Ieva Laube. Neērtais mantojums un tā repatriācija – potenciāls diskusijai vai paštīksmei?

Šī gada sākumā Somijas kultūras telpā tika atzīmēts ievērojams notikums – pēc vairākus gadus ilgušām sarunām ar sāmu muzeju “Siida” Somijas Nacionālais muzejs tam atdeva vairāk nekā 2000 sāmu kultūras artefaktu. Tam par godu Nacionālajā muzejā bija skatāma izstāde “Mäccmõš, maccâm, máhccan – The Homecoming” (“Atgriešanās mājup” – tulkojums ziemeļsāmu, skoltu un inari sāmu valodā), kura veidota, sadarbojoties “Siida” muzejam, sāmu kultūras kopienai un Somijas Nacionālajam muzejam. 

Teos 47 Most Wanted Foremothers, ja ládjogahpir-lakki.jpg

Izstādē iekļauti aptuveni 140 Somijas Nacionālā muzeja sāmu kolekcijas priekšmeti, arhīvu materiāli, fotoattēli un sāmu mākslinieku darbi. Muzeja sāmu kolekcija veidota 170 gadu garumā, no 1830. līdz 1998. gadam, laikā, kad Somijā aktīvi norisinājušies kolonizācijas un kultūras asimilācijas procesi. Tādēļ šis notikums aktualizē Eiropā un Ziemeļamerikā pēdējās desmitgadēs tik svarīgos muzeju kolekciju dekolonizācijas jautājumus un aicina domāt par tiesībām uz kultūru pašnoteikšanos un to, kam tad īsti pieder kultūrmantojums. Sāmi ir vienīgā pirmiedzīvotāju kopiena (indigenous people) Eiropas Savienībā, kas apdzīvo ziemeļu teritorijas četrās valstīs – Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā un Krievijā[1] – un vēl joprojām saskaras ar savu tradīciju, kultūras, dzīvesziņas un tiesību apspiešanu.

Jāatzīmē, ka izstādi apmeklēju, lai gūtu priekšstatu par to, kā paši somi un valsts līmeņa kultūras institūcijas runā par savu neērto mantojumu. Kā izglītības projektu kuratori mani interesēja arī muzeja izglītības un sociālās iesaistes prakses. Diemžēl izstāde neattaisnoja cerības uz kritisku diskusiju, taču par visu pēc kārtas. 

 

Neērtā pagātne un mūsdienu lēnā kolonizācija

Izstāde un pats repatriācijas fakts ir ļoti nozīmīgs, jo, oficiāli atdodot sāmu kopienai 170 gadu laikā atsavinātos un citādi iegūtos objektus, Somijas Nacionālais muzejs publiski atzīst somu koloniālismu un ar to saistītās kolekcionēšanas prakses. Sāmu kopiena tagad šos sadzīves priekšmetus un kultūrliecības var izmantot pētniecībai, izglītības procesam, zināšanu nodošanai jaunākām paaudzēm un kā prototipus jaunu ikdienas priekšmetu, tērpu un galvassegu veidošanai. Šis notikums ir īpaši svarīgs, jo vēl aizvien daļa somu sabiedrības, tostarp vēsturnieki un valsts pārvaldes institūciju pārstāvji, noliedz koloniālisma faktu un tā ietekmi uz sāmu kultūru, piemēram, gadījumos, kad tiek diskutēts par sāmu bērnu pieredzi internātskolās un kopienai uzspiesto asimilāciju. Sāmu izcelsmes pētnieks un Oulu Universitātes profesors Veli Peka Lehtola (Veli-Pekka Lehtola) to skaidro ar faktu, ka Somijai atšķirībā no citām Skandināvijas un Eiropas valstīm nekad nav bijušas aizjūru kolonijas un somi vēsturiski bijuši pakļauti Zviedrijas un Krievijas impērijas lielvarām. Tāpēc somu vidū veidojies pieņēmums par sevi kā taisnīgu, demokrātijā un tolerancē sakņotu valsti, kas nevienu nekad nav apspiedusi un pat bijusi pioniere minoritāšu politikas izveidē.[2] Publiskās debates saasina arī fakts, ka Somija, neskatoties uz ANO izteikto kritiku, vēl joprojām nav ratificējusi Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Pirmiedzīvotāju un cilšu tautu konvenciju Nr. 169 (ILO 169 Indigenous and Tribal Peoples Convention)[3], kuru Norvēģija pieņēma jau 1990. gadā. Konvencija paredz atzīt sāmu kā teritorijas pirmiedzīvotāju tiesības uz pašnoteikšanos un zemes un dabas resursu izmantošanu. Tas ietvertu arī vēsturisko cilvēktiesību pārkāpumu un asimilācijas politikas atzīšanu.[4]

