Iepriekšējā rakstā tika iezīmēts Ķeguma un Pļaviņu HES vēsturiskais un kultūrpolitiskais konteksts. Tobrīd filozofi – Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš – gatavojās uzstāties CEESP konferencē, piedāvājot tēmu par Pļaviņu HES kā padomju cildenā piemēru postfenomenoloģiskā skatījumā. Pēc konferences aicināju abus uz sarunu nepiespiestā gaisotnē.
Andrejs Balodis ir Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs; viņa pētnieciskās intereses aptver Anrī Bergsona (Henri Louis Bergson) filozofiju, atmiņas problemātiku un citus līdzīgus jautājumus. Viņš publicējis divas monogrāfijas: “Nepabeigtā pagātne: pētījums par Anrī Bergsona filozofiju”[1] un kopā ar Ievu Lapinsku un Elgu Freibergu sarakstīto grāmatu “Pauls Jurevičs – filozofija un dzīves restaurācija”[2].
Savukārt Aināra Kamoliņa interese par jaunlaiku filozofiju atspoguļojas darbā “Dienasgrāmatas: Spinozas poētika”[3], bet viņa pievēršanās ikdienas lietu ontoloģijai rezultējusies grāmatā “Mēbeļu filozofija”[4].
Abi filozofi ir arī radioraidījuma “Fono-grāfs” (Radio Naba) komandas dalībnieki, kas Latvijas intelektuālajā telpā pievēršas vēsturiskās fantāzijas jautājumiem.
Liene Rumpe: Dienu pirms šīs sarunas Rīgā notika zinātniskā fenomenoloģijas konference, kurā abi filozofi, Ainārs Kamoliņš un Andrejs Balodis, ar kuriem esmu satikusies šobrīd, runāja par Pļaviņu hidroelektrostaciju kā piemēru padomju cildenajam postfenomenoloģiskā skatījumā.
Andrejs Balodis: Jā, sveiki! Konference bija Centrālās un Austrumeiropas fenomenoloģijas biedrības ikgadējais pasākums. Tās tēma bija “Fenomenoloģija un tehnoloģija”, un daudz uzmanības tika veltīts tam, kā dažādas fenomenoloģiskās pieejas interpretē tehnoloģijas. Arī mēs tur piedalījāmies – paši sevi par fenomenologiem gan nesaucam, taču centāmies iesaistīties sarunā līdzās citām pieejām.
Ainārs Kamoliņš: Mūs abus kā filozofus interesē tieši tehnoloģijas. Fenomenoloģija pievēršas pieredzes analīzei – arī tam, kā mēs kaut ko piedzīvojam. Tehnoloģija arī ir viena no pieredzes veidotājām. Mēs izmantojām Pļaviņu HES piemēru, jo tā ir ļoti nozīmīga infrastruktūra Latvijā.
LR: Kāpēc pievērsāties tieši HES?
AB: Te droši vien jāpiebilst, ka Ainārs raksta promocijas darbu par elektrību un elektrotehnoloģijām starpkaru periodā. Protams, Pļaviņu HES nav celta tajā laikā, bet cits mūsu kopīgais pētnieciskais projekts saistās ar padomju intelektuālo mantojumu. Līdz ar to šis objekts mūs dabiski ieinteresēja. Turklāt arī par Ķegumu mums jau bijis izgājiens konferencē, un nākotnē ir paredzēts publicēt par to kopīgu rakstu.
AK: Ja runā par filozofiju un hidroelektrostacijām, tad tās kā piemērs parādās vairāku nozīmīgu filozofu darbos. Zināmākais gadījums ir vācu filozofs Martins Heidegers [Martin Heidegger], kas darbā “Jautājums par tehnoloģiju”[5] apraksta uz Reinas uzbūvēto hidroelektrostaciju. Šis piemērs ļauj viņam parādīt, kā tehnoloģija pārveido pasauli: ne tikai maina ainavu, bet arī ierāmē to īpašā skatījumā, strukturē to, kā mēs uztveram pasauli. Piemēram, upi mēs sākam uztvert kā enerģijas resursu, nevis kā vienkārši poētiski aprakstāmu dabas veidojumu. Līdzīgi arī cilvēki, pateicoties tehnoloģiskajam rāmējumam, tiek uztverti kā resurss.
