Domnīcai Creative Museum šogad bija arī savs korespondents Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā, kas notika no 15. līdz 25. februārim un kopā ar Kannām un Venēciju ir ne vien kino mākslas asinsritei vissvarīgākais festivāls, bet arī vieta, kur regulāri tiekas pasaules kino muzeju un arhīvu pārstāvji, dažādās programmās izrādot savus jaunākos darba rezultātus – restaurētās filmas. Savukārt par jaunākajiem atklājumiem kino arhīvos runāja konferencē Think Film No. 6.
Šausmenes un seksu neglabāt!
Reizēm kino vēsture līdzinās meksikāņu melodrāmām. Vispirms tagadējā arhīva Permanencia Voluntaria Film Archive direktore Vivjena Garsija Besnē (Viviana García Besné) uzzināja, ka viņas onkuļi pēc Otrā pasaules kara bija vieni no Meksikas kino industrijas moguliem. Taču, kad viņa vēlējās iestāties kino skolā, lai studētu kino režiju, viņai eksāmenos pateica: tava ģimene ir uzņēmusi vissliktākās filmas Meksikas kino vēsturē, tāpēc tevi neviens nekad neuzņems kino skolā, lai vēsture neatkārtotos. Taču Vivjenai neizdevās atrast ne savu onkuļu vārdus šīs valsts kino vēstures grāmatās, ne arī viņu producētās filmas valsts kino arhīvā. Tās tika uzskatītas par pazudušām, līdz nejaušu sakritību rezultātā kādā garāžā tika atklāts onkuļu kino studijas filmu arhīvs. Izrādījās, ka Vivjenas ģimene 20. gadsimta 50. gados ir veidojusi šausmenes, kas bija ārkārtīgi populāras un kurās galvenajā lomā bijis slavens tā laika vrestleris. Savukārt 70. un 80. gados ļoti populāras bija Vivjenas ģimenes producētās sekspluatācijas žanram pieskaitāmā finčeros subžanra filmas – mazbudžeta apstākļos radītas meksikāņu erotiskās komēdijas. Vivjena pārņēma savas ģimens filmu arhīvu, izmācījās par kino arhīvisti un nelielā pilsētā netālu no Mehiko nodibināja arhīvu Permanencia Voluntaria Film Archive, kas ir privāta iniciatīva minēto filmu saglabāšanai un atkārtotai demonstrēšanai.
Šis stāsts uzskatāmi demonstrē, kā (paš-)cenzūra jau nosaka kino vēstures dominējošo naratīvu – valsts arhīvos un oficiālajās kino vēstures grāmatās par saglabāšanas vērtu tiek uzskatīts tikai tas, kas ir arī estētiski augstvērtīgs. Tāds faktors kā filmu popularitāte drīzāk paātrināja filmu izsvīrošanu no kino vēstures arī tīri praktisku iemeslu dēļ, jo 35 mm filmu kopijas, tās bieži projicējot ar kino projektora starpniecību, ātri nolietojas un uz filmas emulsijas kārtiņas veidojas mehāniski skrāpējumi.
Vivjenas Garsijas Besnē pieredzes stāsts iekļāvās jautājumu kopā par to, kas veido vēsturisko atmiņu, kas Berlīnes kinofestivāla ietvaros tika apskatīti konferences Think Film No. 6 ietvaros. Tajā šogad tika prezentēti starptautiski maz zināmi kino arhīvi no Nigērijas, Japānas, Meksikas, Indijas, Palestīnas un Ēģiptes.
Kā atdzīvināt arhīvu
Konferenci organizēja Kino un video mākslas institūts Arsenāls un tā ir jau regulāra pasākumu sērija, kas iekļaujas viņu The Living Archive pozīcijā, kas uzsver, ka (kino) arhīvam jēgu piešķir tikai projekti, kam ir ietekme uz mūsu šodienas darbībām. Tā, piemēram, ikkatru restaurētu filmu Arsenāls vērtē kā jaunu kino darbu, jo restaurētajai versijai mūsdienās ir pavisam cits radīšanas konteksts. Tāpat arhīvs atdzīvojas, kad tajā glabātie kino filmu ruļļi tiek izmantoti mākslas un pētnieciskajiem mērķiem, radot jaunus produktus, kas ieņem vietu laikmetīgajā diskursīvajā praksē. Tādējādi The Living Archive demonstrē jaunus veidus, kā var strādāt ar kino arhīvu kā resursu, paplašinot tā funkciju tālāk par konstantu savas eksistences uzturēšanu un pašmērķīgu kino vēstures vērtību saglabāšanu.
