Ieva Laube. Četras grāmatas, divi raksti – kultūras institūcijas un kritiskā muzejpedagoģija

Domājot par mākslas un kultūras institūcijām un to piekoptajām izglītības praksēm, šķiet svarīgi aktualizēt resursus, kas mudinātu kritiskāk aplūkot esošos muzejpedagoģijas un institucionālos principus un sniegt iedvesmu potenciālām pārmaiņām. Tādēļ šajā rakstā apkopošu dažus vērtīgus, nozares profesionāļu atzītus avotus, kuri man kļuvuši īpaši saistoši, studējot mākslas izglītību Ālto Universitātē un savā profesionālajā darbībā pētot un piekopjot kritisko muzejpedogoģiju (critical gallery education) un sociālās iesaistes prakses. 

Īsie kopsavilkumi sniegs ieskatu resursos, kas aktualizē muzeju un citu kultūras institūciju un izglītības attiecības, mākslas pasaules fascināciju ar izglītības jautājumiem, izglītības vietu institucionālajā hierarhijā, muzejpedagoģiju kā kritisku praksi, kā arī sabiedrības iesaistes un līdzdalības prakses muzejos. Apkopotā lasāmviela ieskicē arī idejas, kā izglītības procesus padarīt kritiskākus, sociāli iesaistošākus un aktuālākus, domājot par mūsdienu sabiedrības izaicinājumiem.

Globalizācija, neoliberālisms un kapitālisms institūcijās, augošā dekoloniālisma prakse, sociālā iesaiste, iekļautības, pieejamības un līdztiesības jautājumi, rasu, dzimtes un marginalizētu kopienu tematika – visai plašs procesu un problēmjautājumu kopums, ar ko jāstrādā mūsdienu kultūras institūcijām. Apkopotie literārie ieteikumi ļaus apdomāt šos jautājumus caur izglītības un kuratora darba prizmu. Nenoliedzami, nozarē ir ļoti daudz vērtīgas literatūras, bet šīs četras grāmatas un divi raksti būs kā pirmais solis, kas vedinās meklēt tālāk un plašāk. Vairākums no turpmāk aplūkotās literatūras ir izdota laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam, bet joprojām ir aktuāla, jo pārmaiņas institūcijās notiek gausi un daudzi muzeji vēl joprojām nav pievērsušies problemātikai, kas aktualizēta šajos izdevumos.

“It’s all Mediating: Outlining and Incorporating the Roles of Curating and Education in the Exhibition Context”[1]

Grāmata apkopo Eiropā atzītu kuratoru un izglītības pētnieku un praktiķu esejas, kurās aplūkotas divas galvenās muzeju pamatfunkcijas: mākslas un kultūrvērtību eksponēšana un uz auditoriju mērķēts izglītības darbs. Abas šīs prakses nodarbojas ar mākslas mediēšanu, attiecību veidošanu starp skatītāju un mākslas darbu, tomēr šo mediāciju veic divi – darba uzdevumos savstarpēji nodalīti – institūcijas darbinieki: kurators un pedagogs. Šajā izdevumā apskatītas kuratora un pedagoga attiecības, muzejpedagoģija kā kritiska prakse, tās iespējas un izaicinājumi un globalizācijas ietekme uz izglītību mākslas muzejos, kā arī iekļauti pieredzes stāsti no Eiropas kultūras institūcijām. Izdevums aicina aktualizēt dialoga un sadarbības nepieciešamību starp kuratoriem un izglītības darbiniekiem, kas ir īpaši svarīgi, jo vēl aizvien daudzos muzejos un kultūras institūcijās valda hierarhiskas varas attiecības starp kuratoru un pedagogu, kā arī muzeju un tā auditoriju, kas kavē gan institūcijas spēju attīstīties, gan izglītības projektu potenciālu veidot iekļaujošāku, sabiedrībai aktuālu piedāvājumu. Grāmatā aktualizēti jautājumi: kā kuratora un pedagoga profesijas ir saistītas, kā tiek nodalīts kuratora un pedagoga darbs un kādi sadarbības modeļi varētu rasties, kādas intereses un vērtības vada viņu darbu, kā šie profesionāļi būvē savu profesionālo identitāti un kā augošā specializācija katrā no laukiem ir novedusi pie tā, ka abas šīs profesijas ir tik ļoti attālinājušās viena no otras.

