Podkāsta 5. sērija ierakstīta 27.11.2020. Sarunu var noklausīties soundcloud.com
Ineta Zelča Sīmansone: Turpinot Creative Museum podkāsta “Pārdefinējot muzeju. Muzeoloģiskas sarunas par aktuālo”, 5. sērijas tēma ir “Pārdefinējot muzeju kolekcijas. Kā ārkārtas stāvoklis mainīs mūsu uztveri par muzeju kolekcijām un kolekcionēšanas praksi?”
Mani sarunas biedri ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja [LNMM] krājuma darba vadītāja un Latvijas muzeju krājuma speciālistu darba grupas vadītāja Daina Auziņa [saruna notiek 27.11.2020, šobrīd Daina ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece krājuma un pētniecības darbā]. Sveika, Daina!
Daina Auziņa: Sveiki!
IZS: Un muzeologs, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons. Sveiks, Raivi!
Raivis Sīmansons: Sveika, Ineta!
IZS: Šī podkāsta uzdevums ir runāt par šī brīža aktualitātēm, tāpēc pirmais jautājums jums abiem – kā un vai, jūsuprāt, šī brīža situācija ietekmēs to, kā mēs muzejos skatāmies uz kolekcijām – krājuma papildināšanu, kritērijiem, veidiem un arī krājuma komunicēšanu? Plašs jautājums, bet mēģinām iezīmēt, kā ārkārtas situācija to ietekmēs.
DA: Tā kā mans darbs tiešā veidā ir saistīts ar krājumu, es uzņemšos iniciatīvu un sākšu atbildēt. Gatavojoties šai sarunai, es šo jautājumu uzdevu sev pati. Un man šķiet, ka aktuālā situācija ar pandēmiju un visām izmaiņām, ko pandēmija ir ieviesusi muzeju dzīvē, vislielāko iespaidu atstāj uz izstāžu un izglītojošo darbu, uz komunikāciju vērstajām muzeja darbības jomām, ne tik tieši – uz krājuma darbu. Bet, no otras puses, es ceru, ka lielai daļai muzeju speciālistu un krājuma speciālistu tas liek apdomāties un saprast krājuma komunikācijas būtisko nozīmi, un varbūt ne tikai to. Lai gan – no personiskās pieredzes – man nešķiet, ka šis laiks ir kaut kā apstādinājis mūsu dzīvi, gluži pretēji, tas pienākumu apjoms ir tikai audzis, ņemot vērā, ka mums ir visu laiku jāspēj reaģēt uz ārējām izmaiņām. Bet es arī ceru, ka šis laiks liek atskatīties uz to, kā esam darījuši lietas līdz šim un kas ir tās nesakārtotās lietas, kurām beidzot būtu laiks ķerties klāt.
IZS: Vai būs nepieciešama arī krājuma komplektēšanas politikas pārdefinēšana?
DA: Es domāju, ka pārdefinēšanas jēdziens nav tas precīzākais šajā situācijā. Daudzos muzejos (un tas nav tikai Latvijā, bet arī plašāk) ir vairākas nesakārtotas lietas. Mums pietrūkst laika, kapacitātes, kompetenču. Šobrīd ir svarīgi identificēt, kas kurā muzejā nav sakārtots, un tā var būt arī krājuma komplektēšana, kurai mēs varam pievērsties. Sakārtot to tieši politiku un stratēģiju ziņā.
RS: Jā, varbūt laika resursi ir atvērušies dažām nodaļām dažos muzejos, bet, protams, ne visiem. Bet par to, ko šī situācija ienes jaunu, es varbūt vēlētos nelielu atkāpi – par aktualitātes jēdzienu kopumā, jo šī ir viena no krīzēm, kas mūs piemeklē, un piemeklēs vēl nākamās. Vai tādēļ katru reizi, kad ir ārkārtas situācija, tas liek mums pārdefinēt mūsu stratēģijas, kas mūsu akreditācijas dokumentos spēlē piecus vai desmit gadus? Es domāju, ka nē.
Cita lieta ir konceptuālas izmaiņas. Teiksim, Daina pārstāv savu jomu un es nosacīti pārstāvu vēstures vai sociālās vēstures jomu. Mākslas muzejos tas modernitātes, aktualitātes koncepts ienāca jau starpkaru periodā, atcerēsimies, piemēram, 1929. gadā tiek atvērts MoMA [Museum of Modern Art, Ņujorkā].
Bet vēsturē un sociālajā vēsturē bija jāgaida līdz 80. gadu sākumam, lai aktualitātes moments muzejos sāktu spēlēt kaut kādu nozīmi. Tas notika ar jaunas historiogrāfijas skolas ieviešanu. Pavisam praktisks vēsturisks moments – tā aktualitāte, kas 80. gadu sākumā iezīmējas Vācijas Federatīvajā republikā, bija tā, ka viņiem nebija savas kolekcijas. Bija pagājuši 30 gadi sadalītā Vācijas valstī, un viņiem nebija sava nacionālā muzeja. Visi ir bijuši un zina, kur ir Unter der Linden [bulvāris Berlīnē], kur ir Brandenburgas vārti, kur ir Muzeju sala, – viss tas bija palicis austrumu pusē. Otrā pusē nebija nekā, izņemot Deividu Boviju [David Bowie] un Igiju Popu [Iggy Pop] 80. gadu vidū. Viņiem vajadzēja kolekciju. Tas arī noteica stratēģiju, ka tagad apzinam to, kas visus tos 30 gadus mums ir trūcis un uztaisām muzeju.
