Ieva Laube. Kādēļ muzeju centieni strādāt ar kopienām nereti cieš neveiksmi?

Pēdējos gados arvien biežāk vērojama muzeju un kultūras institūciju vēlēšanās pievērsties kopienām. Uzrunāt dažādas, bieži vien marginalizētas, sabiedrības grupas ar izglītības un sociālās iesaistes projektiem un (ideālā scenārijā) veidot sadarbībā balstītus kopienu projektus, iesaistot šīs grupas muzeja piedāvājuma veidošanā. Motivācija šādiem projektiem ir dažāda, arī pieejas, kā strādāt ar kopienām, atšķiras, taču skaidrs, ka tas ir visai ambiciozs un izaicinošs darbs, kurā ideālisms mijas ar realitāti. Bieži vien institūciju labā griba veidot kopienu iesaistes projektus nevainagojas ar iecerētajiem panākumiem (vai pat nerealizējas vispār). Par to arī šis raksts, kurā, atskatoties uz savu pieredzi Somijas Dizaina muzejā, apkopošu vairākus novērojumus un secinājumus, kādēļ kultūras institūciju centieni strādāt ar kopienām nereti cieši neveiksmi.

Šajā pavasarī kopā ar Ālto Universitātes studiju biedriem strādājām pie kopienu iesaistes projekta Dizaina muzejā Helsinkos. Muzeja izglītības komanda bija mūs uzaicinājusi veidot izglītojošu, sociālā iesaistē balstītu projektu, kas aktualizētu muzeja izstādē “Kaiken kansan muotoilua / Design for Every Body” (“Dizains ikvienam”) apspriestās tēmas par vienlīdzības un demokrātijas aspektiem dizainā. Izstāde cenšas kritiski palūkoties uz somu dizainu kā izslavētu vienlīdzības simbolu un uzdot aktuālus jautājumus par dizaina veidošanas un kolekcionēšanas praksi: kurš un ar kādu motivāciju rada dizainu? Kura intereses un vajadzības tiek ņemtas vērā? Kurš drīkst dizainēt un tikt saukts par dizaineri? Kura darbs tiek atzīts un kura vārds tiek ierakstīts vēsturē? Izstādē skatāmi gan ikoniski, gan mazāk zināmi somu dizaina priekšmeti, kā arī pagājušajā gadsimtā tapuši darbi, kuros ar šodienas acīm saskatīsim kultūru stereotipus, rasismu un eksotifikāciju. Tāpat izstādē iekļauti arī Somijā dzīvojošo romu un afrikāņu kopienu modes dizaina piemēri un rotas.

 

Ideālisms, ieceres un labā griba

Reflektējot par izstādē apskatītajām vienlīdzības un demokrātijas tēmām, muzejs vēlējās, lai veidojam kopienu iesaistes pasākumus, kas uzrunātu tieši marginalizētās sabiedrības grupas. Tomēr ar darba grupu jau pašā projekta sākumā nolēmām savā komunikācijā neizmantot tādus konceptus kā “minoritāte” un “marginalizēts”, jo tie emocionāli atsvešina mūs no cilvēkiem, ar kuriem vēlamies strādāt, un norāda uz eksistējošām varas pozīcijām mūsu starpā. Šie koncepti rada sajūtu, ka uzlūkojam šos cilvēkus kā apdalītus, zemāk stāvošus vai kā citādi ar mums nevienlīdzīgus, tādējādi ar savām darbībām un runas manieri mēs turpinām viņus diskriminēt. Tāpat atteicāmies lietot tādus kuratoru aprindās populārus teicienus kā “dot balsi” (give voice to marginalised communities), kas idejiski norāda, ka kādai sabiedrības grupai vai indivīdam tiek dota iespēja izteikties un pašam sevi reprezentēt, kas, protams, ir svarīgi. Tomēr, skatoties kritiski, ar šādiem izteikumiem mēs norādām uz aplamu pieņēmumu, ka šiem cilvēkiem nav balss un spējas izteikties vai pašnoteikties un ka mūsu varā ir tiem dot šo brīnišķīgo iespēju. Kaut gan patiesībā kopienu iekšienē notiek aktīvi sociālie, kultūras un politiskie procesi, par kuriem mums bieži vien nav ne jausmas. Mums bija svarīgi, lai visas projekta norises, sākot no savstarpējās komunikācijas līdz pat pasākuma beidzamajiem posmiem, būtu tiešām iekļaujošas un balstītas līdzdalībā un vienlīdzībā. Lai šīs kopienas, ar ko sastrādāsimies, pašas var lemt, kā un kādā apjomā iesaistīties, kā vēlas tikt reprezentētas, un lai cilvēkiem pašiem būtu teikšana pār saviem darbiem, identitāti un darba procesu.

