7. martā domnīca Creative Museum sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju organizēja radošo sesiju “Kā runāt par aktuālo muzejā?”. Sesijā notika diskusija, kurā piedalījās Dd studio radošais direktors Jānis Mitrēvics, Latvijas Nacionālās bibliotēkas [LNB] izstāžu vadītāja, Latvijas Mākslas akadēmijas [LMA] lektore Anete Krūmiņa un PhD muzeja studijās, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons. Diskusiju vadīja Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.
Ineta Zelča Sīmansone: Šajā diskusijā mēs mēģināsim noskaidrot, kā runāt par aktuālo muzejā. Šo pēdējo nedēļu kontekstā, runājot par aktuālo muzejā, diskutēt par izstāžu un ekspozīciju praksi ir diezgan dīvaini, taču mēs šo sesiju plānojām jau pirms vairākiem mēnešiem un nolēmām, ka viena no sava veida pretošanās formām ir tā, ka cilvēki turpina strādāt. Atbalstot kolēģus, cilvēkus kara zonās, mēs turpinām normalitāti arī savā profesionālajā dzīvē un tā protestējam, parādot, ka šādi režīmi nevar apturēt mūsu ieplānotos darbus. Tajā pašā laikā, mēs, reaģējot uz šiem notikumiem, esam pārveidojuši šī gada pirmā pusgada darbības programmu un, runājot par aktuālo muzejos, turpmākos mēnešus diskusijās un viedokļu rakstos runāsim par citām aktuālām tēmām muzejā, piemēram, par krīzes plāniem un stratēģijām muzejos, krājuma saglabāšanu un drošību utt. Tādēļ kā viena no blakus tēmām tiek plānota diskusiju un rakstu sērija “Kā muzejā runāt par karu?”. Creative Museum mājaslapā tiks publicēti ekspertu viedokļi, kā muzejā jārunā par karu un kā muzejs kā medijs var uzrunāt sabiedrību informatīvā kara apstākļos.
Atgriežoties pie šīs dienas tēmas, mani sarunas biedri ir LNB Izstāžu vadītāja, LMA lektore Anete Krūmiņa, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons un Dd studio radošais direktors Jānis Mitrēvics.
Jāni, Raivis savā lekcijā pieminēja, ka jūsu birojs bija pirmais profesionālais dizaina birojs Latvijā, kas sāka muzejiem sniegt pakalpojumus “no malas”, veidojot ne pašmāju izstādes, bet piedaloties profesionāļiem. Mums šķita svarīgi, ka tieši tu un tieši šeit, Anatomijas muzejā, pievienojies šai diskusijai. Mans jautājums tev – kā pa šiem nu jau 22 gadiem, kopš jūs sākāt konsultēt muzejus, ir mainījies muzeju un ekspozīciju ražošanas process – gan jums kā ražotājiem, gan muzejiem? Ja nav noslēpums, kā mainījies muzejs kā pasūtītājs?
Jānis Mitrēvics: Plašs jautājums. Lai atbildētu uz tavu jautājumu, man vajadzētu vairāk pagatavoties un salikt visu pa plauktiņiem. Bet varbūt sāksim ar muzeju. Muzejs pēc būtības ir tāda konservatīva iestāde, kurai par tādu, es domāju, būtu arī jāpaliek. Lai cik dīvaini šajā kontekstā tas neizklausītos, bet tur ir tā muzeja vērtība, ka muzejs ir konservatīvs, un šodien, klausoties par jaunajiem medijiem, faktiski domāju, ka tas konservatīvisms ir labs. Jo ir divas lietas. Jaunās tehnoloģijas nāk iekšā, un arvien ātrāk tās nāk iekšā. Un – jo tās ātrāk ienāk un populārākas ir, jo tikpat ātri tās mirst. Tādā kara terminoloģijā runājot – uzskrien tai lodei virsū, un kas pirmais skrien, tas pirmais ir beigts. Bet ir lietas, kas paliek. Man sākotnēji, strādājot ar muzejiem, bija programma, kas būtu, teiksim, ārpus tā, ko mēs darām, jāīsteno. Pirms gadiem septiņiem izdevām tādu kā atskatu uz savu darbību, kur faktiski tika noformulēti soļi, kā mēs nonākam no ieceres līdz muzejam. Kaut kas no tā visa ir novecojis, kaut kas palicis, ar ko var iet uz priekšu. Atgriežoties pie tēmas par konservatīvismu – jā, ir jāmainās paaudzēm un attieksmei. Bet fakts ir tāds, ka pa šo laiku ir nomainījušās paaudzes, bet situācija nav mainījusies. Tas ir labi vai slikti? No vienas puses, labi, jo, kā jau es teicu, manuprāt, muzejam pēc savas būtības jābūt konservatīvam, no otras puses, tu arī saproti, ka muzeji mainās, bet visu laiku notiek nevis cilvēces progress, bet notiek izmaiņas. Un izmaiņas notiek arvien ātrāk, bet – vai tāpēc cilvēks labāk dzīvo? Faktiski – pamatdoma ir par to, ka, lai ātrāk brauktu, tev vajag vairāk benzīna un jaudīgāku mašīnu, bet tu par to visu maksā – ar ekoloģiju utt. Tātad muzejs mainās, ir izmainījies un ir citādāks.