“Documenta 12 Education I: Engaging audiences, opening institutions. Methods and strategies in gallery education at documenta 12”[2]

“Documenta 12 Education II: Between critical practice and visitor services. Results of a research project”[3]

Šīs grāmatas mākslas un kultūrizglītības profesionāļu aprindās ieguvušas teju mītisku statusu, jo nenoliedzami ir viena no vērtīgākajām un apjomā bagātākajām lasāmvielām par kritiskās muzejpedagoģijas teoriju, praksi un attīstības virzieniem. Apjomīgais materiāls kārtots divos sējumos, kritiski aplūkojot kultūras institūciju darbības principus un izglītības procesus, piedāvājot reālus, pētniecībā un praksē balstītus piemērus no izglītības projektiem, kas norisinājās megaizstādē “documenta 12” Kaselē. Pirmajā sējumā apkopotas izstādes izglītības programmā ietverto izglītības un auditorijas iesaistes projektu formas un modeļi. Savukārt otrajā sējumā plašāk apskatīta muzejpedagoģijas teorija, metodes un konteksti, analizējot pirmajā izdevumā ietvertos piemērus. Pētnieciski praktiskās esejas pieskaras tādiem tematiem kā postkoloniālisms, rases, dzimtes un varas struktūru jautājumi izglītības kontekstā, kā arī diskutē par muzeju funkcijām, performatīvajiem aspektiem mākslas izglītībā un muzejpedagogiem pierakstītajām lomām un auditorijas ekspektācijām. Šis materiāls būs saistošs pedagogiem, izstāžu kuratoriem, kā arī jauniešu darbā un kultūrpolitikas veidošanā iesaistītajiem.

“The Participatory Museum”[4]

Laikā, kad arvien vairāk muzeju, galeriju, bibliotēku un citu kultūras institūciju cenšas rast jaunus un ilgtspējīgus veidus, kā uzrunāt savu auditoriju, aktuālākas kā vēl nekad kļuvušas sabiedrības iesaistes un līdzdalības prakses. Tomēr, lai tās piekoptu veiksmīgi un jēgpilni, nākas sastapties ar izaicinājumiem un gatavību mainīt savus institucionālos paradumus. Šī grāmata ir praktiskos piemēros, metodēs un vērtīgos ieteikumos balstīts ceļvedis, kas pavērs aizraujošu skatu uz veidiem, kā strādāt ar muzeju apmeklētājiem un kopienām, lai institūciju piedāvājumu padarītu saistošāku un jēgpilnāku. Grāmatā autore atklāj, ko nozīmē līdzdalība un kā to iedrošināt, kādi ir līdzdalības un sociālās iesaistes veidi, kā modelēt vēlamo auditorijas iesaisti un uzvedību. Ar dažādu dizaina metožu palīdzību autore sniedz padomus, kā veidot platformas kopīgam darbam ar auditoriju, kā mērīt līdzdalības projektu veiksmes un neveiksmes un kā organizēt līdzdalības prakses, padarot tās ilgtspējīgas. 

Grāmatas saturs ir brīvi pieejams arī tiešsaistē: https://www.participatorymuseum.org/.

“Curating and the Educational Turn”[5]

Tekstu krājums, kurā mākslinieki, kuratori, kritiķi un akadēmiķi teorētiski un empīriski aplūko pirms mazliet vairāk nekā dekādes tik aktuālo tendenci kuratoru darbā integrēt izglītību un pedagoģisko praksi, kurai dots nosaukums “izglītības pagriezienpunkts” (educational turn). Šobrīd, kad mākslinieciskās, kūrēšanas un izglītības prakses savijušās tiktāl, ka bieži vien nav nodalāmas, ir interesanti palūkoties uz iemesliem un procesiem, kādēļ mākslas vide izteikti sākusi pievērsties izglītības tematikai un kur šajā paradigmatiskajā pagriezienpunktā ir vieta pedagogiem, kas ar izglītības procesiem un to izaicinājumiem strādājuši pastāvīgi. Izglītības pagriezienpunkts kūrēšanā tiek vērtēts pretrunīgi. No vienas puses, tas ir atzīstams, jo aktualizē izglītības procesus un jautājumus, kas bieži vien tikuši atstāti novārtā, taču, no otras puses, izglītība kuratoru darbā kļuva par “trendīgu” tēmu, ko apskatīt, taču nerisināja būtiskas problēmas, ar ko sastopas pedagogi. Svarīgu viedokli šajā tēmā paudusi izglītības teorētiķe Karmena Morša (Carmen Mörsch), kura savā rakstā “Alliances for Unlearning: On the Possibility of Future Collaborations Between Gallery Education and Institutions of Critique” norādījusi uz paradoksālu pozīciju – kamēr kuratori un mākslinieki veido izglītības tēmām veltītus simpozijus un seminārus, kas pulcē mākslas presi, eliti un citus mākslas profesionāļus, pedagogi turpina strādāt ar skolēniem pēc sviestmaizēm sasmakušā muzeja izglītības telpā. Vērtīgu viedokli un domas pozīciju šajos jautājumos pauž arī pedagoģe un kuratore Nora Šternfelda (Nora Sternfeld) rakstā “Unglamorous Tasks: What Can Education Learn from its Political Traditions?”. Šī diskusija ir aktuāla arī šobrīd, jo vēl joprojām institūcijās un arī mākslas vidē pastāv hierarhija un nevienlīdzīgs varas un resursu sadalījums kuratoru, mākslinieku un izglītības darbinieku starpā.