Gan mums, gan muzejam bija svarīgi ar šo projektu veidot iekļaujošāku muzeoloģijas praksi, radīt kontekstu un iespējas dažādiem cilvēkiem satikties, mācīties vienam no otra un saskatīt muzeju kā vietu, kur gaidīts ir ikviens. Tādēļ, veidojot konceptu, daudz domājām par veidiem, kā nojaukt muzeja institucionālās robežas, kas cilvēkiem liek justies nepiederīgiem un liedz iesaistīties. Mēs apzinājāmies, ka daudziem dizains, māksla un radoša darbošanās varētu būt sveša, tāpēc nolēmām veidot salīdzinoši vienkāršu, saprotamu un pieejamu pasākuma formu, kas iedrošina līdzdarboties, – radošās darbnīcas. Šajās darbnīcās vēlējāmies apspriest izstādes tēmas kopā ar dalībniekiem, lai uzzinātu, ko vienlīdzība nozīmē viņiem, kāds dizains viņiem ir svarīgs viņu ikdienā un paradumos un kādus risinājumus vai idejas viņi vēlētos redzēt pasaulē.

Nolēmām veidot trīs darbnīcu ciklu “Tools for Everyday” (“Rīki ikdienai”), kurā mēs kopīgi iztēlotos un radītu gan utopiskus, gan pavisam reālus prototipus un idejas izgudrojumiem, kas varētu risināt mūsu ikdienas izaicinājumus. Kādam tas būtu priekšmets, kas ļautu cīnīties ar vientulību, kādam citam – urbānās vides izdzīvošanas komplekts. Vēl kādam tas būtu putekļsūcējs, kas iesūc visu slikto, kas notiek pasaulē, bet citam – ietērps, kas bezpajumtniekam ļauj drošībā pavadīt nakti uz ielas. Bijām iecerējuši, ka šis darbnīcu koncepts un ideja par kopīgu darbošanos ļautu kritiski palūkoties uz situācijām, kurās mūsdienās atrodamies, kā arī ļautu diskutēt par to, kādi objekti nokļūtu dizaina muzeju kolekcijās, ja kolekcionēšanas praksi vadītu interese par sabiedrībai akūti svarīgām tēmām un risinājumiem.

Bijām plānojuši sastrādāties ar organizācijām un kopienām, ar kurām Dizaina muzejs jau bija uzsācis sarunu izstādes kontekstā, piemēram, ar Romu kopienas asociāciju Helsinkos un Afrikāņu modes nedēļas pārstāvjiem. Vēlējāmies sadarboties arī ar Ukraiņu asociāciju Helsinkos un organizācijām, kas rūpējas par iebraucēju integrāciju. Rīkoties vajadzēja steidzīgi, jo līdz izstādes atklāšanai bija vien trīs mēneši. Šajā ierobežotajā laikā sazinājāmies ar asociācijām un kopienu centriem, centāmies izveidot attiecības un iedrošināt cilvēkus piedalīties un sadarboties. Izmēģinājām dažādas stratēģijas cilvēku iesaistei, tomēr mūsu lielais darbs nevainagojās panākumiem. Darbnīcām pieteicās vien pāris cilvēki, un resursu taupīšanas nolūkos tās nācās atcelt. Paralēli studijām, maģistra darbiem un citiem pienākumiem mūsu darba grupa sāka justies demotivēta, izsmelta un nogurusi. Palīdzību no muzeja guvām vairāk vārdiski, ne praktiski. Darbnīcu plānošanas laikā no muzeja bijām saņēmuši arī iedrošinājumu būt kritiskiem, izaicināt muzeja izstāžu un izglītības piedāvājuma veidošanas praksi. Šī skaļi izteiktā doma, protams, ir atzīstama un šķita fascinējoša, jo parāda muzeja vēlmi mainīties. Tomēr realitātē viss ir mazliet sarežģītāk, un, lai gan mūsu kritiskais skatījums un ieteikumi tika uzklausīti, tie nerezultējās reālās darbībās un, pavisam droši, arī drīzumā nemainīs institucionālās darbības principus. 

Beigu beigās, nevēloties izniekot ieguldīto darbu un resursus, nolēmām pielāgot darbnīcu formu un konceptu un uzrīkot vienu atvērto darbnīcu muzeja telpās, kas vairs nebūtu mērķēta uz kopienām, bet gan cilvēkiem, kas ir regulārie muzeja apmeklētāji. Darbnīca, protams, izdevās lieliski, taču sākotnējā iecere par kopienu iesaistes projektu izgaisa kā nebijusi. Šī bija patiešām grūta, taču vērtīga pieredze. 

