Dzintars Gilba. Jānis Greste un daži viņa muzeji

Lai rastos muzejs, ar valdības lēmumu vien mēdz būt par maz – Mūzikas muzeju (Latviešu mūzikas kultūras piemiņas muzeju), piemēram, Latvijas PSR Ministru padome nolēma izveidot jau 1951. gadā[1], bet tas nav tapis vēl joprojām. Arī telpas un līdzekļi muzeja izveidei nebūt nav noteicošie. Ir jābūt eksponējamiem priekšmetiem, bet ir jābūt arī kādam cilvēkam, kas tos savāc vienuviet. 

Neviens vien pasaules un arī Latvijas muzejs ir izveidots, par pamatu ņemot aizrautīga kolekcionāra savākto priekšmetu kopumu. Tā tapis gan Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, gan Latvijas Nacionālais Dabas muzejs, gan Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Šķiet, rekordists muzeju izveidošanā Latvijā ir skolotājs Jānis Greste, kura darbošanās rezultējusies ar aptuveni 16 (!) lielākiem vai mazākiem muzejiem. Un tieši Grestes vākums ir pamatā mūsdienu Rakstniecības un mūzikas muzejam. 

Jānis Greste (1876–1951) ir ļoti daudzpusīga un neparasta personība, viņu dēvē arī par pirmo teorētiskās domas aizsācēju un risinātāju Latvijas muzeoloģijā[2], tomēr saistībā ar muzejiem viņa būtību precīzāk un ietilpīgāk raksturo apzīmējumi “skolotājs” un “kolekcionārs”. Greste vispirms bija Skolotājs – ar lielo burtu –, kurš ar savām mācību stundām prata aizraut un ieinteresēt. Tad – kolekcionārs un vācējs, bet šī kolekciju komplektēšana un arī muzeju izveide bija cieši saistīta ar viņa pedagoģisko darbu – savāktie priekšmeti kalpoja kā uzskates līdzekļi mācību stundās. Tāpēc Gresti var dēvēt arī par vienu no Latvijas pirmajiem muzejpedagogiem.  

Pēc izglītības Jānis Greste ir skolotājs (Pēterburgas Skolotāju institūtu absolvējis 1903. gadā), studējis arī Pēterburgas Universitātes Dabaszinātņu fakultātē un Pēterburgas Komercinstitūtā, strādājis par skolotāju Valmierā (1904–1906), Rīgā (1906–1910), Pēterburgā (1910–1921), Jēkabpilī (1921–1922) un Jelgavā (1922–1934). Katrā skolā, kurā Greste strādāja, viņš izveidoja muzeju. Lai arī vairāki no tiem pēc būtības bija mācību līdzekļu krātuves, tomēr Greste tos visus sauca par muzejiem. Eksponāti tika iegūti dažādos veidos – saņemti kā dāvinājumi, izlūgti no īpašniekiem, izrakti no zemes, arī paša izgatavoti. Nav īsti precīza skaitļa, cik šādu muzeju vai krātuvju savā mūžā Greste izveidojis. Viņa laikabiedrs, skolotājs A. Ločmelis, rēķina, ka tādu ir bijis 16[3]. Lielāki vai mazāki, ierīkoti skolās vai atsevišķās ēkās, vairākumā gadījumu šie muzeji diemžēl beiguši savu mūžu laikmetu vējos un liesmās (sadeguši vai izvazāti). Tikai dažiem paveicies – to kolekcijas pēc muzeju reorganizācijas vēlāk iekļautas citu muzeju krājumos. 