Un tā radās laikmetīgās vēstures vai tā sauktais laikmeta vēstures muzejs. Starp citu, mūsu prezidents Egils Levits par to runāja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja simtgades konferencē.
IZS: Mēs runāsim arī par laikmetīgo kolekcionēšanu, bet tu pieminēji muzeju bez kolekcijas, kas ir vēl viena 20. gadsimta otrās puses tendence. Kā un vai šis koncepts ietekmē to, kā mēs skatāmies uz muzeju? Mēs esam pieraduši, vismaz funkciju uzskaitījuma līmenī, teikt “kolekcionēt, saglabāt, komunicēt”. Vai muzejs bez kolekcijas, kuru tas, iespējams, veido tikai laika gaitā, kaut kā ietekmē kolekcionēšanas izpratni?
RS: Es varētu par to runāt vēl un vēl. Tajā brīdī, kad ar lēmumu (un parasti tas ir politisks lēmums), ka mums ir vajadzīgs muzejs, mēs to faktiski iedibinām kā institūciju, parasti tie ir kādi desmit gadi laikmetīgam muzejam, lai savāktu materiālu. Tā prakse ir jau aprobēta kopš 80. gadu vidus. Tā tas notika Vācijā, apvienojoties valstij no jauna, – tika pārdefinēta visu nacionālo muzeju sistēma, un kolekcijas tika sapludinātas no jauna kopā.
Tāpēc šīs mazās krīzes, kas mūs piemeklē ik pa gadam, nav tās noteicošās. Noteicošie ir lielie politiskie pavērsieni. 1991. gads, 2004. gads, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, NATO, – tie ir tie lielie momenti, kas liek pārdefinēt kolekcionēšanas stratēģiju. Mazie notikumi – tie ir tie, uz kuriem vienkārši jāreaģe ad hoc – kas šodien ir vajadzīgs, kas raksturo laikmetu, kas ir jāvāc – un to ir jādara proaktīvi, nevis vienkārši jānogaida. Un daudzi muzeji to efektīvi arī veic, kā mēs to redzam. Gan Rīgā, gan reģionos.
DA: Man šķiet, ka mūsdienās ir svarīgi saprast, ka ne tikai priekšmets var būt kolekcija, arī stāsts var būt kolekcija, arī šī nemateriālā kultūras mantojuma daļa.
RS: Pareizi. Vienīgi likumdošana neiet līdzi laikam. Jo šinī brīdī mēs nevaram krājumā uzņemt neko, kas nav vismaz divdimensionāls priekšmets.
DA: Jā, kā brīnišķīgi vienā no iepriekšējiem podkāstiem teica Kultūras ministrijas pārstāvis Uldis Zariņš, normatīvi bieži vien seko praksei.
IZS: Un mēs arī zinām, ka vairākos muzejos šī prakse tiek īstenota. Piemēram, muzejā “Latvieši pasaulē” kolekcionē arī šos digital born materiālus. Par to es gribētu parunāt izvērstāk. Bet, atgriežoties vēl pie laikmetīgās kolekcionēšanas, – jūs sakāt, ka, no vienas puses, tā nav jāpārdefinē, no otras puses, mēs runājam, ka daudziem muzejiem būtu aktīvāk jāreaģē uz to, kas notiek tagad un apkārt. Īpaši vēstures muzejiem, arī reģionālajiem muzejiem.
RS: Arī mākslas muzejiem.
IZS: Es domāju, ka mākslas muzeji to dara visu laiku.
RS: Jā.
IZS: Lielākā kritika tomēr ir muzejiem, arī reģionālajiem, kuriem ir jākolekcionē, jāveido sociālās vēstures stāsts. Cik šie muzeji ir reaģējoši un “atbilstoši” mūsdienām, cik interesanti sava reģiona apmeklētājiem? Kas vispār ir laikmetīgā kolekcionēšana? Pēc kādiem kritērijiem muzejiem vākt un neapjukt savā kolekcionēšanas praksē?
DA: Tā ir ļoti plaša tēma. Par laikmetīgo kolekcionēšanu kopš COMCOL dibināšanas, kas ir krājuma komiteja zem ICOM, runā vienā laidā. Bet pamatā laikmetīgā kolekcionēšana paredz to, ka muzeji pārskata savu krājumu, atklāj, kādas jomas, kādu kopienu vērtības, intereses krājumā nav pārstāvētas, un laikmetīgo kolekcionēšanu attiecina lielā mērā uz pēdējiem 50 gadiem. Tas ir laiks, par kuru mums vēl ir iespēja savākt dzīvās vēstures liecības.
Ir, protams, izņēmuma gadījumi, kad šo periodu var pavilkt tālāk atpakaļ. Ikgadējā COMCOL konferencē uzstājās pārstāvji no Antverpenes MAS [Museum aan de Stroom], kuri stāstīja, ka viņi ir pamanījuši, ka tikai 90. gados pienāca laiks runāt par Otro pasaules karu – kad vairs nebija tik ļoti sadalīta sabiedrība, nebija vairs stigma vai problēma pateikt, kurā pusē tu esi bijis. Tā ka tur tas periods veidojās garāks – viņi tikai pēc 90. gadiem sāka intervēt vēl pieejamos lieciniekus.