Kopīgas mācīšanās un pārmaiņu vārdā ir nepieciešams dalīties arī ar projektiem, kas nav izdevušies, tādēļ turpmāk daži pieturpunkti un secinājumi, kas var būt noderīgi, apsverot darbu ar kopienu iesaistes projektiem.

 

Realitāte jeb septiņi iemesli, kādēļ darbs ar kopienām neizdodas, kā iecerēts

Motivācija. Ir jāsaprot motīvi, kādēļ vēlamies strādāt ar kopienām – vai tamdēļ, ka tiešām vēlamies ilglaicīgas pārmaiņas sabiedrībā un kultūras institūciju darbā? Vai tomēr strādāt ar kopienām šobrīd ir stilīgs auditorijas iesaistes koncepts, kas muzejam ļaus publiski lepoties ar sevi kā aktīvu, sociālajās norisēs ieinteresētu labdari? 

Maldīgi pieņēmumi un “līdzdalība uz papīra”. Muzejam un jebkurai citai kultūras institūcijai jābūt patiesi ieinteresētai kopienā un tās indivīdos – ko tie vēlas, kā izjūt konkrētus sociālos procesus un ar kādiem izaicinājumiem saskaras. Kopienas pārstāvji ir jāuzklausa un jāiesaista jau pašā procesa sākumā. Ir jānodrošina iespēja visiem kopīgi pieņemt lēmumus un ietekmēt projekta gaitu. Citādi tā ir tikai virspusēja līdzdalība, kurā muzejs pieņēmumus par kādu kopienu projicē kā realitāti, no konteksta izvelk atsevišķas idejas vai izmanto kopienas pārstāvju izteikumus, lai apstiprinātu un izceltu institūcijā jau iepriekš pieņemtus lēmumus. Šādu praksi muzeju sektorā dēvē par agresīvo muzeoloģiju (predatory museum[1]). Īsumā – kopienas projektam ir jābūt aktuālam pašai kopienai, lai cilvēkiem veidotos piederības sajūta un vēlme rūpēties un turpināt iesākto.

Vēlme mainīties, bet nevēlēšanās pieņemt pārmaiņas. Šis ir ļoti izaicinošs, paradoksāls punkts. Skaidrs, ka aiz institūcijām stāv cilvēki ar labiem nodomiem, kas vēlas pārmaiņas. Tomēr pati iekšējā institucionālā struktūra – darba paradumi, hierarhija un birokrātiskās tradīcijas – padara lēmumu pieņemšanu un līdz ar to arī pārmaiņas lēnas un sarežģītas. Lai gan muzeja kolektīvs ir atsaucīgs un orientēts uz komandas darbu, pastāvošā hierarhija “sponsori/finansētāji → direktors → kurators → mākslinieks/dizainers → izglītības darbinieks” neļauj veidot alternatīvus darbības scenārijus un radīt patiesu vienlīdzību. Arī mūsu projekta gadījumā stratēģija “Esiet pret mums kritiski!” nerezultējās, jo intensīvā darba dēļ nekad vairs nesatikām izstādes kuratorus un nevarējām ietekmēt darba procesu. Viss izstādē bija jau saplānots, un neatlika pat ne mazākās vietas jauniem diskursiem, diskusijām vai izmaiņām. 

Institucionālu projektu cikls un izglītības projektu marginalizēšana. Izstādes muzejos un kultūras institūcijās ierasti tiek plānotas vairākus gadus uz priekšu. Arī Dizaina muzeja izstāde un tās iekārtojums tika veidots divu gadu laika posmā, neapdomājot izglītības programmas un sociālās iesaistes projektu nepieciešamību. Tas atklāj institūciju realitāti – vairākumā gadījumu izglītības departaments tiek iesaistīts novēloti, izstādes noslēguma stadijās, tādējādi izglītības darbiniekiem atliek vien atbalstīt, izskaidrot un mediēt izstādē jau redzamo. Izglītība kļūst kā piedēklis, kas vajadzīgs vien, lai iesaistītu cilvēkus, nedomājot par to, cik daudz atjautīgu, iekļaujošu un līdzdalībā sakņotu risinājumu varētu rasties, ja izglītība izstāžu veidošanas procesos kļūtu vienlīdz prioritāra. Visbiežāk tas ir institucionālās hierarhijas dēļ, un realitātē šķiet absurdi, ka vēlamies strādāt ar kopienām, bet darām to pēdējā momentā, nedomājot, kā šīs kopienas parādīsies un iekļausies izstādes telpā un kādi procesi un sociālās iesaistes mehānismi būs nepieciešami. Kopienas projektiem ir jābūt svarīgiem visai institūcijai, ne tikai dažiem izglītības cilvēkiem. Citādi tas noved pie situācijas, kurā muzejs uz mūsu ideju publiski prezentēt kopienas pārstāvju veidotos darbus kā līdzvērtīgus atzītu dizaineru darbiem atbild: “Izstādes telpā nav vietas, bet mēs jums varam piedāvāt pagrabu.” Kāda vairs runa par vienlīdzību un demokrātiju? 

