Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) pastāvīgā ekspozīcija “Grāmata Latvijā” (idejas autori Gustavs Strenga, Andris Vilks, vadošais kurators Gustavs Strenga, projekta vadītāja Inga Surgunte) izrādījās par vienu no tādām, par ko bija grūti rakstīt. Un tas nav tikai tādēļ, ka tās veidotāju vidū ir mani bijušie kolēģi. Man nez’ kādu iemeslu dēļ šķita, ka nav, ko rakstīt, un es pat nezinu, vai tā ir pozitīva vai negatīva pēcgarša, vai vienkārši mans subjektīvais pavasara neiestāšanās pārdzīvojums.
Pirmais iespaids
Profesionāla, akadēmiska, blīva, akurāta, nostrādāta, statiska, emocionāli vēsa. Vizuāli šķiet, ka pār telpu dominē VARA. Pirmajā acu uzmetienā izskatās, ka tas ir vienīgais vārds, kuram dizaina aspektā piemīt kaut kāda emocionāla slodze. Ja tas tā bijis iecerēts, tad tas arī ir izdevies, par cik grāmatas, protams, ir caurcaurēm saistītas ar varas attiecībām sociālajās kopienās jeb, būsim godīgi, sociālajās hierarhijās. Lai arī GARS un SAJŪTAS ir klātesoši, kopumā nešķiet, ka dizains tiktu izmantots emociju radīšanai.
Protams, ir jāņem vērā konteksts. Šis nav muzejs, bet gan nopietnas institūcijas paspārnē izveidota ekspozīcija, kuras misija, domājams, ir meklējama pašā LNB misijā “veicināt radošu kultūras un zinātnes mantojuma izmantošanu, atbalstot Latvijas izaugsmi”. Ekspozīcija kā ilustrācija, zemsvītras komunikācija, uzskates līdzeklis, palīgs.
Uztvert šo ekspozīciju mani ļoti traucē 2014. gadā LNB redzētā izstāde “1514. Grāmata. 2014” (idejas autors Andris Vilks, projekta vadītāja Astrīda Rogule, koncepta autors Gustavs Strenga, māksliniece Dace Džeriņa, arhitekte Guna Akona, koncepta un tekstu līdzautors Andris Levāns, koncepta līdzautors Jānis Krēsliņš jun.), kuru es laikam dievināju un kurā bija viss – informācija, atklāsmes, emocijas – cilvēks, laiks, kultūra (priekšmeti, koncepcija, interpretācija, dizains, detaļas – mūzika, audio lasījumi). Tā ir vienīgā izstāde, pēc kuras es skumstu. “Mans laiks – Dieva laiks”, jo gluži vienkārši cita man nav; ir sajūta, ka joprojām meklēju kaut ko līdzīgu garīgās ietilpības ziņā šajā telpā, tāpēc man nācās kādu laiku “atklimatizēties” un iemācīties uztvert ekspozīciju “Grāmata Latvijā” kā jaunu, autonomu produktu.
Koncepcija
Teorētiski man patīk ekspozīcijas koncepcija, kur pastāv divas galvenās līnijas – hronoloģiskā jeb vēsturiskā un paralēli arī cilvēka saskarsme ar grāmatu dažādos aspektos, kurā līdzdarbojas maņas, emocijas, pieredze, refleksija. Vienlaikus tas ir arī stāsts par informācijas pārnesi, attīstot diskusiju par grāmatas kā datu nesēja ilgtspējību. Cilvēka un grāmatas attiecības atklājas arī tajā apnicīgajā realitātē, kur nelasītas vai lasītas, bet viduvējas grāmatas kļūst par papīra blāķiem un tīko mūs izspiest no mūsu dzīvesvietām, un arī pirmā pretstatā – to dzīvokļu tukšajās sienās, kuri šķiet sastāvam tikai no gultām un televizoriem. Ekspozīcijas ievada panelis piesaka pretenzijas atklāt grāmatas ideju, bet tās nosaukums “Grāmata Latvijā” – akcentē hronoloģisko pieeju – grāmatu tapšanas un ienākšanas ceļu Latvijā. Katrs apmeklētājs no šī piedāvājuma var konstruēt savu jēgu, stāstu un izvēlēties savus akcentus, kas ļoti labi arī bija novērojams citu apmeklētāju uzvedībā.
Visvairāk laika šķita, ka tiek veltīts SAJŪTĀM. Personiski mani hronoloģiskās pieejas interesē maz. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajās vai nu trūkst interpretācijas, vai tās ir kļuvušas tik noturīgas, ka ceļo cauri laikiem, režīmiem un telpām – no izstādes uz izstādi, no grāmatām uz citiem izdevumiem – līdz beidzot kļūst par bezpersoniskiem tekstiem. Man šķiet, ka, izvirzot hronoloģisko pieeju par dominējošo, mēs tai pakārtojam priekšmetus, visbiežāk izdarot daudz kompromisu, un nereti apmeklētājiem kļūst pieejami vieni un tie paši priekšmeti. Priekšmets kā mēdijs šeit zaudē savas līdera pozīcijas, un tas vienmēr ir riskanti, jo, manuprāt, muzejā ir jārunā priekšmetiem, pretējā gadījumā šo stāstu var izstāstīt arī kāds cits. Tādēļ savus meklējumus izvērsu tieši paralēlajā ekspozīcijas koncepcijā – cilvēka un grāmatas saskarsmē. Patiesībā manis pašas un grāmatu attiecības gadu gaitā bijušas tik kaislīgas, lai neteiktu patoloģiskas, ka nemaz nebūtu spējusi savādāk.