Vēl jo svarīgāk ir atzīmēt faktu, ka kolonizācija, kas ietver arī valsts iekšējo kontroli pār pirmiedzīvotāju kopienu, notiek vēl aizvien. Lai gan daudz kas pēdējo dekāžu laikā ir mainījies – sāmiem ir pašu ievēlēts parlaments un Somijas konstitūcijā nostiprinātas valodas un kultūras tiesības –, tiem nav pilntiesīgas teikšanas par savu zemi un ūdens resursiem.[5] Lapzemē aktīvi tiek izcirsti meži, kas drastiski ietekmē ziemeļbriežu migrācijas ceļus, to piekļuvi sezonālām barošanās vietām un tādējādi arī sāmu tradicionālo iztikas gūšanas veidu – ziemeļbriežu audzēšanu un kopšanu. Sāmu zemes tiek ekspluatētas derīgo izrakteņu iegūšanai, un raktuvēs saimnieko ārvalstu uzņēmumi no Skandināvijas, Kanādas, Lielbritānijas un pat Austrālijas. Tiek plānota arī dzelzceļa līnija uz pirmo Eiropas Savienības arktisko ostu Norvēģijā, kas ļaus mežsaimniecību un rūdas ieguvi izvērst vēl neskartajās Lapzemes teritorijās un piekļūt Barenca jūrā esošajām naftas un dabasgāzes rezervēm. Sāmu parlamenta prezidente Tīna Sanila-Aikio (Tiina Sanila-Aikio) to dēvē par “lēno kolonizāciju”[6], kuras ietvaros dzelzceļa būvniecības dēļ zemes tiek sadalītas un atdotas ārējiem uzņēmumiem. Problēma ir tajā, ka visu šo norišu dēļ sāmiem tiek liegta iespēja praktizēt savās kultūras tradīcijās balstītos saimniekošanas un iztikas gūšanas veidus.

Sāmu kultūra savukārt tiek izmantota kā mārketinga rīks tūrisma industrijā, piedāvājot izbaudīt “autentiskas sāmu ceremonijas un dzīvesveidu”[7]. Vairākās tūrisma vietās cilvēki, kas nepārzina un nepieder sāmu kultūrai, piesavinās tās elementus, neprecīzi atdarinot tērpšanās tradīcijas, jaucot gan sieviešu un vīriešu tērpu, gan atšķirīgu reģionu elementus, bet suvenīru veikalos pārdod zemas kvalitātes sāmu rokdarbu reprodukcijas, kas bieži vien nemaz nav ražotas Somijā. Vairums ziemas atpūtas kūrortu arī nepieder pašiem sāmiem, bet gan somiem no dienvidiem, kas raduši brīnišķīgu iespēju nopelnīt, jo brīvdienas Lapzemē tūristiem izmaksā dārgāk nekā atpūta Eiropas dienvidos. Nemaz nerunājot par tik slaveno un ienesīgo Ziemassvētku vecīša ciematu tūristu iecienītajā pilsētā Rovaniemi, kur rūķi visai neloģiskā kārtā apģērbušies sāmu tērpos. 

 

Vairīšanās no kritiskas diskusijas 

Tikmēr izstādē šīs svarīgās tēmas parādās vien margināli un izteikti atsvešināti. Uz sienām lasāmajos izstādes tekstos vien pāris reižu parādās izteikumi par koloniālismu un sāmu zemju un resursu ekspluatēšanu. Par šīm tēmām netiek diskutēts, izstādē neparādās kritiska pašrefleksija un iztrūkst iedziļināšanās šajā problemātiskajā vēsturē, pāridarījumā un tā sekās mūsdienās. Tā vietā izstādes tekstos bagātīgi tiek atkārtots repatriācijas fakts. Izstādes vēstījumā nolasāma sajūta, ka muzejs ļaujas paštīksmei un izteikti lepojas ar repatriācijas žestu, bet ne ar pašu sāmu kultūru un zināšanām, kas ir dzīvas vēl šodien. “Repatriācija” kļūst par mūslaiku modes vārdu (buzzword), ar kuru tiek “dziedēta” netaisnība. Tomēr interesanti šķiet uzdot jautājumu – vai repatriācija noslēdzas, kad pēdējais muzeja kolekcijā atrodamais priekšmets tiek atdots sāmu tautām? Vai diskusijas un dekoloniālisma prakses beidzas, kad noslēdzas izstāde? Skaidrs, ka pārmaiņas nāk grūti un prasa laiku, bet par šīm tēmām ir jādiskutē nepārtraukti, tās jārisina valsts, Skandināvijas reģiona un arī pasaules līmenī. Tādēļ šķiet, ka šajā apjomīgajā izstādē izniekots ārkārtīgi liels izglītības, kopīgas mācīšanās un izpratnes raisīšanas potenciāls.

Pati izstāde ir “sausa”, statiska un klasiski etnogrāfiska. Objekti izkārtoti stikla sekcijās un brīžiem pat pazūd faktoloģisku tekstu jūrā. Neskaitāmie teksti (no kuriem daļu, iespējams, veiksmīgāk būtu bijis vizualizēt) savukārt atstāj skatītāju ar daudziem neatbildētiem jautājumiem. Piemēram, ko sāmiem simbolizē tērpos esošā sarkanā krāsa? Kā tā iegūta sendienās un tālo ziemeļu klimatā? Ko nozīmē uzrautās raga formas sieviešu galvassegās un sāmu zābakos? Kā un kādēļ sāmi tieši no priežu mizas ir veidojuši miltus maizes cepšanai? Izstādē nav atbilžu, nav pat pavedienu. Atliek minējumi. Nav arī, kam pajautāt, – rezervētā ekskursija angļu valodā pēdējā mirklī tika atcelta, un meklēt atbildes internetā, esot šajā apjomīgajā, izslavētajā sāmu kultūras izstādē, šķiet absurdi. Nepamet sajūta, ka tiek izstādīta nedzīva, mirusi kultūra. Kaut gan tā ir pavisam dzīva un vēl aizvien cīnās par pašnoteikšanos. Izstādē pietrūkst pašu sāmu – pietrūkst izglītības programmu, kas atdzīvinātu šos priekšmetus, dodot telpu, laiku un iespēju pašiem sāmiem dalīties ar savām pieredzēm un duodji amatniecības tradīcijām. Pietrūkst iespēju ar sāmiem iesaistīties kopīgā sarunā, izprast sāmu kultūru, dalīties pārdomās, sākt domāt citādāk, kaut vai ieskatīties vienam otra acīs. Tomēr izstāde ir kā atsvešināts, noslēgts atskats uz kultūru bez sarunas un sociālas iesaistes. Izstādi cenšas atdzīvināt video intervijas ar sāmu kultūras pētniekiem un daži laikmetīgi fotogrāfijas, video un grafiskās mākslas darbi. Tomēr tie rada sajūtu, ka ar izstādes konceptu tos vieno tikai konteksts – tie ir sāmu veidoti darbi, un to klātbūtne izstādē ir virspusēji kūrēta, radot priekštatu, ka tie iekļauti vien tādēļ, ka bija jāparāda, ka sāmu kultūrā ir arī kaut kas laikmetīgs. 

Kotiinpaluu ahkio OSANA matti aikion teos.jpg

Kotiinpaluu-näyttely.jpg

Tikmēr citā Somijas nacionālajā institūcijā – laikmetīgās mākslas muzejā “Kiasma” – skatāma izstāde “Ars 22”, kurā izveidota sāmu kultūras lasītava. Sāmu-norvēģu mākslinieka Joara Nango (Joar Nango) darbs “Girjegumpi/Sámi Architectural Library”[8] (“Sāmu arhitektūras bibliotēka”) ir neformāli iekārtota bibliotēka, kas atklāj aktuālus problēmjautājumus un fascinējošus sāmu kultūras tematus ar laikmetīgas (un arīdzan senākas) literatūras starpniecību. Tur atrodamas grāmatas par tādām tēmām kā sāmu un pirmiedzīvotāju zemes tiesības, pirmiedzīvotāju mākslas un kultūrliecību kūrēšanas prakses, sāmu laikmetīgā māksla un dizains, arhitektūra un urbānisms, dzimtes studijas, ekoloģija un citi brīnišķīgi atklājumi.

 

Diskusijai nepieciešama sabiedrības iesaiste 

Somijas Nacionālā muzeja izstāde un lēmums repatriēt sāmu kultūras mantojumu, protams, ir atzinības vērts notikums Eiropas muzeju kontekstā un solis uz taisnīgāku un iejūtīgāku attiecību veidošanu vietējā sabiedrībā. Tas arī turpina aktualizēt sāmu pieredzi publiskajā telpā, kas pēdējos gados arvien plašāk izskan pasaulē, piemēram, šī gada Venēcijas mākslas biennālē, kurā pirmo reizi vēsturē Ziemeļvalstu (Norvēģija, Zviedrija, Somija) paviljons ticis pārsaukts par sāmu paviljonu, izstādot sāmu mākslinieku darbus. Uzteicams ir arī fakts, ka izstāde Somijas Nacionālajā muzejā ir veidota sadarbībā ar “Siida” muzeju, tā izvairoties no vienpusējas, institucionālas reprezentācijas. Izstādes konceptu veidojusi sāmu aktīviste Petra Laiti (Petra Laiti), un audiovizuālos darbus atlasījusi māksliniece Outi Pieski (Outi Pieski). 

Tomēr rodas jautājums, kādēļ izstādē slāpēts kritiskāks skatījums un pašrefleksija, diskusijas un sociālā iesaistē balstīts izglītības darbs? Kādēļ tik piesardzīgi, remdeni, atsvešināti? Būtu interesanti uzzināt, kā noritējušas diskusijas un vienošanās par sāmu kultūras liecību atdošanu, jo tās ilgušas vairākus gadus. Vai “Siida” muzejs ir aicinājis izcelt vai pārskatīt kādus noteiktus diskursus muzeja sāmu kolekcijā un izstādes veidošanas procesā? Kādi temati un viedokļu pozīcijas izcelti un kuri notušēti? Vai sāmu kopienai atdoti visi Nacionālajā muzejā esošie artefakti? Arī šī tik svarīgā institucionālā pieredze tiek noklusēta, atliek vien mācīties no izstādē redzamā: gan veiksmēm, gan trūkumiem.

 

Images: The National Museum of Finland



[1] Hannula, Liisa (2019). “We don’t really talk about them.” Finnish art teachers’ beliefs, attitudes and views regarding Sámi culture in a postcolonial framework. Master of Arts thesis. Aalto University School of Arts, Design and Architecture. Available: https://aaltodoc.aalto.fi/bitstream/handle/123456789/38048/master_Hannula_Liisa_2019.pdf?sequence=1&isAllowed=y

[2] Lehtola, Veli-Pekka (2015). Sámi Histories, Colonialism, and Finland. Arctic Anthropology, 52 (2), pp. 22–36. Available: https://www.veli-pekkalehtola.fi/UserFiles/files/ArcticAnthropology%20Lehtola(1).pdf

[3] International Labour Organization (1989). Indigenous and Tribal Peoples Convention, 1989 (No. 169). Available: https://www.ilo.org/dyn/normlex/en/f?p=NORMLEXPUB:12100:0::NO:12100:P12100_INSTRUMENT_ID:312314:NO  

[4] Hæta, Kristoffer (2021). Saami Council: Finland must repair the human rights violations and ratify ILO 169 Convention. Sámiráđđi, 09.04. Available: https://www.saamicouncil.net/news-archive/finland-must-repair-the-human-rights-violations-and-ratify-ilo-169-convention

[5] Wall, Tom (2019). The battle to save Lapland: ʽFirst, they took the religion. Now they want to build a railroad’.The Guardian, 23.02. Available: https://www.theguardian.com/world/2019/feb/23/battle-save-lapland-want-to-build-railroad

[6] Turpat.

[7] Sacred Land Film Project (2007). Lands of the Sami. Available: https://sacredland.org/lands-of-the-sami-finland-norway-russia-sweden/

[8] Lasītava iepriekš bijusi iekārtota Oslo Nacionālajā arhitektūras muzejā, un tagad to iespējams aplūkot arī digitāli: https://my.matterport.com/show/?m=KG8j5wUhJ49

Ieva Laube

Autore, pētniece un izglītības projektu kuratore. Studē programmā “Ziemeļu vizuālās studijas un mākslas izglītība” Ālto Universitātē Somijā, fokusējoties uz kritisko un feminisma pedagoģiju, izglītības, līdzdalības un sociālās iesaistes praksi publiskajā telpā un institūcijās.