Pirmā kolekcija Grestem tapusi vēl skolnieka gados savās mājās, Alsviķu pagasta “Laiviņās”. “Man te bija desmitiem galvaskausu, turpat “Laiviņu” kalnā raktu, bija varbūt piecdesmit saktu, tikpat gredzenu, rokassprādžu, šķēpu uzgaļu, cirvju, dūču, pāris litru kauri gliemežu, vaiņagu pērles, segu gabali utt. Vēlāk še glabāju Blaumaņa portfeli, vēstules, vizītsvārkus, piemiņas lietas, še bija no Pēterburgas vesti lieliski stikla trauki preparātiem, še bija daudz vecu grāmatu, avīžu gadagājumu – te bija pamats raibam muzejam. Tad 1917. gadā nodega mājas ar visām mēbelēm un drēbēm, un krājumiem.”[4]

Grestes pirmais skolas muzejs izveidots Alsviķu Ķemera skolā. Tā kā šajā pamatskolā mācījās gandrīz tikai zemnieku bērni, kuru dzīve bija saistīta galvenokārt ar zemi un lauksaimniecību, tad skolas muzejā kā pirmie eksponāti parādījās visdažādāko savvaļas un kultūraugu sēklas. Bija eksponēti arī svešzemju, galvenokārt zemnieku ģimenēs lietoto, garšaugu paraugi – pipari, lauru lapas, kanēlis. Muzejā bija apskatāmi tajos gados zemnieku saimniecībās lietotie lauksaimniecības darbarīki – arkls, spīļarkls, ecēšas ar egļu zaru tapām, spriguļi u. c. Tā kā lauksaimniecība ir cieši saistīta ar dzīvnieku valsti, arī dažādiem putniem, muzeja eksponātu klāsts tika bagātināts ar savvaļas putnu spārniem, kājām un knābjiem, lai bērni varētu tos tuvāk iepazīt un spriest par attiecīgā putna derīgumu vai kaitīgumu zemnieka dzīvē. Anatomijas apgūšanu atviegloja muzejā eksponētās cilvēka skeleta daļas – galvaskauss, krūšu kurvja fragmenti, roku un kāju kauli u. c. Un, visbeidzot, – visdažādāko Latvijas laukos sastopamo iežu kolekcija. Darbodamies skolotāja vadībā, muzejam vajadzīgos eksponātus vāca paši skolēni. Līdz ar to viņi mācījās strādāt, domāt, secināt un tuvāk iepazīt savu dzimto novadu.[5]  

1907. gadā Greste sāka veidot Skolu muzeju Rīgā, Martas ielā 5, Tirdzniecības skolas telpās. Lai arī muzeja nosaukums vedina domāt, ka tas bija veltīts izglītības vēsturei, patiesībā tā vispirms bija mācību līdzekļu krātuve, kuras saturs pieskaņots skolu programmām. Daļu eksponātu savāca pats Greste, daļu – citi muzeja entuziasti. “[Muzeju veidoju] ne tikai ar straujumu, bet ar fanātismu. Deva? Kas man ko deva! Ne skola, ne Skolotāju biedrība. Es ņēmu. Man piederēja tik, cik es mācēju paņemt. Pirku pats formalīnu un traukus, ņēmu pats lopkautuvē un līķu kambarī preparātus un nesu uz Martas ielu. Uz pavēli tā nestrādā. Te trīs gados radās bagātākais muzejs (izņemot Doma muzeju). Bija tabulas, preparāti, skeleti, galvaskausi, izbāzti dzīvnieki, modeļi, aparāti, minerālu kolekcijas, izejvielas kolekciju gatavošanai. [..] [Morgā] praktiski mācījos noteikt nāves cēloņus un tanī pašā laikā rīkoju muzeju, kur noderēja veseli un bojāti orgāni. Simtiem gaļas gabalu esmu pievācis – burkās, kabatās. Kabatas izpuva. Bija jāliek jaunas. Toties Martas ielā 5 radās plaukti ar preparātiem. [..] Kādus preparātus es vācu? Gabals veselas plaušas – līdzās ar kavernu. Šie preparāti runāja uz skolēniem – arī uz lieliem – skaļāk nekā dikti vārdi. Lūk, tagad tev plaušas ir tādā – sārtā krāsā, veselas, nebojātas. No smēķēšanas dabūsi tādas. Un, ja noķersi tuberkulozi, tad paskaties te. Un skatījās, un labi iegaumēja. Tā nebija tukša ziņkārība vien. Kaut kas palika uz visu mūžu atmiņā. Ar preparātiem rokās vieglāk runāt.”[6]