Bet lielās kategorijās – tie ir 50 gadi, un tā ir iešana pie cilvēkiem un šo dzīvās vēstures liecību vākšana kā prioritāte. Un tur ir ļoti, ļoti būtiska nozīme stāstam. Priekšmets ir stāsta ilustrācija, nevis pretēji. Mums, man šķiet, muzeji ir pilni ar krājuma priekšmetiem, kuriem pietrūkst stāstu. Mēs zinām, kādam mērķim konkrētie priekšmeti ir kalpojuši, bet tur nav personiskā cilvēkstāsta. Un, es domāju, laikmetīgās kolekcionēšanas jomā mums Latvijā ir ļoti daudz ko darīt muzejos, veidojot un nostiprinot saikni ar savām kopienām, atkarībā, protams, no muzeju profila – vai tie ir pašvaldību muzeji vai tematiskie muzeji, kuriem ir savas kopienas, ar kurām muzeji var strādāt.
RS: Man šķiet, Daina ļoti precīzi aprakstīja vienu no pamatatziņām atmiņu pētniecībā. Tā ir komunikatīvā atmiņa, vēl dzīvā atmiņa – tiešām 50 vai 70 gadi, runājot par Otrā pasaules kara liecību vākšanu. Un visa komplektēšanas politika historiogrāfijas ietvaros ir mērķēta uz to, lai priekšmets tiešām būtu komunikatīvs. Tā ir nevis paviršu vai gadījuma priekšmetu ienākšana kolekcijā, bet ļoti mērķtiecīga atlase ar uzdevumu, ka priekšmets galvenokārt reprezentē kādas kopienas viedokli par sevi, ne tikai mūsu pašu viedokli par šo kopienu.
IZS: Vai varētu būt, ka tā ir paradigmas maiņa – no tradīcijas, ka mēs vācām daudz un pēc tam mēģinājām aprakstīt, mēs vairāk vai mazāk esam nonākuši līdz tam, ka labāk mazāk, bet ar stāstu?
DA: “Labāk mazāk”, manuprāt, vispār šobrīd ir sociālā aktualitāte, ņemot vērā, cik beidzot mēs kritiski sākam skatīties uz patērnieciskumu. Man patika otrajā Henrija Makgī [Henry McGhie] vadītajā ilgtspējas vebinārā viena atziņa – viņš minēja, ka arī atkritumi savā ziņā ir mantojuma daļa. Mēs par to mantojuma institūcijās it kā nedomājam, bet tas ir fakts.
Un pēdējos gados muzeju teorētiskajā domā ir izskanējuši viedokļi, ka, iespējams, ir pienācis laiks atteikties no reālu priekšmetu komplektēšanas, un jāstrādā ar stāstiem, ar vērtībām – arī šī laika. Un nevis tikai krāt un krāt, jo skaidrs, ka kolekcijas aug un retas ir valstis, kur ir salīdzinoši vienkāršs process priekšmetu izņemšanai no krājuma, kas tāpat prasa pamatīgu izvērtēšanu un ilgas, garas sarunas ar daudziem iesaistītajiem. Un, manuprāt, šis ir ļoti aktuāls skatu punkts.
RS: Es varu tikai to papildināt no sociālās vēstures perspektīvas. Pagrieziena punkts, kad tā nebija vairs vienkārši taksonomija, izstādīta pēc noteiktiem parametriem, bet ilustrēts stāsts, kurš spēlē liecinieka lomu, notika tieši Rietumvācijas jaunās laikmetīgās vēstures skolas ietekmē, kad muzejs kļuva par šīs skolas “blakusproduktu”. Mēs runājam par 90. gadu sākumu, kad notiek šis pagrieziena punkts. Tad mēs arvien vairāk redzam muzejos izstāstītu stāstu, nevis vienkārši priekšmetu daudzveidību, – protams, ieliekot to kontekstā, kur nedaudzi priekšmeti kalpo par lieciniekiem, kurus kontrolē naratīvs. Ar šo priekšmetu palīdzību tiek izstāstīts stāsts. Un tas arī definē, cik precīzi mums ir jāmēģina sazīmēt no priekšmetu daudzveidības tos, kas reprezentē konceptus.
Šeit arī konceptuālās vēstures ideja, ko Kozelleks [Reinhart Koselleck] izstrādāja, – veselus jēdzienus reprezentē viens priekšmets. Mēs runājam par kolektīvām singulārām parādībām jau no 19. gadsimta vidus, kas rezultējas ļoti precīzos priekšmetos. Piemēram, drukas mašīna, kas reprezentē veselu marksistiskās ideoloģijas filozofiju. Viens kārtīgs priekšmets, ar kuru tu vari izstāstīt visu stāstu.
DA: Tas ir saistīts ar domāšanu. Kā mēs domājam par savām kolekcijām? Mums kolekcijas labi jāpārzina, lai saprastu, kurš ir tas viens priekšmets, kas mums pietrūkst, lai mēs pietiekami bagātīgu izstāstītu šo stāstu un precīzi raksturotu mūs interesējošos konceptus.
IZS: Bet, lai to izdarītu, muzejiem ir jāveic revīzija savos krājumos, lai saprastu, kādas bagātības krājumā atrodas, un izvērtētu, kādi priekšmeti trūkst.
