Dzintars Gilba. Skolu muzejs – muzejs skolai

Skolotāja Jāņa Grestes Rīgā izveidotā Skolu muzeja koncepcijai saknes aug no pedagoģiskās domas šajā laikmetā. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā daudzās Rietumeiropas un arī Krievijas pilsētās tiek atvērti skolu muzeji. Pēc satura tie lielākoties ir nevis izglītības vēsturei veltīti muzeji, bet gan muzeji, kas kalpo skolai, – to ekspozīcijas pieskaņotas mācību programmām, vai arī tās vienkārši ir mācību darbam paredzētu uzskates līdzekļu krātuves. Skolu vēsturnieks Alfrēds Staris uzskata, ka šādu muzeju veidošana minētajā laika posmā ir saistīta ar skolām ieteikto naturālo mācīšanas metodi, pēc kuras strādājot vajadzīgi daudzi un dažādi uzskates līdzekļi.[1]

“Kamēr mākslas, vēstures un dabaszinību muzeji savā darbībā viens otram bija stipri līdzīgi, tikmēr skolu muzejiem bija katram sava seja. Tiem vēl tagad katram sava seja. Tam par iemeslu tas, ka pasaules mērogā tiem nav stingri izstrādāta darbības plāna,” raksta Latvijas Skolu muzeja pārzinis Jānis Siliņš 1940. gada pavasarī.[2] Dažos muzejos vērība tikusi piegriezta skolu mēbelēm, citos – ievietoti gandrīz vai visi izglītības valžu akti un muzejs tiešā nozīmē izpildījis ziņu biroja vietu dažādos skolu jautājumos. Vēl citos uzglabāti arī dažādi aparāti, tabulu un karšu izdevumi, lai skolotāji katrā laikā tos varētu apskatīt, iegūt par tiem informāciju un, ja vajadzīgs, arī veikalos nopirkt. “Visi šie mācības līdzekļi mūzejos drīz vien skatītājiem apnika, un mūzeji maz tika apmeklēti,” norāda Jānis Siliņš.[3] 

Interesanta situācija šajā ziņā ir Rīgā – dažubrīd te pastāv divi skolu muzeji vienlaicīgi. Tā tas ir gan pirms Pirmā pasaules kara, gan arī starpkaru posmā. Tad ar Izglītības ministrijas pakļautībā esošo Skolu muzeju paralēli vienu brīdi darbojas Latvijas Skolotāju savienības Pedagoģiskais muzejs (Jāņa Grestes un domubiedru veidotais). Viens gan visiem tiem ir kopīgs – tie veltīti mācību darbā nepieciešamajiem uzskates līdzekļiem un to sagādāšanas vai izgatavošanas iespējām. Un var jau vienu dēvēt par Pedagoģisko muzeju, bet otru par Skolu muzeju – saturs tik un tā būs veidotāju ziņā. Skolu vēstures materiālu vākšana ir nobīdīta otrajā plānā. 

Abi muzeji 20. gadsimta sākumā Rīgā savā ziņā ir arī atšķirīgi – viens top Krievijas izglītības sistēmas protektorātā, otru veido latviešu skolotāji; vienam nopērk gatavus eksponātus, otram tos gatavo paši. Arī abu likteņi atšķiras – vienu evakuē uz Iekškrieviju, kur visi eksponāti tā arī pazūd, otra krājums paliek Rīgā un saglabājas.

Jurijs Novoselovs raksta, ka ideja dibināt Rīgā pedagoģisko muzeju pieder Rīgas mācību apgabala kuratoram S. Prutčenko. Līdzekļus muzeja iekārtošanai piešķīra Izglītības ministrija, prāvu summu ceļojošajai nodaļai krāsaino diapozitīvu iegādei ziedoja kurators A. Ščerbakovs.[4] Muzejs tika iekārtots Nikolaja ģimnāzijas telpās, bijušajā pārziņa dzīvoklī (tagad Rīgas Valsts tehnikums, K. Valdemāra ielā 1c), to svinīgi atklāja 1913. gada 12. decembrī. Eksponāti bija izvietoti sešās istabās, septītajā atradās bibliotēka un lasītava. Muzejs sastāvēja no ekspozīcijas, ceļojošās daļas un lasītavas. Mērķis – iepazīstināt pedagogus un visus interesentus ar jaunākajām tendencēm pedagoģijā, un šim nolūkam muzejs pastāvīgi tika papildināts ar dažāda veida uzskates līdzekļiem, uzziņu literatūru, vārdnīcām, pedagoģiskiem žurnāliem u. tml. Ceļojošajā daļā bijis ļoti bagātīgs diapozitīvu klāsts, it īpaši mākslas vēsturē (vairāk nekā 1500 diapozitīvu), vēsturē, ģeogrāfijā un literatūras vēsturē. Pedagogiem muzejā ieeja bija brīva, pārējiem bija jāmaksā 10 kapeikas.[5] Muzejs beidzis pastāvēt līdz ar tā evakuāciju uz Iekškrieviju 1915. gadā.  

Spriežot pēc hronoloģijas, pirmais Skolu muzejs Rīgā tomēr sākts veidot 1907. gadā Tirdzniecības skolas telpās Martas ielā 5, kad tur ļoti aktīvi darbojās Jānis Greste un viņa domubiedri. Muzeja galvenais mērķis un uzdevumi bija saistīti ar mācību līdzekļiem – izgatavot un uzkrāt tos, lai pēc tam izmantotu dabaszinību stundās, kā arī izplatīt šos mācību līdzekļus pa Latvijas skolām. Savā ziņā tas bija kā miniformāta Dabas muzejs (pēc analoģijas ar daudziem minizoo mūsdienās). Muzejā tika iekārtota arī visdažādāko materiālu, vielu un priekšmetu noliktava, kur interesenti varēja iegādāties sev vēlamo eksponātu visdažādāko kolekciju komplektēšanai, un izveidota mācību līdzekļu darbnīca. 

Lai papildinātu muzeja krājumu ar nepieciešamajiem priekšmetiem, tika uzrunāti dažādi veikali, fabrikas un privātpersonas – ar lūgumu ziedot šim nolūkam dažādas kolekcijas un atsevišķus priekšmetus. Lai iegūtu eksponātus no tālām zemēm, palīgā tika aicināti arī jūrnieki, “kas apceļo dažādas pasaules malas, pie izdevības pievākdami lietas, kas svešās vietās varbūt mētājas pa kājām un kam tur nav nekādas vērtības, bet kas mūsu tautskolā, kā mācības līdzekļi, būtu neatmaksājami. [..] Dzimtenes tautskolas labā minētā komisija griežas pie jūrniekiem ar lūgumu pie gadījuma nomest kādā kuģa kaktā viena otra dzīvnieka vai stāda daļu un pārvest tās pie izdevības Rīgā”. Aicinājumā tiek uzskaitīts, ko muzejs “ar pateicību saņemtu”: arī koraļļu gabaliņus, gliemežvākus, dažādus retākus akmeņus, jūras zirdziņus, ežus un zvaigznes, skorpionus, tarantulus, ķirzakas, čūskas, dažādu putnu un zvēru galvas, kājas, zobus, ragus, knābjus u. c. Precīzāk – “visu, kas Baltijā nav un kam būtu nozīme skolā dabas stāstu un ģeogrāfijas stundās”.[6]

1910. gadā Jānis Greste skolotājus informēja par mācību līdzekļu krātuves (muzeja) tapšanu un cita starpā piedāvāja iegūt skolu rīcībā vairākas visai eksotiskas lietas: “Vākt kopā visu, kas vieglāk pieejams, neprasa daudz izdevumu un skolā dažādu priekšmetu stundā izmantojams – tā bija sākumā [Latvijas Skolotāju biedrības Muzeju] komisijas devīze. Tādēļ pret pirmo krājumu ir daudz ko iebilst: viņš ir raibs, bez sistēmas, visur redzams nejaušības raksturs. Bet par to tur nav kapitāls ieguldīts, un skolotāji, kam interese, var dabūt šo to vai nu gluži par velti, vai arī pret nelielu tiešo izdevumu (piem. pudeļu) atlīdzību, jeb arī apmainīt. Acumirklī komisijai krājumā ir sekošas lietas: 1) Kādi 50 gabali vulkāna lavas – no Vezuva, 2) Pāra desmit pudelītes ar vulkāna pelniem no Martinikas salas (Pelni sakrājušies uz kāda kuģa, kas atradies ap 300 verstis attālumā no S. Pieras pa katastrofas laiku), 3) Daži eksemplāri vienmēr dzīva Palestīnas stāda “Semper viva”, 4) Kādi 10 galvas kausi (cilvēka) un citas skeleta daļas, 5) Ducis skorpionu, daži koraļļu gabali, gliemeži, jūras tarakāni, zāģa zivs žoklis un dažu retāku dzīvnieku daļas.”[7]

Aktīvajā vākšanas darbā uzskates līdzekļu klāsts muzejā pieauga tādos apmēros, ka tos jau varēja klasificēt pa mācību priekšmetiem. Izveidoja nodaļas botānikai, zooloģijai, anatomijai, mineraloģijai, kā arī nodaļu uzskates līdzekļiem dažu citu priekšmetu mācīšanai. Muzeja entuziasti centās iespēju robežās izgatavotos uzskates līdzekļus izplatīt patērētājiem, t. i., par niecīgu samaksu, ne augstāku par pašizmaksu, pārdot tos lauku un pilsētu skolām, lai tos varētu izmantot pēc iespējas plašāks skolotāju loks. 

Šī muzeja darbībai svītru pavilka un punktu pielika Pirmais pasaules karš – muzeja darbs gan apstājās, taču uzkrātie priekšmeti saglabājās Martas ielas namiņa jumtistabiņās un pēc apmēram pieciem gadiem tika iekļauti jaundibinātā Skolu muzeja krājumā.  

Jaunais Skolu muzejs, kuru izveidoja pēc Pirmā pasaules kara, savas pastāvēšanas laikā ļoti nopietni izauga no mācību līdzekļu krātuves līdz Dabas muzeja ekvivalentam ar zoodārza elementiem (faunas pārstāvjiem akvārijos un terārijos) un skolu vēstures stūrīti, darbojās arī ceļojošā nodaļa. Muzejā noritēja izstāžu darbs, vērienīgāku izstāžu sagatavošanai tika piesaistīti papildspēki un veiktas ekspedīcijas. 

Šo Skolu muzeju iesāka organizēt 1919. gada 15. augustā pēc Izglītības ministrijas Skolu departamenta ierosinājuma. Iemesls vienkāršs – lai palīdzētu skolām, kurām kara dēļ izpostīta mācību bāze un bojā gājuši uzskates līdzekļi.

Skolu muzeju atklāja 1920. gada 1. maijā tehnikuma telpās K. Valdemāra ielā 1c – šajā ēkā reiz jau viens skolu muzejs bija atradies. Tā paša gada rudenī muzejs pārgāja uz jaunām telpām Valsts bibliotēkas namā Pils laukumā 2 (tur kādam citam muzejam, Grestes reiz aizsāktam, būs lemts atrasties pēc daudziem gadu desmitiem, lai tad aizietu no šīm telpām uz neatgriešanos), kur atvēra zooloģijas, mineraloģijas, tehnoloģijas, botānikas, akvāriju, ģeogrāfijas un fizikas nodaļu. 

Pirmos eksponātus Skolu muzejam iegādājās no privātpersonām un ieguva no dažām likvidētām cara laika skolām. No bijušā Skolu muzeja Martas ielā 5 ieguva: 62 sienas tabulas, 450 stereoskatus, 32 preparātus cilvēka anatomijā, 12 kolekcijas tehnoloģijā, 13 ģeogrāfijas kartes, 42 šķidruma preparātus no jūras dzīvniekiem un parazītiem. Neapstrādātus materiālus, sevišķi jūras dzīvniekus, pasūtīja no ārzemēm un paši apstrādāja. “Pirmos piebāztus putnus mūzejam piegādāja kāds preparātors Zariņš no Kurzemes un Matcāts no Saldus. Pašu nošautus putnus preparēja Lorencs Rīgā un E. Kepens. Pēdējais bija reti labs preparātors un vienmēr nodeva pirmklasīgu darbu. Viņš preparēja arī muzejam prāvākus zīdītājus, ziemeļbriedi un meža cūku. Vēlāk preparēšanas darbus veica mūzeja darbinieks [ornitologs un rakstnieks] Kārlis Grigulis. Sevišķi viņam padevās ūdens putni.”[8]

“Skolu mācības līdzekļu muzejs Pils laukumā 2, paplašināts, atvērts skolotājiem, ekskursantiem un privātiem pirmdienās un otrdienās no 9 līdz 5, citās dienās no 9 līdz 3, bet svētdienās no 10 līdz 12. Ieeja brīva. Muzejs pieņem izlabot dažādas skolu mācības līdzekļu kolekcijas, noteic materiālus un pārpreparē dažādus šķidruma preparātus.”[9] Dažas vietējās skolas noturēja mācību stundas tieši muzeja telpās, atsevišķā klases istabā, skolēni drīkstēja izmantot ķīmijas traukus, fizikas aparātus un ķimikālijas.[10] 

1924. gadā muzejā izveidoja īpašu Ceļojošo nodaļu, kuras uzdevums bija izsniegt skolām uz laiku lietošanā dažādus mācību līdzekļus. 

Bet ceļoja arī pats muzejs – no Pils laukuma 2 tas pārvācās uz Izglītības ministrijas namu Valdemāra ielā 36a, kur tam izbūvēja speciālas telpas, kas sastāvēja no 15 prāvām istabām. Šinīs telpās ierīkoja arī akvāriju un terāriju nodaļu, kur uzstādīja 18 akvārijus un terārijus zivīm, kukaiņiem, ūdens augiem, rāpuļiem un abiniekiem. No lielākiem dzīvniekiem muzejā bija aplūkojami divi aligatori, atvesti no Hamburgas – Skolu muzejā viņi ieradās attiecīgi 36 cm un 28 cm gari. Kad pēc muzejā nostrādātiem 13 gadiem savu izmēru dēļ viņus nodeva Rīgas pilsētas Zooloģiskajam dārzam, viņi bija jau krietni paaugušies – lielākajam augums bija 226 cm, bet mazākajam 181 cm…[11] Interesanti, ka viens no šiem aligatoriem bija Rīgas Zoodārza apmeklētājiem savulaik labi pazīstamais un iemīļotais Čabulītis (saukts arī par Ulmanīti, Ali un Genu), kurš no dzīves šķīrās 2007. gada 21. augustā, savā 72. mūža gadā, un zoodārzā strādāja kopš 1935. gada 1. aprīļa. Jānis Siliņš piemin tikai divus aligatorus, taču pavisam tie esot bijuši četri – divas meitenes un divi puiši.[12] 

1938. gadā Skolu muzejs pārgāja speciāli tam izbūvētās telpās K. Barona ielā  4. Šajā namā mūsdienās atrodas Latvijas Dabas muzejs (starp citu, pats Dabas muzejs dibināts 1924. gadā un ilgu laiku atradies Viesturdārza paviljonā). 14 plašās telpās, to skaitā trīs zālēs, Skolu muzejam bija zooloģijas, botānikas, fizikas, ģeoloģijas mineraloģijas, vēstures, tehnikas un akvāriju terāriju nodaļa. Muzeja krājumā bija 13 700 priekšmetu (ieskaitot muzeja mēbeles), bez tam Ceļojošajā nodaļā – 33 228 priekšmetu (diapozitīvi, diafilmas, stereoskati, sienas tabulas, kartes, makroskopijas un mikroskopijas preparāti, cilvēka skeleta daļas, fizikas aparāti u. c.).[13] 

Sākot ar 1925. gadu, Skolu muzejs sāka aktīvu izstāžu darbu, vai katru gadu sarīkojot ģeogrāfijai un dabaszinātnēm veltītas speciālas izstādes. Viena no nopietnākajām bija “Daugavas izstāde” (1932. gadā), kuras sagatavošanai notika īpaša ekspedīcija 18 dienu garumā. “Lai kaut cik izsekotu Daugavu un savāktu pietiekamu skaitu eksponātu, muzejs Krāslavā pasūtināja 4 jaunas laivas, kurās tad attiecīgie speciālisti ar vajadzīgiem instrumentiem sēdās iekšā un devās lejā, apstādamies ikkatrā vajadzīgā vietā. Bez muzeja darbiniekiem līdz brauca vēl papildspēki: skolotājs ģeologs Zelmārs Lancmanis, skolotājs ģeogrāfs Indriķis Sleinis, ģeologs Nikolajs Delle no LU, fotogrāfs Alvins Zandbergs, kas agrāk bija piedalījies kādā ekspedīcijā Kamčatkā, gliemežu speciālists Pētersons, mākslinieks Rūdolfs Pīlādzis, vēsturnieks Viktors Lamsters, skolotājs botāniķis Stukmanis un ūdenslīdējs Pāvulāns. Katram pieminētajam darbiniekam bija nosprausti savi uzdevumi. Savāktos materiālus, aprakstītus un iesaiņotus kastēs, nosūtījām pa dzelzceļu uz Rīgu, lai atbrīvotu laivas no smaguma. Šādā kārtā, cik bija mūsu spēkos, izsekojām Daugavu no Krāslavas līdz Rīgai, bet pārējās ziņas, t. i., no Krāslavas uz augšu līdz tās iztekai Valdaja augstienē – sameklējām literatūrā.”[14]  Izstāde bija labi apmeklēta – 9877 cilvēki divās nedēļās. Pēc trijiem gadiem sarīkotā “Kurzemes izstāde” bija vēl apmeklētāka – 16 153 cilvēki triju nedēļu laikā.[15] 

Lai arī Latvijas Skolu muzeja kolekcijas bija pieskaņotas skolu programmām dažādos mācību priekšmetos (ētikā, baznīcas vēsturē, vēsturē, dabaszinībās, lauksaimniecībā, fiziskajā audzināšanā utt.), tomēr pamazām krājās materiāli arī par skolu vēsturi. Atsevišķus priekšmetus krājumam meklēja arī ar laikrakstu starpniecību: “Skolu muzejs griežas pie visiem ar laipnu lūgumu, kam būtu vēl uzglabājušās bij. Krievijas cara laika skolēnu formas galvassegas ar zīmotnēm un jostas, nodot tās Skolu muzejam, Valdemāra ielā Nr. 36-a – muzeja pedagoģiskās nodaļas papildināšanai. Tāpat lūdz dāvāt muzejam citus mācības līdzekļus, kas raksturotu tā laika skolu un skolotājus. Muzejam noderētu arī tā laika skolu apliecības, rīkojumi, stundu plāni, skolēnu kartiņas u.t.t.”[16] 

Latvijas Skolu muzeja atsevišķās Skolu vēstures nodaļas noteikumus apstiprināja izglītības ministrs 1938. gada 11. novembrī. Ja dabaszinībām veltītās nodaļas politiski bija neitrālas, tad skolu vēstures ekspozīcijai bija jāslavina Kārļa Ulmaņa valdības veikums izglītības jomā. Ieskatu šīs nodaļas koncepcijā sniedz Jānis Siliņš 1940. gada jūnijā, tātad Latvijas Republikas pēdējā pastāvēšanas mēnesī. “Lai šāda nodaļa būtu pie Skolu muzeja, tā ir mūsu Valsts Prezidenta vēlēšanās. Līdz šim savā pastāvēšanas laikā Skolu muzejs jau savācis vairāk kā 780 eksponātu, kas domāti skolu vēstures nodaļai. [..] 

Kāda starpība starp gaismas pilīm, kas uzceltas pēdējos gados visās Latvijas malās, un tām 17. un 18. g. s. skolām Vidzemē (skat. Valmieras skolas rija Brīvdabas muzejā) vai arī Kubulas [Kubeles] skolu Kurzemē! Tomēr nenoliedzams ir lielais darbs, kas padarīts pirmajās trūcīgajās skolās. Kvēle ir izglītības uguntiņa, kas mūsu pirmajās skolās mirdzēja un plētās aizvien plašāk. Skolu vēstures nodaļai šo latviskās skolas “dzīvīgumu” un neatlaidību katrā ziņā vajadzētu uzskatāmi parādīt. Par materiālu trūkumu skolu vēstures nodaļai mums nav, ko baidīties. Lai gan vēsturiskās pārvērtībās daudz ir gājis zudumā, tomēr liels eksponātu skaits jau savākts dažos muzejos un arhīvos. Ļoti interesantas ir vecās hronikas un ziņas par pirmajām un vēlākām skolām. Bet zelts, kas senajos rakstos apslēpts, jātīra, jāspodrina, jāsijā, jānes dienas gaismā un jānoliek tā, lai arī paviršs garāmgājējs uz mirkli apstājas un vērīgi palūkojas tajā darbā, kas kādreiz padarīts mūsu tagadnes labā. Pārkāpjot Skolu vēstures nodaļas slieksni, skatītājam tūlīt jāiejūtas attiecīgā vēstures laikmetā. Gleznas, zīmējumi, kartes, diagrammas, fotoattēli, maketi un, katrā ziņā, dažādi vēsturiski priekšmeti uzbur attiecīgo vidi un apstākļus. Viss plašais skolu vēstures materiāls būtu sakārtojams 3 galvenās nodaļās. 

I. Mūsu skolas nebrīvības laikos. 

II. Mūsu skola pēc 1918. g. 18. novembra. 

III. Mūsu skola Atjaunotajā Latvijā [t. i., pēc Ulmaņa apvērsuma].

Protams, katrā grupā jāizceļ nodaļas par skolas bērnu, skolu un skolotāju, cik tas pēc vēstures dokumentiem būtu iespējams. Lai šeit būtu minami daži ierosinājumi, kas vērā ņemami, atsevišķas nodaļas organizējot un iekārtojot. I. Mūsu skola nebrīvības laikos. Pirms vēl kāda skola latviskos novados bija nodibināta, mātes un vecmāmuļas glabāja un kopa tautas tradīcijas un deva tās no paaudzes uz paaudzi tālāk, šīs “mājmācības” saturs, proti, folkloras, arī skolas vēstures nodaļā ir rādāms visā savā plašumā ne tikai grāmatās, bet arī ilustrējams un plakātizējams. Pakāpeniski būtu rādāmas vācu un latīņu skolas pilsētās, vēlāk draudžu skolas ar dažādām mācības valodām. Sevišķi jāizceļ zviedru laikmets Vidzemē, skolas Kurzemes hercogistē, poļu laiki Latgales skolās un pārkrievošanas laiki. Pirmās ziņas par tautskolām atrodamas 1545. g., kad ordeņa mestrs izdeva rīkojumu par tautskolu ierīkošanu uz laukiem, tomēr nav nekādu liecību, ka šādas skolas tiešām būtu pastāvējušas. Valsts vēstures arhīvs glabā ziņas par vēlākiem laikiem. Nozīmīgākie dokumenti būtu fotografējami un attēli izstādāmi, lai pēc tiem izsekotu skolu stāvoklim līdz mūsu dienām. Nodaļa par skolotāju ir ļoti svarīga, jo skolotājs vienmēr bijis skolas dvēsele un skolas dzīves veidotājs. Jo pilnīgāk izdosies savākt ziņas par skolotāja darbu, viņa izglītību, jo skaidrāka būs aina par skolu stāvokli attiecīgā laikā. Svarīgas ir ziņas par pirmajiem skolotāju semināriem. Izmantojamas arī ziņas par konferencēm, apspriedēm un skolotāju organizācijām. Rīkojumi un likumi par izglītības jautājumu, arī pedagoģiskā literatūra – žurnāli un grāmatas – iederētos šajā nodaļā. Ar fotoattēliem, dokumentiem, vēstulēm, laikrakstiem tēlojama mūsu ievērojamo skolas darbinieku dzīve un darbs. Auseklis, Kronvalds, Valdemārs, Brīvzemnieks u. c. ir personības, kas sevi uz visiem laikiem iezīmējuši Latvijas skolu vēsturē. I. nodaļa noslēdzas ar krievu skolu, kas pilsētās un arī uz laukiem centās mūsu tautu pārkrievot. II. Mūsu skola pēc 1918. g. 18. novembra. Pasaules karš skolas bija izpostījis. Skolu inventārs bija izvazāts. Pavisam trūcīgos apstākļos organizējās latviešu tautskolas. Bez grāmatām un mācības līdzekļiem skolotāji stājās pie atbildīgā darba. Tas bija jaunizveidošanas darbs. Tajā arī skolu padomes ņēma dalību. Ātri vien kara brūces tika sadziedētas, un aizmirsās viss, kas skolu jaunatnei pirmajos valsts pastāvēšanas gados bija jāpārcieš. Varbūt skolās vēl atrodami tā laika mācības līdzekļi un burtnīcas no brūnā avīžu papīra? Ja taujātu, varbūt atrastu vēl kurpes ar koka pazolēm, ko izdalīja skolniekiem 1919. g.? Mums visiem atmiņā svētīgais “Amerikas onkuļa” darbs ar siltām pusdienām, drēbēm un medicīnisko palīdzību. Tādos apstākļos lika pamatus mūsu obl. pamatskolām, veidoja skolu tīklu. [..] Šo laiku raksturo uzņēmumi par darbu skolās un skolu svētkos – diagrammas un statistiskas ziņas, mācības līdzekļi, dažādi dokumenti, literatūra un citi izstādīšanai noderīgi priekšmeti. III. Mūsu skola Atjaunotā Latvijā. Pēc 1934. g. 15. maija skolas ieguvušas garīgo satvaru un stāju – izdots likums par izglītību. Ar mūsu Valsts Prezidenta K. Ulmaņa gādību arī vismazākās skolas visattālākā valsts novadā saņēmušas Draudzīgā aicinājuma veltes. Uz mūsu valsts robežām, kā arī iekšzemē paceļas daudzas skaistas skolas ēkas – pilis, uz kurām plūst jaunatnes straumes. Tagadējā skola sniedz arī materiālu atbalstu mācības līdzekļu, drēbju, apavu, kopēdināšanas un stipendiju veidā. Ārpus skolām palikušo jauniešu skaits strauji mazinās. Jaunatne jau skolā iepazīstas ar pienākumiem un darbu. Par to liecina plašais mazpulku tīkls. Jaunatne ņem dalību mežu dienās, lūžņu vākšanā un c. darbos. Sistematizētas skolu grāmatas, izstrādātas jaunas mācības programmas, uzlabota mācīšana. Atjaunotajā Latvijā skolas strādā pie sava augstākā uzdevuma – kopt nacionālo pašapziņu un audzināt vienotu un brīvu tautu. Šajā īsajā apskatā par skolu vēstures materiālu kārtošanu runāju tikai galvenos vilcienos. Kārtošanas darbs praksē izveidos mūsu skolas vēstures nodaļu. Protams, tas nav viena gada darbs, un to nevar padarīt daži cilvēki, šajā darbā jālūdz padoms no Latvijas Vēstures institūta, lai tas sniedz autoritatīvas ziņas un pārbauda savākto materiālu un eksponātu vēsturisko piederību.”[17] 

Taču politiskā situācija Latvijā mainījās, sākās pirmā padomju okupācija. Jāņa Siliņa iecerētais tā arī palika tikai uz papīra, toties jaunā padomju vara ieviesa savas korekcijas arī muzeja darbā un ekspozīcijās.

“1940. gadā, pēc Padomju varas atjaunošanas Latvijā, muzejs uzsāka nopietnu pārkārtošanās darbu, lai atbilstu padomju skolu prasībām. Muzeja telpās darbu uzsāka Centrālais Pedagoģiskais kabinets un skolotāju metodiskās apvienības. Parādījās pirmie konspektīvie paskaidrojumi un mācību programmām atbilstoši uzskates līdzekļi PSRS vēsturē un ģeogrāfijā, kā arī par Darvina mācību un Mičurina darbu.”[18] 

Kā var secināt no nelielās informācijas presē, vācu okupācijas laikā Skolu muzejs funkcionēja kā Dabas muzejs un rīkoja arī izstādes. “Melns zirneklis ar baltu krustu pār muguru lēni rāpjas sidrabotu pavedienu tīklā, kura augšmalā lielu burtu uzraksts “Zooloģijas izstāde”. Šāds plakāts pie Skolu muzeja ieejas nākamā nedēļā aicinās rīdziniekus nākt un vērot mūsu dzīvnieku valsts krāšņumu un daudzveidību,” raksta “Tēvija” 1942. gada oktobrī.[19] Visu laiku turpinās arī preparātu gatavošanas darbs, tāpēc vēl 1944. gadā “Tēvijas” sludinājumu slejā var lasīt, ka “PĒRK PREPARĀTIEM: čūskas, ķirzakas, gliemežus, vardes, krupjus, lentestārpus, sikspārņus, mateņus, kovārņus, vecus preparātus un koraļļus. Rīgā, Skolu Muzejā, Kr. Barona ielā 4, J. Siliņš. Tālrunis 28043”.[20] Vai arī: “ZALKŠUS, ODZES pērk katrā vairumā. Kr. Barona ielā 4, Skolu muzejā.”[21]

Kara beigās, jau atkal padomju okupācijas apstākļos, muzejs skolēnu grupām tika atvērts 1944. gada 1. decembrī, bet publikai – 1945. gada 1. maijā. Atjaunotas visas agrākās ekspozīcijas nodaļas, tomēr pārskatā par Rīgas muzejiem Izglītības tautas komisariāta Muzeju daļas priekšnieks Jānis Līdaks secina: “Visumā Skolu muzeja telpas par šaurām, un nepieciešama to paplašināšana. Pašā muzeja tālākās izveidošanas darbā paredzēts vairāk kā līdz šim pieskaņoties skolu programmām. Sevišķa vērība tiks veltīta darvinisma nodaļai. Lai šo darbu sekmīgāk veiktu, pie muzeja paredzēts dibināt zinātnisko padomi, kurā galvenām kārtām ieietu attiecīgo nozaru zinātniskie un metodiskie speciālisti.”[22] 

Jaunā vara papildināja muzeja ekspozīciju atbilstoši laikmeta un ideoloģijas prasībām un ienesa arī citas jaunas vēsmas muzeja darbā: “Pilnīgi no jauna izveidota darvinisma nodaļa, izceļot padomju zinātnieku mičuriniešu darbu un sasniegumus, un PSRS ģeogrāfijas nodaļa. [..] Lai nodibinātu sakarus ar skolām un veicinātu materiālu vākšanu dabā, pie Skolu muzeja noorganizēts Jauno naturālistu pulciņš ar zooloģijas un botānikas sekcijām.”[23]

Un pati būtiskākā “jaunā vēsma” – ar Latvijas PSR Ministru padomes 1951. gada 24. janvāra lēmumu tiek apvienots Skolu muzejs ar Dabas muzeju un izveidots jauns – Valsts Dabas muzejs.[24]

“Darbību uzsācis Valsts dabas muzejs. Tas dibināts, apvienojot līdzšinējos Skolu un Dabas muzejus, un tā fondā ir vairāk kā 150 tūkstoši priekšmetu. Muzeja mērķis palīdzēt skolu jaunatnei labāk izprast un apgūt dabas zinību priekšmetus, kā arī parādīt republikas darbaļaudīm mūsu dzimtenes zemes bagātības, stādu un dzīvnieku valsti, iepazīstināt ar dižajām komunisma celtnēm un grandiozo dabas pārveidošanas plānu.”[25]

Praktiski Skolu muzejs bija beidzis pastāvēt. Apvienošanas lēmums bija loģisks un pamatots, jo: 1) ekspozīcija skolu muzejā bija veltīta galvenokārt Latvijas dabai, 2) izglītojošais darbs ar skolēnu auditoriju Dabas muzejā turpinājās un turpinās tik un tā, 3) par skolu apgādāšanu ar mācību līdzekļiem atbildēja atsevišķas Izglītības ministrijas struktūrvienības centralizēti, 4) nebija nepieciešams un arī iespējams vienā muzejā sakoncentrēt eksponātus, kas varētu noderēt dažādu mācību priekšmetu stundās skolā – no katra muzeja ekspozīcijas var pasmelt ko derīgu pedagoģiskajam darbam.

Un tomēr… Ir tapis arī izglītības iestāžu vēsturei veltīts muzejs – 2002. gadā Rīgas Skolēnu pils telpās darbu sāka pilnīgi no jauna izveidotais Rīgas Skolu muzejs (kaut arī tā darbinieki sevi uzskata par 1919. gadā dibinātā Skolu muzeja darba turpinātājiem). Šobrīd muzeja zālēs izvietota ekspozīcija par Rīgas skolu vēsturi no 13. gadsimta līdz mūsdienām, savukārt ekskursijas laikā apmeklētājiem ir iespēja iejusties skolēna lomā gan viduslaiku, gan Krievijas impērijas laika, gan padomju laika mācību stundā.[26]

Attēls: www.zudusilatvija.lv