1910. gadā Greste aizbrauca uz Pēterburgu, un sākās viss no gala. “Pēterburgā sāku atkal krāt. Nostrādāju ķeizara Nikolaja II Tirdzniecības skolā vienpadsmit gadus. Tur bija telpas, bija, kur izplesties. Sāku atkal no preparātiem. Minēšu tikai vienu skapi. Tā garums bija astoņi metri, augstums līdz griestiem. Viscaur stikla durvis. Pilns preparātu, skeletu, modeļu. Tas prasīja darbu, jo esmu slikts pircējs veikalā. Man arī nav daudz naudas pirkšanai. Esmu mēģinājis pataisīt, izlūgt, iemainīt, noķert momentu. Ko nozīmē noķert momentu? Zooloģiskajā dārzā kara laikā nosprāgst strauss, cirkū pērtiķis, citā vietā ronis. Ir viens radikāls līdzeklis – pusstops. Dažreiz vajadzīgais desu un bulku kvantums. Tas ir labāks nekā valūta. Ai, nē, mīlīši, tādas lietas nepērk. Acu vajag un veiklu pirkstu. Paķer, kamēr citi tūļājas. Tā rodas muzejs.”[7]

Kā atsevišķu un unikālu eksponātu Greste atmiņās piemin arī Pēterburgā savākto maizes kolekciju, tā tapusi septiņu gadu laikā un atspoguļojusi situāciju pārtikas apgādē Pirmā pasaules kara laikā un tam sekojošos nemierīgajos apstākļos. “Sākot ar 1914. gadu, Pēterburgā sāku uzkrāt maizes un surogātu paraugus. Atzīmēju datumus, svaru, cenu, kas un cik dabūja par dienu, kur un par cik varēja tirgū pirkt, kādus surogātus ēda. Paraugi ar apzīmējumiem un cenām. Maize ar smilti, zāģu skaidām, naglām, pogām. Porcija – puse, ceturtdaļa, astotdaļa, viena sešpadsmitā daļa mārciņas. Katra mēneša beigās bija maizes kroņa un tirgus cenas, kas rādīja, kā krita kvalitāte, bet auga cenas. Tāda kolekcija nu bija viena. Tā prasīja pacietību septiņus gadus, arī drusku rubļus. Paraugus kārtoja pa daļai stikla kastēs. Bija vesela guba cilvēka augstumā. Tagad to vairs ne par miljonu sastādīt. 1921. gadā par šo bada maizes kolekciju man solīja milzīgu summu — veselu bagātību. Kolekciju izvestu uz ārzemēm. Viņiem atmaksātos. Solījās maksāt mārciņās, dolāros. Lepni pateicu: “Mi svoi sram ne prodajom.” Un tālāk? Tur laboratorijā šī kolekcija palika. Bet, kad es biju jau prom, laboratorija izdegusi.”[8]

1922. gadā Greste atgriezās Latvijā. Un atkal darbs skolā, un atkal muzeji. Viens tika izveidots Jelgavas 2. valsts vidusskolā un Valsts centrālajā pedagoģiskajā institūtā, tur galvenokārt tika vāktas un krātas minerālu kolekcijas. Un ne tikai krātas – nākamie skolotāji tika apmācīti veidot uzskates līdzekļus. Viena no viņām, Milda Lapsa, vēlāk atcerējās: “Topošajiem skolotājiem nepieciešama minerālu kolekcija. Tā nolēma Jānis Greste. Viņš mums deva materiālus, kurus vajadzēja sakārtot. Taisījām kastītes ar iedalījumiem, veidojām tabulas ar minerālu nosaukumiem un nelielu paskaidrojumu, kur to izmanto. Jānis Greste netaupīja arī savus krājumus, deva mums kūdras, akmeņogļu, māla, vizlas, smilšakmens un citus paraugus. Kastēs ievietojām arī pašu sameklēto granītu, konglomerātu, kaļķakmeni un tā tālāk. Pāri likām stiklu. Tā tapa kolekcijas.”[9]

Paralēli darbam Jelgavā Greste strādāja pie sava vērienīgākā un nozīmīgākā mūža darba kultūrvēstures laukā – rakstniecības vēstures materiālu vākšanas un muzeja ierīkošanas. “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju,” raksta atmiņās pats vācējs. “Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.”[10]