DA: Viennozīmīgi. Retrospektīvā kolekciju izvērtēšana ir ļoti būtiska. Mēs citādi arī nevaram pievērsties laikmetīgajai kolekcionēšanai. Mēs varam to rapid response [ātrās reaģēšanas] kolekcionēšanu īstenot, bet mēs nevaram pēc pilnas programmas īstenot laikmetīgās kolekcionēšanas politiku, ja mēs neesam retrospektīvi izvērtējuši savu krājumu.
RS: Šis jēdziens, ko Daina piemin, – tam labs piemērs ir V&A muzeja [Victoria and Albert Museum, Londonā] akcija – īsā laikā savākt laikmetīgos priekšmetus. Man šķiet, tas bija uz izstādi Disobedient objects (“Nepakļāvīgie priekšmeti”).
DA: Viņi šobrīd ir izveidojuši atsevišķu ekspozīcijas daļu un turpina šo rapid response darbu.
RS: Tātad īsā laikā tiek iesūtīti priekšmeti, komisija apraksta, ja atbilst muzeja kritērijiem, tad tie tiek arī uzņemti krājumā.
IZS: Vai mēs varam parunāt par jēdzienu digital born? Kā mēs muzeju praksē attiecībā uz krājuma komplektēšanu to tulkojam latviski? Kas tas ir, ja jāizstāsta tiem, kas par to ir mazāk interesējušies?
DA: Manuprāt, tāda aprobēta tulkojuma nav. Mēs, muzeja krājumnieki, tos saucam par “digitāli dzimušiem” priekšmetiem – tātad priekšmeti, kuri ir radīti digitālā, ciparu formātā. Retais no tiem ir pārliekams arī taustāmā veidā, ko šobrīd lielākā daļa Latvijas muzeju dara ar fotogrāfijām – no digitāli uzņemtiem attēliem tiek iegūta fiziska fotogrāfija, ko šķiet vienkāršāk iekļaut krājumā. Bet ir vairāki cita tipa nosacītie priekšmeti jeb faili, kurus mēs nevaram pārvērst fiziskos priekšmetos, piemēram, video darbi. Pieņemsim, LNMM mūsdienu aktuālo procesu kolekcionēšanu nevaram iedomāties bez video darbiem vai animācijām. Un, ja tās tiek radītas digitālā formātā, tad mums ir jāmeklē risinājumi, kā šādus priekšmetus iekļaut kolekcijā. Tāpat ir ar audio materiāliem.
RS: Tieši tā. Šobrīd mēs radām vienu digitālu produktu, kura gala versija ir fails. Tu to vari uzlikt uz kaut kāda datu nesēja, bet tomēr tas ir fails. Ko darīt ar to? Katrā ziņā, teorija paredz, ka mēs varam šādus priekšmetus uzņemt krājumā, bet likumdošana to šobrīd vēl neparedz.
IZS: Kā muzeji šajā situācijā pašlaik rīkojas?
DA: Es nepratīšu atbildēt par visiem, es zinu, ka šobrīd ļoti aktīvi pie šādu priekšmetu uzņemšanas krājumā, pie stratēģiju izstrādes strādā divi lieli muzeji – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Rakstniecības un mūzikas muzejs. Arī LNMM daļu materiāla, kas citā formā nav pieejams, uzņem krājumā. Tam, protams, ir daudz blakus lietu, piemēram, muzejiem ir jāattīsta kompetences saistībā ar šiem digitālajiem priekšmetiem. Problēma sākas, ja to krājumā ir ļoti daudz. Latvijā tā šobrīd krājuma komplektēšanā ir neapgūta joma, un, ja kāds kaut ko ir uzņēmis, tad tie ir salīdzinoši nedaudzi priekšmeti, kurus iespējams viegli pārbaudīt, piemēram, reizi gadā paskatoties, vai konkrētajā datu nesējā tas fails joprojām ir atverams. Problēma ir tad, kad šāds materiāls uzkrājas lielā daudzumā, bet es domāju, ka mēs varam atrast daudz veiksmīgu un arī neveiksmīgu piemēru, no kā varam mācīties. Mēs šobrīd atrodamies Latvijas Nacionālās bibliotēkas [LNB] ierakstu studijā, un LNB, tāpat kā arhīvs, Latvijā jau salīdzinoši ilgi un lielā apjomā uzņem šos digitālos priekšmetus. Arī starptautiski mēs varam atrast daudz veiksmīgu piemēru muzeju vidē.
RS: Jā, bibliotēkās un arhīvos. Muzejos tā joprojām tomēr ir novitāte. Jo definīcija jau līdz pat nesenam laikam noteica, ka mūs interesē tikai materiālā pasaule.
DA: Jā.
RS: Tātad artefakti. Domāju, ka vēl joprojām tas īsti nav izdiskutēts, ko mēs vispār saprotam ar nemateriālo kultūras mantojumu – ne tikai etnogrāfijas izpratnē, bet attiecībā arī uz digital born un citām efemērām mākslas formām, kas te ir, te nav, piemēram, performances.