IZS: Kā un vai jūs paši kā Dd studio esat pa šo laiku mainījušies?
JM: Mēs mēģinām nofiksēt šīs pārmaiņas un pielāgoties. Sāksim ar to, ka ir dažādi muzeji. Izvērtēšanai būtu jābūt statistiskai, nevajadzētu pat vērtēt labi vai slikti, bet salikt pa plauktiņiem, ka tas ir piemēram, dokumentālais kino, tas ir mākslas kino utt., un tas jau vien kaut kā sakārtotu vērtēšanu. Citādāk, ja mēs runājam par muzejiem un tēmām, ir šī “peldēšana”, kur neprofesionālim ir ļoti grūti saprast, par ko ir runa un kas ir vērtīgs, kas nav.
IZS: Tajā pašā laikā, ja mēs vērtējam muzeja publisko kvalitāti? Piemēram, Eiropas Muzeju gada balvas vērtēšanā kritērijs ir publiskā kvalitāte un inovācijas, un nav tik ļoti no svara, vai tas ir tevis kādreiz minētais Adatu muzejs vai Nacionālais mākslas muzejs. Svarīgāk ir, vai apmeklētājs savu apmeklējuma kvalitāti saņem vai nē.
Raivis Sīmansons: Varbūt mēs varam nofokusēties. Krīzes laikā mēs paši piedalījāmies hakatonā, kur meklējām risinājumu, kā var rezervēt apmeklējumu uz muzeju, nopērkot biļeti un rezervējot laiku. Mēs pat piedāvājām, ka algoritms pēc kvadratūras rēķinātu optimālo apmeklētāju skaitu. Tik tālu nav tikts, bet, esot šajā muzejā, ar Bukla aplikāciju tu vari “paņemt” savu laiku, ne tikai nopirkt biļeti. Un šis ir viens tāds piedāvājums muzejos Latvijā. Tas tomēr ir kritērijs, pēc kura tu uzreiz atšķir vienu, kas ir pionieris, un daudzus, kas nav. Arī Lipkes muzejā mēs varam gaidīt apmeklētājus, un neviena nav, un tad pēkšņi nāk daudz, un tev ir tas noteiktais cipars, cik muzejā pašlaik drīkst būt apmeklētāju.
IZS: Jā. Bet es tomēr gribētu atgriezties pie ekspozīcijām un izstādēm, jo, runājot šodien par publisko kvalitāti, es tomēr gribētu palikt pie šodienas tēmas – kā mēs ekspozīciju un izstādes vērtējam no publiskās kvalitātes viedokļa?