Tā Berlīnes kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja 1976. gadā uzņemtās Nigērijas spēlfilmas Shaihu Umar restaurētā versija, kuru līdz šim uzskatīja par zudušu. Jāuzsver, ka Nigērija ir pasaulē otra produktīvākā kino lielvalsts – tūlīt aiz Indijas, kas ieņem pirmo vietu pasaulē. Tikai trešajā vietā seko ASV ar Holivudu. Taču tradicionāli par atskaites punktu Nigērijas kino vēsturei min 1992. gadu, kad tika uzņemta filma Living in Bondage, kas nodibināja tā sauktās Nollywood slavu – ar ļoti maziem budžetiem ļoti īsā laika periodā video formātā uzņemtas spēlfilmas, kas orientētas uz Āfrikas tirgu. Shaihu Umar veido pretpolu šai lētā kino straumei, ar episku vērienu vēstot par vergu tirdzniecību Āfrikā 19. gadsimta beigās. Tikai pirms diviem gadiem Nigerian Film Corporation arhīvā tika atrasti šīs filmas ruļļi, un ar Arsenāla, Gētes institūta un VFR valdības finansiālo atbalstu tā varēja tikt restaurēta, ieņemot tai pienākošos vietu Nigērijas kino vēstures naratīvā.
Lai kaut ko saglabātu, kaut kas ir jāizmet ārā
Taču jautājums par filmlenšu saglabāšanu vienmēr sevī nes arī draudus tās iznīcināšanai. Vislielākais bieds tā sauktajai ugunsdrošajai celulozes acetāta filmlentei, kuru kino industrijā izmantoja, sākot ar 20. gadsimta 50. gadiem, ir tā sauktais etiķa sindroms, kas rodas, ja filmlente nonāk saskarē ar mitrumu. Ja kādā filmas bundžā šis process ir sācies, bundžu atverot, degunā sitas ass etiķa smārds. Šo procesu vairs nevar apturēt, un bojātā lenta ir jāmet ārā, lai bojājumi nepāriet arī uz citām filmlentēm. Te vietā ir pieminēt nākošo Meksikas Permanencia Voluntaria Film Archive direktores Vivjena Garsija Besnē melodramatisko pārdzīvojumu.
2017. gada 17. septembrī Meksikā notika smaga zemestrīce – arhīva telpās tika sagāzti plaukti, filmas izkrita no bundžām un rūpīgais vairāku gadu sistematizēšanas un kārtošanas darbs bija vējā. Un tad arhīva telpās plīsa ūdensvads. Pašaizliedzīgi brīvprātīgie pēc tam palīdzēja visas filmlentes satīt atpakaļ un ievietot bundžās... Taču, kad Vivjena pēc vairākiem mēnešiem pati sāka caurskatīt sakopto arhīvu, izrādījās, ka vairākām filmām ir piemeties etiķa sindroms, jo brīvprātīgie palīgi nebija pamanījuši, ka filmlentes ir izmirkušas. Bieži tās bija vienīgās saglabājušās viņas onkuļu veidoto filmu kopijas, un Vivjenai tagad ir jāatrod veids, kā, sabojāto filmlenti atdodot atkritumos, tomēr uzturēt šīs filmas vietu un atmiņu par to meksikāņu kino vēsturē. Šis ir viens no uzdevumiem, kuru sev ir izvirzījusi arī Arsenāla programma The Living Archive. Un arī pati Think Film konferences norises vieta jauna sākuma un atdzimšanas tēmu ļāva izdeklarēt daudzos locījumos, jo silent green kultūras kvartāls Berlīnē, kur notika minētā konference, ir pilsētas pirmais krematorijs, kas tagad pārbūvēts kultūras vajadzībām.
Uz krematoriju, kur filmas glabājas
Bijušais Vedingas pilsētas daļas krematorijs ir arhitektūras piemineklis, kas ir celts 1909.–1910. gadā. Tas tika slēgts 2002. gadā, bet 2013. gadā sākās pārbūves darbi, kuru ietvaros, no vienas puses, krematorija telpas tika piemērotas jauno īrnieku – dažādu kultūras organizāciju vajadzībām –, bet, no otras puses, restaurētas vēsturiskas detaļas, uzsverot šo telpu sākotnējo funkciju. Kolumbārija urnas krematorija centrālajā zālē tika pārvietotas uz citurieni, tā vietā izcirsti logi. Bet tā divos pagrabstāvos tika iekārtota filmu glabātuve Arsenāla 10 tūkstošus filmu kopiju lielajam krājumam. Taču aukstajā un garajā februāra dienā, kad te notika Think Film konference, arī pasākuma norises vietas impozantums nespēja mani sasildīt. Vēsums, kas ir ideāls filmlenšu optimālai uzglabāšanai, strāvoja vai no ikkatra kvadrātcentimetra, un izrādījās pēdējais piliens, lai Creative Museum Berlināles korespondentei festivāla epilogs izsvērstos slimības gultā uz nedēļu.
Image: Shaihu Umar, copyright Nigerian Film Corporation