Viss sākās ar priekšmetiem, kas piederējuši Jāņa Greste draugam, rakstniekam Rūdolfam Blaumanim, tad pamazām tika uzrunāti vairāki citi literāti, lūdzot viņiem ko uzdāvināt topošajam muzejam. Arī Anna Brigadere, kurai Greste vēstulē raksta: “Pie Latvijas Skolotāju savienības dibinās Pedagoģisko muzeju. Te esmu viens no iniciatoriem un pagaidām arī organizētājs. Pie muzeja mēs ierīkojām istabu “Rakstnieku stūrītis”. Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas, bet man šķiet, nākamā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogr. uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās. Tālāk Jums saprotams. Ja varat un vēlaties, ja atrodat šo pasākumu par pabalstāmu – nu, varbūt arī Jums kas atradīsies. Nerunāsim par tālākiem mērķiem, t. i., kam te būtu jāizaug. Tas nākotnes uzdevums. Sākums ir likts, un mēs viņu turpināsim neatkarīgi no tā, vai un cik nāks talkā. Neesmu paradis nolaist rokas, ja uzreiz neiet pilnās zēģelēs. Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piem., mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjāna portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintn. vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfisk. uzņēmumus, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. [..] Lūdzu Annu Brigader dot šim stūrītim kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu zīmuli, spalvaskātu, neaprakstītu papīru, vai arī A. Brig. portreju, bet dažas Jūsu lietiņas, kas ir bijušas Jūsu lietošanā, lūdzam stūrīšam.”[11] Pēc vairākiem gadiem Annai Brigaderei Greste raksta pavisam tieši un kā muzejnieks: “Atļaujos Jums atgādināt, ka Jūs piederat mums un jūsu papīri – rokraksti nav iznīcināmi. Tiklab rokrakstam, kā arī iespiestam rakstam vajag kalpot mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. [..] Lūdzu, sekojiet rokrakstiem. Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma, no pašiem pirmiem uzmetumiem.” Tātad būtisks un saglabājams ir ne tikai tīrraksts, bet arī visa radošā laboratorija, lai būtu redzams daiļdarba tapšanas process. Turpat vēstulē lasāma atziņa par ekspozīcijas nozīmīgumu un ietekmi uz nākotni: “Un šo rakstnieku stūrīšu tikpat daudz vajag skolotājiem, kā rakstniekiem pašiem. Un visvairāk vajag mūsu kopīgiem mērķiem nākošās paaudzes izveidošanai!! Lūdzu, rakstnieku kungi, domājat ne tikai par veikalniecisko pusi!”[12]

Jānis Greste Blaumaņa stūrītī 1929. gadā. RTMM 3528

Pakāpeniski Blaumaņa un Brigaderes materiāliem pievienojās citi, kopumā tika savākti materiāli no 52 rakstniekiem un komponistiem; šajā personību virknē ir arī Rainis un Aspazija, Kaudzītes Matīss, Emīls Dārziņš, Jānis Poruks, Kārlis Skalbe, Jānis Esenberģis, Jēkabs Janševskis, Biruta Skujeniece, Ernests Vīgners, Lapas Mārtiņš, Pērsietis, Linards Laicens. 

1925. gadā Skolotāju savienības paspārnē sāktais muzejs atradies vispirms istabiņā Dzirnavu ielā 12/14, pēc pāris gadiem tas pārcēlies uz jaunām telpām Mednieku ielā 7, kur muzeja rīcībā nodots viss stāvs – piecas istabas un virtuve. “Šī muzeja dēļ braucu vismaz divas reizes nedēļā no Jelgavas uz Rīgu. Gulēju naktīs virtuvē uz papīriem. Nekad desmit gadu laikā neesmu bijis algots darbinieks Aprēķināju, ka, uz muzeju braukdams, esmu nobraucis apmēram divreiz ap zemeslodi. Neviens cits mani nedzina kā nelabojamais kolekcionāra dzinulis.”[13]

