5. novembrī Žaņa Lipkes memoriālā norisinājās Lipkes memoriāla un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta rīkotā konference “Pilsoniskā drosme demokrātiskai nākotnei – Žanim Lipkem 120”.
Konferenci ievadīja diskusija “Vai Latvijas jaunatnes nevaldības organizācijas un neformālās izglītības centri kļūs par valdības iecerētās visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas sastāvdaļu?”
Kontekstam:
2024. gadā valsts aizsardzības mācība tiks iekļauta valsts vidējās un profesionālās izglītības standartā kā obligāts mācību priekšmets.
Mediji vēsta, ka šāds Saeimas lēmums pieņemts, atbalstot virzību uz visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidošanu un uzsverot pilsoniskās apziņas veidošanas un patriotiskās audzināšanas nozīmīgumu jaunās paaudzes izglītošanas procesā, kā arī aktualizējot valsts aizsardzības prasmju attīstīšanas nepieciešamību.
Vai Latvijas jaunatnes nevaldības organizācijas un neformālās izglītības centri, piemēram, topošais Žaņa Lipkes memoriāla izglītības centrs, kļūs par valdības iecerētās visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas sastāvdaļu?
Diskusijā piedalījās: LR aizsardzības ministrs, Dr. Artis Pabriks, Dr. Aija van der Steina, Dr. habil. Maija Kūle, Dr. Marija Golubeva, Māris Gailis, Lolita Tomsone, Agnija Jansone.
Diskusijas moderators – Dr. Deniss Hanovs.
Deniss Hanovs: Labdien visiem, kas seko diskusijai klātienē un tiešsaistē! Tātad, Žanis Lipke, cilvēks, kas dzimis pirms 120 gadiem, – neko nezinot no pilsoniskās izglītības, bijis drosmīgs. Viņš bija cilvēks, kas glāba dzīvības, nedomājot par to, vai tas ir bīstami, viņš riskēja ar savas ģimenes drošību un teica “nē” totalitāram režīmam.
Šī drosme ir inspirācijas avots arī memoriālam – tiem, kas veidojuši ideju, ka ir jāatceras cilvēks un daudzi citi, kas glābuši ebreju dzīvības totalitārisma režīmā.
Totalitārisma režīms joprojām ir izaicinājums arī mūsdienu demokrātijai. Jo demokrātija kļūst vārgāka, trauslāka – tai ir arvien vairāk skatītāju, nevis dalībnieku. Tas arī ir jautājums par drošību, par demokrātijas nākotni.
Tāpēc šodienas konference ir domāta kā dialogs, kā iespēja runāt par to, kāda ir muzeju loma demokrātijas stabilizācijā. Demokrātija un drosme kultūrā ir fenomens, kas ir jāaizsargā un jāattīsta. Protams, arī jaunatnes loma šeit ir ārkārtīgi svarīga – mēs runājam par topošajiem pilsoņiem.
Man ir ļoti liels prieks, ka šodien, sadarbībā ar Latvijas Universitāti, mums ir iespēja debatēt un šajā diskusijā atbalstīt plurālismu. Mums ir daudz viesu, kas pārstāv dažādus viedokļus, un plurālisms šodien šeit izskanēs.
Kā pirmo runātāju es piesaku akadēmiķi, profesori Maiju Kūli – cilvēku, kas gadu desmitiem reflektē par demokrātijas attīstību, dinamiku, nākotni un riskiem Latvijā un arī pasaulē. Maija ir arī pasniedzēja, kas aicina kritiski domāt. Paldies jums un visiem pārējiem diskusijas dalībniekiem, ka piekritāt piedalīties šajā intensīvajā un arī politiski sarežģītajā laikā. Lūdzu, profesores kundze, vārds jums.
Maija Kūle: Es gribu teikt, ka šī konference Filozofijas un socioloģijas institūtam šogad ir viena no svarīgākajām, jo tai ir daudz un dažādi uzdevumi un liela misija. Mēs svinam Žanim Lipkem 120 gadu jubileju. Jau tas vien ir ko vērts, ka tik ilgu laiku šis latviešu cilvēks – varonis – ir mūsu atmiņā, un viņam ir jābūt kā pilsoniskās drosmes paraugam arī tālu uz priekšu.
Šīs konferences nosaukums ir zīmīgs, svarīgs, tas ir – “Pilsoniskā drosme demokrātiskai nākotnei”. Filozofijas un socioloģijas institūtam ir bijuši projekti, kas aizstāv demokrātiskās vērtības, kas pēta nākotni un arī pilsonisko drosmi – jau no 90. gadiem, kad ļoti daudzi piedalījās Tautas frontes pasākumos un atjaunoja neatkarīgo Latviju. Taču salīdzinoši ar to laika posmu, kurā tik ļoti grūtos, sarežģītos apstākļos parādīja savu drosmi Žanis Lipke, protams, mēs dzīvojam daudz mierīgākos, bet arī stipri atbildīgākos apstākļos. Jo vajadzība pēc pilsoniskās drosmes arī valsts visaptverošai aizsardzībai kļūst arvien aktuālāka. Jāsaprot, ka pilsoniskā drosme ir svarīga, kad grūtos un sarežģītos apstākļos būs jāizšķiras par vērtībām un kurā pusē tu būsi. Šī drosme veidos mūsu Latvijas demokrātiskās nākotnes stiprību un nozīmi.
Mūsu institūtā tiek realizēts projekts MemoTours, kuru vada Aija van der Steina. Gribu teikt, ka šis projekts ir ekselents, mēs vienmēr ar to esam lepojušies un uzskatām, ka trīs gadu periods, kā tas mēdz būt ar zinātnes projektiem, vēl ir par mazu, jo tēmai par to, ko darīja tādi cilvēki kā Žanis Lipke, ir vajadzīga ilgstošāka saistība ar visaptverošās valsts aizsardzības koncepciju, pasākumiem, kas tiek ieviesti Latvijā.
Un tāpēc mēs kā institūta pētnieki esam gandarīti, ka sadarbojamies ar Žaņa Lipkes muzeju, Rīgas Stradiņa universitāti un ka esam kopā pie ļoti svarīgas un, kā jau Deniss teica, atbildīgas tēmas.
Mums jāmēģina arvien vairāk izstrādāt metodes, audzinošus pasākumus, lai jaunatnei parādītu šo sarežģīto vēsturi un ļoti augsta ranga pilsoniskās drosmes iespēju, kā top cilvēki varoņi.
Tāpēc, man šķiet, ir laba doma par Žaņa Lipkes muzeja tālāku saistību ar plašāku, nozīmīgāku izglītības centru, kas piedāvātu iekļaušanos visaptverošās valsts aizsardzības koncepcijas realizācijā. Un, protams, Latvijas Universitāte ar visiem saviem spēkiem un pētniekiem ir gatava iesaistīties. Tāpat mēs esam gatavi turpināt sadarboties projektos, kas saistāmi ar tā saukto “tumšo pagātni”, lai tā nekad neatkārtots un lai mēs visi būtu stipri un drosmīgi, veidojot savas Latvijas un Eiropas Savienības stipru, drosmīgu, pilsonisku un demokrātisku nākotni.
Vēlu jums sekmīgu darbu konferencē, prieku pašiem, pat ja notiek strīdēšanās. Tā jāuzskata par labu demokrātijas raksturojumu, jo dialogos top patiesība un kopā pastāvēšana, kopā iestāšanās par demokrātiskām vērtībām. Un lai šai konferencei būtu tālāks nozīmīgs iespaids uz tiem plāniem un iecerēm, kas ir mūsu valstij, Eiropai un mūsu Latvijas Universitātei.
