Pavisam nesen noslēgusies muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” veidotā izstāde “NYET, NYET, SOVIET! Politiskie protesti un demonstrācijas ārpus Latvijas 1945–1991”. Tās nosaukumam aizlienēts viens no skanīgākajiem un zināmākajiem trimdas latviešu protesta saukļiem “Nyet, nyet, Soviet!”, kuru diasporas latvieši ASV, Austrālijā, Zviedrijā, Vācijā un citviet izmantoja savās demonstrācijās, protestējot pret Latvijas un citu Baltijas valstu okupāciju. Izstāde aptvēra trimdinieku politiskā aktīvisma pieredzi, stāstus un atmiņas, kas krāti visu padomju okupācijas laiku – 46 gadus –, tā paverot skatu uz tik maz zināmo trimdas latviešu politisko darbību, aktīvi un neizsīkstoši vietējai sabiedrībai, presei un politiskajiem spēkiem atgādinot par Baltijas valstu okupāciju, PSRS koloniālismu un politiskajām represijām. Izstādē bija skatāmas arī unikālas vizuālas liecības, tostarp fotogrāfijas, plakāti un krekli ar saukļiem, nozīmītes, kā arī no ASV atceļojis artefakts – ar saukļiem un pārsvītrotu sirpi un āmuru apkrāsota automašīna Plymouth Valiant, kuru 80. gados demonstrācijās izmantoja Juris Bļodnieks un viņa līdzgaitnieki un par kuru uzņemta dokumentālā filma “VALIANT! Brauciens uz brīvu Latviju”.
Izstādes iekārtojums un saturiskais vēstījums, vienlaikus vizuāli izteiksmīgs un patīkami askētisks, radīja telpu pārdomām un vēlēšanos uzkavēties demonstrāciju un protesta akciju radošajā, ironiskajā izdomā. Ieeļļots sivēns, kas apsiets ar sarkanu lenti un palaists pie Stokholmas pils Ņikitas Hruščova vizītes laikā, iebetonēšanās akcija Vašingtonā, paštaisītas viltus programmas ar ironiskiem dziesmu nosaukumiem, kas pievērš uzmanību padomju okupācijai un kuras latvieši izdalīja Sarkanarmijas kora koncerta apmeklētājiem Londonā, vai arī Baltijas brīvības un miera kuģa brauciens gar okupēto Baltijas valstu krastiem, kas rezultējās ar 2000 ārzemju preses publikācijām, filmām un radio sižetiem. Šīs ir tikai dažas no jaudīgajām trimdas jauniešu realizētajām idejām. Aizdomāties lika arī tas, ka teju visi izstādē skatāmie artefakti ir pavisam ikdienišķas lietas – krekli, plakāti, atmiņu pieraksti, albums ar avīžrakstiem –, kas laika gaitā varētu tikt aizmirstas vai izmestas kā nevajadzīgas, tomēr kāds par tām ir rūpējies un glabājis kā vērtību. Šī sentimentālā pieturēšanās pie taustāmām un lasāmām atmiņām ilustrē trimdas tautiešu ticību Latvijas brīvībai, lepnumu par savu piederību un politisko nostāju. Izstāde tādējādi darbojas kā bagātīgs kolektīvās atmiņas, trimdas politiskās kustības, kopienas piederības un pašnoteikšanās pūrs, kurā varam atlocīt vēsturiskos notikumus, lai apzinātos, kur atrodamies tagad, un apdomāt, kādā virzienā vēlamies kopīgi doties, pielaikojot un pielāgojot kādu no demonstrāciju stratēģijām šībrīža kontekstam. Gribētos, protams, lai šis resurss un izglītības potenciāls pāraugtu izstādes divarpus mēnešu ilgumu, būtu paliekošāks. Tāpēc uzteicama ir izstādes organizatoru, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē”, izdotā grāmata “Nyet, nyet, Soviet! Stāsti par latviešu politiskajām demonstrācijām trimdā”, kā arī iepriekš pieminētā filma, kas pārnes izstādē aptverto pieredzi ilgtspējīgākā, arī nākotnē pieejamā formā.