DA: Jā, tad tas ir vēl plašāk skatāms jautājums. Mākslā ir daudz šādu efemēra tipa izpausmju. Bet attiecībā uz šo tēmu, skaidrs, ka tā ir uzmanības epicentrā muzeju vidē, un vēl pirms pandēmijas sākšanās, 2019. gada nogalē, mēs krājuma speciālistu grupā spriedām, ka mums tai vajadzētu veltīt atsevišķu pasākumu. Bija iecerēts, ka tas varētu notikt 2021. gada februāri, – nezinu, vai tam būs iespēja realizēties, bet principā mums ir doma nākt kopā, runāt, kā šo materiālu apgūt muzeju kolekciju komplektēšanā, aicinot kolēģus gan no bibliotēkas, gan no arhīva dalīties ar savu pieredzi.
IZS: Pieminēji muzeju krājuma speciālistu darba grupu. Runājot par krājumu un krājuma aktualizēšanu – kas bija noteicošie faktori, kad tu saprati, ka šāda darba grupa ir jāveido? Un kas ir galvenie jautājumi, par kuriem jūs diskutējat tiekoties?
DA: Man pašai kaut kā tāda ļoti pietrūka – iespējas sanākt kopā ar dedzīgiem nozares cilvēkiem, kas ir ieinteresēti tieši krājuma darbā. Man ir tā laime strādāt lielā muzejā, kur man ir kolēģi, ja es gribu parunāt gan par krājumu, gan citām muzeja darbības jomām, bet daudziem šādas iespējas nav. Tur atkal būtisku lomu spēlē labi paraugi, par kuriem bija dzirdēts vai kas bija piedzīvoti starptautiskā praksē. Un mani īpaši uzrunāja Somijas piemērs, viņu kolekciju speciālistu grupa, redzot, cik daudz viņi kopā spēj paveikt. Ja konstatē, kas ir tās aktuālās tēmas, ar kurām ir jāstrādā, un ja savācas kopā vairāki cilvēki, kurus interesē to tēmu risināt, tad daudz ko var kopīgi izdarīt. Tas pats ir arī ar Eiropas reģistratoru grupu, kurā man pēdējos gados ir bijusi iespēja piedalīties. Tā apliecina tieši to pašu, ka spēks ir sadarbībā. Tas nav nekas jauns, man vienkārši šķita, ka mums – krājuma cilvēkiem – kaut kā tāda pietrūkst.
Un ir ļoti vērtīgi, ka mēs sanākam kopā no dažādām institūcijām, jo mēs katrs pat uz vienu problēmu varam paskatīties no atšķirīgiem rakursiem. Un tēmas “uzpeld” tieši sarunās. Kad es šo grupas ideju iniciēju, es biju sagatavojusi tēmu sarakstu, bet jaunas tēmas ir nākušas arvien klāt, jo katram ir savas aktualitātes, un, ja šīs aktualitātes mums ir, mums ir arī iespēja atrast domubiedrus.
RS: Es pilnībā atbalstu Inetas simpātijas pret to, ka tu ar to nodarbojies. Man tas atsauc atmiņā, ka studiju gados Lesterē mums bija tāds lektors Niks Pūls [Nick Pool], kas tobrīd vadīja lielu digitalizācijas projektu muzejiem. Viņš savu lekciju sāka ar to, ka lūdza pacelt rokas tiem, kas vēlas strādāt krājumā, – tur nebija neviena. Lekcijas beigās tas bija roku mežs, jo tas ir hype, ja vien to pareizi nostāda un savieto ar jaunāko, kas nozarē ir. Un mums jaunākais nozarē ir… Aizbrauciet uz Pulka ielu un paskatieties, kāda ir tā vieta, kur jūs varētu strādāt, ja vien izvēlētos šo profesiju. Tas liecina par profesionalitāti un norāda uz briedumu, ka Daina profesijā pēc padsmit darba gadiem grib noformulēt jaunāko un iedot kādas ceļa zīmes, kur mēs virzāmies kopā.
DA: Viennozīmīgi – ļoti, ļoti interesants darbs. Krājuma darbs ir ļoti daudzveidīgs, dažāds un izaicinājumiem pilns.
IZS: Domājot par pašreizējo situāciju – vai un kā ir iespējams nodrošināt krājuma menedžmenta darbu attālināti?
DA: Šis noteikti ir laiks, kad mēs varam pastiprināti strādāt ar digitalizāciju. Bet, protams, ir funkcijas, kas ir veicamas tikai un vienīgi klātienē. Un laikam vislabāk to šobrīd raksturo izstāžu darbība, un īpaši starptautisko deponējumu apmaiņas kārtība. Man šķiet, izglītība un starptautisko izstāžu apmaiņas darbs ir saņēmis ļoti spēcīgu sitienu un piedzīvo milzīgas pārvērtības. Kas attiecas uz izstāžu, bet arī izglītības darbu, tur ir svarīgs darbs ar krājuma priekšmetiem.
Maza referencīte, kas to raksturo – šonedēļ [intervija notiek 27.11.2020.] Amerikā notika liela reģistratoru un krājuma speciālistu asociācijas tikšanās, protams, vebināra formā, kur tika runāts par deponējumu apmaiņu. Pagājušajā nedēļā arī Eiropas reģistratori sanāca kopā. Tas darbs nevar apstāties, izstādes joprojām notiek, arī tad, ja daļa Eiropas vai pasaules muzeju šobrīd ir slēgti, tāpat notiek gatavošanās nākotnes izstādēm un tiek nemitīgi meklēti jauni risinājumi. Tas nozīmē tehnoloģiju iesaistīšanu, lai varētu notikt virtuālais kurjera darbs, jo kurjeri vairs nevar pavadīt krājuma priekšmetus. Otrs virziens – muzeji meklēs aģentus valstīs, uz kurām sūta savus darbus. Visu laiku tiek meklētas jaunas formas. Un tas ir darbs ar krājumu, pat ja tas ir viens šaurs aspekts šim darbam.