RS: Es domāju, ka tas vienkārši ir objektīvs kritērijs, vai tā vieta un piedāvājums ir labs vai tas ir mazāk labs. Pat ja tas ir ļoti skaists un konservatīvs, un vērtība, bet svarīgākais ir tas, vai muzejs iet līdzi pieprasījumam. Elementāri – tās drošības normas, kas divus pēdējos gadus mums ir kritušas uz nerviem, tad ir tas objektīvais rādītājs – ir vai nav. Arī Nacionālajā bibliotēkā ieejot, pirmo reizi es ieeju un piespiežu to pogu, ka man jātiek iekšā, un man saka, ka man tas nav obligāti jādara, ja es neesmu kaut ko pasūtījis konkrētā lasītavā, ka viss ir tā plūstoši. Un tad ir tādi, kas ar digitāla rīka palīdzību efektīvi kontrolē, un tādi, kas ne. Tas tāds iestarpinājums.
IZS: Labi, bet atgriežamies pie ekspozīciju un izstāžu ražošanas un paskatāmies uz Latvijas situāciju – kas mums ir ar konkurenci un kvalitāti? Pēdējā laikā ir vairāki lieli rekonstrukciju piemēri. Kā konkurence un objektu daudzums, un tas, ka paši muzeji var apskatīt savus konkurentus, uzlabo kvalitāti?
JM: Es domāju, vienkārši ir jāapzinās, ka tā vietējā konkurence daudz neko nemaina. Protams, te visu laiku ir konkrētais šī brīža konteksts. Katrs mūsu mazpilsētas muzejs konkurē ar lielajiem pasaules muzejiem. Jo cilvēki ceļo.
RS: Vairs jau ne.
JM: Vairs jau ne. Es domāju, arī šai lietai jāpieiet nedaudz citādāk. Pasaule mainās un ir izmainījusies, bet mēs turpināsim ceļot, un viss tas process turpināsies. Šobrīd ir karš, bet visi kari beidzas, un domāju, ka šobrīd tas būs ātri.
RS: Tu domā, ka tas dekadentisms būs atpakaļ, ka varēs lidot uz Eiropu lētāk nekā uz Daugavpili?
JM: Es domāju, ka jā. Es domāju, ka tieši tāpat bija ar lidošanu. Mēs esam tagad pieraduši, ko drīkstam ņemt līdzi, kādas ir šīs kontroles, un turpinām lidot. Tāpat būs ar šīm kara un Covid-19 lietām, tā ir samaksa par to, ko mēs iegūstam, turpinot ceļot.
IZS: Tu tagad runā par apmeklētāju kā vērtētāju, bet par pašiem muzeja profesionāļiem – kad mēs ceļojam, vai to, ko mēs redzam ārzemēs, mēs attiecinām arī uz savu muzeju?
JM: Jā. Tikko muzeji sāka ceļot un skatīties, tie sāka redzēto attiecināt uz sevi. Ambiciozs mākslas muzejs teica – es redzēju šādi un man šo vajag.
IZS: Tad viena izmaiņa tomēr ir – ceļošana ir ietekmējusi, kā mēs skatāmies uz muzeju ražošanu.
Anete Krūmiņa: Es piekrītu par uzmanības konkurenci. Ne tikai ar citām institūcijām – mazi muzeji konkurē ar lieliem muzejiem un otrādi –, bet uzmanības konkurence ir par pilnīgi visu. Izstādes konkurē gan ar hokeja čempionātu, bērnudārzu, gan ar visu pārējo. Konkurence tādā ziņā ir milzīga. Tas pats par ietekmēm no ārzemēm. Pēc pieredzes, aizejot uz izstādi, grūti atturēties no iedziļināšanās konkrētās detaļās, un dažreiz aiz tā var pazaudēt kopējo stāstu. Bet tavs jautājums vairāk bija par konkurenci ražošanas ziņā.
IZS: Jā, par konkurenci pašā profesijas iekšienē, mazāk – par apmeklētāju, kas, bez šaubām, ir ļoti svarīgi. Tomēr šoreiz par pašu muzeju ražošanu. Pieņemsim, ka būtu vairāk objektu, vairāk finansējuma. Tas droši vien uzlabotu arī kvalitātes kritērijus?
AK: Finansējums, protams, ir milzīgs aspekts. Bet es personīgi uzskatu, ka aspekts, kas biežāk pietrūkst, ir laiks. Ja izstādei tiek dots pietiekoši daudz laika, to var izdomāt un mēģināt piesaistīt papildu finansējumu, atrast resursus, atrast komandu. Es pat lielāku uzsvaru liktu uz laiku.