Deniss Hanovs: Paldies, Kūles kundze! Paldies par šiem vārdiem un ideju, ka pilsoniskā drosme, protams, nepastāv kā abstrakta kategorija, bet tai ir jākļūst arī par daļu no izglītības procesa.
Līdz ar to šodien mēs arī domāsim un runāsim par to, kā muzeji var iesaistīties šajā procesā, jo vairākās citās valstīs pilsoniskā vai politiskā izglītība jau sen ir realitāte. Bet es domāju, ka mēs esam gatavi tam, lai veidotu pilsonisko drosmi kā elementu izglītības struktūrās un saturā. Runājot par drosmi, mums jāsaprot, ka drosme nozīmē ne tikai atcerēties laikus, par ko runāja akadēmiķes kundze, bet arī domāt par muzeju-memoriālu kā telpu, kur var atcerēties nākotni, respektīvi, domāt par to, kā drosme var tapt par ikdienas realitāti.
Ne vienmēr un ne visi būs varoņi. Domāt kritiski, teikt “nē” populismam, radikālismam, vienkāršotai pasaulei ir ļoti, ļoti svarīgi, lai demokrātija būtu dzīva. Tāpēc, runājot par drosmi, pirms vairākiem gadiem ļoti drosmīga ideja bija atcerēties Žani Lipki un viņa ģimeni, to, ko viņi ir paveikuši, glābjot citu cilvēku dzīvības. Un drosmīgi bija arī pierunāt, pārliecināt, lūgt atbalstīt šo ideju, un tā tapa memoriāls, kas tagad funkcionē arī kā telpa sarunai un dialogam. Es gribētu dot vārdu cilvēkam, kam bija drosme atcerēties, sapņot un veidot memoriāla telpu. Māris Gailis, lūdzu!
Māris Gailis: Paldies, Denis! Cienījamie klātesošie, skatītāji! Mūsu muzejs strādā jau no 2012. gada; ir pagājuši astoņi gadi, un es uzdrošinos teikt, ka muzejs ir ieņēmis savu vietu Latvijas muzeju pulkā.
Žaņa Lipkes paveiktais vācu okupācijas laikā beidzot ir pienācīgi atainots, un aizvien vairāk cilvēki par to uzzina. Atzīmējot Lipkes 120. gadadienu, esam uzsākuši jaunu projektu un ceram, ka tas izdosies. Tepat blakus ir iespējams nopirkt zemes gabalu, kam mēs vācam līdzekļus, lai uzbūvētu jaunu ēku, kas kļūtu par izglītības centru, kur varētu runāt ar jauniešiem par svarīgiem cilvēka tikumiem, un viens no tiem ir drosme. Kas tā ir? Acīmredzot zelta vidusceļš starp pārdrošību un gļēvumu. Man tomēr šķiet, ka tuvāk pārdrošībai, nekā gļēvumam. Lielākoties cilvēki nepiedzimst drosmīgi, šo īpašību pakāpeniski veido, mācoties no labiem piemēriem, – protams, labojot arī kļūdas. Drosme ir tikums, un to audzina un trenē.
Šo gadu laikā notikušas daudzas sarunas par sabiedrībai svarīgiem, bieži arī neērtiem jautājumiem. Gribētos šo praksi turpināt – izmantojot piemērotāku vietu, ja mums izdosies projektu realizēt.
Pavērojot sabiedrības šķelšanos, pavērojot, kas notiek Amerikas Savienotajās Valstīs, – tas ir tas, kas mūs uztrauc. Publika radikalizējas, izteikumi radikalizējas; pretējo uzskatu paudēji negrib klausīties nekādos citos viedokļos un praktiski cenšas dzīvot tā sauktajā “savā burbulī”.
Mēs gribētu šeit mēģināt uzklausīt arī pretējo ideju paudējus. Mums jāmēģina panākt, ka viens otrā ieklausāmies, vajadzētu turpināt rīkot sarunas par kontroversāliem tematiem, bet, protams, runātājiem jābūt kompetentiem, pieklājīgiem, ar inteliģentu toni, ar labu argumentāciju. Protams, jāsāk ar to, ka jāatrod tēma, kas vieno. Un, kad par to ir izrunāts, tad runāt par atšķirīgo. Patriotisms ir vienojoša tēma. Un es domāju, ka arī šeit ir daudz par ko diskutēt.
Mēs nevēlamies kļūt par kāda politiska spēka ruporu, gribam atturēties arī no spontānu iniciatīvu atbalstīšanas, atturēties no politiskas pozīcijas ieņemšanas un konkrētu politisku spēku lobija. Mācīties no vēstures, ka ne vienmēr vairākumam ir taisnība.
Muzejs grib kļūt par ilglaicīgu lietu. Paldies!
Deniss Hanovs: Paldies Mārim Gailim par ievadvārdiem, par stāstu, ka memoriāls ir plurālisma, dialoga un arī drosmes telpa, un par ilglaicīgo vīziju, kā mēs attīstāmies un kas ir memoriāla prioritātes.
Bet līdztekus memoriālam pastāv vairākas citas versijas un formāti, kā var stāstīt par tumšo un traģisko pagātni, iesaistīt cilvēkus dzīvajā vēsturē, stāstījumā par to, kā top varoņi.
Prieks, ka mums šodien ir arī praktiskas idejas, kā varam sadarboties pagātnes pētniecības jomā. LU Filozofijas un socioloģijas institūtā top sarežģīts un saistošs projekts ar nosaukumu MemoTours. Šodien pie mums ir projekta vadītāja Aija van der Steina, kura pastāstīs vairāk par projektu.
Aija van der Steina: Augsti godātais ministra kungs, kolēģi! Man ir patiess prieks un arī mazliet bija vajadzīga drosme, lai uzstātos šeit, jo pēdējos divdesmit gadus esmu pētījusi tūrisma tēmu, un varētu šķist – kāds sakars tūrismam ar šo sarežģīto vēsturisko mantojumu?
Bet gribu parādīt to ceļu, kāpēc mēs esam šajā projektā, kāpēc pie šīs tēmas strādājam un kāpēc mums tas liekas svarīgi. Un ne tikai mums.
Bija 2015. gads, es analizēju Tripadvisor atsauksmes par Latviju un uzdūros šādai atsauksmei, kas mani uzrunāja: “Rodas sajūta, ka viņiem ir vienalga”. Un man šķita – kā? Vai tiešām mēs radām iespaidu, ka mums ir vienalga? Tad es sazinājos ar kolēģi, profesori Maiju Rozīti, un teicu, ka mums vajadzētu saprast, kas notiek. Mēs veicām pilotpētījumu. Un šeit es parādīšu mūsu divu gadu darba rezultātu, līdz mēs saņēmām finansējumu, lai pētītu mijiedarbību starp mūsu sarežģīto mantojumu, kolektīvo piemiņas kultūru, tūrisma pieprasījumu un piedāvājumu. Jā, skan ļoti ekonomiski, bet, piedaloties tālākajās sesijās, jūs sapratīsiet, mums bija nepieciešams savākt ļoti starpdisciplināru grupu, kādā es līdz šim nebiju strādājusi. Tie ir vēsturnieki, filozofi, ekonomisti, ģeogrāfi, tie ir komunikāciju un muzeoloģijas speciālisti.
Ja atgriežos pie sarežģītā mantojuma, tad jāsaka, ka sarežģītība nav mantojumā. Sarežģītība ir tajā, ka dažādas grupas redz dažādi vienu un to pašu vietu un vienus un tos pašus notikumus. Un ne tikai vienā valstī. Tūrisms ir tā nozare, kas atved pie mums citas grupas, kas atved mums dažādu skatījumu, un, protams, citus interesē arī mūsu skatījums. Iezīmējot galvenās grupas, kuru viedokli mēs pētījuma gaitā vēlamies noskaidrot, gribam saprast, kāpēc ārzemju ceļotāji apmeklē konkrētas vietas, vai viņi vēlas tās pieredzēt, kāds ir viņu pieredzējums, kādas ir sajūtas. Un, jāsaka, izglītības aspekts tūrisma pieredzējumā mūsdienās ir ļoti svarīgs.