IZS: Te mēs redzam, kā šis laiks ienes jaunās prasmes arī krājumā. Un ne tikai izstāžu vai izglītības darbs muzejā ir interesants, bet arī krājuma darbs. Jaunas iespējas un pārmaiņas ieviešas arī Dainas pieminēto kurjeru darbā, arī tajā, kā mēs pārbaudām esību vai saglabātību.
DA: Viennozīmīgi. Bet tās iespējas ir bijušas jau visu laiku. Vienkārši šobrīd ir situācija, kad atsevišķām lietām ir jāmeklē risinājumi, jo pa vecam vairs nevar.
RS: Un te tas ilgtspējas moments ieskanas. Ir jau patīkami braukt kā kurjeram un uzraudzīt procesu, bet, kad to vairs nevar darīt, tad tiešām tehnoloģijām ir jānāk talkā. Varbūt process top mazāk interesants, bet ne neizdarāms.
DA: Tie muzeji, kas šogad tomēr ir intensīvi ar deponējumu apmaiņu nodarbojušies, saka, ka tas ir milzīgs sagatavošanas darbs, informācija ir jāsagatavo ļoti detalizēti. Ja kurjers nebrauc līdzi darbiem, ir jāapraksta pilnīgi katrs solis. Ja tie ir starpkontinentālie pārvadājumi, tad fotogrāfijās tiek fiksēts katrs solis, ko agrāk fiksēja kurjeri, – pēc tam viss šis foto materiāls ir jāapstrādā. Un tas ir milzīgs papildu darbs. Bet, no otras puses, visā šajā kontekstā ieskanas arī ilgtspējas vārds, un tas ir saistīts ar vidi. Daļa muzeju uzskata, ka arī pēc pandēmijas būs pietiekami daudz situāciju, kad muzeji izšķirsies nesūtīt kurjerus – gan ekonomisku apsvērumu dēļ, jo tas var samazināt izmaksas, gan arī vides apsvērumu dēļ.
RS: Tas ir viens. Un otrs – izstādes būs pamatīgākas un ilgāku laiku. Viena, divas gadā. Piecu vietā, kas bija līdz šim. Bet tas tad liktu tās tiešām arī izstrādāt nevainojami.
IZS: Jūs jau atbildējāt uz manu nākamo jautājumu par ilgtspēju, bet es vēl gribēju pajautāt par krājuma digitalizāciju un Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogu [NMKK]? Ja atkāpjamies nedaudz no ārkārtas situācijas – kā mēs vērtējam, kā līdz šim ar to ir veicies, un kas, jūsuprāt, būtu jādara, un kādi būtu attīstības soļi, lai NMKK darbotos veiksmīgāk, lai tas tiktu vairāk lietots? Īpaši atceroties, ka NMKK ir divas auditorijas jeb lietotāju grupas – muzejnieki (kas kopkatalogā vada informāciju) un sabiedrība (kura ar šo kopkatalogu potenciāli varētu izzināt muzeju kolekcijas).
DA: Ļoti sarežģīts jautājums. Komplekss. NMKK ideja pati par sevi ir brīnišķīga. Bet, manuprāt, problēma Latvijā ir tā, ka muzejiem nav savu iekšējo krājuma pārvaldības elektronisko sistēmu, kas mums, iespējams, liktu mazāk sūdzēties par kopkatalogu. Tad tas būtu gala produkts, kurā apvienotos informācija par visu Latvijas akreditēto muzeju krājumiem.
Funkcionalitāte tam ir paredzēta liela, bet, tā kā informācijas apjoms, kas kopkatalogā ietilpst, ir milzīgs, jebkādas pārmaiņas ir ļoti, ļoti lēnas. Šobrīd Kultūras informācijas sistēmu centrs domā par to, kā veicināt, lai muzeji vairāk piedomātu pie kvalitatīvu datu ievades. Manuprāt, ar Eiropas finansējuma piesaisti un palīdzību nelielam procentam datu šī kvalitāte pieaugs.
Ir zināms, ka pēdējos divus gadus muzejos ir īstenota digitalizācijas kampaņa, kam ir jānoslēdzas ar kvalitatīvu attēlu ievadīšanu sistēmā. Bija jāpārskata arī visi priekšmetu apraksti. Bet, ņemot vērā, ka mums nacionālais muzeju krājums ir virs sešiem miljoniem vienību, skaidrs, ka, arī notiekot pārmaiņām, tās ir grūti pamanīt.
IZS: Iespējams, ka viens no iemesliem, kāpēc kvalitāte nav laba, vismaz lietotāju auditorijai, ir tāds, ka muzeji joprojām dzenas pēc kvantitatīvajiem rādītājiem – nodrošinot ievadīto vienību skaitu, nevis mazāk priekšmetu, bet ar kvalitatīvu saturu, tostarp priekšmetu attēliem.