RS: Es kā tāds tehnokrāts – atkal ar tām tehnoloģijām, kuras man patīk, jo tās vienkārši atvieglo dzīvi un organizē komunikācijas un izpētes virzienā. Tas pats Anatomy Next, kas spēj vizualizēt 3D iekšējos orgānus. Tas taču ir solis uz priekšu, nevis ģipša atlējums. Vai, runājot par virtuālo realitāti, – tas ir muzeju Netflix, kurš var arī salauzt muzejus, ja tie negatavosies, ka viņu vienkārši nebūs šajā vidē.
IZS: Bet izšķiršanās starp analogo un digitālo atkal tikai padziļinās to plaisu starp muzejiem, kuri to varēs atļauties, un tiem, kuri ne.
RS: Tāpēc mēs runājam par periodizāciju visā šajā procesā. Sākumā tās bija tikai lielās pašvaldības, kas varēja to atļauties, tad mēs tikām pie Eiropas līdzekļiem, mums tos meta pakaļ, tikai lai mēs tos apgūstam, jo Roma taču grib, lai visi ceļi būtu kārtībā un mēs visi kaut kādam standartam tuvotos. Tāpēc, nedaudz ar tādu pārspīlējumu, es tomēr ieviešu to standarta jēdzienu. Tāpēc es lietoju jēdzienu “muzeju industrija”, kāda tā Rietumos ir. Ja mēs uzskatām sevi par šīs pasaules daļu, tad, es domāju, mēs tiecamies uz to labāko. To jau arī pierāda tās lietotnes, kas ir izmatotas šajā vietā [Anatomijas muzejā].
JM: Kā es šobrīd definēju tās tehnoloģijas un analogās lietas muzejos: muzeji pirms kāda laika ieguva tādu jaunu atdzimšanu un popularitāti, un muzeju prestižs cēlās, jo parādījās digitālā pasaule un visas tās piedāvātās iespējas. Tad bija tā, ka muzejs ir noputējis, bet visas tās zināšanas varam pasmaržot, pataustīt digitālajā pasaulē. Bet tad tas cilvēks, kas sēdēja mājās un taustīja, un smaržoja pie sava “laptopa”, attapās, ka viņam gribas to dabīgo smaržu un arī tos putekļus. Muzejs ieguva jaunu popularitāti. Tajā pašā laikā mēs nevaram šobrīd iedomāties muzeju bez tehnoloģijām. Tad bija nākamais posms – katrs sevi cienošs muzejs, pat vismazākais, gribēja digitalizēties, ielikt kaut vai televizoru tajā vecajā ekspozīcijā, lai būtu moderns. Tas cilvēkiem raksturīgi – no viena grāvja nākošajā. Tagad ir labi, ka mēs sākam iegūt līdzsvaru, un tāpēc tajā ekspozīcijas plānošanā ir svarīga mediju plānošana. Ir tāds jēdziens “stāsta stāstīšana”, ko, iespējams, pat mēs ieviesām. Mediju plānošana faktiski nozīmē to, ka mēs ņemam šo satura materiālu un katram stāsta fragmentam vai daļai, epizodei mēģinām atrast atbilstošu mediju – vai galvaskauss tiek eksponēts analogā veidā, vai arī kaut kas par viņu jāizstāsta tā, kā mēs varam to izdarīt konkrētā digitālā medijā. Es šobrīd negribu vairs visu dalīt digitālajā pasaulē un analogajā pasaulē, jo tā digitālā pasaule atrodas analogajā pasaulē. Tātad mums ir viena pasaule, kurā ir digitālie elementi. Un tos nevajag ne pārspīlēt, ne ignorēt. Tad ir šis rezultāts.
IZS: Jā, Muzeju inovāciju barometrā tika teikts, ka, ja digitālais risinājums ir kārtējais mākslas darbs ekspozīcijā, tas ir slikti. Digitālam jābūt rīkam, ar kuru nolasīt vēstījumu, un tad tam ir jēga. Tam nekādā ziņā nebūtu jābūt pašmērķim, ka mums jātiek pie jaunākās tehnoloģijas, lai mums tā būtu pirmajiem, bet būtu jābūt segumam, mērķim, kāpēc mēs to tehnoloģiju izmantojam.