Kritika
Pēc divām apmeklējuma reizēm tas sausais atlikums, pie kā esmu nonākusi, ir tas, ka viss, ko es būtu gribējusi redzēt savādāku, šoreiz ir samērā relatīvs un lielākoties attiecināms uz sfēru – gaume un mani subjektīvie meklējumi. Nu, jā, burtveidolu izmērs ir šokējošs.
Varbūt kritika varētu būt fakts, ka ekspozīcija saturiski apzīmējama kā vispārzināma – tā apmeklētājam piedāvā maz jauna, lai gan ir atsevišķas paralēlās tēmas vai drīzāk tēmu ieskicējumi, kurus izbaudīju – kādēļ grāmatām ir kodeksa forma; tas, ka bija laiks, kad cilvēks vēl nemācēja vārdus dalīt ar atstarpēm; fakts, ka Bībeles cenu 18. gadsimtā tik uzskatāmi var sasaistīt ar rudziem, gaļu un nomas maksājumiem (un vai gan tā nav bijis vienmēr?). Mani apbūra kultūras un tehnoloģiju iespaids valodā: “Un debess aizgāja kā satīta grāmata”. Pārsteidza, ka latviešu valoda tomēr ir mainījusies tik maz, jo šķiet, ka Dāvida Kranca “Tee Stahsti No tahs Wezzas Brahļu Draudses...” būtu diezgan brīvi lasāmi arī šodien. Fakts, par kuru nebiju aizdomājusies, ka vairākus gadsimtus latviešu garīguma simbols bija dziesmu grāmata. It kā jau mēs visi zinām par mūsu ievērojamo tautasdziesmu daudzumu, bet pat man kā latvietei tā arī īsti nav skaidrs, kā tās lietotas ikdienā.
Kā jau teicu, pār šo izstādi dominē jēdziens VARA. Daudzās attiecības, kas no tā izriet, piemēram, ideoloģija, cenzūra, propaganda, drukas aizliegums, samizdats, visas jau ir zināmas. Man būtu paticis izbaudīt vairāk GARA, kas, manuprāt, arī ir grāmatas patiesā ideja un kur būtu daudz plašākas iespējas svaigām interpretācijām.
Tomēr mani priecēja, ka aizraušanās ar tehnoloģisko interaktivitāti Latvijā ir tā prātīgi sabremzējusies un mēs vairāk piedomājam, kā tehnoloģijas var kalpot satura atklāšanai. Un LNB ekspozīcijas GARA sadaļa labi demonstrē, kā interaktivitāte sper soli mākslas virzienā, un tas ir kas jauns ekspozīciju veidošanas pieredzē.
Muzeoloģiskas pārdomas
Visas pēdējā laikā redzētās izstādes un ekspozīcijas kopā ar faktu, ka man uz katru no tām jāiet divas reizes, lai vispār spētu sakarīgi izteikties, mani vedina uz domām par mūsdienu ekspozīcijas veidošanas tradīcijām līdztekus apmeklētāju uztverei. Pārsvarā jau cilvēki neapmeklē izstādes divreiz. Tāpēc rodas jautājums, cik no tās tie paņem savā vienīgajā apmeklējuma reizē, īpaši, ja ņem vērā neilgo laiku, ko tie pavada ekspozīcijā?
Un vai šis fakts būtu ņemams vērā izstāžu un ekspozīciju veidotājiem, vai arī apmeklējuma pieredzei jāļauj veidoties apmeklētāja selektīvās uztveres procesā tik ierobežotā laika sprīdī, cik viņi paši to sev atvēl, un lai visas skaistās koncepcijas paliek tikai to veidotāju galvās? Šī nav kritika. Varbūt apmeklētājam ir jāļauj justies gan drusku muļķim vai garlaikotam un informācijas nomāktam, jo pretējais nozīmētu tikai ekspozīciju veidotāju līmeņa zaudēšanu? Vai varbūt par katru ekspozīciju būtu lietderīgi sagatavot tādu kā īsu apskatu, kas ielietu apmeklētājam galvā zināšanas tik lielā apmērā, kas ietilpināms apmēram desmit minūtēs? Jautājumi – ko īsti darīt un kā labāk uzrunāt apmeklētāju – ir mana pēdējā laikā apmeklēto izstāžu un ekspozīciju pievienotā vērtība. Savādāk formulējot – šķiet, ka ekspozīciju veidošana top par jaunu mākslas veidu.
Pieejamība
Pieejamības paraugstunda ar pievienoto vērtību – tā es gribētu apzīmēt LNB pozīciju citu kultūras un mantojuma institūciju vidū. To apliecina apmeklētājiem ērtie darba laiki, ieejas maksas trūkums ekspozīcijā un arī izstādēs, bezmaksas izglītības programmas bērniem Virtakas klasē, lētais un plašais restorāns “Klīversala”, kurā vienmēr atradīsies vieta. Pieejamības pievienotā vērtība ir restorāna virzienā nepārtraukti plūstošie draugi un paziņas, kurus var uzrunāt papļāpāšanai. Ieiet LNB šobrīd izskatās, ka nozīmē iestrēgt tur uz lielāko dienas daļu – pozitīvā nozīmē. Tādējādi izskatās, ka LNB ir pratusi savas jaunās telpas izmantot vislabākajā iespējamajā veidā – radot piemērotu vidi spilgtai institūcijas kultūrvides izaugsmei, kurā ekspozīcija ļoti organiski iekļaujas. Jaušams, ka cilvēki mijiedarbojas ar šo institūciju un piešķir tai papildus funkcionālas nozīmes, un tas apliecina LNB ne tikai kā vietu, kas glabā kultūras un zinātnes mantojumu, bet rada aktīvas un intensīvas tagadnes attiecības ar saviem apmeklētājiem.
Attēls www.a4d.lv