Tāpat mēs gribam noskaidrot, kā vietējie redz un novērtē šīs vietas. Un kā viņi redz to, ka mūsu viesi apmeklē vietas, kas saistītas ne ar mūsu gaišākajiem notikumiem vēsturē, bet tiešām ar drūmākajiem.
Līdz šim pētījumi, kas saistīti ar drūmo pagātni, ar holokaustu, vairāk bijuši vienas nozares vai apakšnozares tēma. Mūsu pētījumā mēs nākam kopā un liekam kopā zinātību no visām nozarēm, kurām ir kāds sakars ar šo jautājumu – tūrisms un sarežģītā pagātne.
Īpašu uzmanību pievēršam jauniešu auditorijai, un jāatzīst, ka pasaulē ir ļoti maz pētījumu par to, kā veidojas jauniešu piemiņas kultūra, kā veidojas viņu uzmanība šajā digitālajā ērā.
Mēs zinām, ka pieredzējums, iespaidi un attieksme pret kādu vietu neveidojas, tikai tur ierodoties, – tā veidojas jau digitālajā vidē, iegūstot informāciju, iespējams, spēlējot virtuālās spēles, bet pēc ceļojuma tā parādās komentāros, iespaidos un bildēs. Mēs tiešām redzam, ka pasaulē ir pētījumi, kas saistīti ar sarežģīto mantojumu (tostarp – par holokausta mantojumu, kas visbiežāk ir skatīts “drūmā” jeb “tumšā” tūrisma kontekstā), bet mūsu – Austrumeiropas, Baltijas – pienesums ir ļoti mazs. Mēs redzam, ka mēs varētu piedalīties šajā starptautiskajā diskusijā. Tāpat mēs redzam, ka mēs varētu dot praktisku pienesumu tūrisma nozarei, ceļojuma galamērķiem jeb pašvaldībām, kurās mūsu pilotprojektā šovasar sastapāmies ar jautājumiem – “Jā, mēs zinām, mums vajadzētu labāk komunicēt par šīm vietām, bet mēs īsti nezinām, kā. Tas ir tik jūtīgi. Ko domās vietējie?” Mēs sapratām, ka mums jāstrādā arī pie praktiskiem ieteikumiem, kā komunicēt.
Mēs mācāmies viens no otra. Jau tagad, pilotprojekta fāzē, mums ir daudzi praktiski ieteikumi nozarei. Mēs sākām pētījumu šī gada sākumā, bet mums jau ir pirmie rezultāti, jo aktīvi gan strādājām pie starptautiskās zinātniskās literatūras izpētes, gan veicām pilotpētījumus, apmeklējot 39 holokausta piemiņas vietas un runājot ar vietējiem pašvaldību pārstāvjiem un šo vietu uzturētājiem, arī tūrisma informācijas speciālistiem, un mums jau ir savi secinājumi.
Deniss Hanovs: Paldies, Aija, par stāstu. Ja mēs runājam par drosmi, tā ir arī drosme aizsargāt vērtības, aizsargāt brīvību. Mūsu šīsdienas saruna ir diezgan eklektiska pēc satura un formas, mēs runāsim arī par iniciatīvu, kas paredz, ka no 2024. gada tā sauktā valsts aizsardzības mācība kļūs par daļu no mācību satura. Un mēs šodien runāsim par to, cik lielā mērā drosme ir saistīta ar drošības konceptiem mūsdienu ļoti nedrošajā, neskaidrajā un ārkārtīgi sarežģītajā pasaulē, kur dažādas nozīmes tomēr, manuprāt, ir ceļš uz plurālismu un uz to, ka mēs varam pasargāt arī mūsu brīvību. Vienkāršota pasaule ir diezgan bīstama. Tāpēc man ir liels prieks, ka uz diskusiju pie mums ir ieradies Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš izstāstīs savu versiju par šo iniciatīvu saiknē ar demokrātiju, brīvību un stabilitāti.
Artis Pabriks: Vispirms – paldies par uzaicinājumu! Nākot uz šo muzeju, protams, pārņem dažādas sajūtas. Es šo īso uzrunu mēģināšu teikt, skatoties caur personīgo prizmu, parādot, kā mums vajadzētu un kā mēs veidojam Latvijas politiku attiecībā pret patriotismu, pret pilsonisko drosmi un vienkārši pret veidiem, kā mēs gribam redzēt labākus cilvēkus mūsu sabiedrībā.
Ļoti bieži lielas problēmas ir vienkāršāk paskaidrot jaunajai paaudzei, un ne tikai, ja ir kāda personīga pieredze vai kas tāds, kas ļauj cilvēkiem saprast, par ko ir stāsts. Es gribētu dažos vārdos pateikt, ka arī man ir šī pieredze, jo, ja mēs runājam par holokaustu, Žani Lipki, ja mēs runājam par Otro pasaules karu, tad ir maz ģimeņu, kuras nebūtu cietušas vienā vai otrā veidā. Arī mans vecaistēvs tika iznīcināts, nogalināts tajā pašā laikā, kad sākās represijas un holokausts pret Latvijas ebrejiem, proti, arī viņam 1941. gada augusta sākumā naktī atnāca cilvēki pakaļ, kas viņu paņēma, nomocīja un pēc pāris mēnešiem nošāva Rīgas Centrālcietumā. Es joprojām nezinu, kur viņš ir. Bet tie nebija sveši cilvēki, kas atnāca, tie bija mūsu pašu latvieši, kas atnāca viņam pakaļ.
Ko es ar to gribu pateikt? Kad mēs nonākam krīzes situācijā, tad ļoti bieži atklājas cilvēku personīgā iedaba, jo, kad esam krīzē, vai nu krītam panikā, vai mūsos parādās kādas labākas īpašības, vai arī otrādi – parādās šīs sliktās īpašības. Mūsu uzdevums – ja mēs gribam redzēt labāku sabiedrību, ja mēs gribam, lai pastāvētu demokrātiska un brīva valsts – ir veicināt izpratni mūsu jaunatnē ar pagātnes un piemēru palīdzību, izpratni par to, kā saglabāt krīzes situācijā vēsu prātu.
Arī Aizsardzības ministrija pašlaik virza kampaņu “72 stundas”, par kuru dažs labs baidās un saka: “Jūs mūs aicināt gatavoties karam.” Bet nē – lai cilvēks varētu pieņemt saprātīgu lēmumu, viņam vispirms jābūt mierīgam. Tad, kad viņš ir mierīgs, viņš var pieņemt pareizo lēmumu, kas balstīts morāles principos, vērtībās.
Es neatceros precīzi, kurš tas bija, bet viens no varoņiem uz viņam uzdoto jautājumu “Kā tu spēji būt varonis un veikt labos darbus?” atbildēja: “Zināt, man visu mūžu bija bail būt par gļēvuli.” Tas nozīmē, ka ir dažādi motīvi, bet bailes būt par gļēvuli bija tas, kas ļāva viņam kļūt par varoni.
