Ineta Zelča Sīmansone. Dizaina dominance pār lietotāja ērtībām

Saturiski ekspozīcija “Grāmata Latvijā” ir pamatīgs un nopietns Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) speciālistu un piesaistīto kuratoru pieteikums izstāžu darba laukā. Reti kur un kad Latvijas muzejos var sastapt tik pārdomāti un baudāmi uzrakstītus tekstus, izstāstot citkārt šķietami sausus un garlaicīgus faktus tiešām viegli uztverami. Ja esat no tiem, kas ekspozīcijās parasti izlasa visus pieejamos tekstus, noteikti plānojiet šeit pavadīt vismaz pusi dienas vai arī rēķinieties, ka būs jānāk atkārtoti.

 

Par koncepciju

Apsveicama ir ekspozīcijas veidotāju ideja grāmatniecības vēsturi Latvijā stāstīt ne tikai tradicionāli hronoloģiskā šķērsgriezumā, bet izvēlēties ne tik drošu un pārbaudītu, bet toties eksperimentu sološu hronoloģiski tematisko pieeju. Man tas šķiet ļoti veiksmīgs risinājums, pie tam jāmin, ka autori arī hronoloģisko sadaļu nav atstājuši tradicionālā faktu savirknējuma izklāsta līmenī, bet, varētu teikt – Ernsta Gombriha manierē tēmas cauri laikmetiem tiek izceltas viena no otras izrietošā veidā.

Ļoti svaiga, bet tajā pašā laikā organiska koncepcijas sastāvdaļa ir mūsdienu mākslinieku piesaiste satura intepretācijā, radot savu, laikmetīgu komentāru par grāmatu Latvijā.

Tomēr pie koncepcijas īstenošanas diemžēl jāmin jau par tradīciju kļuvušais kataloga un jelkādu mazāka formāta poligrāfisku izstādes apgūšanas palīglīdzekļu trūkums uz ekspozīcijas atklāšanas brīdī, ko tās veidotāji sola tikai nākamgad. Ja atceramies, līdzīga situācija bija arī ar pirmo Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādi “1514. Grāmata. 2014”, kas visādi citādi baudāmo piedzīvojumu neļāva pagarināt ilgāk. Ievērojot arī jaunās izstādes teksta apjomu un to saturisko kvalitāti, atliek vien LNB vēlēt ātrāk tikt pie kataloga, bet citkārt plānot savlaicīgu tā izdošanu.

Toties ekspozīcijai jau uz atklāšanas brīdi ir neliels pavadošais informatīvais materiāls analogā formātā, kas stāsta par ekspozīcijas ideju un tās veidotājiem.

 

Ekspozīcijas oriģinalitāte

Runājot par ekspozīcijas iekārtojumu, riskēju būt pārlieku kritiska, tomēr nevaru neatzīmēt, ka man tajā pietrūka pārsteiguma un svaiguma. Pirmajā mirklī šī ekspozīcija tik ļoti atgādināja LNB atklāšanas gadā šajās pašās telpās redzēto izstādi “1514. Grāmata. 2014”, ka lika man samulst. Iespējams, šo iespaidu rada pa perimetru izvietotās vitrīnas, kas cita starpā tika izmantotas arī minētajā izstādē. Savukārt, pēc pirmā pārsteiguma šo sajūtu vēl pastiprina mazie, grūti lasāmie ekrāniņi hronoloģiskajā ekspozīcijas sadaļā un pārlieku mazie burti gan vitrīnu anotācijās, gan ekrānos. Bet par šo plašāk pie pieejamības aspektiem.

Savukārt ļoti priecē, ka ekspozīciju papildina, manuprāt, uz pašreizējo brīdi viena no vispārdomātāk iekārtotajām un ērti transformējamajām izglītības telpām Latvijas muzejos – Virtakas klase.

 

Dažādās pieejamības

Bezmaksas ieeja

Liels prieks, ka LNB ir lēmuši, ka ekspozīcija visiem apmeklētājiem būs pieejama bez maksas. Šis ir vēl viens precedents un labs paraugs, kam sekot pārējiem nacionāla līmeņa muzejiem.

 

Darba laiki

Priecē arī darba laiki. Uz ekspozīciju var doties arī pirmdien, savukārt, trešdien un piektdien tā pieejama līdz plkst. 20:00. Žēl tikai, ka svētdien, kad ir īstākais ģimeņu kopā būšanas laiks, ekspozīcija apmeklētājiem nav pieejama.