Spēja kritiski atzīt ekspluatējošus mehānismus savā darbā. Strādājot ar kopienām, ir jāspēj kritiski paskatīties uz savām darbībām un varas pozīcijām. Protams, šajā sadarbībā valda abpusējas intereses un sava veida simbioze – katrs kaut ko iegūst. Mēs novērojām, ka, lai gan darbojāmies kā no muzeja neatkarīgs kolektīvs, mēs neviļus sevī pārņēmām ierastos ekspluatēšanas paradumus. Institūcija izmanto mūs, lai realizētu svaigus, jaudīgus projektus ar kopienām, un mēs izmantojam kopienas, lai cilvēki nāktu, veltītu savu laiku un radītu kaut ko muzejam. Kā panākt līdzdalību, vienlaikus mainot šos ekspluatējošos paradumus? Kā veidot tiešām iekļaujošu, ilgtspējīgu darbību? 

Jušanās kā svešiniekam. Šī projekta laikā bieži jutāmies kā autsaideri – mēs strādājam ar muzeju, bet neesam daļa no institūcijas un tās komandas, tādēļ nevaram neko īsti mainīt. Mēs nepiederam arī kopienai, bet esam svešinieki, kas neapzinās kopienas realitāti un nepieciešamības. Tas liek kritiski apsvērt cilvēku motivāciju piedalīties mūsu projektā. Pat ja uzrunājam viņus ar vēlmi kopīgi mācīties un veidot dialogu, mēs tik un tā esam “svešķermenis”, kam no šīs kopienas kaut ko vajag. Kā veidot uzticību un vēlmi sadarboties? No otras puses, ir vērts apzināties arī to, ka cilvēki varbūt nemaz nevēlas sadarboties un tikt aicināti līdzdarboties muzejos. Varbūt viņiem ir labi, kā ir. Varbūt institucionālā vide viņiem ir bijusi sveša un iepriekšējā pieredze ar institūcijām bijusi neveiksmīga, birokrātiska un ekspluatējoša, varbūt cilvēkiem nav uzticības institūcijām? Varbūt muzejus viņi neredz kā tiešām savu vietu, kur būt. Arī tas līdzdalības slieksni var padarīt vēl augstāku.

Laiks. Darbs ar kopienām prasa laiku – vairākus mēnešus un pat gadus –, lai izveidotu attiecības un kļūtu par uzticības personu. Turklāt šīs attiecības ir jākopj un jākultivē ilgtermiņā, arī pēc projekta beigām, citādi mēs vienkārši izmantojam kopienas savam pašmērķim un skaistiem, mākslīgu iekļautību slavinošiem publicitātes materiāliem. Bieži vien dzirdam teicienu “Laiks ir nauda”, un ilgāki projekti patiesi prasa lielākus resursus. Diemžēl arī Eiropas projektos ir negatīva prakse uzspiest termiņus, kas neveicina ilgtspējīgu darbu ar kopienām. Mums jāmācās nesasteigt kopienu iesaistes projektus, cienot gan viņu, gan arī savu laiku, un jāapzinās, ka pārmaiņas ne muzeju darbā, ne arī sabiedrībā nenotiek uzreiz.

 

Attēls: no Ievas Laubes privātā arhīva



[1] Singer, Isabel (2021). Museums as Predators. American Perceptionalism, 29.11. Available: https://itsallhowyourememberit.wordpress.com/2021/11/29/museums-are-predators/

 

 

Ieva Laube

Autore, pētniece un izglītības projektu kuratore. Studē programmā “Ziemeļu vizuālās studijas un mākslas izglītība” Ālto Universitātē Somijā, fokusējoties uz kritisko un feminisma pedagoģiju, izglītības, līdzdalības un sociālās iesaistes praksi publiskajā telpā un institūcijās.