Pirmdien, 29. augustā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) dzimšanas dienas svinību ietvaros notika jaunas ekspozīcijas Grāmata Latvijā atklāšana.
Kādu laiku atpakaļ šis projekts tika pieteikts kā Grāmatniecības muzejs. Ja atceraties, LNB atklāšanas brīdī telpas, kurā tobrīd bija skatāma izstāde 1514. Grāmata. 2014, ieeju zīmīgi rotāja uzraksts Latvijas Grāmatniecības muzejs. Drīz vien gan LNB mainīja taktiku un, komunicējot topošā veidojuma aktualitātes, dēvēja to par pastāvīgo ekspozīciju.
Divas dienas pēc ekspozīcijas atklāšanas tikāmies ar ekspozīcijas vadītāju Ingu Surgunti, lai runātu par Grāmatu Latvijā – tās saturu, formu un izaicinājumiem.
Ineta Zelča Sīmansone: Muzejs bibliotēkā? Ekspozīcija bibliotēkā?
Inga Surgunte: Nav jau muzejs. Ekspozīcija. Mēs no sava projekta viedokļa nekad arī neesam komunicējuši, ka mēs atvērsim muzeju. Mēs vienmēr teicām, ka būs pastāvīgā ekspozīcija. Domāju, ka tas arī ir godprātīgi. Tas ir tas, ko mēs esam uztaisījuši. Mēs tieši tā arī esam domājuši, ka mums jāizveido ilgmūžīga ekspozīcija.
IZS: Muzeja nosaukums daudzu, arī manā, apziņā iespiedies no tā brīža, kad atverot LNB, virs pašreizējās ekspozīcijas telpu durvīm bija uzraksts Latvijas Grāmatniecības muzejs.
IS: Šim jautājumam ir 2 puses, viena ir juridiskā, otra, abstrahējoties no likumiem un terminiem, ir domāšana par to, kur mēs ņemam instrumentus vai rīkus savam darbam. Un tā tomēr ir muzeju vide. Arī es savā darbā jūtos vairāk piederīga muzejiem nekā bibliotēkai. Ja mēs raugāmies no bibliotēkas pamatpakalpojumu viedokļa, mēs esam svešķermenīgs veidojums. Bet, kā teica LNB direktors Andris Vilks [ekspozīcijas] atklāšanā, iespējams, mēs izaugsim par muzeju. Tas var tā notikt un var arī nenotikt. Un tajā ir vieglums. Man ļoti patīk, ka tagad nav uzreiz jāķeras pie akreditācijas dokumentu rakstīšanas, bet mēs varam nobriest un paskatīties, kādā virzienā mums sanāks loģiskāk attīstīties un kas būs visai šai lielajai ēkai organiskāks ceļš.
IZS: Tas nozīmē, ka, piemēram, pēc gada izvērtējot ar laika distanci to, kā jums ir gājis, vēlreiz diskutēsiet un domāsiet, kas tad jūs esat.
IS: Jā. [Spriedīsim], piemēram, vai mēs gribam veidot atsevišķu krājumu, kas tiek veidots pēc citiem principiem nekā bibliotēkas krājums? Iespējams, ka mēs pie tā nonāksim, jo mums jau atklāšanā cilvēki šo to uzdāvināja. Un uzdāvināja tieši ekspozīcijas un izglītojošās programmas vajadzībām.
IZS: Es pieņemu, ka liela daļa potenciālās mērķauditorijas vēl nav paspējusi ekspozīciju apskatīt, tāpēc, lūdzu, ieskicē īsi, par ko ir šī ekspozīcija. Bet atstājam arī nelielu intrigu.
IS: Ekspozīcija ir par grāmatu Latvijā un par grāmatu ikviena cilvēka dzīvē. Esam izvēlējušies divas vēstījuma līnijas. Viena ir nosacīti akadēmiski hronoloģiskā līnija, kas apskata Latvijas grāmatniecību pasaules kontekstā no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Un ir otra līnija, kas uzliek trīs akcentus ikviena cilvēka saskarsmei ar grāmatu. Pirmā ir tīri fiziskā saskarsme, kad mēs paņemam rokās grāmatu un mūsu acis raugās uz tekstu, un jau rodas pirmās reakcijas – ir papīra smarža, ir skaists iniciālis –, un kaut kāds process aiziet. Tā ir Maņu sadaļa. Otra sadaļa jeb, kā mēs to saucam, mikroizstāde, saucas Vara. Tā pievērš uzmanību tam, kā teksti un grāmatas ietekmē sabiedrību, ietekmē lielākus procesus. Tas nav tikai individuāls piedzīvojums, bet daudzas lietas, kas ar mums notiek, iespējams, pirmo reizi ir kļuvušas aktīvas vai piefiksētas tieši rakstītā veidā grāmatā, un, iespējams, mēs neesam šīs grāmatas lasījuši, bet tās nosaka mūsu izvēles kaut kādā netveramā veidā. Trešā tematiskā sadaļa saucas Gars. Tā ir par metafiziskām, garīgām pieredzēm, kas ir iespējamas caur grāmatu. Tās ir gan reliģiskas, gan iztēles lietas, kas tiek skatītas.
Es ceru, ka mēs tajā mazajā telpā, kas bija viens no [ekspozīcijas veidošanas] lielajiem izaicinājumiem, esam spējuši šos abus virzienus iezīmēt un ielikt pamatus divu veidu informācijas uztveršanai – personiskai, tiešai, impulsīvai un ļoti akadēmiski sakārtotai, hronoloģiskai, lineārai.
IZS: Visbiežāk tomēr kuratori izvēlas vai nu hronoloģisko vai tematisko pieeju ekspozīcijas vai izstādes veidošanā. Vai tas bija liels konceptuāls izaicinājums?
IS: Šis bija viens no pirmajiem lēmumiem. Kad es atnācu strādāt uz bibliotēku, tad šī koncepcija jau bija gatava. To bija radījuši kurators Gustavs Strenga un LNB direktors Andris Vilks. No vienas puses bija vēlme iet mūsdienīgākā un eksperimentālākā virzienā, bet no otras puses bija diezgan skaidras lielas daļas apmeklētāju ekspektācijas, kuri gribēs saprast, kas tad īsti Latvijas grāmatniecībā ir noticis un kur mēs esam tagad. Mēs arī zinājām, ka tas ir mūsu pienākums šo informāciju iedot. Tas ir jautājums, ar kuru cilvēki bija nākuši uz kādreiz veidoto Alekseja Apīņa izstādi [LNB Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā Jēkaba ielā], kas atbildēja uz jautājumu, kas ir Latvijas grāmatniecība, kā tā veidojusies, kas ir svarīgākie izdevumi. Mēs jutām, ka mums arī jāvar savā ekspozīcijā atbildēt uz šiem jautājumiem. Bet tajā pašā laikā mēs nebijām ar mieru pie tā apstāties un līdz ar to izaicinājums bija tas, ka, veidojot hronoloģiju, mums nācās no daudziem priekšmetiem atteikties. Tās bija smagas izvēles cilvēkiem, kas deg par savu krājumu un pētīto periodu, kuratoriem, kas grib gan visu pateikt, gan iejusties apmeklētāju ādā un pāri visam saglabāt konceptuālo daļu dzīvu un elpojošu. Bija grūti to izlīdzsvarot. Bet man šķiet, ka paradoksālā kārtā, ienākot ekspozīcijā, šīs trīs tematiskās salas šķiet aktīvākas un lielākas nekā hronoloģija, kas ieskauj visu telpu, kaut gan hronoloģijā ir visplašākais materiālu, faktu un informācijas blīvums. Un mums pašiem šķiet, ka tas tā labi izlīdzsvarojas.
IZS: Uzsākot sarunu, tu teici, ka jūs mēģinājāt veidot ilglaicīgu ekspozīciju, savukārt tikko tu pieminēji, ka daudzi priekšmeti atlases rezultātā palika ārpus borta. Vai jūs paredzat arī daļēji mainīgu ekspozīciju?