DA: No vienas puses, ir Ministru kabineta noteikumi par nacionālo krājumu, kas muzejiem paredz skaitliskās normas, bet tā tomēr lielā mērā ir muzeju atbildība un arī izpratne par to, kas ir kvalitatīvi dati.
RS: Man šajā sakarā ir tikai viens komentārs. Papildinot to, ar ko Daina jau sāka, – būtu labi, ja muzejiem būtu savas krājuma uzskaites sistēmas. Un tas man liek domāt, kāpēc mums vispār ir Nacionālais muzeju krājums kopkataloga formā? Tāpēc, ka mēs esam Eiropas Savienībā un Eiropas Savienības vienotajā tirgū, kur Eiropas Komisija piešķir līdzekļus, lai centralizētu mūsu ekonomiku dažādās tās izpausmēs, tostarp arī muzeju krājumu apvienošanā un pieejamībā elektroniskā formā.
Tas automātiski neparedz, ka katrs muzejs uzreiz sapratīs, ka viņiem jau tas pašiem ir vajadzīgs, – viņiem šī direktīva dod līdzekļus digitalizēt, piešķir tehniku un apmāca. Bet viss sākas ar muzeja menedžmentu, kas sapratīs un noteiks, vai mēs gribam būt pieejami, vai mēs gribam dot un dalīties, un sakārtot savas autortiesības arī individuālā līmenī, ne tikai paļauties uz NMKK administrāciju. Šeit mēs redzam divējādu situāciju.
Tas laiks, kad to vajadzēja sākt darīt (es atsaucos uz Niku Pūlu), ir 2008. gads, kad Lielbritānija to darīja un aktīvākie muzeji iedarbināja sistēmu – varbūt viņi atteicās no pāris “blokbāstera” izstādēm, bet ielika pamatu digitālai kolekciju sistēmai. Un tie paraugi, kādi tika izstrādāti, – gan austriešu, gan holandiešu, gan amerikāņu sistēmas – kļūst arvien labāki, tiek modernizēti un tagad tiem pielāgo vienkārši jaunus moduļus. Sākt šobrīd ir tāpat, kā sākt mācīties braukt no jauna.
DA: Mēs salīdzinoši esam ne tik ekonomiski spēcīga valsts. Mēs esam izšķīrušies par labu šim NMKK, nevis atsevišķu muzeju pārvaldības sistēmām.
RS: Bet, ļauj man tev iebilst, tāds produkts kā Adlib (nīderlandiešu) – līdz pieciem tūkstošiem vienību piedāvā lietot sistēmu bez maksas. Ņem un lieto! Iespēja maziem muzejiem.
IZS: Bet, ja muzeji to līdz šim nav ieviesuši, vai muzejiem vispār ir vajadzīgas šīs savas krājuma pārvaldīšanas sistēmas? Varbūt ir labi tāpat? Jo ir arī atšķirība, ka krājuma pārvaldības sistēma ir kaut kas iekšējs, to lieto muzeja speciālisti krājuma pārvaldības uzlabošanai, bet tas nav publiski pieejams lietotājiem, apmeklētājiem. Turpretī NMKK piedāvā pieejamību arī lietotājam.
DA: Tieši individuālās krājuma pārvaldības sistēmas man šķiet šobrīd tās būtiskākās. Būtiskas muzejam, lai sakārtotu krājumu institūcijas iekšienē. Tieši tāpēc šī individuālā krājuma pārvaldības sistēma ir ļoti, ļoti svarīga. Jo katrā muzejā tomēr ir lietas, kas atšķiras, un, tikai izstrādājot savu sistēmu, tu vari paredzēt visu tev nepieciešamo. Tad nākamais solis, ja kāds izšķiras par labu publiskai datu bāzei, ir tāda ekstravagance. NMKK ir brīnišķīga vieta, kur var saplūst informācija no visiem muzejiem, bet, ja runā par krājuma darbu, tad primāra ir iekšējā krājuma pārvaldības digitālā sistēma.
IZS: Ar nosacījumu, ka tā ir “sajūgta” ar NMKK.
DA: Jā, ja uz to var pārsūtīt datus. Protams, tas ir ļoti būtiski.
IZS: Pārredzamā nākotnē no NMKK neatteiksimies, mēģināsim uzlabot. Kāpēc mums iet tik sarežģīti ar NMKK, kas ir iemesli?
RS: Kā Daina teica, mēs esam maza valsts, mēs nekad neuztaisīsim Europeana tipa datubāzi, kas būs jau noformēta kā gala produkts lietotājam. Laikam neuztaisīsim moduļus, kur varētu taisīt skaistas izstādes un izstāstīt šos stāstus. Katram būs jāstāsta stāsts pašam. Un jāizmanto NMKK sistēma kā kopīgs rezervuārs. Būs jāstrādā katram individuāli, un sistēmas kļūs arvien pieejamākas.
IZS: Tad mēs pasakām, ka NMKK bija nekvalitatīvs un tāds tas arī paliks?
RS: Ja nenotiek kaut kāds pavērsiens ministrijā, kas ierauga tajā potenciālu aizsniegt auditorijas un sasniegt tiešām rezultatīvos rādītājus komunikāciju darbā, tad jā. Jo NMKK strādā tikai kā rezervuārs un arhīvs.