Es domāju, ka Žaņa Lipkes gadījums no šī viedokļa ir cienījams, tas parāda, ka situācijā, kurā tu sastopies ar reālām briesmām (mēs, protams, varam būt varoņi sociālajos tīklos, mēs varam daudz runāt par svarīgām vērtībām, bet to mēs darām, kad mums ir priekšā vai nu ekrāni, vai maskas kā tagad, – tad mēs visi esam varoņi), tas, vai mēs klusējam vai runājam, vai mēs darām kaut ko pretēju vairākuma viedoklim, pretēji varas viedoklim, tas jau ir pavisam kas cits. Tad bieži tie varoņi, kas bijuši uz papīra, ekrānos vai kaut kur citur, pazūd. Žanis Lipke bija viens no tiem, kas spēja izvēlēties pareizo ceļu un kuram bija šis morāles kompass. Un viņš ne tikai spēja izvērtēt un izvēlēties pareizo ceļu, nebūdams filozofijas korifejs vai kāds cits varonis sabiedrībā, bet viņš spēja arī īstenot šīs lietas.
Ja man tagad jāskatās no savas nozares perspektīvas, tad šeit jau tika minēta valsts aizsardzības mācība. Pašos pirmsākumos valsts aizsardzības mācība nav un netika plānota kā visaptveroša patriotisma vai pareizas domāšanas mācība. Bet Aizsardzības ministrijā, sastopoties ar reālām lietām, mēs ļoti ātri sapratām, ka bez tā mēs iztikt nevaram. Tas, kas bieži atšķir domāšanu armijā, bruņotajos spēkos un Aizsardzības ministrijā no daudzām citām nozarēm, ir tas, ka mēs nevaram dzīvot ilūziju pasaulē. Mums ir jādomā reāli, zinot, kādi ir resursi un kādi ir izaicinājumi, un, balstoties uz šiem resursiem, jāmēģina lietas risināt.
Valsts aizsardzības mācība lielā mērā ir ar mērķi veidot Latvijas jauno paaudzi un sabiedrību – kā noturīgu paaudzi, kas var ne tikai zināt pareizās vērtības – mūsu brīvību, demokrātiju, indivīda tiesības, tiesiskumu, cilvēktiesības –, bet arī grib un ir spējīgi par šīm vērtībām iestāties. Protams, Latvijas izglītības sistēmā, tāpat kā jebkurā izglītības sistēmā, ir daudz svarīgu uzdevumu – socializēt jauno paaudzi, mācīt vēsturi, valodu, matemātiku, mācīt būt par labu cilvēku. Un šeit valsts aizsardzības mācības konceptā arī tam ir atvēlēti apmēram 20 %. No sabiedrības zināšanu viedokļa raugoties, mēs esam tikai palīgmācība, mēs neesam galvenie, kas ar to nodarbojas.
Jāsaprot, ka aizsardzības nozares galvenais fokuss tomēr ir gatavība krīzēm – zināt ne tikai, kas ir jādara, bet arī, kā darīt. Jo viena lieta ir būt uz ielas un redzēt, ka kaut kas notiek ar tavu līdzpilsoni, kāds uzbrūk vai ir kāda avārija. Mēs to zinām arī no mūsu jaunsargu kustības, es pats pagājušajā gadā apbalvoju vairākus jauniešus par to, ka viņi, atšķirībā no daudziem citiem līdzpilsoņiem, redzot, ka kaut kas ļauns notiek, devās palīgā un izglāba cilvēku. Citi, iespējams, būtu gribējuši glābt, bet viņi nebūtu zinājuši, ko darīt.
Un mūsu uzdevums ir ne tikai pateikt, ka ir kaut kas jādara, bet apmācīt tā, lai viņi zina, ko darīt. Es vienmēr esmu (un ne tikai tāpēc, ka esmu aizsardzības ministrs) iestājies pret pacifisma ideoloģiju. Tas nav tāpēc, ka man nepatīk miers, bet uzskatu, ka cilvēkam, kurš saka, ka viņš ir pacifists, ir dota privilēģija būt miermīlīgam, būt pacifistam, jo vienmēr pasaulē būs kāds, kas viņa pacifista pārliecības dēļ ir gatavs riskēt ar savu dzīvību. Jo, ja tādu nebūs, būs ļoti grūti šīs vērtības aizstāvēt.
Mēs šeit runājam par demokrātiju, un es, nu jau kā bijušais praktizējošais politologs, gribētu teikt, ka šī diskusija pat nav tik daudz par demokrātiju (ja mēs runājam par konceptiem), tā drīzāk ir par individuālo liberālisma devu demokrātijā. Jo demokrātija bieži vien var būt vairākuma tirānija. Mēs atnākam, nobalsojam – vairākums domā tā, un mazākums lai paklusē! Mūsu uzdevums, lai pastāvētu brīvība un veselīga sabiedrība, ir vienmēr rast veidu, kā lai cilvēks, kurš domā citādāk, kurš ir mazākumā un kurš iestājas par individuālām vērtībām, arī spēj savu viedokli paust. Jo citādi mēs peldēsim pa straumei – mēs varam ar vairākumu nobalsot, bet vairākums vēl nenozīmē intelektuālo pārākumu. Un tā arī ir tā lielā atšķirība. Valsts aizsardzības mācības uzdevums ir ambiciozs, jo, tikai no militārā viedokļa raugoties, mums ir jābūt gataviem aizsargāt savu mazo valsti asimetriskos ģeopolitiskos apstākļos. Mēs redzam no situācijas pasaulē, ka mazinās starptautisko organizāciju ietekme, arvien vairāk un vairāk pēdējā desmitgadē pieaug ietekme tiem, kuru pusē ir spēks. Ja tu gribi iestāties par vērtībām un tev nav spēka, tad ar runāšanu vien starptautiskajā politikā (un ne tikai) nereti ir grūti pārliecināt.
Man tiešām šie vārdi kā aizsardzības ministram ir jāpasaka – ja, piemēram, Latvijā, nedod Dievs, notiktu iebrukums, mēs, protams, varētu būt ar labu pilsonisko stāju, mēs varētu iet demonstrācijā, mēs varētu likt ziedus pie vēstniecības un piketēt, bet cilvēkiem ir jābūt reāli gataviem ne tikai morāli iestāties par kaut ko, bet arī fiziski kaut ko darīt. Un mans uzdevums, domājot par Latvijas drošību ikdienā – dienā un naktī –, ir panākt to, lai jaunā paaudze zinātu, kā to darīt.
Un, kad viņi to dara, lai neaizmirst par tām vērtībām, uz kurām balstās viņu brīvība, lai nekad vairs nenotiktu tādas lietas ar nevienu no mūsu līdzpilsoņiem, kā notika ar manu vecotēvu vai kā notika holokausta apstākļos, jo diemžēl Latvijas valsts nespēja pasargāt savus ebreju pilsoņus šajā Otrā pasaules kara traģēdijā. Un tas ir visdrūmākais.
Noslēdzot es gribētu teikt, ka mēs Latvijas armijā, bruņotajos spēkos, Aizsardzības ministrijā pievēršam ļoti lielu uzmanību arī mazākuma aspektam, jo es saprotu – kad Latvijas valsts tika dibināta (mana pirmā izglītība ir vēsturnieks), pirms simt gadiem, mums vajadzēja konsolidēt sabiedrību, rast vienotību, un bieži vien nebija laika, iespējams, padomāt par atsevišķiem indivīdiem, par mazākām kopienām. Bet pašlaik mēs apzinām visus tos Latvijas Neatkarības kara cīnītājus, kas bija vācbaltieši, ebreji un krievi, un nākamajā gadā speciāli šīm grupām un indivīdiem mēs pievērsīsim papildu uzmanību. Kā papildinājums šai diskusijai – tuvākajā laikā iznāks grāmata, ko sagatavojuši divi vēsturnieki – Gints Apals un Māris Zanders. Tā arī skar tēmas, par kurām Latvijas sabiedrībā ilgu laiku nav bijis ērti runāt. Tad, kad nācija ir nobriedusi, kad cilvēks ir nobriedis, nākas atzīt arī tās lietas, kurās esi kļūdījies un kuras noklusējis.