Lai arī gribētos uz šo izstādi un tajā apkopotajiem procesiem paskatīties kā uz sentimentālu retrospekciju, tomēr šī tēma joprojām ir aktuāla ģeopolitiskās situācijas dēļ – rit jau sestais Krievijas izvērstā kara mēnesis Ukrainā. Izstādes tematiku vēl jo vairāk aktualizē tas, ka sabiedrības pilsoniskā aktivitāte šobrīd ir noklususi. Arī pēdējā spēcīgā politiskā akcija Latvijā norisinājās šī gada aprīlī, kad ap 200 sieviešu iepretim Krievijas vēstniecībai vienojās protesta akcijā pret seksuālo vardarbību un kara noziegumiem Ukrainā.
Lai arī izstādē apmeklētāji tika aicināti atstāt savu vēstījumu uz “Brīvības sienas”, līdzīgi kā to darīja trimdas latvieši uz Berlīnes mūra, un izgatavot savas nozīmītes no esošajām sagatavēm, tomēr pietrūka izstādes sociālā un izglītojošā potenciāla pārvēršana reālā, dzīvā aktīvismā, kas rosinātu līdzdalības un sociālās iesaistes procesus. Piemēram – veidojot jauniešu aktīvisma darbnīcas, kas aktivizētu izstādes saturu un sasaistītu to ar mūsdienu aktuālajiem problēmjautājumiem. Būtu aizraujoši redzēt, ko domā un par ko protestētu jaunieši tagad, kā viņi vizuāli, tekstuāli un performatīvi paustu savu pārliecību un pievērstu sabiedrības uzmanību sev svarīgiem jautājumiem. Patiešām vērtīgi būtu veidot sarunu ar jauniešiem un ieklausīties viņos, kopīgi nonākot pie stratēģijām, kā sanākt kopā, sastrādāties, protestēt un izteikt savu nostāju. Tas ir īpaši nozīmīgi šajā laikā, kad jūtamas pandēmijas sekas uz jauniešu psihoemocionālo veselību, publiskajā diskursā tiek aktualizēti kara draudi un runas par obligāto militāro dienestu, bet nekur nepazūd ekoloģiskās problēmas un pašapziņas, piederības un identitātes jautājumi, par kuriem ik dienu jauniešiem atgādina Instagram un TikTok. Tāpat svarīgi būtu aktualizēt stratēģijas, kā parūpēties par sevi, kad nodarbojies ar aktīvismu, – gan fiziskās drošības, gan psiholoģiskās labklājības ziņā –, jo iestāties un cīnīties par to, kas tev ir svarīgi, var būt ļoti smags, satraucošs un emocionāli izsmeļošs darbs. Iedvesmojoties no rakstnieces, teorētiķes un aktīvistes Sāras Ahmedas (Sara Ahmed) grāmatas nodaļas “The Killjoy Survival Kit”[1], jaunieši varētu veidot paši savu aktīvista “pirmās nepieciešamības komplektu” (survival kit), kurā apkopot idejas, stratēģijas, reālus un iedomātus instrumentus gan aktīvismam, gan rūpēm par sevi un domubiedriem.
Saistošs šķita arī izstādes naratīvs – tā tika organizēta segmentos, kas atklāj trimdas latviešu demonstrāciju pieredzē balstītas atziņas un ieteikumus jeb veiksmīga protesta vadlīnijas, kas funkcionē kā sava veida aktīvisma rokasgrāmata: “Padomāt par apģērbu”, “Strādāt ar izdomu”, “Izdomāt intriģējošu saukli”, “Mobilizēties ātri”, “Savākt domubiedrus”, “Demonstrēt individuāli ikdienā”, “Nonākt preses uzmanībā”, “Izjaukt sabiedrības ierasto kārtību”, “Rēķināties ar juridiskām sekām”, “Nezaudēt modrību, kamēr mērķis nav panākts”, “Mācīt jauno paaudzi”, “Pārkāpt sev pāri”. Būtu vērtīgi šīs protesta stratēģijas, ko savās akcijās un intervencēs piekopa tā laika jaunieši, aktualizēt arī tagad, jo aktīvisms neapstājas pēc muzeja darba laika vai izstādes beigām. Būtu brīnišķīgi tās pārvērst tādā kā demonstranta manifestā, nelielā publikācijā, ko pēc izstādes apmeklējuma paņemt līdzi un pieglabāt mirklim, kad būs nepieciešams pašorganizēties un smelties drosmi. Turēt pa rokai kā instrumentu aktīvismam ikdienā, jo bez tā nav iedomājama mūsdienīga, demokrātiska, iekļautībā un sadarbībā balstīta sabiedrība.
Publicitātes foto no muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” arhīva.