Muzeja veidotājiem galvenais bija vajadzīgās lietas savākt vienuviet, viss pārējais pēc tam. “Mantas, kam bija relikviju vērtība, bija lielā vairumā, daudz simtu. Uz tām nebija uzrakstu. [..] Mēs dzinām vērtības kopā, reģistrēšana, inventarizācija gāja lēnāk. Mēs jau visi bijām bezalgas darbinieki. Tikai vēlākos gados nāca par algu Fricis Rokpelnis.”[14]

Skolotāju savienības telpās faktiski bija trīs muzeji, jo līdzās Rakstniecības muzejam Greste vāca gan materiālus skolu vēsturei, gan derīgos izrakteņus. Skolu vēstures vākumā bijušas grāmatas, žurnāli, skolu un skolēnu grupu fotoattēli, apmēram 12 000 avīžu izgriezumu, mācību līdzekļi, aparāti un vielu komplekti ķīmijai, minerālu kolekcijas, apmēram 50 izbāzti putni, rokdarbi, zīmējumi (mūsu un ārzemju skolu), vecas grāmatas, Jāņa Cimzes audzēkņa un kolēģa Ādama Tērauda vēstules, rokraksti utt.[15]

1934. gadā Latvijas Skolotāju savienību likvidēja. Valsts pārņēma savienības telpās izvietoto muzeju. Savāktie priekšmeti gan nekur nepazuda, jo gadu vēlāk laikraksts “Rīts” ziņoja, ka Kultūras fonds “nolēma atpirkt no Latvijas skolotāju savienības likvidācijas komisijas bij. rakstnieku un pedagogu muzeju par 13 199 ls. Muzejā savāktas lielas vērtības, tur ierīkoti 57 latviešu rakstnieku stūrīši, kuros atrodami manuskripti, rakstnieku darba galdi, grāmatas u. c. Nopirktam muzejam pievienos Annas Brigaderes istabu. Iespējams, ka muzeju apvienos ar teātra muzeju.”[16] 1936. gadā “Jaunākās Ziņas” vēsta, ka ir nodibināts Rakstniecības un teātra muzejs[17], to pārzina Kārlis Freinbergs. 

Grestes savāktos skolu vēstures materiālus izlases veidā saņēma Skolu muzeja pārzinis Jānis Siliņš. 

Bet Greste pats pēc desmit gadu darbošanās šajā muzejā tika pabīdīts malā. “Es vairs nebiju nekas, nebiju ne algotā, ne arī oficiālā amatā. Kaut gan muzeju sauca “Grestes muzejs”. Un atkal pēc tās pašas receptes: kungi laiž tev gadu desmitus strādāt par savu kabatu. Kad tev kaut kas jau ir sakrāts, tad veikli pirksti paņem, ieliek direktoru ar algu, budžetu, darbiniekiem. Un direktors iesēstas mīkstā krēslā. Bet tu, kas visu to savācis, esi it kā noziedzies, – labi, ka tik atņem, varēja vēl sliktāk būt, paldies vēl, ka tevi neiesēdina.”[18]

Grestes vākums sāka savu atsevišķo dzīvi, bet pats kolekcionārs nerimās. Greste sameklēja telpas Antonijas ielā 15a, iekārtoja noliktavu un sāka vākt Latvijas derīgo izrakteņu paraugus. Šis Grestes kārtējais krājums kļuva par Zemes bagātību pētīšanas institūta muzeju, ko vēlāk savā pārziņā pārņēma Zinātņu akadēmija kā Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūta muzeju, bet 1968. gadā tas tika pievienots Latvijas Dabas muzejam. 