Es gribētu cerēt, ka mēs esam nobriedusi nācija un mēs varam par šīm lietām runāt bez aizspriedumiem, jo tas mūs tikai stiprina. Paldies, novēlu veiksmi šim pasākumam!
Deniss Hanovs: Paldies ministra kungam par iespēju ielūkoties aizsardzības mācības konceptā un arī domās par demokrātiju, vairākumu un minoritātēm. Es domāju, ka mēs šodien dzirdēsim dažādas versijas par šo projektu, šo ideju.
Man ir prieks, ka Saeimas sekretāra biedre un izglītības pētniece Marija Golubeva, kas tagad ir politiķe, var prezentēt savas idejas un domas par šo konceptu.
Marija Golubeva: Man ir liels prieks, ka Lipkes memoriālā top ideja par Drosmes māju, un man ir liels prieks būt kopā ar jums šodien un runāt par šo tēmu.
Es domāju, ka pilsoniskā drosme ir tikums, un līdz ar to tai it kā vajadzētu būt nemainīgai vērtībai, kas ir pāri laikiem, dažādām tendencēm un īslaicīgām prioritātēm. Bet vai tā tiešām ir realitātē?
Es domāju, ka zināmā mērā pilsoniskā drosme pieaug vērtībā laikos, kad pēc tās ir lielāka vajadzība, tostarp laikos, kad sabiedrība ir sašķelta. Un, ja mēs pašlaik skatāmies uz liberālām demokrātiskām sabiedrībām, daudzas no tām ir vairāk sašķeltas nekā pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Ja mēs skatāmies uz to, kas notiek Amerikā vēlēšanu kontekstā, skatāmies uz demonstrācijām Polijā saistībā ar pretabortu likumu, mēs redzam, ka pilsoniskās drosmes vērtība pieaug, tāpēc ka sabiedrība nevar vienoties par svarīgām lietām.
Protams, ir arī cita veida iespējas, kā sabiedrība var šķelties, un pats briesmīgākais, ka Žaņa Lipkes laikos sabiedrība sašķēlās, tāpēc ka cilvēki, kas sevi uzdeva par vairākuma interešu aizstāvētājiem, uzskatīja, ka ir vienkārši iespējams brutāli apspiest un iznīcināt mazākumu. Un tajā brīdī pilsoniskās drosmes vērtība bija visaugstākā, jo par to varēja samaksāt ar savu dzīvību.
Es domāju, ka mums pašlaik, cenšoties veidot ilgtspējīgu demokrātisku sabiedrību, kas neatkārtos šīs briesmīgās kļūdas, ir ļoti būtiski mēģināt atkāpties vienu soli atpakaļ no mūsu iekšējiem strīdiem un diskusijām par to, kā labāk īstenot vienu vai otru politiku un kā labāk virzīt naudu vienam vai otram pasākumam, un padomāt par to kopīgo lietu, par plašo fonu, uz kura notiek mūsu politikas veidošana. Mēs pašlaik esam salīdzinoši apskaužamā situācijā – mums nav tik izteikta šķelšanās sabiedrībā kā dažās citās demokrātiskās valstīs. No otras puses, mums nav ne tuvu tik liela liberālās demokrātijas vērtību noturība kā, piemēram, Ziemeļvalstīs vai Kanādā.
Mēs apzināmies, ka mēs esam kaut kur tajā skalā, bet ne tuvu simt procentiem; mums nav garantijas, ka mūžīgi visas liberālās demokrātijas vērtības tiks respektētas, ka tās vērtības, par kurām Artis runāja, – indivīda tiesības uz atšķirīgu viedokli, vajadzība būt kaut kādā ziņā atšķirīgam no vairākuma – tiks respektētas. Un mums jāizdara viss, lai šo noturību un sabiedrības izturētspēju šajā ziņā vairotu.
Un, protams, ir arī aizsardzības aspekts, kas saistīts ar to, ka ne visur pasaulē šīs vērtības tiek respektētas. Jā, demokrātijai jābūt spējīgai sevi aizstāvēt, un pilnīgi noteikti mums jādomā par sabiedrības izturētspēju arī šajā – iespējamo apdraudējumu, dažādo katastrofu un citu krīžu – kontekstā. Un tam ir domāta aizsardzības mācība.
Mums bija diezgan lielas iekšējās diskusijas arī mūsu politiskajā vidē, kad Artis un ministrija sāka strādāt pie šīs koncepcijas. Un, manuprāt, tās diezgan jēgpilni un auglīgi attīstījās – mēs nonācām pie kaut kāda konsensa. Protams, katram ir savi uzsvari vai akcenti. Man šajā situācijā bija diezgan svarīgi, lai izvēle, par kuru Artis runāja, – pacifisma izvēle – arī tiktu respektēta. Šajā likumā ir atruna, ka filozofiskie vai reliģiskie apsvērumi var būt tie, kas ļautu kādam skolēnam nepiedalīties noteiktās satura apguves daļās, kas saistīts ar ieročiem. Pacifisma izvēlei miera laikos varbūt nav liela vērtība, bet kara, krīzes vai totalitārisma laikos, kad par pacifismu varēja nokļūt koncentrācijas nometnēs, tai bija diezgan augsta vērtība. Tāpat kā citiem tikumiem, vērtība diemžēl ar laiku mainās.
Jebkurā gadījumā es domāju, ka ir svarīgi valstij uzturēt iedzīvotāju izpratni par to, kā rīkoties krīzes situācijā, un ir ļoti svarīgi (ceru, ka mūsu valsts nākotnē ieguldīs vairāk šajā jomā) uzturēt šo pilsonisko drosmi, pilsoniskās vērtības kopumā – ne tikai izglītības sistēmā. Jo, būsim godīgi, sašķeltības un krīzes laikos, kā pašlaik Rietumu pasaulē, nav viegli tikai ar izglītību un izglītības projektiem veidot ilgtspēju un izturētspēju sabiedrībā un liberālajā demokrātijā, nedarot paralēli vairākas citas lietas, kas nav saistītas ar izglītību. Piemēram, neveidojot iekļaujošu sociālpolitiku un veselības politiku un nedomājot par to, lai visi sabiedrības locekļi – arī tās grupas, kas jūtas atstumtas vai nu globalizācijas kontekstā, vai ekonomisko krīžu kontekstā, – būtu vairāk vai mazāk pārliecināti par to, ka kādam rūp viņu situācija, ka kādam vispār interesē, kas ar viņiem notiek, ka kāds ciena arī viņu vajadzības, tostarp – valdība un politiķi.
Tāpēc es neesmu laikam starp tiem, kas saka, ka mums visaptverošas aizsardzības mācības kontekstā vajadzētu visas pilsoniskās izglītošanas aktivitātes finansēt un palikt “zem viena jumta”. Manuprāt, ir diezgan būtiski veidot arī citas atbalsta aktivitātes pilsoniskās sabiedrības noturībai, ilgtspējai.
Piemēram, izglītības jomā. Atcerēsimies, mums ir arī tikumības vadlīnijas izglītības politikā, kas tika izveidotas kā profesionāļu atbilde dažu politiķu ne īpaši tālredzīgajam spiedienam, ka obligāti skolā jāmāca par tikumību. Ir labi, ka tie profesionāļi, kas veidojuši šīs vadlīnijas, ir bijuši gana tālredzīgi, lai iekļautu vadlīniju pamatā visas tās vērtības, kas tiešām demokrātiskā valstī ir svarīgas. Un tie ir tikumi. Drosme ir tikums. Ir arī tolerance. Iecietība. Un tur ir arī citi tikumi, kas nemaz nav saistīti ar nolūku kontrolēt seksuālo uzvedību, ar kuru kādreiz kāds ir grozījis Izglītības likumu. Principā tur ir runa par tiem pašiem tikumiem, par kuriem mēs varam mierīgi runāt pilsoniskās izglītošanas kontekstā.