RS: Tikpat labi tā varētu būt mērķtiecīga izvēle – turēties tikai pie viena medija. Arī kā tāds statement, ka nav tādu līdzekļu, lai mēs apgūtu jaunākās digitālās tehnoloģijas. Bet darīt to izcilā amatniecības līmenī un arī analogā formā. Tā ir izvēle, mēs esam daudzas tādas izstādes redzējuši, kas iet šo ceļu. Un arī daudzus uzņēmumus, kas pozicionē sevi, ka tie ražo interaktīvus risinājumus, kur var ķerties ar rokām klāt un kur nav digitālo elementu.
JM: Tur tā lieta ir apstāklī, ka, ja akcents tiek likts uz pašu tehnoloģiju, tad tā fiksi noveco, un cauri. Savukārt, ja pamatā ir stāsts, tad tas jau nenoveco. Stāsts paliek. Tu vari uz veca televizora to skatīties, bet tas nebojā stāsta saturu. Ja tu liec uzsvaru uz šī brīža televizora tehnoloģiju, tas nestrādā. Te mēs atgriežamies pie tā, ka svarīgs ir saturs. Stāsts konkrētajā tehnoloģijā – ja ir pareizā proporcija, tad tas ir ilgspēlējoši.
AK: Te var piebilst, ka liela nozīme ir pasūtītājam. Un – kādas ir pasūtītāja galvenās ambīcijas. Jo es neticu, ka ir viens pareizais scenārijs, kā ir jātaisa izstāde. Katrai tēmai jāmeklē savs piemērotākais risinājums. Un nav tāda gatava “čekliste”, cik procentiem jābūt tam vai tam. Bet dažreiz ir tā, ka atnāk izstādes autors un paziņo – es gribu konkrēti projekciju, ekrānu. Neatkarīgi no tā, vai tas der vai neder. Es domāju – ja šos lēmumus atstāj izstādes dizaina komandas ziņā, kuri piemeklē šos atbilstošos medijus, kas kuram stāsta fragmentam ir atbilstošāks, tad tas noveco kaut kā citādāk un pielāgojas.
IZS: Kā, jūsuprāt, šie pēdējo divu gadu notikumi (gan Covid-19, gan karš Ukrainā) ietekmēs to, kā mēs runāsim par muzeju, kā mēs runāsim par muzeju ražošanu, ekspozīcijām un izstādēm muzejos?
AK: Pandēmija LNB pieredzē mūs tieši ietekmēja materiālu izvēlē. Gluži vienkārši – kuri materiāli pakļaujas tīrīšanai, kuri ne; kura drukas tehnoloģija, lietojot tīrīšanas līdzekļus, vienkārši izšķīst un kura, neskatoties uz biežajām tīrīšanām, spēj izdzīvot. Tīri tā materiālā puse pandēmijas laikā mainījās ievērojami. Jo pirms tam bija “trends”, ka jābūt “tačskrīniem”, kur var kaut ko pabakstīties, kaut ko atvērt, bet pēkšņi – ekrāniem jābūt tīrāmiem, un tā ir bīstama vieta, kur var dabūt kaut ko traku, no kā nomirs vecmāmiņa. Tas pēkšņi lika pārvērtēt visu mediju materiālo pusi.
Kā karš ietekmēs? Viena lieta noteikti ir izmaksas. Un es ceru, ka izstādes kļūs drosmīgākas un izmantos iespēju runāt brīvi un runāt par dažādām tēmām, un runāt skaļāk. Atmiņu institūcijām kā zināšanu krātuvēm ir potenciāls nest tās zināšanas – tas tāds svarīgs aspekts.
JM: Karš ietekmēs ekonomiku, un, lai kā negribētos, muzejs nav primārā lieta, kas būs vajadzīga pēc kara. Bet, no vēstures aspekta skatoties, visi šie kari un šādas lietas arī paātrina kaut kādus procesus, kas ir stagnējuši. Tā ka var būt, ja mēs runājam par muzeju nozari, kas lēnu mainās, karš būs veicinājis ātras izmaiņas un ātru reakciju. Bet mēs to nevaram paredzēt.