 

Grafiskais dizains – mērķis vai līdzeklis?

Lielākā vilšanās ekspozīcijā ir grafiskais dizains – tekstu pārblīvējums, tekstu lielums, tekstu augstumi, atrašanās vietas, krāsu izvēles, kā arī sēdēšanas iespēju trūkums. Nezinu, vai pie vainas būs tikai testa fāzes trūkums, izstādes ražotāju izvēle, ekspozīcijas veidotāju piekāpšanās radošajiem vai visi šie faktori kopā, bet nākas secināt, ka: a) ekspozīcija nekādā ziņā nav grāmata; b) lietotājs / apmeklētājs tomēr ir jāciena!

Par viena no ekspozīcijas veidotājiem – arhitektu biroja “GAISS” – minimālistisko manieri izstāžu iekārtošanā esmu jau rakstījusi iepriekš, kad analizēju Latvijas prezidentūras Eiropas Padomē Briselē pērn notikušo izstādi “Vizionārās struktūras” Bozar mākslas centrā. Toreiz ne bez ironijas atzīmēju, ka “mikroskopiskais etiķešu izmērs turpat vai sit pušu paša Bozar tradīcijas”, ar to domājot šīs visādi citādi izcilās institūcijas niķi nedomāt par burtu lielumu un salasāmību etiķetēs. Tāpēc, saskaroties ar šī paša biroja (ekspozīcijas ražotāji ir  arhitektu birojs "Gaiss" un grafikas dizaineri "Associates, Partners et Sons") atpazīstamo parakstu LNB ekspozīcijā, kuru uz atklāšanas brīdi vēl nepapidināja ne audiogids, ne mobilā aplikācija, kas kritiku būtiski mīkstinātu, šāda attieksme pret sava produkta patērētāju, manuprāt, robežojas ar aroganci. Citā vārdā to vēl mēdz raksturot kā dizaina dominanci pār lietotāja ērtībām. Neizpatikt skatītājam var mākslā, servisa dizainā turpretim šāda pieeja negarantē produkta ilglaicību.

Ekspozīcijas projekta vadītāja Inga Surgunte pirms neilga laika intervijā domnīcai teica, ka, veidojot ekspozīciju, viņi apzināti vēlējušies iesaistīt jaunus, vēl tikai sevi pierādīt gribošus birojus. Apsveicami, jo nevar nepiekrist, ka arī muzejos nepieciešamas gan jaunas drosmīgas idejas, gan eksperimenti, gan arī riskēšana. Tas arī noteikti attaisnojas, ar nosacījumu, ka eksperimenti iziet testa fāzi.

Tieši tāpēc tik svarīga ir komandas saspēle – grafiskā dizaina birojs viens pats taču neizlemj estētikas, pieejamības un interpretācijas jautajumus.

Iznākums liecina, ka ekspozīcijas veidotāji – kuratori, pieejamības speciālisti – nav pievērsuši vajadzīgo vērību procesa konktrolei. Iespējams, piekāpušies.

Runājot par grafisko dizainu un interpretāciju, savukārt, liela uzslava pienākas par tiešām oriģinālu risinājumu šķietami sausa satura pasniegšanā, izvēloties lietot svaigas un uzmanību piesaistošas vizuālās infogrammas. Šis patiešām ir izdevies!

 

Satura pārblīvējums jeb ekspozīcija nav grāmata

Kā jau grāmatai un grāmatniecībai veltītā izstādē varētu paredzēt – tekstu šajā izstādē ir pārpārēm. Taču šoreiz teksti, ja vien būtu pareizā burtu izmērā un augstumos, kā arī, ja būtu pieejami kaut vai muzejos populārie saliekamie tā dēvētie Stokholmas krēsli, ir patiesi viegli lasāmi un aizraujoši. To apjoms pat varētu nebūt par daudz.

Mīnuss ir informācijas mediju alternatīvas trūkums. Ekspozīcijas katalogu jau minēju. Taču galvenā lieta, kā trūkst izstādē, ir vienkāršs, ērti lietojams audiogids. Arī domājot par cilvēkiem ar redzes problēmām. Der domāt arī par mobilo aplikāciju, kas ekspozīcijai neapšaubāmi piesaistītu papildus auditoriju.

Ļoti maz līdz šim LNB ekspozīcija sevi pozicionē sociālajos medijos. Labprāt jaunajam muzejam sekotu instagramā!

 

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director