Gan neko sīkāk nepaskaidrojot, Greste atmiņās piemin arī nenotikušu muzeja ierīkošanu Rundāles pilī: “Viens jocīgs gadījums, kur gar degunu aizgāja liels naudas kušķis. Tur varēja rasties liels muzejs. Tik daudz naudas nekad un neviens man nav devis. Neesmu jau muzejus par naudu taisījis. Reiz – tas bija ap 1938. vai 1939. gadu – saņēmu no Finansu ministrijas pieprasījumu, cik tālu es esot ticis ar muzeju Rundāles pilī. Tur bija milzu zāles, un man bija sākumam asignēti divdesmittūkstoš lati. Izlasīju un izpletu acis. Atbildēju: “No jūsu raksta es pirmo reizi dabūju zināt, ka man uzdots iekārtot Rundālē muzeju un šim nolūkam nozīmēti divdesmittūkstoš lati.” Bet pa to starpu veikli krustdēli ar gariem pirkstiem jau bija pamanījušies naudu pievākt. Paliku atkal garu degunu.”[19] Nelielu skaidrību šinī jautājumā ievieš ziņa laikraksta “Rīts” 1939. gada 19. maija numurā: “Rundāles pilī iekārtos dabas zinātņu muzeju. Zemes bagātību pētīšanas institūts kopīgi ar Latvijas Dabaszinātņu biedrību savas kolekcijas un daudzos izrakteņu paraugus tuvākā laikā no Rīgas pārvedīs uz Rundāli, kur pagaidām iekārtos centrālo dabas zinātņu muzeju. Tā iekārtošanas darbus vadīs J. Greste.”[20]

Viens no pēdējiem Grestes veidotajiem muzejiem tika iekārtots Lielvārdes skolā 1940./1941. gadā. “Augšstāvā bija divas istabas. Tur bija ievietoti: 1) kara laika lietas no 1914. gada līdz 1920. gadam, 2) botānikas piederumi, 3) anatomijai – visi cilvēka kauli, ģipša modeļi, preparāti, tabulas, 4) tabulas valodai, 5) vecas grāmatas, dokumenti, piemēram, Gotharda Ketlera pergaments no 1560. gada, baronu līgums ar krievu valdību no 1713. gada, dokuments ar hercoga Kazimira parakstu, 4 līdz 10 cm biezas protokolu grāmatas no Kurzemes gubernatora laikiem (1808., 1820., 1822. g.). Tad simt gadu veci pagasttiesu un valžu protokoli. Bija divarpus metru garš krokodils, ko pārvedu no Pēterburgas, koka arkls bez metāla – pāris gadu simteņu vecs – ūnikums, kas derēja lielajam muzejam.

Otrā istabā bija tikai kartes, tabulas, diagrammas Apakšstāvā bija noliktavas ķīmijai, fizikai, plaukti retiem minerāliem, bija neapstrādāti minerāli. Zālē gar logiem bija četri lieli stikla akvāriji. Katrs spaiņus piecus sešus liels. Tad terāriji. Uz logiem mazas burkas ar zivtiņām, gliemežiem un citiem ūdens dzīvniekiem. Puķes. Un tad viena istaba bija nedzīvai dabai. [..] Lielvārde bija mana pēdējā lielā mīlestība. Viss tālākais jau ir tā – starp citu. Vai man vairs tālāk jārunā? Tas tak skaidrs – ja man izdevies ko gatavu dabūt, tad tam jāizput. 1941. gadā kara laikā skolu nodedzināja. Jāsaka, ka še pirmo reizi sirds iesāpējās. Citus zaudējumus esmu saņēmis mierīgāk. Lielvārdes sitiens ir viens no vissmagākajiem.”[21]

Kā savu darbību muzeju jomā rezumējot, Greste atzīst, ka vairāk bijis vācējs un darītājs, nevis administrators: “Cits, prātīgāks, būtu nopelnījis piecus direktora krēslus. Es nevienu. Citi gan iesēdušies krēslā, ko es iesildījis. Ne jau svarīga tā iesildīšana, bet gan tā krāšana – gadiem, gadu desmitiem. Un nu rakstot es pats sāku brīnīties, ko es visu neesmu krājis. Ar jēgu un bez jēgas.”[22] Lai nu kā šiem muzejiem laika gaitā veicies ar pastāvēšanu un cik no visu kolekciju priekšmetiem saglabājies līdz mūsu dienām, ar aktīvo darbību Jānis Greste ir ierakstījis savu vietu Latvijas muzeju vēsturē, un to neviens nevarēs izdzēst.

Attēli: lv.wikipedia.org un rmm.lv