IZS: Jā, ja tu teici sākumā, ka muzeji ir konservatīvas iestādes, es gaidītu, ka mēs kā kultūras mantojuma institūcijas spētu ātrāk reaģēt un tradīcija mainītos – ja tagad lielākoties pastāvīgās ekspozīcijas ir “pastāvīgas” kā minimums 5–10 gadus un vairāk, tad mēs ieviestu ātrāk reaģējošu moduļu sistēmu ekspozīcijās. Tas, protams, atduras pie finansējuma un plānošanas, arī interpretācijas.
RS: Par to, ko Jānis teica, – ka tās nav tās essential institūcijas – pret to visa Rietumu sabiedrība Covid-19 laikā cīnījās. Jo non-essential – ciet, un tad arī atvēršana notiek tieši tādā pašā secībā. Mūsu profesijas paradokss ir tas, ka mēs cīnāmies par atzinību, par to, ka mēs esam essential, ka mēs esam būtiski. Lai saprastu kaut kādu dziļuma dimensiju jebkam, kas ir šeit, mums acu priekšā, ir vajadzīgas šādas institūcijas, kas to spēj piedāvāt. Es nezinu, varbūt atkal tehnoloģijas ir risinājums, kas to spēs piedāvāt. Viena lieta – mēs šeit miera apstākļos, 30 gadus dzīvojot relatīvā pārticībā un tikai kļūstot turīgāki, spējam runāt par kaut kādu muzeju kritikas procesu, izvērtējuma procesu. Un tā viena lielā parāde, kur tas parādās, ir Eiropas Muzeju gada balva, kur arī Jāņa studijas veidots muzejs ir saņēmis balvu un citi Latvijas muzeji. Cik atceros, līdz šim tur nav bijis neviens Ukrainas muzejs. Tas tikai nozīmē, ka tas ir miera laiku produkts.
IZS: Ja neskaita divus mēģinājumus 90. gados, arī Latvija uz 20 gadiem no tās scēnas vispār pazuda un atgriezās tikai 2011. gadā ar Mākslas muzeja “Rīgas Birža” pieteikumu.
RS: Tā ir tā mūsu jaunāko laiku periodizācija.
JM: Tas, ko tu teici par Ukrainas muzejiem, – tur ir tāda dziļa jēga visā tajā, jo tas pierāda muzeju nozīmi un līdzekļu ieguldīšanu. Skola ir viena lieta, muzejs ir otra lieta. Daudzas lietas muzejos varbūt norit labāk nekā skolā, arī “Skolas somas” projekts to pierādīja. Tur varbūt būtu tas pamatojums ieguldīt muzejā. Iespējams, Ukrainas muzejos nebija vajadzīgais ieguldījums, ja mēs pie tās jēgas un problēmas atgriežamies.
RS: Bet muzeji būs tomēr objektīvi ļoti svarīgi, kur atgriezties normalitātē.
JM: Mēs divatā par to vienosimies, varbūt mūsu uzdevums ir pastāstīt kādam, kas ir jāatjauno un kur jāinvestē.
IZS: Arī Latvijā vēl daudzi muzeji gaida uz investīcijām un rekonstrukcijas plāniem, un to, lai viņi tiktu iekļauti prioritāšu sarakstā, piemēram, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgas pilī u. c. Mums ir, uz ko tiekties arī ar lieliem nacionālas nozīmes objektiem. Tāpēc es domāju, ka mēs par nozares ražošanas standartiem vēl daudz diskutēsim.
Noslēdzot – vai jūs katrs varētu nosaukt vienu tendenci, ko jūs gribētu redzēt turpmākajos 5–10 gados muzeju ražošanā? Kas ir nepieciešams, lai mēs kā nozare attīstītos?
JM: Analīze un plānošana.
AK: Daudzpusīgāka, plašāka satura interpretācija.
RS: Multidisciplināras, starpdisciplināras komandas, dažādi leņķi, skatījums uz tematiku.
IZS: Paldies jums par sarunu!
Foto: Didzis Grodzs
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds