Lai arī kopš Latvijas simtās dzimšanas dienas jau pagājis apaļš mēnesis un lielais svētku gads jau tuvojas izskaņai, no simtgades tomēr neatvadīsimies vēl pāris turpmākos gadus. Tieši tā – simtgades programma turpinās, un tajā būtiska loma atvēlēta muzejiem. Šobrīd valsts tapšanai un pirmajiem dzīves mirkļiem veltītas izstādes aplūkojamas ne tikai Rīgas muzejos, bet arī muzejos ārpus galvaspilsētas. Tas patiesībā ir likumsakarīgi, jo tādu pilsētu kā Cēsis, Valka, Rēzekne un Liepāja nozīmi Latvijas neatkarības tapšanā nedrīkst novērtēt par zemu. Turklāt reģionu pilsētās tapušās izstādes met nopietnu izaicinājumu galvaspilsētas piedāvājumam.
Man pašai izdevies apmeklēt Cēsu Vēstures un mākslas muzejā skatāmo izstādi “Pirmais gads” un Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā izveidoto izstādi “Latvijas gadsimts”. Kā jau priekšā pasaka izstāžu nosaukumi, Cēsu muzejs sīkāk aplūko ļoti straujo un piepildīto pirmo gadu Cēsu apriņķī pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, savukārt izstādē “Latvijas gadsimts” mēģināts aptvert visus simts Latvijas gadus, turklāt meklējot atbildi uz jautājumu – kas ir Latvija.
Sākšu ar nelielu ieskatu izstādē “Pirmais gads”, kuru redzēju tās atklāšanas dienā 21. novembrī. Izstāde vēsta par Latviju un cēsniekiem laikā no 1918. gada nogales līdz 1919. gada beigām, kad Cēsis kļuva par izšķirošu vēstures notikumu epicentru. Apmeklētājs it kā tiek izvests gadu garā pastaigā pa Cēsu ielu no mirkļa, kad tiek dibināta Latvijas valsts, izejot cauri pāris dienām, kad Cēsis bija Latvijas galvaspilsēta, izcīnot uzvaru Cēsu kaujās un arī nedaudz ielūkojoties turpmākajos notikumos.
Detalizētāk apskatot viena gada notikumus, muzejs neizbēgami saskāries ar atbilstošu priekšmetu trūkumu tā krājumā. Tāpēc talkā pieaicināti mākslinieki un dizaineri: cēsnieks Ritums Ivanovs, dizaineri Mārtiņš Blanks un Krists Zankovskis no dizaina aģentūras “Tribe”.
Ritums Ivanovs un dizaina aģentūra “Tribe” ir spējuši radīt atbilstošu, mākslinieciski augstvērtīgu un funkcionālu dizainu un veiksmīgi ilustrēt faktus, kuriem atbilstošu priekšmetu muzeja krājumā nav. Tāpat ir jūtams, ka izpēte un dizains ir gājuši roku rokā un dizains jeb māksla (kā atklāšanā to nosauca apmeklētāji – cēsnieki) nepārmāc faktuālo un informatīvo pusi, bet piešķir tai emocionālu dimensiju. Labs piemērs ir sarkanbaltsarkanā karoga atveids saplēstā sarkana auduma gabalā. Tas ir iedarbīgs, jo vēsta par to, kā Cēsu ļaudīs ticība jaundibinātajai valstij saglabājās arī, lieliniekiem pārņemot varu un uzvelkot Lādemahera tornī sarkano karogu. Stiprs vējš šo audumu pārplēsa pušu, un uz baltajām vēlā rudens debesīm izskatījās, ka mastā plīvo sarkanbaltsarkanais jaunās valsts karogs, vēsta cēsnieku atmiņas no tā laika.
Manuprāt, dizaina risinājumi izdevušies ļoti veiksmīgi, turklāt šāda sadarbība ir arī jaunums muzejam, kura darbinieki līdz šim izstādes ar lielākiem vai mazākiem panākumiem veidojuši paši saviem spēkiem. Man gribas apgalvot, ka tā ir jauna lappuse muzeja darbībā, kura lielā mērā ir bijusi iespējama, pateicoties direktorei Kristīnei Skrīverei un viņas vīzijai par to, kā Cēsu Vēstures un mākslas muzejs var būt ne tikai viduslaiku vēstures liecību glabātava, bet arī vieta laikmetīgai vēstures interpretācijai.
Izstāde “Pirmais gads” ir ļoti informatīva, bet tajā pašā laikā nav nomācoša un nogurdinoša. Tajā var pavadīt ļoti daudz laika, bet visu var aplūkot arī 20 minūtēs. Iedziļinoties, izspēlējot visas spēles un kopā ar bērniem atrodot atbildes uz īpaši jaunākajiem apmeklētājiem izstrādātajās darba lapās atrodamo uzdevumu, jebkurš izstādes viesis noteikti aizies gudrāks nekā atnācis.
Man pašai ļoti interesanta un aizraujoša šķita iespēja uz Cēsu apkārtnes kartes izvietot un bīdīt Cēsu kauju dalībniekus, izspēlējot kauju notikumus. Lai arī Cēsu kaujas bija samērā īsas, tomēr notikumi ir gana sarežģīti, lai tos skaidrotu aprakstošā veidā. Interaktīvā karte ļauj tos daudz labāk uztvert un saprast.
Kā vienu no izstādes trūkumiem var minēt to, ka pietrūkst cēsnieku ikdienas dzīves atspoguļojuma. Ar kādām grūtībām saskārās parasts cēsnieks šajā pirmajā gadā? To izstādē diemžēl nav izdevies ietvert. Tajā pašā laikā Cēsu iedzīvotāja ikdienu ar jaunieša Andreja Kalniņa profila starpniecību veiksmīgi parāda projekts “Dzīvā vēsture” sociālā tīkla platformā Facebook. Te varbūt pat būtu iespējams runāt par to, kā šie Latvijas valsts simtgades biroja atbalstītie projekti viens otru spēj papildināt un kā tie varētu savā starpā sadarboties.
Izstāde “Latvijas gadsimts” savukārt šķiet pilnīgs pretstats izstādei “Pirmais gads”. Noteikti jāuzteic tas, ka izstādes tapšanā iesaistījušies 68 muzeji – tā ir nebijusi Latvijas muzeju sadarbība. Tajā pašā laikā, ja Cēsu muzejam izstādes tapšanas laikā problēmas sagādājis priekšmetu trūkums, tad “Latvijas gadsimta” problēma noteikti ir bijusi priekšmetu atlase. Esmu pārliecināta, ka Latvijas gadsimtu būtu bijis iespējams ietvert simts un pat mazāk priekšmetos, tomēr Latvijas Nacionālā vēstures muzeja apmeklētāju, kā ierasts, gaida ar priekšmetiem pārpilnas vitrīnas.
Viens priekšmets ar saturīgu, labi izveidotu stāstu noteikti būtu daudz vērtīgāks, nekā desmitiem priekšmetu, kas nepasaka neko. Sevišķi labs piemērs tam ir Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbinieku galerija. Pirmkārt, to, ka visas šeit parādītās personas ir saistītas ar LPNP, var vai nu zināt, vai minēt, vai saprast, tikai izlasot visiem portretiem pievienotos CV, kas neko daudz nepasaka par šo cilvēku ieguldījumu valsts tapšanā. Man pašai sevišķi neveiksmīga likās Jānim Akurateram veltītā vitrīna, kurā nebija neviena autentiska priekšmeta, kas liecinātu par viņa gaitām latviešu strēlniekos vai LPNP, tikai daži viņa grāmatu izdevumi. Es, protams, nezinu, kā priekšmetu atlase notikusi, un varbūt daudziem no iesaistītajiem muzejiem nav bijis iespējams šķirties no vērtīgākām to krājumos esošām lietām uz izstādes laiku, kas tomēr ir gana ilgs – līdz 2021. gadam. Tomēr mirkļiem rodas iespaids, ka lielas pūles, lai vienotos par saturīgāku priekšmetu deponēšanu, nemaz nav ieguldītas un vitrīnās nokļuvis, kas nu gadījies pa rokai. Arī izstādē iekļauto cilvēku portretu izvēle man palika neskaidra, it sevišķi ekspozīcijas daļā pēc Otrā pasaules kara.
Kopumā dizaina birojs “H2E”, kas veidojis ekspozīcijas iekārtojumu, saņēmis sarežģītu uzdevumu. Liels priekšmetu skaits ir bijis jāizvieto ļoti ierobežotā un tehniski sarežģītā telpā. Brīžiem ar to izdevies tikt galā labi, bet kopumā tomēr ne visai veiksmīgi.
Daudz ko sliktā apgaismojuma dēļ ir grūti saskatīt. Tumšās, šaurās, pārpildītās telpas, kurās tiek stāstīts Latvijas brīvības stāsts no 1918. gada līdz Otrajam pasaules karam, mani ļoti nepatīkami pārsteidza. Spilgtās modernistu gleznas piekarinātas teju pie griestiem, virs lampām – gūt kādu priekšstatu par to kolorītu ir pilnīgi neiespējami. Košais, aizraujošais modernisma laikmets pilnībā izgaist, palikdams vien kā melnbalta fotogrāfija.
Pilnīgs pretstats ir ekspozīcijas daļa ar nosaukumu “Aizlauztā Latvija”, kas veltīta Otrajam pasaules karam un padomju gadiem Latvijā. Te sākas, manuprāt, veiksmīgākā izstādes daļa, jo vitrīnu labirintu nomaina atvērtāka, plašāka telpa. Gaišās krāsas un ikdienas dzīves detaļas, kas arī man, tā saucamajam brīvības bērnam, kas nācis pasaulē laikā starp barikādēm un augusta puču, šķiet tik pazīstamas, rada savādu mājīguma sajūtu. Tas pat varētu būt atsevišķas diskusijas temats – kā padomju gadiem veltītās muzeju ekspozīciju daļas jau ar zināmu regularitāti ir krietni dinamiskākas un interesantākas nekā modernisma laikmetam veltītās.
Ļoti savādi šķiet Latvijas gadsimtu nogriezt pie 2004. gada. Pirmkārt, tie ir 14 gadi no valsts dzīves, kuri vispār netiek apskatīti, līdz ar to saturs nav atbilstošs izstādes nosaukumam. Otrkārt, tieši šī nesenā vēsture, manuprāt, būtu bijusi vislielākās uzmanības vērta. Kopš 2004. gada esam piedzīvojuši gan daudz lielākas veiksmes par Marijas Naumovas uzvaru Eirovīzijā, gan arī daudz lielākas neveiksmes, kas atstājušas ļoti nozīmīgas sekas uz Latvijas sabiedrību. Par to mēs runājam mazāk, turklāt ļaujam naratīvam būt politikas kontrolētam, bet tieši tie gadi, kas izstādē tikuši izlaisti, pasaka visvairāk par mums kā nāciju un par to, kas ir Latvija. Pēc izstādes apmeklējuma tā vietā, lai lieliski izprastu, kā esam veidojušies un mainījušies, lai taptu tādi, kādi esam šodien, nākas jautāt – kā mēs šeit nonācām?
No dizaina viedokļa Cēsu Vēstures un mākslas muzeja izstāde “Pirmais gads” šķiet apmeklētajam draudzīgāka un uztveramāka. Par spīti priekšmetu trūkumam muzeja krājumā nerodas sajūta, ka izstāde būtu nepilnīga. Iespējams, aizpildīt tukšos laukumus ar māksliniecisku interpretāciju ir vieglāk, nekā operēt ar obligāti ietveramu daudzumu lietu.
Lai arī panākt 68 muzeju sadarbību vienas izstādes izveidē ir liels sasniegums, tomēr tas atstāj zināmu pašmērķīguma un arī pārsātinājuma sajūtu. Izstāde “Latvijas gadsimts” šķiet veidota tā, lai ietvertu pēc iespējas vairāk priekšmetu, bet to lietderība izstādes kontekstā brīžiem liekas sekundāra. Kopumā “Latvijas gadsimts” nešķiet kā vienots veselums, bet gan kā mozaīka, kuras elementu izvēles mērķtiecība ir neskaidra.