DA: Es to arī tā redzu. Es zinu, ka Kultūras informācijas sistēmu centram ir cits viedoklis – viņi grib, lai nākotnē kopkatalogs spētu uzrunāt plašas auditorijas, bet es NMKK saskatu, kā jau Raivis minēja, kā rezervuāru, kurā saplūst informācija par visiem mūsu nacionālā muzeju krājuma priekšmetiem. Tas, manuprāt, ir kopkataloga pamatuzdevums.
IZS: Vai NMKK sistēma ir tik liela un smagnēja, ka visas iesaistītās puses cenšas, bet rezultāta līdz galam nav? Mēs gadu no gada pie šī jautājuma atgriežamies. Kā atbildība tā ir – Kultūras ministrijas kā pasūtītāja, kurš, iespējams, negrib uzņemties kvalitātes uzraudzības funkciju?
DA: Mūsu kompānijā mēs varam izteikt tikai kaut kādus minējumus. Kaut kādas problēmas ir ieviesušās sistēmas izveidošanas stadijā, un tas šobrīd sarežģī iespēju attīstīt sistēmu tā, kā mēs to gribētu redzēt.
Bet – ja mēs paši kā lietotāji meklējam informāciju par krājuma priekšmetiem, mēs, visticamāk, arī starptautiski meklēsim konkrēto muzeju mājaslapās izeju uz muzeju krājuma darbiem. Mēs reti kad saskaramies ar šīm lielajām nacionālajām datu bāzēm. No lielajiem muzejiem, man šķiet, Luvra ir salikusi saites uz visdažādākajām Francijas nacionālajām datu bāzēm. Bet lielākoties vieglākais ceļš ir meklēt pie paša muzeja.
IZS: Un, ja mēs meklējam pie paša muzeja Latvijā, – vai mēs daudz atrodam muzeju mājaslapās par krājumu, kolekcijām?
DA: Tas ir sarežģīts un dārgs pasākums. Un tiem muzejiem, kuri kolekcionē priekšmetus, uz kuriem attiecas autortiesības, tas ir vēl sarežģītāk – veidot individuālās datu bāzes un administrēt tās, tas ir milzīgs papildu darbs. Es nezinu nevienu Latvijas muzeju, kas nesūdzētos, ka viņiem trūkst darbinieku šādu funkciju veikšanai.
RS: Grūti, bet tajā pašā laikā – esot uzmanīgam un plānojot secīgi darbus uz priekšu, piemēram, mājaslapas atjaunošanas gadījumā, kad vien ir iespēja, jāparedz sadaļa, kurā parādīt savas kolekcijas labākos priekšmetus.
DA: Protams.
RS: Pēc iespējas labākā izšķirtspējā. Saprotot, ka mēs esam digitālā laikmetā un mēs esam publiskas bezpeļņas iestādes, kas grib, lai šie priekšmeti komunicē ar sabiedrību un kaut ko iemāca vai uz kaut ko atver acis. Tāpēc muzeju pārliekā cimperlēšanās ar to, ko mēs legāli drīkstam, bet tomēr paturēsim, lai nāk pie mums paskatās krājumā fiziski, – nebūsim bērnišķīgi!
IZS: Šis laiks arī parāda, ka tas tā vairs nestrādās. Cieš gan pētniecība…
DA: …gan komunikācija. Jā, protams.
RS: Tā ka būt devīgiem šajā laikmetā ir daudz, daudz labāk.
DA: Viennozīmīgi. Turklāt liela daļa muzeju tomēr kolekcionē materiālus, uz kuriem autortiesības neattiecas – vismaz uz lielu daļu materiālu.
IZS: Jā, tieši tā. Bieži vien atrunāšanās ar autortiesībām ir tāds kutelīgs jautājums. Kā jau tu minēji, uz lielāko daļu muzeju priekšmetu nekādas autortiesības uz izmantošanu neattiecas. Tas tāds ne visai godīgs arguments no muzeju puses.
Noslēdzošais jautājums jums abiem – pafantazējot un nedaudz iztēlojoties, kas, jūsuprāt, ir turpmākā gada lielākais izaicinājums muzeju krājuma darbā?
DA: Nosaukt vienu ir pilnīgi neiespējami. Tās pašas tēmas, kurām mēs sarunā pievērsāmies, – gan digitalizācija, gan retrospektīva krājuma izvērtēšana, domājot par to, kā daļā muzeju varētu attīstīt laikmetīgās kolekcionēšanas projektus. Tās ir no sarunā pieminētajām tēmām. Tās ir būtiskas un ļoti saistītas ar kopējām krājuma menedžmenta lietām – sakārtojam tās vai nē.
Jo, ja mēs ietu cauri pa punktiem tam, ko sauc par krājuma politiku, tad mēs katras institūcijas iekšienē noteikti diezgan ātri identificētu, pie kurām lietām mums ir jāstrādā. Un to nevar vispārināt, bet jādara katrai institūcijai.
RS: Ja Daina runāja no muzeja profesionāļa pozīcijām, es ieņemšu auditorijas advokāta pozīciju un teikšu – kā vidējais lietotājs es gribētu atvērt kāda muzeja mājaslapu, ieraudzīt tiešsaistes datubāzi un teikt: “Wow!”.
IZS: Ar šo tad arī noslēdzam mūsu sarunu. Paldies jums abiem!
Poskāstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Podkāstu sērija ierakstīta LNB ierakstu studijā, īpašs paldies Renāram Braufmanim.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs