Šobrīd visu pasauli ir pārņēmis kroņvīruss. Tas mainījis mūsu darbu, atpūtu, attiecības ar ģimeni un draugiem, attiecības ar svešiem cilvēkiem. Tomēr, lai cik ļoti šī slimība neietekmētu sabiedrību tagad un tuvākajā nākotnē, tā nav apstādinājusi visas pārējās problēmas, ko cilvēce radījusi un risina. Vai kāds vēl atceras klimata pārmaiņas? Bioloģiskās daudzveidības straujo sarukšanu arī vēl neviens nav atcēlis. Un plastmasas atkritumu kalni arī nav sadalījušies. Pa Tallinu staigā lāči, Purvciemā ciemojas alnis, bet parasti tūristu pārbāztajā Zakopanē Polijā stirnas ēd apstādījumu tulpes pilsētas centrā, taču tas nebūt nenozīmē, ka nu ar vidi viss kārtībā. Tagad braši uzstādām CO2 koncentrācijas atmosfērā rekordus. Pērn bija plaši ugunsgrēki Amazones baseinā, Krievijā un Austrālijā. Un nav pamata uzskatīt, ka šogad būs vieglāka vasara. Diez vai ar klimatu varēs sarunāt: “Eu, vecīt, tagad nesprēgā, mums te ar Covid-19 jātiek galā.”
Pie vides iniciatīvām un ilgtspējas risinājumiem būs jāatgriežas. Un ne tikai tāpēc, lai savā Facebook kontā varētu ierakstīt kaut ko par to, ka esam ļoti zaļi. Varbūt daļa lasītāju domā, ka autore kaut ko sajaukusi un pārdomām par vides problēmām būtu jābūt publicētām kaut kādā rūpniecības gadagrāmatā, ne šeit. “Bet mēs taču neesam rūpnīca,” mēdz atviegloti sacīt daudzi, kad aicinu domāt par savu ietekmi uz vidi. Atklāšu noslēpumu – lielākā daļa cilvēku un lielākā daļa biznesu, un lielākā daļa organizāciju, un lielākā daļa iestāžu nav rūpnīcas. Tomēr visi tie, kas nav rūpnīcas, atstāj milzīgu ietekmi uz vidi. Un to iespējams mazināt!
Aizvadītā gada laikā par vides ilgtspēju muzeju dzīvē šur un tur runāts arī Latvijā. Līdz šim izteikti vien pieņēmumi par to, kāda tad ir muzeju ietekme. Ir viena laba ziņa – jau pavisam drīz Latvijas muzeju krājuma speciālistu grupa uzsāks pētījumu par Latvijas muzeju paradumiem un to ietekmi uz vidi. Saņemot anketu, pieņemiet, ka jūsu ieguldījums ir svarīga, nopietna ceļa sākums. Taps skaidrs, kas ir mūsu lielākās problēmas un iespējas. Un tie ir lieliski jaunumi ne tikai muzejiem. Galu galā ikvienam indivīdam, ikvienam biznesam, ikvienai iestādei un organizācijai ir jāmainās, lai sasniegtu Eiropas Savienības nospraustos klimata mērķus, kam jāvārdu teikusi arī Latvija. Tāpēc muzeju nozares izvērtēšana varētu būt labs piemērs citiem. Iedomājieties, cik lieliski būtu, ja uz jums rādītu ar pirkstu: “Re, darām, kā muzeji!”
Bet kas man par to būs?
Labā ziņa ir tā, ka vides ieguvumi nekad nav tikai vides ieguvumi. Tas nozīmē, ka, ieviešot savā muzejā videi draudzīgus risinājumus, iegūsiet ne tikai tīru sirdsapziņu, bet vēl ko. Piemēram, ja samazināsiet atkritumu apjomu, būs iemesls uzsist sev uz pleca, un mazbērniem pamatoti varēsiet teikt, ka centāties meklēt vides krīzes risinājumus. Turklāt būs mazāk jāmaksā par atkritumu izvešanu!
Anglijas mākslas padome (Arts Council England) uz šo jautājumu ir paskatījusies plašāk – tur simtiem organizāciju un iestāžu, kas ikdienā strādā dažādās kultūras nozarēs un ieviesuši vides programmas, vērtē, ko tās ieguvušas no vides mērķu uzstādīšanas un piepildīšanas jeb – kāds labums no zaļākas dzīves? Vismaz es visos nosauktajos labumos redzu arī finansiālu ieguvumu.
81 procentā gadījumu kultūras ļaudis atzīst, ka čubināšanās ap zaļāku nākotni un tagadni uzlabojusi vispārējo komandas noskaņojumu. Noskaņojums nav novērtēts ne mārciņās, ne eiro, ne dolāros, bet skaidrs, ka tāda parādība kā muzejs neeksistē bez kolektīva. Motivēti, saliedēti darbinieki ir tie, kas gādās par iestādes pārtikušu nākotni. Šis, protams, arī mazina varbūtību, ka ik pēc dažiem mēnešiem būs jāmeklē jauni darbinieki.
77 procenti Apvienotās Karalistes kultūras iestāžu novēroja, ka vides programmu jeb darbu sarakstu esamība palīdz paspīdēt, iesniedzot projektus dažādos fondos, kas uzmācīgi arvien biežāk un biežāk uzdod jautājumu: “Kāda ir jūsu ilgtspējas politika?” Ne tikai fondi, bet arī privāti uzņēmumi savus topošos sadarbības partnerus vērtē pēc tā, vai tie grib ko dot sabiedrībai un videi. Tātad šajā gadījumā jau mēs runājam par finansiālu ieguvumu. Ar zaļu roku rakstīti projekti drošāk var pretendēt uz zaļo gaismu.
Videi draudzīga dzīve var radīt arī tiešus ietaupījumus tagad un tūlīt. Mazāks elektrības patēriņš, mazāk nobrauktu kilometru, mazāk lidojumu, mazāk atkritumu un mazāk nevajadzīgu nieku – tas viss nozīmē mazāk iztērētas naudas. 66 procenti Apvienotās Karalistes kultūras ļaužu piefiksējuši tūlītējus ietaupījumus. Puse pamanījuši reputācijas uzlabojumus. Arī reputācija ir monetizējama. Patīkamāk sadarboties ar organizāciju, par kuru runā labu, nevis ar aizdomīgiem burlakiem.
Tiktāl skaidrs – vides jautājumu iekļaušana ikdienas aktualitāšu sarakstā ļauj muzejam plaukt un zelt, bet darbiniekiem – gavilēt, raugoties ziedošajās ābelēs un pieteikto projektu apstiprinājumos. Vēl drusciņ, un zvanīs banka: “Labdien, lūdzu, patērējiet naudu, citādi jūsu kontā vairs nav vietas jaunā finansējuma ieskaitīšanai!”
Četri bezbudžeta soļi videi draudzīgākai dejai
Ko tieši darīt? Kas vēl svarīgāk – ko darīt, ja ņemam vērā, ka jaunu, modernu sistēmu ieviešanai naudas nav? Lūk, piedāvāju darbu sarakstu, ko izdarīt kaut tūlīt. Tie ir soļi, kas neprasa lielus ieguldījumus, bet palīdz ietaupīt resursus un nopulēt sirdsapziņu.
1. Var jau arī nebraukt
Piespiedu distancēšanās ir iemācījusi vienu labu lietu. Nav obligāti visur jābrauc. Var strādāt no mājām, tādejādi ietaupot darbinieku laiku un līdzekļus degvielai vai e-talonam. Es nenoliedzu klātienes satikšanos “kā sugu” – tāpēc jau kolektīvs ir kolektīvs, lai strādātu kopā. Taču gan jau iemācīsimies atpazīt tos darbus, kuru darīšanai nav nepieciešama pārvietošanās telpā. Tas palīdzēs ietaupīt. Jo īpaši gan finansiālos, gan vides resursus palīdzētu ietaupīt retāki lidojumi. Nu jau gana labi būsim apguvuši sazūmošanos ar ārzemju kolēģiem, lai kopīgos projektus varētu “bīdīt” bez regulārām klātienes sapulcēm, kuru jēga dažkārt ir diskutējama (raksta autore atceras iepriekšējās darbavietas regulāros komandējumus, kuru galvenais mērķis bija kopīgi ar citiem atlidojušajiem nolīmēt sienu ar līmlapiņām, uz kurām sarakstītas vai nu abstraktas, vai arī pašsaprotamas frāzes).
2. Krāna ūdens
Rīgā un Latvijā ūdensapgādes sistēmā ir brīnišķīgas kvalitātes dzeramais ūdens. Dažviet tas mēdz būt negaršīgs, jo caurules nezina, ka ir pienācis 21. gadsimts, bet ūdens ir labs. Ja tas garšo normāli, nav nekāda pamata pirkt ūdeni pudelēs. Ne mazajās, ne arī tajās lielajās, ko reizi nedēļā nomaina. Ir jāatgriež ūdens krāns, jāpiepilda krūze un jāpadzeras. Ja ciemos nāk augsti viesi, tie ir jāsūta nevis uz ūdens bačoku, bet gan uz galda jānoliek viena liela karafe. Ietaupīta nauda un netiek radīta atkritumu kaudze!
3. Dāvanas nav galvenais
Laiku pa laikam muzeji ne tikai atver savas durvis apmeklētājiem, kas mierīgi klīst pa telpām, meklējot sev vērtīgu informāciju, bet arī rīko pasākumus, kuros aicina uzstāties dažādus cilvēkus. Šī nav unikāla muzeju problēma, šī ir visaptveroša pasākumu liksta – dāvanas. Nevajag visiem par piedalīšanos jūsu pasākumā kaut ko dāvināt. Cilvēks ir piekritis ierasties citu iemeslu dēļ – dažkārt šis iemesls ir honorārs, citreiz tā ir vēlme iegūt jaunus kontaktus vai pieredzi. Es tieši nekad neesmu dzirdējusi par cilvēku, kurš piekristu piedalīties sev ne pārāk interesantā projektā tāpēc, ka cer dabūt muzeja krūzīti. “Bet vai tad ūdens pudele auduma maisiņā nav videi draudzīgi?” man jautājuši daudzi. Priekšmets pats par sevi nav videi draudzīgs vai nedraudzīgs. Ja tas ir vajadzīgs un cilvēks to izmanto, tad viss kārtībā. Bet tie, kas pasākumus apmeklē bieži, tās ūdens pudeles – aizvadītā gada populārāko korporatīvo dāvanu – krauj grēdās kā malku. Šīs dāvanas taču ir domātas, lai cilvēkam pateiktos. Taču beigās tiek radīts pilnīgi pretējs efekts – dāvanas saņēmējs tiek apgrūtināts un prāto, kur lai nogrūž šīs mantas. Tā vietā es ieteiktu pateikties, piemēram, ar fotogrāfijām no konkrētā pasākuma. Tad lai pats saņēmējs izlemj, ko darīt – likt sociālajos tīklos, noglabāt mapītē “NEDRĪKST SKATĪTIES”, ignorēt vai izdzēst.
4. Nepārspīlēt ar cienastu
Galdus semināros, konferencēs, kongresos un banketos pētu jau sen. Esmu secinājusi, ka “pārspīlējums” ir diezgan precīzs vārds cienasta raksturošanai. Piemēram, pusotru stundu garš seminārs klasiski tiek papildināts ar kruasāniem, bulciņām, cepumiem, vēja kūkām. Tas ir lieki. Kā es to zinu? Jo parasti cilvēki atnāk, negausīgākajā gadījumā paņem kafiju, noklausās semināru un laiž savās ikdienas gaitās. Es nevaru spriest par visiem pasākumiem un visiem gadījumiem, tāpēc aicinu pašus fiksēt, cik daudz un kas paliek pāri pēc pasākumiem. Ir liela varbūtība, ka balvu “vismazāk ēstais produkts” saņems cepumi. Skatieties, skaitiet un ņemiet vērā viesu viedokli – ja viņi negrib notiesāt visu rūpīgi gādāto cienastu, tad nākamreiz piedāvājiet mazāk. Mazāk. Mazāk. Līdz viss, kas galdā likts, tiks apēsts. Ietaupīta nauda, mazāk radītu atkritumu, neizšķērdēts laiks galda klāšanai un galu galā – mazāk piesārņojuma, audzējot un ražojot produktus.
Attēls: cnn.com