IS: Mēs paredzam. Ekspozīcijas ilglaicīgajā dzīvē ir iekļauta ideja par mainību, par eksponātu nomaiņu. Tā arī bija viena no pirmajām izvēlēm. Mēs pieņēmām lēmumu, ka eksponēsim tikai oriģinālus, bet mēs jau uzreiz zinājām, ko tas nozīmē 21. gadsimtā, kad restauratoriem ir pietiekami liela vara ne tikai muzejos, bet arī bibliotēkās. Tas nozīmē, ka ir daudzi izdevumi, kas apgaismotā vitrīnā drīkst atrasties tikai 3 mēnešus. Tāpēc mēs būvējām ekspozīciju, īpaši hronoloģiju, balstoties uz fenomeniem, nevis uz priekšmetiem. Visi nesošie teksti un vēstījumi paliks, bet mainīsies galvenie varoņi vitrīnās. Un tas ir viens no ieguvumiem, kas nodrošinās asins apriti ekspozīcijā, bet arī viena no grūtībām, kas mūs sagaida. Būs grāmatas, kas ik pēc dažiem mēnešiem tiks nomainītas, citām, kuras ir stiprākas un jaunākas, ir saņemta atļauja līdz pat gadam atrasties ekspozīcijā. Ar to mēs rēķināmies jau no paša sākuma un tā ir lieta, kas mūs atšķirs no dažām citām grāmatu ekspozīcijām un izstādēm, kur jau sākotnēji izvēlas necīnīties ar restauratoru noteikumiem un izstādīt kopijas, ko mēs negribējām darīt.
IZS: Jautājums par sadarbību ar radošajām industrijām.
IS: Iepirkumu konkursā uzvarēja grafikas dizaineru un arhitektu biroju apvienība. Šie divi biroji ir Associates Partners & Sons un Gaiss arhitekti. Viņi bija apvienojušies, lai piedalītos mūsu iepirkumu konkursā. Un mēs esam priecīgi, ka viņi tā izdarīja. Jo, manuprāt, viņu tandēms ir pietiekami svaigs, negaidīts un smalks. Man ir prieks, ka mums pietika drosmes viņus izvēlēties. Un, protams, caur šiem diviem birojiem mēs iepazināmies ar viņu apakšuzņēmumiem un draugiem. Ar IT kompāniju Warp, ar brīnišķīgu galdniecības firmu Kampenuss un citiem. Tie ir visi jauni, dedzīgi profesionāļi, kuri vēlas sevi pierādīt un izdarīt tā, kā neviens vēl nav spējis. Tas bija ļoti iedvesmojoši.
IZS: Pirms mēs turpinām runāt par radošajām industrijām, gribu atgriezties pie iepirkumu konkursa ekspozīcijas ražošanai, ko minēji. Jūs jau tajā brīdī rīkojāties diezgan netipiski Latvijas situācijai, proti, jūs sākumā aicinājāt potenciālos ražotājus uz sarunām.
IS: Jā, mums bija divas tādas sarunas. Es esmu priecīga, ka mūsu iepirkumu jurists tolaik to atļāva, jo mums bija bažas, ka apvienības, kuras jau prot pieteikties un piedalīties iepirkumos, varētu izrādīties vienīgie dalībnieki, bet mēs gribējām signalizēt jau kādu laiku pirms iepirkuma izsludināšanas, lai saausītos tie, kuri varbūt nav piešāvušies skatīties izsludinātos iepirkumus. Mēs arī medijiem izplatījām relīzi ar aicinājumu dalīties ar informāciju, ka briest šāds iepirkums, un paši izsūtījām to visiem, ko vien varējām iedomāties. Mēs jau tobrīd varējām īsi pastāstīt par koncepciju un gribējām rosināt [potenciālos kandidātus] nedaudz padomāt par šo.
IZS: Tas nozīmē, ka jūs meklējāt nevis drošumu un pazīstamus ražotājus, bet eksperimentu.
IS: Jā, tā bija bibliotēkas politika, jau atklājot Gaismas pili. Un tā ir viena burvīga Andra Vilka ideja. Viņš vēlas izmēģināt to, kas varbūt nav ļoti drošs, bet sola jaunas pieredzes.
IZS: Atgriežoties pie radošajām industrijām, kāpēc bibliotēkai vai muzejam, tavuprāt, svarīgi sadarboties ar radošajām industrijām?
IS: Es domāju, kāpēc man tas šķiet tik pašsaprotami?! Kas ir muzejs, mūsu gadījumā ekspozīcija? Tā ir komunikācija. Tā ir komunikācijas forma. Ko mēs darām? Mēs komunicējam bibliotēkas krājumu, mūsu grāmatniecības vērtības. Bet funkcija ir komunikācija. Un tāpēc man šķiet loģiski, ka mēs atrodamies ne vairs, piemēram, Retumu nodaļā, bet Komunikācijas nodaļā. Manuprāt, tas lieliski atbilst mūsdienīgai izpratnei par muzejiem un ekspozīcijām. Mūsdienīgai komunikācijai piedienas arī rūpīga attieksme pret visiem komunikācijas līmeņiem. Ne tikai pret verbālo, kāds ir mūsu teksts, bet arī pret vizuālo, funkcionālo, arhitektonisko. Un jo vairāk līmeņos mēs apzināsimies šo atbildību, jo spēcīgāk un veiksmīgāk mēs uzrunāsim savas mērķgrupas. Jo komunicēšana tikai caur labi uzrakstītu vārdu, par ko, man šķiet, neviens nešaubās, ka tam ir jābūt, ir tikai viens kanāls, un mūsdienu civilizācijā ar to galīgi nepietiek. Un man ir liels prieks, ka bibliotēka jau no pirmās dienas bija rūpīgi domājusi, piemēram, par grafisko dizainu. Mums ir ļoti spēcīgs izstāžu centrs, spēcīgas mākslinieces un ir stila grāmata, kurai tiek sekots un kas tika ņemta vērā arī ekspozīcijas izbūvē.
IZS: Kas ekspozīcijas veidošanā ir bijuši lielākie izaicinājumi, sadarbojoties ar radošajām industrijām?
IS: Tā kā tas nebija viens uzņēmums, kas eksistē gadiem un grodi tiek galā ar savu iekšējo menedžmentu, tad gan izaicinājums, gan ļoti vērtīga skola bija iepazīt katru elementu atsevišķi, iepazīt cilvēkus un ieraudzīt, cik daudzām skrūvītēm vienlaicīgi ir perfekti jādarbojas mehānismā, lai nonāktu pie viena organisma, jo ekspozīcija nevar būt klaboša mašīna, kur tu redzi katru skrūvi un saproti, ka tas neiet kopā. Tas bija gan izaicinājums, gan skola. Tas tāds tīrais menedžments. Un visas šīs atšķirīgās industrijas daļas un to pārstāvji gan strādā kopā, gan konkurē viens ar otru. Tas ir gan ļoti interesanti, gan grūti – atrast īstās valdīšanas robežas, cik tālu ies dizains un izdarīs savu izvēli un kur kurators noteiks; kur galdnieks noteiks, cik galds būs augsts, un vai pieejamības speciālists, kas ir auditorijas advokāts, varēs pārliecināt galdnieku par vajadzīgo galdu augstumu. Tas ir ļoti aizraujoši, bet arī ļoti grūti. Kā jau es teicu, mēs visi esam jauni, dedzīgi, pārliecināti un savā laukā gribam izdarīt maksimālo, bet ieklausīties un sajust, ka mums tā deja ir jānodejo kopā vienā ritmā, nav nemaz tik viegli.
IZS: Tu pieminēji auditorijas advokātu. Vai jūs paspējāt iziet cauri ekspozīcijas testa fāzei?
IS: Tā īsti nepaspējām. Mums bija prototipi atsevišķām interaktīvajām daļām, kuras mēs izmēģinājām krietnu laiku pirms atklāšanas, bet visu gatavu ekspozīciju mēs nepaguvām notestēt. Diemžēl visas šīs ekspozīcijas lielais izaicinājums bija laika termiņš. Īstenībā jau tagad, divas dienas pēc atklāšanas, mēs zinām savas mazās kļūdas, kas mums jālabo un kas, iespējams, nebūtu jādara, ja mums tā testa fāze būtu izdevusies.
IZS: Kas ir jūsu mērķauditorijas?
IS: Tas bija viens no lielajiem jautājumiem, ko mēs jau pirmsākumos risinājām. Mēs esam mēģinājuši ekspozīciju veidot tā, lai tās atsevišķas daļas derētu dažādām auditorijām. Teiksim, pieminēto Maņu salu mēs apzināti veidojām tā, lai tā būtu saprotama un ērti lietojama jaunāka vecuma apmeklētājiem un ģimenēm. Ir izstrādāta arī atsevišķa uzdevumu grāmatiņa, ar kuru jaunākie apmeklētāji var ceļot pa ekspozīciju un orientēties. Savukārt, hronoloģija, kā jau var nojaust, ir domāta cilvēkiem, kurus interesē fakti, vēsture un padziļināta informācija. Tur Gustavs Strenga ir izdarījis titānisku darbu, jo viņš nav reproducējis vai apkopojis iepriekš sarakstītus tekstus, bet itin katrs periods ir pārdomāts, pārvērtēts, pārinterpretēts caur mūsdienīgas pētniecības prizmu. Savukārt, sadaļā Vara ir vairāk politiskas un vēsturiskas tēmas, un mēs apmēram varam iedomāties Latvijas sabiedrības daļu, kas ir ieinteresēta šāda satura izpētē un patērēšanā. Bet es negribētu atklāt visas kārtis. Nav jau arī tā, ka pie katras sadaļas ir piekārta mērķauditorijas birka. Bet mēs esam domājuši par atšķirīgām auditorijas daļām un tēmējuši tām saturu.
IZS: Jūs diezgan apzināti pie ekspozīcijas valodu izvēles neesat lietojuši krievu valodu.
IS: Jā. Bet mēs neesam izslēguši krievvalodīgo apmeklētāju. Līdz šim esam veiksmīgi sadarbojušies ar krievvalodīgajiem medijiem, runājuši ar viņiem krieviski. Mums ir ekskursiju vadītāji, kas var runāt krieviski. Šeit drīzāk bija telpiska izvēle, mums bija iespēja nodrošināt valsts valodu un vēl kādu vienu valodu. Mēs izvēlējāmies angļu valodu, kas ir viesiem otra vissaprotamākā valoda. Bet mēs esam atvērti citās valodās runājošajiem apmeklētājiem.
IZS: Parunājam par programmēšanu. Vai jums ir ekspozīcijas katalogs?
IS: Tas mums ir viens no nākamā gada lielajiem plāniem. Par pasākumiem vēl runājot, mēs nākamgad gribam sapulcināt grāmatu muzeju un ekspozīciju turētājus un veidotājus šeit, Rīgā, un izveidot šim ļoti specifiskajam žanram veltītu semināru. Jo mēs esam interesantā un specifiskā žanriskā nišā – sākot ar grāmatas fizikālajām īpašībām un milzīgajiem ierobežojumiem tās eksponēšanā, kā arī izteikto materiāla vienveidību, kas ir milzīgs izaicinājums, jo paviršam skatītājam grāmata no grāmatas neko daudz neatšķiras. Un ir vēl daudzas citas lietas, ko varētu nosaukt. Mēs gribētu šīs šaurās jomas profesionāļu simpoziju izveidot šeit, tajā pašā laikā pieskaroties arī tādiem plašākiem muzejos un muzeoloģijā apskatītiem jautājumiem kā auditorija mūsdienīgā muzejā vai jauniem komunikācijas rīkiem un tam, kā tos lietot tieši šajā izstāžu žanrā. Ir ļoti izkaisītas un nesasaistītas grāmatu muzeju un ekspozīciju prakses, un mēs esam iedomājušies sevi kā iespējamos tīkla audējus.
IZS: Jūsu ekspozīcija ir pieejama bez maksas.
IS: Tas bija skaidrs vadības uzstādījums. Es domāju, ka šis lēmums tika pieņemts, lielā mērā arī vadoties no šeit esošās tradīcijas. Bibliotēka tiek uztverta kā bezmaksas pakalpojums.
Fotogrāfiju autors Krists Luhaers, LNB