inteliģenci, vēsturniekiem, izglītotājiem. Kā runāt par to pašu vēsturi? Kādos amatos un stāvos ir tā interese par Kārli Ulmani? Varbūt mums viņš jāpasniedz sabiedrībai ar smukām ilustrācijām un interesantām diskusijām. Varbūt tad cilvēkiem būs kāda interese…
***
Gunāra veidoto pastāvīgo ekspozīciju par Kārli Ulmani muzejā “Pikšas” varēs apskatīt vēl tikai līdz 2023. gada maijam, bet janvārī apmeklētājiem durvis jau vērs jaunā ekspozīcija. Tas ir unikāls precedents, kad vienlaicīgi muzejā ir atvērta gan vecā, gan jaunā ekspozīcija, tāpēc uz “Pikšām” jābrauc tieši tagad!
Gatavojoties jaunās ekspozīcijas atklāšanai, pārlasīju 2017. gada sarunu. Kas no nodotā mantojuma ir paveikts? Degsme uz ideāliem Gunāru padarīja par visai neciešamu priekšnieku, un laikam tāpēc mēs ar esošo muzeja vadītāju Ilgu Ķipsni, mantojot uzdevumu, kā paklausīgas muzeja peles, sekojām viņa norādītajām pamatvērtībām arī pēc viņa nāves. Ir tradīcijas, kuras nav jāmaina.
Strādājot pie jaunās ekspozīcijas kopā ar dizaina biroju “H2E”, visu laiku uzsvērām, cik pamatīgam un kontrastiem bagātam mākslas faktam jābūt ekspozīcijas dizainam. Katram vizuālajam elementam ir jākalpo kā emociju rosinātājam, jo muzeja krājumā autentiskie priekšmeti ir vai nu maz, vai atrauti no kopējā stāsta konteksta. Realizējot projektu, kā Gunārs ieteica, pieaicināju intelektuāļus, kas interpretētu pretrunīgo politiķi katrs no sava skatījuma prizmas. Ar saviem komentāriem saturā piedalījās psihoterapeite Inese Putniece, literāte Inese Zandere un kino režisors Pēteris Krilovs, lai kopā atvērtu plašāku spektru diskusijai par tēla un identitātes veidošanos. Tomēr galvenā atslēga uz plašāka skatījuma horizontu bija veiksme atrast īsto vēstures pētnieku. Jau 2018. gadā es uzsāku sadarbību ar Kasparu Zelli. Man likās svarīgi atrast profesionāli, kas nemēdz tendenciozi reflektēt par tēmām, kas tā vien uzprasās uz kategorisku viedokli. Kad projekta izstrādē likām pēdējos punktus, cenšoties noiet pa neitrālas pozīcijas laipu, Kaspars mierinot man teica: “Marta, neuztraucies! Tik un tā mūs ar visiem tekstiem un faktiem ielidinās vienā vai otrā grāvja pusē.” Man ne reizi nebija iemesls Kaspara teikto apšaubīt.
Ekspozīcija realizējusies vizuāli daudzslāņaina. Tās saturs atsedzas un izšķīst kā kārtaina puzle. Tikai uz mirkli var notvert satura kopainu, un arī tā ir ilūzija. Pirmie apmeklētāji stāsta, ka, pateicoties vizuāli spēcīgajam telpas musturam un audio fonam (audio koncepcijas autors un komponists Kristaps Krievs), viņi šūpojas starp vieglu transu un jūras slimību. It kā viss ir viegli un skaidri, bet nemanot iegriež galvu tā, ka ar acīm jāpieturas pie ainavas, kas aiz loga. Daba sakārto un atgriež pie būtiskā. Arī tekstu lasītājiem tāpat kā mums – tā rakstītājiem – Kārļa Ulmaņa personību tā arī neizdodas notvert. Gunārs savu ideju par mākslas faktu pāri visam ir nosargājis. Pie ieejas ekspozīcijā atstājam viņa veidoto akmens mozaīku, kuru viņš, godprātīgi pildot gan muzeja uzrauga, gan direktora amatu, veltīja sava vectēva brālim – Kārlim. Arī ainavisko vidi muzeja darbinieki saglabā tādu pašu kā Gunāra laikā. “Horizonts,” Gunārs uzsvēra, “ir viena no muzeja “Pikšas” lielākajām vērtībām.”
Attēls: H2E publicitātes foto