Es nekādā gadījumā negribētu resoriski skatīties uz šo pilsoniskās drosmes veicināšanas stāstu, bet izglītības politikā ir vieta šīm lietām, un, es domāju, arī izglītības politikas kontekstā mums ir jāatrod veids, kā tās atbalstīt.
Šajā jautājumā jābūt prasīgiem un jādomā plaši. Ir būtiski, lai šajā jomā mums būtu sadarbība starp pilsonisko sabiedrību un izglītības politikas veidotājiem un būtu arī valsts finansējums, ne tikai privātais finansējums. Tā ir ļoti svarīga iniciatīva, ka privātie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji vēlas atbalstīt pilsoniskās drosmes izglītības projektu. Es domāju, ka jābūt atklātiem pret mums, politiķiem, – projekts ir nepieciešams, un jāatrod veids, kā to nākotnē atbalstīt.
Ir laiki, kad pilsoniskās drosmes vērtība sāk pieaugt. Tā nav laba ziņa, bet varbūt, no otras puses, mūsu spēkos ir tikt galā ar šiem izaicinājumiem un kļūt spēcīgākiem kā demokrātiskai liberālai sabiedrībai. Paldies.
Deniss Hanovs: Paldies, Golubevas kundze. Mums ir vēl viens viedoklis par šo tematu, pirms mēs pāriesim pie jautājumiem, komentāriem un refleksijām. Dodu vārdu Agnijai Jansonei, Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas valdes priekšsēdētājai.
Agnija Jansone: Labdien! Paldies Žaņa Lipkes muzejam, kas uzsāk publisko diskusiju par šo tēmu. Es esmu no skautu un gaidu organizācijas, kas ir viena no pasaules senākajām nevalstiskajām pilsoniskajām organizācijām un viena no senākajām arī Latvijā. Mēs savu darbību aizsākām, vēl pirms Latvijas valsts bija dibināta, 1917. gadā, un, ja mēs skatāmies skautisma vēsturē, tur noteikti bijuši dažādi drosmes piemēri – vairāki Skolnieku rotas dalībnieki bija skauti, arī pretošanās kustībā daudzi bija skauti, un tie, kas iznesa Latvijas ideju tālāk bēgļu nometnēs, daudzi bija skautu vadītāji. Trīs ceturtdaļas no jauniešiem, kas bija pārvietoto personu nometnēs, pirms tam bija darbojušies skautu un gaidu kustībā, un tam vēlāk, trimdas laikā, bija ļoti liela nozīme brīvības un demokrātijas idejas uzturēšanai 50 okupācijas gadus.
Šodien mēs dažkārt ejam pret dažādiem izplatītiem viedokļiem vai politiskai retorikai, mēs sakām: “Draugi, pagaidiet, varbūt padiskutēsim?” Citreiz mums šī diskusija izdodas kā demokrātiskā valstī, citreiz – mēs aiztaisām durvis un sakām, ka par to nerunāsim. Dažādi mums gadās.
Ko mēs darām? Mēs veidojam bērniem un jauniešiem vērtību sistēmu, mēs ticam, ka viņi var veidot pasauli labāku – ar tām prasmēm, iemaņām un attieksmēm, ko mēs viņiem savās aktivitātēs visā pasaulē nododam. Viņi skatās ne tikai kā vietējās kopienas cilvēki, bet redz arī globālo kontekstu, un tas ir ļoti nozīmīgi šodienas pasaulē.
Ja mēs skatāmies uz pilsonisko drosmi un pilsonisko izglītību, tad varam teikt, ka Latvijā ir dažādi spēlētāji pilsoniskajā izglītībā, un muzeji noteikti var būt vieni no tiem. Valsts sistēma – cik efektīva tā ir? Mēs šodien dzirdējām no Golubevas kundzes, ka ne vienmēr izglītība var noklāt visu jomu. Tad mēs nonākam pie nevaldības organizācijām, kas de facto Latvijā ir 30 gadus. Citreiz mēs gribam aizvērt acis un iztēloties, ka tās neeksistē. Bet, ministra kungs, tās eksistē!
Topošā likuma (kurš vēl nav pieņemts gala lasījumā) par bērnu un jauniešu iesaisti valsts aizsardzībā sākuma redakcijā bija skaidri pateikts, ka valsts aizsardzību, pilsoniskumu, patriotiskumu, veselīgu dzīvesveidu – visas šīs labās lietas, par ko mēs šodien runājam, – var realizēt valsts aizsardzības mācība un jaunsardze.
Valsts drošības kontekstā šīs prasmes un attieksmes, kas ir svarīgas vispārējā valsts drošībā, māca arī skauti un gaidas, māca arī “Sarkanais Krusts”, māca arī muzeji, māca arī citi indivīdi un pilsoniskās iniciatīvas.
Likumprojekts varētu būt labāks, ja mēs būtu sākuši diskutēt, kad tas tapa. Šobrīd mēs negribam iet uz konfliktu. Likums jau ir trešajā lasījumā. Mēs esam to uzlabojuši procesa laikā. Tomēr netiek atzīts, ka jaunas nevaldības organizācijas būtu līdzvērtīgi spēlētāji. Kāpēc tā – es labprāt turpinātu par to diskusiju.
Bija jautājums, vai muzejiem ir loma šajā projektā? Absolūti. Valsts aizsardzības mācībā paredzētas četras stundas pilsoniskajai izglītībai – divās no tām ir tikšanās ar nevalstiskajām organizācijām, un divās ir filmas. Tas ļoti labi informatīvi parāda, ka ir pilsoniskās organizācijas, bet tas nemainīs jauniešu viedokli – ar divām vai četrām stundām vai pēc vienas vizītes muzejā. Tas iedos impulsu par to padomāt, un tas ir ļoti būtiski, strādājot ar jauniešiem, bet pētījumi rāda, ka pārmaiņas notiek tikai tajā brīdī, kad ar jaunieti strādā ilgtermiņā. Britu skautu pētījumā tika noskaidrots, ka tikai tad, kad jaunietis ir darbojies četrus gadus skautu vai citās līdzvērtīgās neformālās izglītības programmās, viņam rodas pilsoniskās prasmes, kas ir uz mūžu un neatgriezeniskas – vienalga, vai viņš būs zinātnieks, uzņēmējs vai karavīrs. Viņam būs pilsoniskās prasmes un aktivitāte un drosme iestāties par kaut ko, kas tajā brīdī nav vispārpieņemts. Viņš būs drosmīgs savā lēmumā.
Te ir jautājums, vai mēs ar aizsardzības ministra pavēli (jo tā veidojas militārās aizsardzības mācību programma) varam mācīt pilsoniskās prasmes? Vai šīs pilsoniskās prasmes jāmāca “no apakšas”? Jāatzīst, ka ir tādi spēlētāji kā nevaldības organizācijas, kā muzeji un citi. Lai mums drosmīga diskusija!
Deniss Hanovs: Paldies, Agnija, par viedokli, kā jāveido pilsoniskā drosme normatīvajos aktos un valsts politikā. Tagad mums ir iespēja aicināt Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni dalīties ar pārdomām par dzirdēto.
Lolita Tomsone: Paldies! Paldies visiem, kas atnākuši, paldies visiem, kas klausās. Par izglītību muzejos. Mēs paši kā muzejs esam mācījušies.
Sākumā domājām, ka muzejs ir vieta, kur izstāstīt Žaņa Lipkes stāstu un kur cilvēki nāk un to piedzīvo, – viņiem ir vieta pārdomām un jautājumiem. Jautājumus mēs kā muzeja darbinieki saņemam visdažādākos, un ar skolotājiem mūs vieno tas, ka neviens jautājums nedrīkst tikt uzskatīts par stulbu, jo mēs visi caur šiem jautājumiem mācāmies.