AB: Varbūt mazliet papildinot [domu] konferences kontekstā – Heidegers ir nozīmīga figūra fenomenoloģijas tradīcijā. Un konferencē redzējām, ka veidojas faktiski tādas kā divas frakcijas jeb spriedze starp klasiskajiem Heidegera interpretiem un jauno paaudzi ar postfenomenoloģisko skatījumu.
LR: Kas īsti ir postfenomenoloģija?
AK: Vienkāršoti – tā uzsver tehnoloģijas kā starpniekus. Ja mēs skatāmies uz tādiem autoriem, kā Dons Aide [Don Ihde], tad tehnoloģijas nav tikai instruments, bet gan būtisks vidutājs starp cilvēku un pasauli. Tās izveido mūsu pieredzi arī ķermeniskā, subjektīvā veidā.
LR: Jūsu konferences runas nosaukumā parādās arī cildenā aspekts. Kādā veidā tas ienāk šajā kontekstā?
AK: Cildenais fenomenoloģiski attiecas uz īpašu pieredzi. Cildenajā, atšķirībā no citām pieredzēm, mēs sastopamies ar kaut ko tādu, kura spēks tevi tik ļoti pārņem, ka tu šīs pārņemtības dēļ nespēj to uzreiz apjēgt, apjēgšana rodas tikai ar laika distanci. Filozofijā šo jautājumu visspilgtāk ir aktualizējis Kants [Immanuel Kant], lai arī jēdziens ir pastāvējis arī pirms viņa. Ja runājam par mūsdienīgākiem cildenā aspektiem, tad, piemēram, 20. gadsimta sākumā tie varēja būt ne tikai tādi dabas fenomeni kā vētras vai zemestrīces, bet arī tehnoloģijas – vilcieni, debesskrāpji. Tehnoloģiju vēsturnieks Deivids Naija [David E. Nye] apraksta arī elektrisko cildeno, proti – pateicoties elektrībai, pasaule tiek īpašā veidā reprezentēta ar elektriskās gaismas palīdzību. Gaisma nav neitrāla, tā revizualizē telpu, objektus un kopumā ļauj lietas pieredzēt citādāk. Iespējams, pat dažkārt radot cildenā pieredzi.
AB: Jā, bet varbūt Kantam arī ir jādod tas gods, ja domājam par šādiem infrastruktūras lielajiem objektiem. Fenomenoloģija parasti ar pieredzi – vienalga, vai ikdienas, neikdienas, apzinātu, mazāk apzinātu, – apejas deskriptīvi. Bet cildenā pieredze tomēr ir no Kanta. Tur ir gan ētiskais, gan estētiskais, proti, tas jau ir vērtējoši jeb normatīvi. Skatoties uz HES vai atomelektrostaciju, mēs ne tikai apbrīnojam būves mērogu, bet arī domājam par to, kāpēc tā eksistē, par riskiem, ja tā tiktu sagrauta. Pļaviņu gadījumā arī par morālām sekām – zaudēto ainavu, Staburagu.
LR: Šeit kā normatīvais ienāk arī politiski cildenais.
AK: Tieši tā. Maikls Šapiro [Michael J. Shapiro] ir uzrakstījis grāmatu par politiski cildeno. Politiskais parādās arī industriāli cildenajā, kur kolonizācija tiek pretnostatīta ainavai. Viņš analizē Džima Džārmuša [Jim Jarmusch] filmu “Dead Man”, kur jau filmas sākumā ir redzama spriedze starp jauno industriālo pilsētu un vēsturi, “fabriku” vs. “ainavu”. Sava veida genocīds. Arī Pļaviņu HES varam saskatīt līdzīgu spriedzi – koloniālā sovjetizācija pārņem ainavu, kuru vairs neredzam, bet tikai atceramies. Faktiski arī kolektīvas traumas var būt cildenas. Uzreiz mēs tās nesaprotam, bet ar laiku mēģinām apjēgt.
AB: Jāpiebilst, ka, gatavojoties konferencei, mēs arī devāmies uz Pļaviņu HES un ieguvām visnotaļ specifiskas pieredzes. Tomēr pamanījām, ka šis cildenais ir kaut kādā ziņā nevienmērīgs. Jo es, piemēram, esmu braucis pa Pļaviņu HES tuneli un to reizi īpaši neatceros. Bet šoreiz, pirmkārt, speciāli uz turieni devāmies jau ar šīm zināšanām, turklāt tā ir kritiskā infrastruktūra. Pie mums piebrauca apsargs, pārbaudīja telefonus; ejot cauri tunelim, nogriezāmies nejauši pa labi, un ieskanējās signāls, ka nedrīkstam tur iet. Arī elektrības sanoņa gaisā iedeva kaut kādas jaunas dimensijas.
AK: Apsardze rada sajūtu par nozīmību.
AB: Un mēs arī saprotam, ka tā tas nav bijis vienmēr. Attieksme pret šiem objektiem nav bijusi tik strikta. Arī to, ka padomju laikā šī pieredze, sabiedrības recepcija dažādos posmos, bijusi dažāda. Sākotnēji protestēja, vēlāk atkal piemirsa…
LR: Harijs Jaunzems, kas bija Pļaviņu galvenais būvinženieris, minēja, ka protesti parādījās jau par vēlu, ar nobīdi laikā, kad HES jau tika būvēts.
AK: Apzināti, kā jau totalitāros režīmos. Tomēr jāpiebilst, ka Ķeguma HES tika slavināts visu tā plānošanas un celtniecības laiku.
AB: Par to bija gandrīz tikai pozitīvi viedokļi, jo tas bija kas tāds, kas veidoja jauno neatkarīgo valsti. Tā ir atšķirība no kolonizācijas projekta.
LR: Bet cilvēki dodas uz šīm vietām arī tūrismā.
AB: Jā, man šķiet, Ainār, mūsu runā arī bija atsauces uz laikiem, kad cilvēki devās HES tūrismā. Jautājums – vai viņi meklēja cildeno?
AK: Tas ir atvērts jautājums, vai viņiem tieši tobrīd galvā bija tāds jēdziens par cildeno. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Zenta Mauriņa, kas savos rakstos piemin došanos uz Imatras HES Somijā. Tad Latvijā vēl tik liels HES nebija uzbūvēts. Un viņa speciāli brauca uz turieni, lai iegūtu šo specifiski tehnoloģiski cildenā pieredzi. Mauriņa raudzījās uz upi, kas caur HES tiek “savākta”, un sasaistīja to ar analoģiju, kur modernais cilvēks “savāks” savu dzīvniecisko un citādi afektīvo dabu. Tas ir viens piemērs, bet ir arī citi, ko var lasīt tā laika periodikā.
LR: Žurnālista Cēsara Serģa gadījums, piemēram.
AK: Jā, labs piemērs! Viņš gan, atšķirībā no Mauriņas, devās uz Zviedrijas HES. Serģis apgalvo, ka jāskatās uz HES kā uz jauno mākslu. Īpaši viņš jūsmoja par mašīntelpām un turbīnām, kas aizvietos novecojošos muzejus. Interesanti, ka mūsdienās Latvijā arī varam redzēt Pļaviņās un Ķegumā izstādītu turbīnu. Turbīnas Serģim bija jaunā māksla, jo, redzot to spēka iemiesojumu, var iegūt cildenā pieredzi. Varam tikai minēt, vai mūsdienu Ķeguma vai Pļaviņu HES apmeklētājs tās redz līdzīgi.
LR: Vai šo estētisko dimensiju var attiecināt arī uz mūsdienu enerģētiku – saules un vēja parkiem? Vai tur tomēr pārāk klātesošs ir ekokritiskais diskurss, kas atšķaida cildeno?
AK: Viena lieta ir estētika, bet tehnovēsturnieki tomēr norāda, ka daudzos gadījumos cildenais ir vēsturiski ierobežots. Mēs redzam lielās būves, kas tajā brīdī varbūt radīja spēcīgas pieredzes, bet mūsdienās šīs tehnoloģijas pazūd “fonā”. Postfenomenoloģijā infrastruktūras ir fona tehnoloģijas. Proti, mēs tās ikdienā gandrīz neievērojam. Tikai atsevišķos brīžos tās var atkal izcelties no fona. Piemēram, plaša elektroapgādes pārtraukuma gadījumā, kad mēs sākam apjēgt šīs infrastruktūras visuresošo klātbūtni.
AB: Tieši tā – tehnoloģiski cildenais nav universāls kā, piemēram, skatījums uz Everestu. Tur vienmēr būs šī nemainīgā cildenā pieredze. Tas ir mainīgs un atkarīgs no kultūras konteksta, pieredzes un afektiem, ko konkrēts objekts izraisa. Vēl viena lieta, atgriežoties pie Heidegera un tehnoloģiskā tūrisma, – vai mēs šo tūrismu, kurā cilvēki brauc apbrīnot objektus, kas pēc Heidegeriskā lasījuma ierobežo dabu, izmanto to kā resursu, varam uzskatīt par ētisku?
AK: Var jau būt cildenā pieredze, ko mēs morāli neatbalstām. Piemēram, karš, 11. septembris un līdzīgi.
AB: Jā, bet tās ir pieredzes, ko tu pats neizvēlies. Kāpēc ir jābrauc uz vietu, kas ir iespējami traumatiska? Kam tas vajadzīgs un vai tas ir atbildīgi pret ekosistēmu?
LR: Varbūt līdzīgu iemeslu dēļ, kāpēc cilvēki dodas uz kapiem. Lai caur piemiņu būtu tuvāk nāvei kā pastarpināta cildenā pieredzei.
AK: Uz kapiem var doties arī tīri estētiski, kā uz parku.
LR: Jā, bet es runāju par funkciju drīzāk. Uz Čornobiļu vai Ground Zero cilvēki dodas ne tikai estētisku apsvērumu, bet arī piemiņas funkcijas dēļ. Šajā gadījumā – konkrēta “cildena” katastrofiska notikuma upuru piemiņas dēļ.
AK: Arī Aušvica. Pieņemu, ka arī holokausts ir šāda negatīvā cildenā piemērs.
LR: Jā. Lai neizvērstu sarunu nu jau citos sāpīgākos negatīvā cildenā apvāršņos, domāju, ir labs brīdis, lai sarunu noslēgtu.
AK: Jā, jo vispār jau mēs par HES varētu runāt visu vakaru.
AB: Man vispār šī HES tēma tik ļoti patīk! Es nezinu, Ainār, – you changed my life! [Visi smejas.]
AK: Tas ir labs noslēgums.
Foto: Liene Rumpe
[1] Balodis, Andrejs (2015). Nepabeigtā pagātne. Pētījums par Anrī Bergsona filozofiju. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
[2] Balodis, Andrejs, Freiberga, Elga, Lapinska, Ieva (2024). Pauls Jurevičs – filozofija un dzīves restaurācija. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
[3] Kamoliņš, Ainārs (2014). Dienasgrāmatas: Spinozas poētika. Rīga: KiM? Laikmetīgās mākslas centrs.
[4] Kamoliņš, Ainārs (2021). Mēbeļu filozofija. Rīga: Palette.
[5] Heidegger, Martin (1954). Die Frage nach der Technik. In: Vorträge und Aufsätze. Pfullingen: Gunther Neske.