Dzīvojot Latvijā, ir svarīgi, ka mūsu attiecības nav tikai ar citiem muzejiem vai ar Izglītības ministriju un skolotājiem; mūsu attiecības ir arī ar citām kopienām, tāpēc pasākumi muzejā – tikšanās, diskusijas – ir bijuši dažādās valodās – latviski, krieviski, angliski. Piemēram, ar Aušvicas gidu grupu mēs satikāmies tieši tāpēc, ka tumšās vēstures pieredze pastāv un ar to strādā arī citās vietās.
Ļoti svarīgas izglītības kontekstā ir nodarbības ar bērniem un jauniešiem, kuras šeit muzejā ir mudinājis teātris, kino un tas, ka skolotāji, bijuši Jeruzalemē un uzzinājuši par Žani Lipki, atgriežas šeit.
Mēs esam maza valsts, un personīgās saites ir ļoti svarīgas. Šeit lekcijas ir lasījuši un sarunās piedalījušies visdažādāko uzskatu vēsturnieki, filozofi, domātāji un aktīvisti. Lipkes memoriāla kontekstā svarīgi ir tas, ka mēs runājam par patriotismu vai patriotisko audzināšanu, vai par lepnumu par savu valsti, bet jāatceras, ka šīs vērtības nepieder tikai vienai, mazai sabiedrības daļai. Tas, ka mēs muzejā runājam par holokausta laiku, par drosmīgiem cilvēkiem, kuri bija latvieši, krievi, poļi, pusebreji, pusčigāni (kādi tikai cilvēki nav iesaistījušies un riskējuši ar savu dzīvību, lai glābtu citus), šķiet, ir ļoti svarīgs vēstījums Latvijai arī šobrīd.
Latvijai pieder visdažādāko tautību cilvēki, Latvijā saknes ir visdažādākajām ģimenēm. Lepnums un patriotisms – šeit mēs stāstām par Žani kā varoni, bet muzejam ir ļoti svarīgi zināt arī par citiem, kas to darījuši Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē un daudzās citās vietās.
Mēs ar Gaiļa kungu ļoti labi varam atcerēties mūsu braucienu uz Dobeli. Lai kur mēs ietu un teiktu: “Šeit bija Dobeles geto”, “Šeit Dobelē Miltiņu mājā slēpa cilvēkus”, katrā vietā mums teica: “Tikai nelieciet plāksni!” Kam likt plāksni? Likt plāksni, lai atcerētos vai lai aizmirstu? Kādam izglītības darbam jānotiek, lai mēs saprastu, ka ne tikai vēsture ir sarežģīta? Arī šī brīža Latvijā mums tas palīdz dzīvot un uzklausīt pretēju viedokļu paudējus, cilvēkus, kas, iespējams, ir nobijušies vai traumēti, cilvēku, kam, iespējams, vakar nomiris suns, un viņš vienkārši ir nikns.
Es domāju, ka izglītība ir ļoti plaša, un uzskatu, ka muzeji un nevalstiskās organizācijas – mēs varam un gribam sadarboties ar valsti, lai izaugsme un vērtība no tā būtu arī visai sabiedrībai. Paldies!
Deniss Hanovs: Paldies, Lolita! Jūs dzirdējāt dažādas versijas, domas. Tagad ir iespēja sākt dialogu. Vai runātājiem ir interese savā starpā apmainīties domām un komentēt citu teikto?
Aija van der Steina: Turpinot Lolitas komentāru par plāksni. Tas ir jautājums par ilgtspēju. Ja runājam arī no tūrisma viedokļa, mēs nevaram teikt, ka tāpēc, ka mūsu viesi gaida no mums to un to, mums ir jādara tā vai tā. Kā jau ministra kungs teica, sabiedrībai vajag laiku, lai tā pieņemtu lietas, lai pieaugtu, lai tiktu galā ar savas vēstures tumšajām pusēm.
Un tāpēc mēs mēģinām veikt pētījumu par visām grupām, iesaistītajām pusēm, lai saprastu, vai vietējie iedzīvotāji ir gatavi runāt un iesaistīties. Mums ir pieredze – mums blakus Likvertenu silā kundze lasa ogas, un mēs jautājam: “Kas šis par monumentu?”, un viņa saka: “Es neesmu no šejienes, es esmu no Bauskas.” Vēlme klusēt, negribēšana redzēt, bet, no otras puses, interese tomēr ir. COVID ir atstājis ietekmi uz vietējo tūrismu, bet mūsdienās cilvēki meklē informāciju arī paši. Cilvēks atver internetu un atrod informāciju, bet, ja neatrod, sāk uzdot jautājumus. Un tas ir mūsu projekta izaicinājums – mēs nezinām, kāds būs gala rezultāts, bet ir zināma veida spiediens un tūrisma pieprasījums, sociālie tīkli, kur cilvēki raksta komentārus. Otrs aspekts ir mūsu vietējā sabiedrība – cik tā ir gatava? Ko darīt katrai pusei, lai būtu līdzsvarā?
Deniss Hanovs: Paldies, mēs ar nepacietību gaidīsim pētījuma rezultātus. Vai ir vēl kādi komentāri?
Agnija Jansone: Man ir jautājums gan Golubevas kundzei, gan Pabrika kungam – kā mēs varam veidot ilgtspējīgu politiku valstī, lai atzītu to, ka mums ir dažādi spēlētāji – valsts institūcijas, privātās iniciatīvas, kultūras iestādes un nevalstiskais sektors?
Golubevas kundze, jūs minējāt, ka mums vajag atrast resursus, lai veidotu šādas drosmes mājas. Mums ir ievērojami līdzekļi un politiskais atbalsts, lai tiktu uzsākta valsts aizsardzības mācība, kas ir laba un vajadzīga iniciatīva, bet – kā mēs varam veidot ilgtspējīgu politiku, kurā ir visi šie spēlētāji un viņiem tiek doti vienlīdzīgi starta punkti, lai paustu viedokli par iniciatīvu? Kā mēs pilsonisko drosmi attīstām jau šajā punktā?
Marija Golubeva: Es teiktu, ka ir būtiski neskatīties uz katru politisko iniciatīvu vai projektu kā uz milzīgu sacensību, proti, ja šis vilciens aizies, tad vairs nebūs nekā un neviens vairs nekur nepiedalīsies un nekādu atbalstu nesaņems.
Es domāju, ka mums jāskatās plašāk uz mērķiem, ko mēs gribam panākt. Un ar to ir grūti, mums diemžēl jebkurš plašs plānošanas pasākums valsts pārvaldē pārvēršas zināmā mērā par resorisku iepirkumu listi.
Sākumā piedalījos Nacionālā attīstības plāna rakstīšanā izglītības jomā – neko sliktu negribu teikt ne par organizatoriem, ne dalībniekiem, bet ir kaut kas tāds mūsu administratīvajā kultūrā, kas pārvērš šo procesu par iepirkumu listes veidošanu, kurā katra organizācija mēģina veidot savu sarakstu. Tas nav forši. Tas neveido ilgtspējīgu politiku.
Ilgtspējīga politika veidojas, kad sākam ar konceptu un no tā virzāmies uz to, kā to izpildīsim, tad vienojamies par lomām, par to pienesumu, kādu katrs no mums veiks vai grib dot. Tad mēs virzāmies tālāk. Un ne vienmēr sanāk.
Arī tad, kad sākam ar konceptu, ne vienmēr mums izdodas vienoties par lomām. Es zinu šo sāpi, ka konkrētajā stāstā par aizsardzības mācību neizdevās visiem vienoties par lomām, bet, no otras puses, es pārspīlētu, ja teiktu, ka šis ir vienīgais vilciens, un, ja tas aizies, nebūs citu iespēju saņemt valsts finansējumu.
Mūsu situācijā, kad mēs meklējam veidus, kā padarīt sabiedrību izturētspējīgāku arī pandēmijas laikā, ir labi domāt par jaunām koncepcijām. Mēs, piemēram, varētu veidot mūsu pilsonisko izglītošanu, mūsu izglītības politiku kopumā mērķtiecīgāku un ar jēgu piepildītāku un sākt šo sarunu no nulles tieši šajā jomā.
Es domāju, ka pilsoniskās drosmes audzināšana cilvēkos nenotiek tikai aizsardzības mācības ietvaros.
Artis Pabriks: Es mēģinu saprast jautājumu, un atbilde ir vienlaikus divējāda. No vienas puses, tas ir ļoti sarežģīti. Bet no otras puses – ļoti vienkārši, jo svarīgākais jebkurā politiskā lēmumā vai plānošanā (un šeit es drīzāk domāju sabiedrisku domāšanu) ir tas, ka valsts un sabiedrība nav pretmeti, tām ir diezgan liela pārklāšanās zona. Līdz ar to jāredz kopsakarības.
Redzot kopsakarības, mēs varam rast ne tikai vienu pozitīvu virzību, bet arī kopdarbību starp dažāda veida institūcijām, organizācijām, cilvēkiem.
Redziet, mūsu valsts un sabiedrība kopumā neatšķiras no lielākās daļas citu pasaules valstu un sabiedrību. Tās pašas problēmas, par ko mēs šeit runājam un domājam un kuras mums it kā ir unikālas, eksistē daudz kur citur. Tas, uz ko es noteikti negribētu aicināt, bet kas ļoti bieži parādās – tiklīdz mēs ieraugām kādu nelielu problēmiņu, mēs sakām, ka ir jāmaina likumdošana un ir jāliek pretī kaut kādi lieli plānošanas dokumenti.
Māris Gailis kā bijušais premjers neļaus man samelot, cik daudz mums plauktos stāv dažādu nevajadzīgu plānošanas dokumentu, pie kuriem cilvēki strādājuši, rakstījuši, nolikuši, un pēc tam neviens tos nav lasījis. Mums ir jābūt saprātīgiem arī ar šāda veida prasībām.
Kas attiecas uz memoriālu un Žaņa Lipkes gadadienu, es domāju, ka, veidojot muzeju, atgādinot un paceļot no aizmirstības šo cilvēku, tas ir bijis izcils piemērs tieši šādai kopsakarību meklēšanai.
Tā ir patriotiskā audzināšana, tā ir pilsoniskā audzināšana, un vienlaikus tā ir informēšana par vēsturi un par dažādību domāšanā, mūsu etniskajā vidē. Tas ir sabiedrisks, valstisks un globāls pasākums, kas noris šeit – šajā mazajā koka un betona telpā.
Ja jūs prasāt man kā aizsardzības ministram, protams, neviens cilvēks – ministrs, premjers, prezidents – nevar atrisināt vienlaikus visus jautājumus, bet es maksimāli cenšos arī savā darbā atrast kopsakarības – vai par valsts aizsardzības karavīru nodrošinājumu, vai par Latvijas industrijas attīstību, vai par mūsu ekonomikas izaugsmi un nevalstisko organizāciju iesaisti. Kā Marija Golubeva teica, mēs nevaram ar viena jautājuma izcelšanu pēkšņi atrisināt visas problēmas un visas vajadzības, bet, kopsakarības veidojot, mēs lēnām visas kolonniņas paceļam uz augšu, un sabiedrība un valsts kļūst labāka un spēcīgāka.
Deniss Hanovs: Paldies. Arī man ir īss jautājums. Kā jūs redzat muzeja un memoriāla vietu šajā pilsoniskajā audzināšanā un izglītībā? Kāda varētu būt tā loma un modeļi?
Artis Pabriks: Es jau teicu, ka holokausts ir ļoti specifiska un svarīga tēma. Un, manuprāt, šis pēc būtības ir nacionāla mēroga, starptautiska mēroga muzejs, un mums šādi muzeji, šādas iniciatīvas ir jāpadara maksimāli redzamas arī no valsts viedokļa, no uzņēmēju viedokļa, jo tas nav jautājums par tiem pāris cilvēkiem, kas šeit strādā, tas nav biznesa projekts, tā ir lieta, kas ir ar daudz lielāku pievienoto vērtību.
Šis muzejs patiesībā ir Latvijas izglītības sistēmas neatņemama sastāvdaļa, un visas organizācijas, kas saskaras ar šo muzeju, – tām būtu šeit jābūt. Ja es runāju pašlaik par manā atbildībā nodoto nozari, es domāju, ka katram jaunsargam būtu jābūt bijušam šeit vismaz vienu reizi, katram karavīram tas būtu jāzina. Katram Latvijas pilsonim būtu jābūt bijušam šeit. Es atvainojos, ka es arī tik vēlu atnācu.
Marija Golubeva: Muzejam ir liela loma un vieta pilsoniskajā izglītībā. Un es priecājos, ka tagad mēs varam runāt nevis abstrakti, bet konkrēti. Latvijai beidzot ir tādi muzeji un projekti, ar kuriem kaut ko var iesākt mūsdienu, 21. gadsimta, pilsoniskās izglītības līmenim atbilstoši. Es atceros, 2008. gadā, kad es pirmo reizi dzirdēju par projektu par pilsonisko drosmi Vācijā, ko toreiz prezentēja kādā no Eiropas pilsoniskās izglītības tīkla konferencēm, tas izklausījās lieliski, bet ļoti novatoriski, un es vēl toreiz aizdomājos – kuri muzeji Latvijā varētu ko tādu darīt? Toreiz, cik atceros, Okupācijas muzejam bija Izglītības programma, droši vien tur varēja kaut ko darīt. Toreiz tur Danute [Danute Grīnfelde] strādāja, darīja interesantas lietas. Bet kopumā – nevar teikt, ka bija daudz tādu vietu, kur Latvijā varēja ko tādu īstenot.
Es domāju, ka pašlaik mēs atrodamies citā vēsturiskā posmā, kad mums ir tādas vietas. Protams, Lipkes memoriāls ir centrālā vieta, un ir pienācis laiks nopietnāk integrēt šī muzeja lomu arī valsts izglītības politikas veidošanā.
Deniss Hanovs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi?
Jānis Lejnieks: Man ir jautājums Gaiļa kungam. Drosmes māja – tas ir kaut kas ļoti liels, kaut kas ļoti maziņš?
Māris Gailis: Tepat blakus ir 1200 m2 zemes gabals, tas nevar būt nekas liels, jo Ķīpsalā ir attiecīgi ierobežojumi, maksimums – trīs stāvi. Pilnībā izmantojot teritorijas intensitātes koeficientu, mēs dabūjam 800 m2, tas ir daudz.
Šobrīd, pateicoties Kultūrkapitāla fonda finansējumam, ir izsludināts konkurss arhitektiem – priekšlikumiem Drosmes mājas izbūvei.
Pašlaik esam savākuši 250 000 eiro zemes gabala iegādei. Pietrūkst vēl 100 000 eiro, kas mums jāsavāc līdz 1. februārim. Mūs atbalsta arī fonds Uniting History, nodrošinot, ka no katra ziedotā eiro vēl viens nāk klāt. Tad mums būs zeme.
Kad mums būs zeme, tad mēs būsim droši, ka mēs dabūsim gatavu arī visu pārējo. Es esmu optimistisks, ka viss būs.
Foto: Lauris Vīksne